Jānis Ābele: 1994 – ad infinitum*

Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) konkursa skatē ir pārsteigums – jauna Latvijas režisora pilnmetrāžas spēlfilmas pirmizrāde. Lai gan Jānis Ābele medijos visvairāk aprakstīts kā Jāņa Joņeva romāna “Jelgava ‘94” ekranizētājs, viņa pirmā “lielā filma” tomēr ir cita – “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”, seanss 25. oktobrī.

*ad infinitum (latīņu val.) – līdz bezgalībai

Stāsts ir vecs kā pasaule. Par to vedina domāt ne tikai prātam neaptveramais laika nogrieznis filmas nosaukumā, bet arī pirmās filmas minūtes – filma sākas ar citātu no Platona Alkibiāda, kam seko pagaidām vēl anonīma sievietes balss, kas pavēsta par to, ka pēc septiņiem miljardiem gadu (neaizmirstiet uzlikt atgādinājumu!) pienāks mirklis, kad Saule būs izpletusies tiktāl, ka „tās karstums iznīcinās pat visnoturīgākos organismus, arī cilvēku” un „Siksta kapelas vērtība būs tāda pati, kā sabrukušam šķūnim lauku mājas pagalmā”.
Tad nu lūk, uz šīs traģikomiskās atziņas fona režisors mums piedāvā stāstu, kas var lepoties ar popularitāti vismaz kopš kurtuāzās literatūras laikiem un dažādās interpretācijās atrod savu ceļu pie skatītāja gadu no gada

– puisis satiek meiteni, tālāko mēs labi zinām un liela daļa no mums esam piedzīvojuši paši.

Režisors Jānis Ābele šobrīd plašākai sabiedrībai zināms kā režisors, kurš strādā pie topošās spēlfilmas Jelgava ‘94 (pēc Jāņa Joņeva romāna motīviem), taču viņa kino gaitas ar to nesākas. Pēc filozofijas bakalaura programmas Latvijas Universitātē Jānis 2015. gadā iegūst maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā ar specializāciju filmu režijā un 2015. gadā absolvē augstskolu ar diplomdarbu Augstāk par zemi (īsfilmu iespējams noskatīties portālā filmas.lv ŠEIT). Tas ir stāsts par zināma veida mīlas trīsstūri, kas norisinās pāris dienas pirms (izdomāta) kara sākšanās mūsdienu Latvijā.

Kadrs no filmas "Augstāk par zemi" (2015)

Filma atzinīgi novērtēta ne tikai Latvijā, bet arī Francijā, kur iegūst Grand Prix 33. starptautiskajā īsfilmu festivālā Tous Courts. Tas savukārt top par impulsu Jāņa Ābeles pirmajai pilnmetrāžas filmai 7 miljardi gadu pirms pasaules gala – balvā iegūtā filmēšanas tehnikas noma kļūst par tehniski-finansiālu atbalstu filmēšanai, bet

pēc festivāla nokavētā lidmašīna liek papildu dienu pavadīt Marseļā un pārliecina, ka stāstam jāsākas tieši šeit.

(Skaidrības labad – raksta autors nesirgst ar pārlieku aktīvu iztēli, atsevišķas detaļas un režisora viedoklis uzzināts no telefonintervijas, abiem iesaistītajiem atrodoties pāris stundu nobīdē no Rīgas laika.)

Režisors Jānis Ābele. Foto: Krists Luhaers

Tātad stāsts. Leo, divdesmit-ar-astīti vecs restaurācijas students (lomā Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms), nokļūst kādā augsto griestu dzīvokļa soirée, kur viņa fotografējošā acs spoguļa atspulgā noķer Viņu, kas savā stilīgajā lietusmētelī un karē parūkā mazliet atgādina Žana Lika Godāra mūzu Annu Karinu. Viņi satiekas uz balkona smēķējot, un pēc tipiskas lavierēšanas ap tautības jautājumu („Es nāku no Ziemeļiem”, viņa saka) izrādās, ka abi ir no Latvijas un Anna (lomā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Herbsta, kura veido savdabīgu tiltu ar iepriekšējo Ābeles filmu Augstāk par zemi) jau kādu laiku strādā Marseļā par frizieri.
Nākamajā dienā Leo apciemo Annu darbā, un pēc diezgan traģiska atgadījuma, kuru šajā aprakstā neatklāšu, viņiem tiek dota kopīga diena, lai iepazītos. Jaunieši (protams) iegādājas vīnu, spēlē asociāciju spēles un rotaļīgi izbauda kopā būšanu, kā to dara jauni cilvēki vismaz kopš franču jaunā viļņa laikiem.

Kadrs no filmas "7 miljardi gadu pirms pasaules gala"

Rotaļīgums, kuru atļāvušies režisors Jānis Ābele un operators Toms Šķēle, ir viena no filmas kvalitātēm – kamera aktīvi iesaistās filmas pasaulē, dažbrīd padarot notiekošo par kaut ko fantastisku (šeit jāatzīmē drosmīgs platleņķa optikas pielietojums), izvēloties skatupunktu un kadrējumu, kas procesuālajām norisēm (un tādu filmā netrūkst) piešķir atmosfēru un tempu. Filmas estētika brīžiem atgādina ļoti reālistisku sapni, stilizācija ir nemanāma, taču efektīva.

Tiesa, ne visas idejas vērtējamas viennozīmīgi pozitīvi – neveikli šķiet kadri, kuros ar vinjetes palīdzību mēģināts simulēt samiegtas acs efektu, raisot jautājumus par varoņa tuvredzību, tāpat ne vienmēr nostrādā pietuvošanās līdz gandrīz ekstrēma tuvplāna līmenim – sāk trūkt gaisa.

Filmas realitāte ir smalka lieta, un relatīvi reālistisks stils tomēr rada zināmus ierobežojumus.

Nākamajā rītā pāris pie jūras sastop svešinieku, kurš pastāsta, ka nāk no Bretaņas – vietas, „kur vējš nav nekāds mistrāls”, no vietas, kurā tā arī palikusi viņa mūža mīlestība. Visām lietām ir agrāk vai vēlāk jābeidzas, un Leo dodas atpakaļ uz Latviju.
Izrādās, ka viņš restaurē kāda dievnama altārgleznu, zem kuras pārsteidzošā kārtā atrodas sievietes gleznojums. Latvijā puisi gaida arī viņa nerunīgais tēvs, kurš no automehāniķa darba brīvo laiku pavada uz palodzes, klausoties Bahu. Ikdiena sāk krāsoties pelēka un liekas, ka arī šeit nepūš mistrāls, taču tad kādudien Leo uz ielas pamana pazīstamu veidolu. Viss ir labi, kamēr vairs nav – jo tālāk Leo atklāj gleznas noslēpumu, jo sliktāk kļūst Annai.

Šeit filma veic zināma veida pagriezienu un iegūst jaunas, pat mistiskas vēsmas. Kas pārsteidz – šādi manevri parasti ir riskanti (jau minēju trauslo ekrāna realitāti), taču jānoņem cepure tā cilvēka priekšā, kuru jokojoties mēdz saukt par filmēšanas komandas neredzamo varoni – montāžas režisore Madara Didrihsone filmu griež tā, ka pārmaiņas tempā ir organiskas. Tas gan nenozīmē, ka viss tiek upurēts plūdenuma dēļ – epizodes bieži vien pārtrūkst kulminācijas punktā, radot nosacītu ritmiskumu, un, pats galvenais, parādot tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai izdarītu secinājumu.

Šķiet, ka neparādīt par daudz ir bijusi viena no filmas veidotāju pamatnostādnēm.

Zināmā mērā piekrītu šādam (manis paša pieņemtam) uzstādījumam – liekas, mūsdienu kino patiesi sirgst ar liekvārdību, un, ja filma nekur nesteidzas, skatītājam ir laiks vairāk saprast pašam. Taču ir iespējams pateikt par maz, un tas dažkārt jūtams režisora veidotajos tēlos – viņu pašu iekšējā pasaule šķiet diezgan ēteriska; mēs nojaušam, kādēļ, taču līdz galam to zināt nevar. Atsevišķas detaļas vieš skaidrību, citas mulsina, turklāt jāņem vērā – ja detaļas eksistē nesaistīti, tās kļūst par simboliem tikai tad, ja pievienojas šai daudznozīmībai.

Kad filmas režisoram uzdevu muļķīgo jautājumu par to, vai viņš vēlas radīt sava laika portretu, Jānis Ābele atbildēja, ka no tā jau nevar izbēgt. Varbūt mēs tiešām esam tieši tādi? Katrā gadījumā šī pieeja nav traucējusi uzburt pilnasinīgu un dzīvu ekrāna Annu (meistarīgs Janas Herbstas darbs), taču jūtami buksē Raimonda Celma potenciālu Leo lomā un padara stīvāku filmas otrā plāna aktierdarbu.

Atsevišķu uzmanību pelnījis arī filmas skaņu celiņš – arī šajā filmā skan „latviešu andergraunds”, kā saka varone režisora diplomdarba filmā,

taču šoreiz tas iegūst daudz intīmāku noskaņu. Grupas Baložu pilni pagalmi skaņdarbi precīzi komentē ekrāna realitāti, turklāt pilnīgi attaisnoti – šī, varētu teikt, ir Leo un Annas grupa. Interesants fakts – filmas beigu titros atskaņotā kompozīcija ir Māra Šverna gabals, kurš nekad nav izdots.

Pietiekami daudz esmu atsaucies uz Jāņa Ābeles iepriekšējo filmu Augstāk par zemi, tagad šķiet tikai loģiski vērst skatienu arī nākotnē, īpaši ņemot vērā zināmu likumsakarību starp režisora darbiem – tie stāsti ir par jauniem cilvēkiem, turklāt par paaudzi, kas Latvijas kino ainā līdz šim atainota diezgan trūcīgi.

Filmas "Jelgava '94" darba moments. Foto: Krists Luhaers

Uz jautājumu par to, kādēļ režisors par filmu Jelgava ’94, šo sabiedrībā gaidīto un jau iepriekš populāro projektu publiskajā telpā izsakās samērā skopi, Jānis Ābele atbild, ka filmas tapšana ir samērā privāts un intīms process – filma top (tā pašlaik ir montāžas stadijā un pie skatītāja nonāks jau nākamgad), taču tam nepieciešams miers.

Vēlme radīt pieaugšanas stāstu režisoram bijusi sen, un Jāņa Joņeva romāns ir perfekti atbildis šai vēlmei – gan vēstījuma, gan dramaturģiskās uzbūves ziņā. Interesanta nianse –

savu svētību romāna materiāla adaptācijai scenārija formā rakstnieks devis vēl pirms romāna vētrainās popularitātes, tātad šis ir jau ilgi lolots projekts.

Tas, protams, ir izaicinājums režisoram – ne tikai veidot šādu lielo filmu, bet pirmoreiz strādāt ar materiālu, kas nav pilnībā savs. Jānis Ābele saka – lai gan adaptācijas princips brīžiem ierobežojis, romānā ir visi instrumenti, kas nepieciešami laba scenārija izveidei. Lielākais izaicinājums bijis atgriezties filmas varoņu vecumā un godīgi atcerēties, kā tas ir – būt pusaudzim, just tajā intensitātē. Filmas tomēr rodas caur iekšām.

Filmas "Jelgava '94" darba moments. Foto: Krists Luhaers

Taču atgriežamies nieka 7 miljardus gadu atpakaļ, pie Jāņa Ābeles filmas, kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvos Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) Baltijas jūras reģiona pilnmetrāžas filmu konkursa programmas ietvaros.

Par boy meets girl žanru pieņemts dēvēt romantiskās komēdijas, un arī "7 miljardu filmā" ir daži komiski elementi

(teiksim, Varis Pinķis mikrorajona draudzes gana lomā, kurš īpaši kādā epizodē filmas otrajā daļā raksta autoram lika krietni patrenēt smiekliem nepieciešamo muskulatūru), tomēr tajā izmantotie (jebkura) žanra paņēmieni filmu nedefinē, bet papildina autora teikto. Un var just, ka šī balss vēl ne tuvu sevi nav izsmēlusi.

7 miljardi gadu pirms pasaules gala – ceturtdien, 25. oktobrī plkst. 19 kinoteātrī Splendid Palace, informācija par filmu un seansu ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi