Vieglie dubļi

Ar pirmizrādi 25. februāra vakarā Latvijas kinoteātru repertuārā ierodas ilgi un ar lielu ažiotāžu gaidītais jaunums – Renāra Vimbas debijas spēlfilma “Es esmu šeit” ar svaigi nopelnītu Berlīnes starptautiskā kinofestivāla Kristāla lāci bonusā. Sociālā drāma, kuru var skatīties ar prieku, - tā apgalvo pieredzējusī dokumentāliste, producente, scenāriste un rakstniece Elvita Ruka.

Dubļi līdz apvārsnim

Stāsts sākas vienkārši – bērni iet pa ceļu. Ir Latvijas dubļi, tādi, kas līp pie kājām, kas žļurkst, traucē, kaitina un apgrūtina. Lipīgā šļura ir zem kājām, tā ir visapkārt un draud apēst pat apvārsni. Tie ir dubļi, kas ceļu padara par dzīvi, nevis vienkāršu pastaigu. Bērni arī brien pa īstam, viņiem nav nekāda ģenerālmēģinājuma vai atkārtošanas iespējas. Viņi, brālis un māsa, brien dubļus, jo ir piedzimuši reālā dzīvē, nevis mākslinieka murgos vai abstrakcijās.

Renāra Vimbas kinematogrāfiskā pieteikuma galvenais spēks ir tajā, ka skatītājs jau ar pirmo ekrāna minūti šo dubļaino ceļu min kopā ar gājējiem – Raju un Robi.

Pat vārdi viņiem doti ar krampi, ar dubultu “err”, kas aizliedz būt par nīkuļiem un dod spēku brist.

Dubļi visus padara par sabiedrotajiem, jo tie ir saprotami, pazīstami un īsti. Līdzpārdzīvojums rodas pats no sevis, jo tā ir mūsu nācijas un mentalitātes pārmantota īpatnība – dubļu brišana ir mūsu arhetipa neatņemama sastāvdaļa. Un mēs joprojām brienam un brienam, jo tāds ir mūsu klimats, raksturs un savstarpējās attiecības. Vai tā ir drūma nolemtība? Nē, domāju, ka nē, un Renāra Vimbas filma to apliecina – ap dubļiem ir svaigs gaiss un tajos ir auglības iespēja. Filmā dubļi ir skatuve, kurā uzzied spēcīgs raksturs.

Nosacītā bērnība

Bērni, protams, ir bērni tikai rakstītā formā – scenārija pirmajā teikumā. Uz ekrāna Raja ir pusaudze, ko citā gadsimtā sauktu par jaunavu, bet citā kultūrā viņa jau pāris gadus būtu izprecināta un vāķītu jau kādu savu bērneli.
Viņai ir septiņpadsmit gadu, kas ir gana pieaudzis vecums, lai rūpētos ne tikai par sevi, bet arī par jaunāko brāli, taču tas nedod pieaugušā tiesības juridiskā izpratnē. Mūsdienu sabiedrībā rūpes par bērnu labklājību bieži pāraug birokrātiskā liekulībā, kas procesā iesaistītos apgrūtina un kaitina gluži kā tie paši dubļi. Lai arī sociālā darbiniece (Zane Jančevska) filmā nav viennozīmīgi negatīvs tēls, taču, kļuvuši par Rajas un Roberta sabiedrotajiem, mēs kopā ar viņiem sākam šo pagurušo amatpersonu ienīst. Ko viņa lien mūsu dzīvē, ja neko īsti nespēj palīdzēt? Ko dod kontrole, ja nav risinājuma? Nu, izvilks pāris reizes no dubļiem, bet tālāk? Vai viņai vispār sāp tas, kas ar bērniem notiek, vai viņai drīzāk ir svarīgs savs postenis, drošā alga un varas apziņa? Labāk lai viņa iet prom, nevis nāk; labāk, lai ievelk ķeksīti savos papīros un pazūd…

Zane Jančevska filmā "Es esmu šeit"

Brāļa un māsas situācija diemžēl nav nekas oriģināls – sižeti par bērniem, kas spiesti izdzīvot vecāku ilgstošas prombūtnes laikā, ir sastopami gan presē, gan uz ekrāna, gan sociālo kampaņu projektos. Tā ir milzu sociālā problēma, ar ko sabiedrība saskaras dzīvē, taču ir jābūt drosmei un talantam, lai šo tēmu risinātu uz ekrāna. Pamestība, atsvešinātība, vientulība un kārpīšanās dubļos nav tie pateicīgākie atslēgas vārdi, lai savērptu aizraujošu sižetu, piesaistītu finansējumu un radītu filmu, kas nav černuha, filmu, ko paradoksālā kārtā var skatīties ar prieku.

Spēks nebaidīties

Pat pēc Berlīnes Kristāla lāča saņemšanas sociālajos tīklos izskanēja skumīgs viedoklis par to, ka balvu saņem filma, kas “nedara godu Latvijas tēlam”, kas izceļ dubļus un problēmas, nerāda valsti pozitīvā gaismā…

Taču tieši par to jau ir stāsts, ka gaismu un spēku rada cilvēks pats, ne valsts piederība vai sociālā iekārta.

Mokoša vide, vecāki, kuru nav, valdonīgā vecmāmiņa, likteņa piespēlēta situācija ir pareizais fons, lai dubļos un problēmās Raja pieaugtu par spēcīgu personību, kas spējīga uzņemties atbildību un pieņemt drosmīgus lēmumus. Viņa ir kā tā ābele lauku mājas dārzā, ko filmas sākumā cenšas nomušīt ļaunās vecmāmiņas apmaksātais traktorists. Rajā ir slēpta ziedēšana, ko situācija un problēmas negrib pieļaut. Viņas, Raja un ābele, kādam nav pa prātam, neaug pareizajā vietā, tāpēc ir jānogāž, jāpārbīda, jānomušī ar spēku vai vienaldzību. Izmisuma brīdī neviens par ziedēšanu nedomā, taču lecīgā pusaugu skuķī ir tikpat liels mīlestības potenciāls kā pavasara ābelē. Un tikai tad, kad ābele negaidīti ir nosargāta un uzplaukusi baltā ziedēšanas priekā, pēkšņi uznāk apskaidrība – dubļi nav un nevar būt mūžīgi!

Elīna Vaska un Edgars Samītis filmā "Es esmu šeit"

Dzīves dramaturģija

Nē, filma nebeidzas ne ar kāzām, ne pasaku pili, ne laimīgi apvienojušos ģimeni un visu problēmu atrisinājumu, jo tas ir cits žanrs. Šīs filmas spēks ir precīzajā reālistiskajā stīgā un īstumā, kur visu tēlu rīcību nosaka motivācija ar lielo “M” – katram varonim ir dramaturģiski precīza un cilvēciski izskaidrojama motivācija rīkoties tieši tā, kā viņš vai viņa rīkojas.

Filmā apbrīnojamā kārtā nav LV spēles filmām raksturīgā falšuma, nosacītības, abstrakciju, radošo moku saradītu pārspīlējumu vai pašmērķības.

Šī nav Lailas Pakalniņas Ausma, kur nav nekādas līdzi jušanas uz ekrāna notiekošajam, jo tas viss ir tik nedzīvs, sakonstruēts un žultains, ka izraisa vien pretestību un riebumu. Pakalniņa mākslīgi konstruē pārspīlētu dramatismu, kas pārvēršas savā pretmetā (kļūst vienaldzīgs), un risina uz ekrāna savu ambīciju problēmas, kamēr Vimba dzīvo līdzi saviem varoņiem un sniedz līdzpārdzīvojuma prieku arī skatītājam.

Kadrs no Lailas Pakalniņas filmas "Ausma"

Filmu Es esmu šeit skatīties ir viegli, jo tā ir dzīva un psiholoģiski pamatota. Vimba nav Pakalniņa, kas apzināti moka skatītāju, viņš ļauj elpot gan varoņiem uz ekrāna, gan līdzi dzīvotājiem zālē. Tāpēc arī beigas nav nedz laimīgas, nedz nelaimīgas, tās vienkārši ir dubļainā ceļa turpinājums - Raja ir un būs spēcīga, jo tāda ir viņas ziedēšanas cena, kam dramatiskie dzīves apstākļi ir devuši pareizo mēslojumu.

Balva par neatlaidību

Fakts, ka filmas Es esmu šeit komandas darbs ir novērtēts ar visaugstāko starptautisko atzinību, kādu Latvijas kino saņēmis, apliecina piecus gadus bristo dubļu patieso vērtību – tā ir īsta ieinteresētība stāstā, sāpe par to, kas notiek ar cilvēkiem līdzās; tas ir talants, neatlaidība, spēja turpināt un panākt tieši tādu rezultātu, kā diktē mākslinieciskais godaprāts. Filmā organisks, reālistisks un mākslinieciski attaisnots ir viss – sižets, vide, dialogi, profesionālo un neprofesionālo aktieru spēle. Tāds ir arī kameras plūdums, montāžas ritms un morāle, kas nav uzspiesta. Šī filma nesludina, tā palīdz izdzīvot stāstu, kas no Rajas un Roberta personiskā likteņa paceļas krietni virs dubļiem un atklāj sīksta, pilnasinīga cilvēka kodolu.

Elīnas Vaskas perfekti izdzīvotā Raja godam var ieņemt vietu līdzās citiem spēcīgiem jauno sieviešu tēliem, ko piedāvā Eiropas kino – tās ir sievietes, kas, pašas to negribot, uzvar vīriešu pasaulē vai nepieņemamā situācijā, stiprās jaunavas, kam nākas samērot savus sapņus ar realitāti un rūdīties pieaugušo pasaulē. Viņām nav dota iespēja raudāt vai sūkstīties par sūro likteni, taču viņām ir apbrīnojama vēlme nepadoties un dzīvotgriba – nevis virtuāla, bet īsta, norūdīta dubļos, kas ved uz apvārsni.

Elīna Vaska filmā "Es esmu šeit"

Jaunavu iniciācija

Kā īpaši spilgtas ekrāna māsas Rajas tēlam var minēt titulvaroni no Sebastiāna Šipera filmas Viktorija / Victoria, kas kļuva par iepriekšējā Berlīnes kinofestivāla atklājumu, un jauniņo, kanibālam izprecināto princesi no Mateo Garones Baisajām pasakām / Il racconto dei racconti. Viņas visas – katra savā filmā, sižetā, situācijā, gadsimtā – ir apbrīnojami līdzīgas; viņu varonēm, lai izdzīvotu konkrētajā situācijā, ir jāpieņem pilnīgi pretēji lēmumi, nekā jaunām, sievišķības pilnām būtnēm piestāvētu.

Laijas Kostas Viktorija ir svešiniece Berlīnē, kas ļaujas vieglam, nevainīgam flirtam kādā bārā, smejas un priecājas ar puišiem, aizdodas līdzi viņu slepenajās gaitās, līdz tiek iesaistīta skarbā un asiņainā trillerī, no kura rītausmā iznāk kā vienīgā dzīvā un vēl ar asiņaini nolaupītas naudas saini padusē.

Laija Kosta / Laia Costa filmā "Viktorija / Victoria" (2015)

Baiso pasaku noslēgtās karaļvalsts princese ir piemīlīgākās jaunavas iemiesojums, kas sacer apburošas dziesmiņas par lielo mīlu, draiski sapņo par mīlamu princi, glaužas pie tēva pleca un lūdz sev precinieku, kamēr milzu blusu izaudzējušais karalis meitu upurē savām dīvainībām un atdod brutālam kanibālam. Princese no naiva bērna pārtop par spēcīgu sievieti, kas nemetas lejā no pils jumta, lai sašķaidītu galvu pret klintīm, bet pieņem skarbo likteni un dodas uz kanibāla alu. Noskrandusi, izvārgusi un piesmieta savās labākajās cerībās, viņa tomēr atrod spēku, lai pēc visu savu glābēju nāves pati savam kanibālam nogrieztu galvu – ar padevības izteiksmi sejā un dzelžainu gribu sirdī. Kad princese ar asinīm notašķīto kleitu un vīra galvu rokās atgriežas pilī, tad visi godbijīgi atkāpjas – viņa ir karaliene, un tas nav pārmantojamības, bet rīcības tituls.

Aktrise Bebe Keiva / Bebe Cave filmā "Baisās pasakas / Il racconto dei racconti"

Jā, viņas visas savā ziņā ir uzvarētājas – trillera Viktorija, par karalieni tapusī princese un latviešu Raja, kam arī jāizdara kas baiss. Viņas pārvar grūto situāciju, ko pašas nav radījušas, pieaug, kļūst stiprākas, bet – vai laimīgas? Tas ir jautājums, uz kuru atbildi katrs skatītājs meklēs pats, bet filmas dod bagātīgu iedvesmu un līdzi jušanas iespēju.

Renāra Vimbas filma Es esmu šeit godam iekļaujas gan pēkšņi sazēlušo stāstu rindā par spēcīgajām jaunavām, gan laba Eiropas kino pulciņā. Visu cieņu!

Saistītie raksti



Komentāri:


Lapsēns
25.02.2016, plkst. 15:24

Ko nu kurš izvēlas, skatīt un paņemt no ekrāna pieredzes - klausīties dubļu žļarkstoņas dažādajās skaņas zem kājām, vai pacelt arī acis uz Gaismas Ausmu. Ja par Lailas Pakalniņas filmu var pateikt, ka "tas viss ir tik nedzīvs, sakonstruēts un žultains, ka izraisa vien pretestību un riebumu" tad rodas šaubas, vai recenzents ir pamēģinājis skatīšanās laikā apdomāt tādu komēdijas žanra jēdzienu kā "sarkasms".

Marija
25.02.2016, plkst. 16:17

Autore grib palepoties, ka vairākas reizes aizgājusi uz "Splendid Palace", par ko, protams, prieks, bet dziļāku sakaru, kādēļ jāpiemin, ka nav saprasta "Ausma" vai ievērots, ka "Viktorijā" un "Baisajās pasakās" arī ir sieviešu tēli, nekādi neizdodas saskatīt.

Alise
25.02.2016, plkst. 17:25

šī, iespējams, ir pirmā un iespējams pat taps pat vienīgo recenziju Latvijas (un varbūt pat plašāka mēroga) kinovēsturē, kur divdesmit divas reizes pieminēts vārds "dubļi". visu cieņu!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi