Tūristu dejas un atcerēšanās mehānismi

Sergeja Lozņicas dokumentālā filma „Austerlics” pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā un ir uzsākusi savu dzīves ceļu, kas pakļaujas „art documentary” distribūcijas loģikai – ceļo no festivāla uz festivālu un meklē savu potenciālo skatītāju. Filma iekļauta arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā „ArtDocFest_Riga”, seanss 17. oktobrī.

Šāds filmas ceļš pie savas mērķauditorijas sasaucas ar nerimtīgo un mūžīgo kustību, kas raksturīga tūrisma industrijai, kad ekskursantu grupas viszinošu gidu pavadībā virzās no vienas ceļojuma maršruta pieturas uz nākamo – par to jau arī ir Lozņicas filma. Taču režisora uzmanības centrā nav tradicionāli tūristu ceļojumu galamērķi.

Austerlics ir filmēta divās nacistu koncentrācijas nometnēs – Saksenhauzenē (atrodas netālu no Berlīnes) un Dahavā (atrodas netālu no Minhenes). Lozņica ne tik daudz interesējas par šīm vietām kā tādām, bet gan filmē tūristu pūļus, kas katru dienu tās piepilda, fiksē cilvēku masas brīžos, kad tās organizēti pārvietojas no viena ievērojama apskates objekta pie cita.

„Ievērojami apskates objekti” – tas koncentrācijas nometņu sakarā skan visnotaļ nepiemēroti.

Taču arī šīs nometnes, lai vai cik baigi domāt par tur notikušo, iekļaujas starptautiskajos tūristu maršrutos un kļuvušas par ceļotāju mērķiem līdzās Luvrai, Bigbenam un Brandenburgas vārtiem, konkurējot par viņu uzmanību un tik dārgo atvaļinājuma laiku.

Tūristu un mūsu kā filmas skatītāju gaitas sākas pie nometnes vārtiem ar slaveno frāzi „Arbeit macht frei / Darbs dara brīvu”. Cita starpā seko Dahavas nometnes cietums, kur izolācijā turēts arī Hitlera atentāta organizētājs Georgs Elzers. Filma, atkārtojot nometnes ekskursiju dramaturģiju, sasniedz sava veida kulmināciju, kad tūristi klausās stāstījumu par nometnes dušām – gāzes kamerām un krematoriju. Šī ir vienīgā situācija, kad Lozņicas kamera fiksē atsevišķu apmeklētāju tuvplānus, mēģinot uzminēt viņu emocijas. Arī skaņu celiņš, kurā meistarīgi savīta daudzo balsu un trokšņu murdoņa, tikai reizēm izceļ gidu stāstījumu, kas veido kontrapunktu bieži pat diezgan atraisītajai atmosfērai un līksmajam tūristu garastāvoklim.

Jebkura filma, kas veltīta koncentrācijas nometņu tematikai, liek domāt par Alēna Renē kinematogrāfisko eseju Nakts un migla / Nuit et brouillard (1956), kas ar poētisku spēku, melnbaltos kinohroniku uzņēmumus kontrastējot ar krāsainiem Aušvicas nometnes filmējumiem desmit gadus pēc kara, uzsver tur notikušās šausmas. Taču Austerlics ir uzņemta septiņdesmit gadus – trīs paaudzes – pēc Otrā pasaules kara, un laika distance ir abu filmu visbūtiskākās atšķirības pamatā. Alēnu Renē vadīja vēlme dokumentēt nometņu šausmas, par stāsta universālo vadlīniju liekot jautājumu, cik nehumāni var būt cilvēki, bet Sergejs Lozņica pēta, kā mēs, izmantojot mūsdienu tehniskās palīgierīces, mēģinām atcerēties. Bet to izdarīt mēs, šķiet, varam, tikai redzēto nofotografējot.

Austerlics ir kinematogrāfisks vērojums (tas ir Lozņicas iecienītākais izteiksmes līdzeklis) – gan par koncentrācijas nometnēm kā tūrisma industrijas aktīviem dalībniekiem, gan par to, kā mēs mūsdienās mēģinām saglabāt savā atmiņā un Instagram mākonī savu slīdēšanu cauri dzīvei. Tas nozīmē reproducēt standartmotīvus un standartpozas – arī tad, ja tūrists, kurš priecīgi pozē, it kā būtu atspiedies pret kāda Sēnas tilta margām, patiesībā atbalstās pret norobežojošo sētiņu pie koncentrācijas nometnes krematorijas krāsnīm.

Filmas nosaukums ir atsauce uz izcilā vācu rakstnieka V.G. Zēbalda (1944-2001) romānu Austerlics (latviski 2007. gadā izdevusi Dienas Grāmata). Romāna varonis, angļu vēsturnieks Austerlics, tikai pusaudža vecumā uzzina, ka ticis adoptēts un patiesībā ir vācu ebreju bērns ar šo tik dīvaino uzvārdu, kas skan līdzīgi vārdam Aušvica.
Visu mūžu Austerlics kā mozaīkas gabaliņus meklē liecības par savu izcelsmi, tādējādi neizbēgami runājot arī par Vācijas vēsturi. Būtiski, ka Zēbalda romāna vēstītājs tekstā regulāri ievij melnbaltas fotogrāfijas, kas it kā ir kaut kā saistītas ar Austerlica stāstu, liekot grāmatas recenzentiem uzsvērt reālo faktu un izdomājumu savijumu, kas raksturīgs visai Zēbalda literārajai daiļradei. Intervijā The Guardian rakstnieks uzsver, ka, lai uzturētu dzīvu atmiņu, viena fotogrāfija var pavēstīt vairāk nekā vesela monogrāfija par konkrēto tēmu [[1]]. Skatoties, cik aizrautīgi Lozņicas filmā bildē tūristi ar saviem mobilajiem telefoniem un fotoaparātiem, atliek secināt, ka Zēbaldam varētu būt taisnība.

Liela daļa tūristu, šķiet, ētiskas dabas jautājumus neuzdod.

Tikai es, skatoties filmu datorā un dzerot Earl Grey tēju, vaicāju sev, vai daru to ar pietiekamu cieņu gan pret tēmu, gan pret kino kā tādu? Varbūt ētiskāk būtu skatīties Austerlicu kinoteātra tumsā, kur nekādi blakusfaktori netraucē pilnībā koncentrēties uz Lozņicas melnbalto attēlu, garajiem plāniem un statisko kameru?

Tāpat kā citās Lozņicas dokumentālajās filmās, kas arī veltītas vēstures tēmām (Maidans / Майдан (2014), Notikums / Событие (2015) – šī filma kļuva par Rīgas Starptautiskā kino festivāla pirmā konkursa balvas ieguvēju), filmā Austerlics nav aizkadra komentāra, jo, kā uzsver režisors, kinoattēls pats mums var pastāstīt vairāk nekā jelkāda aizkadra balss [[2]].

Novērojošā dokumentālā filma, kāda ir arī Austerlics, savu spēku atraisa tikai ar laiku – tādi ir žanra noteikumi, uz ko jābūt gatavam arī skatītājam.

Tātad – jābūt gatavam 90 minūtes no savas dārgās dzīves investēt šajā filmā, tādējādi apturot savu skrējienu pēc citiem kino pārdzīvojumiem varbūt kādā citā Riga IFF programmas filmā, skatē vai pavadošajā pasākumā. Pārfrazējot Lozņicas izteikumu intervijā New York Times, kurā viņš uzsver, ka koncentrācijas nometnes ir vietas, kas jāapmeklē nevis aiz pienākuma apziņas, bet gan aiz cieņas pret tiem, kas te tika nogalināti, - Austerlics jāskatās aiz cieņas pret autora izvēlēto tēmu.

Filmas beigās vērojam, kā skolēnu grupa Travel for Peace akcijas krekliņos, risinot savas ikdienas sarunas, iziet pa koncentrācijas vārtiem, lai ceļotu tālāk.

Tūrisma industrijai un kino distribūcijas industrijai ir zināma līdzība – tūristi apmeklē koncentrācijas nometnes, bet mēs ejam uz kinofestivālu skatīties filmu par viņiem.

Katram sava loģika un ekonomiskie procesi, barības ķēde, kas veido filmas dzīves loku pa festivāliem. Austerlics arī ceļos uz nākamo festivālu, un visas kustības un industrijas turpinās savas gaitas. Kas paliek pāri? Kinoteātru ēkas, kultūras pieminekļi un arī koncentrācijas nometnes, kas naktīs, kad mūsu un Lozņicas kameras tur nav, varbūt dzīvo citu dzīvi. Un atmiņas Instagram fotoformā.

Atsauces:

1. Maya Jaggi The Last Word. 21.12.2001 https://www.theguardian.com/education/2001/dec/21/artsandhumanities.highereducation [↩]
2. Nicolas Rapold Sergei Loznitsa’s Movie ‘Austerlitz’ Observes Tourists in Concentration Camps 31.08.2016 http://www.nytimes.com/2016/08/31/arts/international/sergei-loznitsa-movie-austerlitz-tourists-concentration-camps.html?_r=3  [↩]
Filmas "Austerlics" kadri no Riga IFF

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi