Riga IFF. Trīs zviedriešu filmas

Trīs zviedru filmas, trīs režisores sievietes, trīs stāsti, kurus man ir interesanti vērot līdz galam, un trīs visumi, kuros es patiešām spēju iejusties, nevis tikai novērtēt tēmas vai kompozīcijas risinājumu, ik palaikam atgaiņājot nepieņemamas detaļas.

Šajās filmās nav jālieto atrunas „bija tāds laiks, citādāk nevarēja” un „neskatoties uz seksismu, filma ir laba...”, drīzāk otrādi, reizēm sev jāiekniebj sānā – „pag, kad šis ir uzņemts?”, „…un kurā gadā uzrakstīts?”, „cilvēki taču tolaik vēl nevarēja zināt...”. Jo ir taču bijuši laiki, kad vēl nevarēja eksistēt tāds humors, tik brīvi neviens nerunāja par seksuālajām attiecībām, sievietes baudu un izvēlēm; nebija pieņemts ikdienišķi rādīt viendzimuma pārus – bez izsmiekla, bez nosodījuma un sensācijas. Izrādās, man ir aplami priekšstati par „tolaik un tagad”, par laika un reizēm arī šī laika filmām un sabiedrību. Es apzinos, ka šos priekšstatus un aizspriedumus lielā mērā radījušas populārās, novērtētās un starptautiski atzītās filmas, kas nonākušas manā redzeslokā. Bet nekas tos arī nespēj mainīt efektīvāk kā filmas, kuras cenšas parādīt citu perspektīvu.

Pēdējā laikā esmu sapratusi šādu lietu – ja man ir izvēle, es drīzāk klausīšos, lasīšu vai skatīšos sievietes veidotu darbu, jo ir mazāka iespējamība, ka tajā vilšos, un lielāka iespējamība ieraudzīt ko novatorisku un man pašai šobrīd aktuālu. Laimīgā kārtā to, ka “sieviešu filmām” ir savs/a skatītājs/a, ir sapratuši arī filmu ražotāji, festivāli, izplatītāji un kultūras organizācijas – piemēram, Zviedru institūts, kas 2020. gadā starptautiski izplatāmo Zviedrijas filmu izlasē iekļāvis kategoriju “sievietes – kino celmlauzes”, lai atgādinātu pasaulei, ka līdz ar Dorotiju Āzneri vai Anjēzi Vardu pasaules kinovēsturē ļoti agri un pārliecinoši sevi pieteikušas arī zviedru kinematogrāfistes. Līdz ar to arī festivālā Riga IFF mums šogad ir iespēja redzēt gan klasiskus zviedru sieviešu kino darbus, gan mūsdienīgu un sievišķīgu kosmisko odiseju. Drusku komiski gan, ka festivāla mājas lapā, kur, piemēram, sadaļā Nordic Highlights teju divas trešdaļas režisoru ir sievietes, joprojām spītīgi turas apzīmējums „režisors”, atgādinot par šīs profesijas vīrišķīgo imidžu.

Bet par visu pēc kārtas. Gribu pastāstīt par trim festivālā skatāmām, dažādos laikos tapušām, estētiski un žanriski ļoti atšķirīgām zviedru filmām – mēmo komēdiju Meitene frakā (1926), drāmu Mīlas pāri (1964) un zinātniskās fantastikas filmu Aniara (2018). Tik plašam diapazonam vajadzētu izgaisināt šķietami šauro rāmi, ko mēdz uzlikt apzīmējums “sieviešu kino”, lai parunātu par to, vai ir kādi vispārīgi elementi, kas atšķir sieviešu kino, ja to salīdzina ar citām līdzīgām sava žanra vai laikmeta filmām, kuras nav veidojušas sievietes vai kuras turpina vīrišķīga kino tradīciju.

Ārā no rāmjiem

Viens no šādiem elementiem, man liekas, varētu būt sejas izteiksme – es nedomāju, ka šo filmu autores ir to apzināti konstruējušas vai tā tiktu izmantota kā sieviešu kino paņēmiens, bet acīmredzot ir kāds vaibsts, kas iegulst ap muti un skatienā, kad pastāvīgi centies dzīvot pati ar savām domām, bet pēc svešiem noteikumiem. Kad ar prātu saproti, ka notiekošais tevi neapmierina un liekas nepareizs, bet centies saglabāt vēlību, lai pastāvīgi nebūtu konfliktā.

Filmā Meitene frakā / Flickan i frack (1926), kā jau komēdijā, šī izteiksme ir visuzskatāmākā un iezagusies visagrāk. Mēmajam kino kopumā ir raksturīgas pārspīlētas grimases un ķermeņa valoda, bet šajā gadījumā ir grūti noteikt robežu – cik lielā mērā pārspīlējumu paredz konkrētais kino formāts un cik lielā mērā caur to tiek pausta galvenās varones rezignētā attieksme pret normālo ikdienas realitāti vai filmas režisores Kārinas Svānstrēmas sarkastiskais sabiedrības vērtējums.

Kā teikts aprakstā, “Katja Koka nav neglīta, tikai ģērbjas kā noplukusi vešeriene” – galvenā varone ir laipna, atsaucīga, dzirkstoša, gudra, patstāvīgi domājoša, ar citām nesajaucama, tomēr ir viens “bet” – viņas apģērbs ir par prastu vietējai cienījamajai sabiedrībai. Ģimenes galva, ekscentriskais izgudrotājs tēvs, kura biznesam ne vienmēr labi sokas, par prioritāti uzskata dēla (viņaprāt, perspektīvākā bērna) izskatu un reputāciju, tāpēc naudu piešķir tikai viņa tērpiem un galantērijai, bet meitu, neskatoties uz viņas gaišo galvu un labo izglītību, pats ir norakstījis tikai kā mājsaimniecības darbiem derīgu. Mīlošā meita arī cenšas pildīt sev iedalīto pašaizliedzīgās kalponītes lomu, taču nenākas viegli šajos rāmjos iespiest personību un prātu, kas laužas no tiem laukā, jo sevišķi situācijā, kad neparastajai meitenei sāk veidoties romāns ar grāfu.
Meitene frakā, kā teikts titros, ir viegls vasaras kinostāsts septiņos cēlienos pēc Jalmāra Bergmana romāna motīviem.

Tomēr drāma, kas veidojas ap triviālo problēmu „skuķim nav, ko vilkt”, draud pieņemt traģēdijas apmērus, un tas nav tikai smieklīgi.

Kā zināms, fiziski ierobežojošs apģērbs arī vēsturē gan praktiski, gan simboliski bija viens no sieviešu emancipācijas kavēkļiem. Grāfa netaktiskā piezīme par meitenes neglīto apģērbu jau pašā filmas sākumā iedod viņiem abiem rokās atklātas kārtis, kas ļauj turpināt ne vien apģērba problēmas cēloņu aplūkošanu, bet arī noņem apģērba diktēto statusa barjeru, dodot iespēju abiem jauniešiem iepazīties citā līmenī. Veidojas interesanta attiecību un ietekmes spēle, kurā neviens iesaistītais varonis nav ideāls – Katjai ir savi untumi un trūkumi, cietsirdīgais tēvs ir sirdī mīlošs, bet grāfs, lai arī aušīgs un slinks, ir spējīgs novērtēt patiesu cilvēcisku draudzību. Grāfs brīžiem uzvedas nepiedodami gļēvi, piemēram, neaizstāv Katju vai nemetas palīgā, kad viņa iekrīt ezerā, ļaujot izpeldēt saviem spēkiem. Iespējams, „tolaik” skatītājs redzēja vairāk aplamā šajās rīcībās, bet es tur redzu normālu, godīgu dzimuma neviennozīmīgo lomu traktējumu. Kādā brīdī grāfs mierina frakā tērpušos meiteni – un verandā skūpstam gatavā skāvienā stāv divi, kas izskatās pēc puišiem. Varbūt šī aina divdesmito gadu skatītājam varēja šķist paradoksāla vai komiska, bet tā katrā ziņā nav domāta tikai un vienīgi smieklīga – šis brīdis ir arī augstākais uzticēšanās un mīlestības atklāsmes punkts abu attiecībās (ar piebildi, ka mazliet smieklīgas ir pilnīgi visu dzimumu un vecumu attiecības).

Šajā filmā kritika vai vismaz draudzīga dunka tiek visu sabiedrības grupu varoņiem – tostarp gan dāmu biedrības uzraudzēm, kas caur lornetēm pēta, lai kāds netikums neiezogas ballē, un ir spiestas atzīt, ka frakā tērptā meitene patiesībā ir apģērbusies vistikumiskāk, gan “mācīto dāmu ordai” – emancipētu, cigārus pīpējošu feministu kompānijai, kas noslēgti mitinās grāfa īpašumos. Kad taisnības cīnītāja Katja meklē pie viņām patvērumu, piedāvājoties strādāt par kalponi, feministes atbild: “Tas, ka tu vēlies cīnīties par taisnību, ir ļoti labi, bet mēs negribam, lai tu sabojā [mūsu kalpones] lielisko ēdienu”.

Filmā dzirkstī asprātīgi sacerētie dialogi, bet ir arī komiski elementi, kas veidojas tieši no kino formāta ierobežojumiem un to apspēlēšanas

– piemēram, tas, kā tiek pieteikti jauni personāži, ziņojot, ka nu uz ekrāna būs redzams tāds un tāds slavens aktieris. Vai arī – ekrāna starptitrā rakstīts grāfa teksts “Tavs tēvs ir pilnīgs idiots”, un par atbildi aktrise kadrā turpina sirsnīgi, ilgi un piekrītoši māt ar galvu. Bargās garīdznieka atraitnes un galvenās matriarhes lomā, protams, pusironiski iznāk pati režisore Kārina Svānstrēma (1873-1942) visā savā cienībā – viņa ir arī pieredzējusi aktrise, zviedru lielākās kinostudijas vadošā producente un vispār viena no ietekmīgākajām sievietēm ne tikai Vēdšēpingas mazpilsētā, kur notiek filmas darbība, bet arī visā Zviedrijas kino industrijā.

Pēc filmas paliek sajūta, ka tā, līdzīgi kā galvenās varones Katjas personība, burtiski laužas laukā no sava laika un tehnoloģisko iespēju rāmja, asi trāpot skatītājam arī simt gadus tālā nākotnē. Bet par to rezignēti pakļāvīgo sejas izteiksmi un attieksmi, kuru labi pazīstu arī sevī, lielā mērā atbildīga filmā skanošā, saldi liriskā klaviermūzika, kas kā ironisks komentārs pavada ekrānā rādīto īsto dzīvi.

Zudušo mīlu meklējot

Citas leģendāras zviedru režisores Majas Seterlingas (1925-1994) filma Mīlas pāri / Älskande par (1964) balstīta zviedru autores Agneses fon Krūsenšernas romānā (1933) no cikla Fon Pālenas jaunkundzes (1930-1935). Šis literārais darbs, kuru mēdz dēvēt par zviedru ekvivalentu Prusta augstākās sabiedrības tēlojumam, savā laikā Zviedrijā raisīja kaismīgas diskusijas par sieviešu emancipāciju, tiesībām, seksualitāti un sabiedrības morāles standartiem pirmskara periodā.

Tomēr filmas skatītājs, kam skandalozais Krūsenšernas romāns nav pazīstams, pirmkārt saskatīs līdzību ar Ingmara Bergmana daiļradi – konkrēti ar 1958. gadā uzņemto Uz dzīves sliekšņa / Nära livet, kur, līdzīgi kā Seterlingas filmā, darbība risinās sieviešu klīnikā jeb dzemdību namā un stāsta centrā ir trīs sieviešu un viņu miesas augļu likteņi. Abas ir portretu filmas – galvenās varones bieži ir tikai „runājošas galvas”, kas loģiski izriet no tā, ka viņas ir apguldītas uz slimnīcas kušetēm un viņu ķermeņi bez ietekmes nodoti citu cilvēku (slimnīcas personāla, vīru, sabiedrības) rokās, bet sieviešu personīgās domas un izjūtas atspoguļojas tikai sejas izteiksmēs. Estētiski Seterlingai varētu pārmest pārlieku ietekmēšanos no Bergmana, taču savā būtībā tā ir atbilde Bergmana filmai – no sievietes perspektīvas. Pirmkārt, Bergmana filmas darbība risinās jaunākos laikos, kad, kā daktere skaidro dzemdētājai, valstī ir izveidota sociālo pabalstu sistēma vientuļajām mātēm un katrai dzīvībai ir vērtība, bet Seterlinga pievēršas pirmskara zviedru sabiedrības „morālā pagrimuma” jautājumam, un viņas interese par dzemdību būtību un fizioloģiju ir tikai fons tiem apstākļiem, izvēlēm un iekšējiem pārdzīvojumiem, kas galvenās varones noveduši līdz dzemdību namam.

Atmiņu uzplaiksnījumu veidā filma stāsta par kādu siltu vasaras nakti, kurā dažāda rakstura un sociālā statusa jaunas sievietes Angela, Adele un Agda rīkojušās, kaislības vadītas, un par vēl agrākiem laikiem – bērnības traumām un apkārtējo paraugiem –, kas ietekmējuši viņu vēlmes un rīcību.

“Mīlas” jeb “mīlošie pāri” ir sarkastisks nosaukums, jo filmas gaitā režisore galvenokārt rāda piemērus tam, ka aiz formālās sievietes un vīrieša savienības ļoti bieži nav atrodams nekas pat attāli līdzīgs mīlestībai. Piemēram, atbildību par bērnu ir gatavas uzņemties divas sievietes – māte un tante, kļūstot par viņa īsto ģimeni; apprecēt grūtnieci ir ar mieru tikai vieglprātīgs, homoseksuāls mākslinieks, kuram laulības institūts nav ne mazākā mērā svēts; citam godīgi precētam pārim nav nekādas kaisles dzirksts, kamēr īsta kaislība mēdz uzplaukt arī skolās, kur mācās tikai meitenes. Sarkastisks ir arī solījums aristokrātu atvasei Angelai viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā – „tagad tu būsi brīva, neviens tevi vairs nepērs” –, uzreiz piebilstot, ka nākamais solis ir precēties un tikt pie bērniem.

Savukārt dzemdību nama tēlojums savā cinismā gandrīz robežojas ar šausmu filmu žanru – cietsirdīgā galvenā ārsta kūpošais cigārs blakus ginekologa krēslam un dzemdību stangām, tāpat kā izteikumi, kuros viņš dzemdību namu salīdzina ar vietu, kur piespriež mūža ieslodzījumu, bet sievietes uzskata par manipulētājām, kas „ar savām nabassaitēm nožņaudz mūsu brīvību”, var jūtīgākam skatītājam uzdzīt pat fizisku nelabumu. Tāpat kā groteskā aina ar pedofilu, kurš vienu no varonēm viņas bērnībā cienā ar kūciņām – maziem krēma groziņiem ar odziņu galā, kas pārāk tieši atgādina jaunās meitenes neattīstījušās krūtis.

Stāstot par galveno varoņu netikumīgajām izvēlēm, var just, ka režisore ir sieviešu pusē. Tikai, atšķirībā no Bergmana filmas garajiem, artikulētajiem monologiem, Seterlingas varones brīžos, kad viņām vajadzētu par sevi ko bilst un sevi aizstāvēt, kļūst it kā mēmas un tikai skatās, bet skaņas telpu aizpilda griezīga skaņa – slimnīcas kušetes riteņu neizturamā čīkstoņa. Zīmīgās filmas beigas ir kā jautājuma zīme par to, kāda būs nākamās paaudzes dzīve, dodot mājienu, ka režisorei uz to nav atbildes.

Gaisā pakārta pasaule

Trešā festivālā skatāmā zviedru “sieviešu filma” Aniara (2018) piedāvā mūsdienu skatījumu uz sievietes lomu un aicinājumu. Tā ir zinātniskās fantastikas žanra filma, kurai pat īsti neatrodu vietu uz laika skalas. No vienas puses, notikumi risinās tālā distopiskā nākotnē pēc klimata krīzes, kas padarījusi Zemi neapdzīvojamu, un cilvēki masveidā izceļo uz auksto, neērto Marsu. No otras puses, šīs filmas pamatā ir 1956. gadā publicēts zviedru literāta, Nobela prēmijas laureāta Harija Martinsona dzejas cikls ar šo pašu nosaukumu Aniara (par godu grieķu vārdam “bezcerīgs” un argona un niķeļa atomiem) – jaunvārdiem piesātināta apziņas plūsma par kādu ļoti tālu nākotni, kas šodien vairs nešķiet ne tik tāla un ne tik neiespējama, bet pat drusku retrofutūriska un cilvēcīgi ticama.

Jau Martinsona dzejā daudz figurē vietniekvārds “viņa”, jo uz luksusa kosmosa kuģa Aniara, kurš sola nogādāt pasažierus trīs nedēļās līdz Marsam, ir arī kāds ļoti īpašs aparāts, izgudrojums – Mima. Kaut kas tāds, ko mūsdienās sauktu par modernu mākslīgo intelektu un virtuālo realitāti, – mašīna, kas prot uzburt reālistiskas atmiņas par lekno, plaukstošo Zemi, ļaujot aizmirsties pasažieriem, kuri jūtas nomākti. Mima ir sieviešu dzimtē – viņa, tā. Cilvēki lieto Mimu kā pakalpojumu, bet uzrunā kā personu, savukārt poēmā teikts, ka pat Mimas izgudrotājs nav spējīgs izskaidrot ne pusi no tās darbības. Tā ir mašīna, kas darbojas no cilvēku atmiņām, bet tās

algoritms ir izveidojis it kā jaunu apziņu, kas kļuvusi vēl cilvēcīgāka par cilvēku – neizzināma, nekontrolējama un darbojas pēc uzticēšanās principa.

Kosmosa kuģis novirzās no kursa un aizslīd kosmosā, kļūstot par nelielu, izolētu, klaustrofobisku pasaulīti, kas nekad nekur nenonāks, bet ir pašpietiekama un var sevi uzturēt ar aļģu audzēšanu un Mimas morālo atbalstu. Filmas režisori un scenārija autori Pella Kogermane un Hugo Lilja šo kosmosa odiseju izvēlas stāstīt caur Mimas operatores MR jeb Mimarobes perspektīvu, un arī paralēlie stāsti filmā koncentrējas uz sievietēm – MR partneres Isagelas depresiju vai vecās astronomes alkoholismu, divu sieviešu mīlasstāstu un kopīgo ģimeni. Neskatoties uz to, ka kosmosa kuģi vada klasiski patriarhāls kapteinis un tas laika gaitā arvien vairāk līdzinās fašistiskai valstij, kļūst skaidrs, ka cilvēku labklājība un dzīves jēga ir tieši Mimas, nevis kapteiņa rokās.

Scenāriji par mākslīgo intelektu visbiežāk piedāvā divas iespējas – tas vai nu iznīcina cilvēkus vai padara mūžīgus. Taču Mima atrod trešo un viscilvēcīgāko iespēju – padoties.

Talantīgā inženiere MR uzņemas vainu Mimas vietā un turpina dzīvot ar šo stigmu slēgtajā sabiedrībā. Vienlaikus viņa ir arī viena no izturīgākajām kuģa apkalpes loceklēm, kas šķērso dažādu profesionālo un mentālo pārbaudījumu robežas... ar ļoti specifisku sejas izteiksmi. Necilā, kalsnā, neuzkrāsotā Mimas operatore brīžiem atgādina jogas instruktori, viņas nogurusī seja pieņem gan pārmetumus, gan atlaišanu, gan smagus morālus triecienus, bet viņas lūpu kaktiņi dabiski tiecas augšup, veidojot iecietīgu smaidu. Ir skaidrs, ka Mima savā ziņā personificē mākslu, bet MR – cilvēku, kurš neapgāžami tic tās nemirstībai pat visbezcerīgākajos apstākļos.

Līdzīgi kā abās iepriekš minētajās zviedru filmās, arī uz Aniaras klāja tiek piedzīvota tā viena īpašā nakts – zviedru, tāpat kā latviešu stāstos neapejamie vasaras saulgriežu un auglības svētki, kam vajadzētu izmainīt likteni. Uz kosmosa kuģa klāja tā izpaužas kā apzināti organizēta seksuāla orģija, cerot, ka arī šoreiz tā darbosies kā panaceja.

Katrā ziņā es biežāk gribētu skatīties kosmosa filmas, kurās mērķis nav iekarot jaunas teritorijas, bet par katru cenu saglabāt to vienkāršo, zaļo un plaukstošo dzīvi, kura mums jau ir.

Pēc Aniaras noskatīšanās pārņēma sajūta, ka savulaik nezināmā izplatījumā bija aizpeldējušas arī tās citas divas, 1964. un 1926. gadā sieviešu uzņemtās filmas, un tikai tagad tās pamazām tuvojas galaktikai, kur tiek pieņemtas un saprastas tādas, kādas tās ir.

Mīlas pāri / Älskande par (1964, Mai Zetterling) – sestdien, 17. oktobrī 13:30 Splendid Palace Mazajā zālē un online.rigaiff.lv
Meitene frakā / Flickan i frack
(1926, Karin Swanström) – pirmdien, 19. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē un online.rigaiff.lv
Aniara (2018, Pella Kagerman, Hugo Lilja) – ceturtdien, 22. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un online.rigaiff.lv

"Aniara"

Foto - no Riga IFF publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi