„Pirmais tilts”. Digitālā misija

Režisore Laila Pakalniņa, operators Gints Bērziņš un skaņu režisors Anrijs Krenbergs ir radījuši filmu, kurai aktuālā situācija piešķīrusi misiju – digitālajā vidē demonstrēt, kas ir īsts kino. Dokumentālā īsfilma „Pirmais tilts” pasaules pirmizrādi piedzīvo festivālā „Visions du Réel”, no 17. aprīļa tiešsaistē.

Attiecības starp ikviena notikuma unikalitāti un vēsturei piedēvēto cikliskumu ir viena no populārākajām Covid-19 diskursīvās prakses tēmām. Arī Lailas Pakalniņas jaunākā filma Pirmais tilts savā ziņā iederas šajā kroņvīrusa laika paradoksalitātē, jo šīs filmas tikai 12 minūtēs ir tik daudz unikālu nejaušību, bet vienlaikus arī tik daudz (kino) vēstures atkārtojumu – gan kino kā mākslas veida, gan režisores filmogrāfijas zīmējumā. Tad varbūt Pirmais tilts ir īstā filma, lai šogad un šajos apstākļos nosvinētu kinomākslas 125 gadu jubileju?

Laikā, kad Covid-19 ir izmainījis lietu mērogus, mūsu attieksmes un iespējamās perspektīvas, arī mēs parunāsim par lietām, kam vecās normalitātes apstākļos būtu piešķīruši vērību vien īsas un garāmskrejošas rindkopas formā.

Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma Pirmais tilts ir pirmais Latvijas kinodarbs, kura likteni tik tieši ietekmējis kroņvīruss

filma piedzīvo pasaules pirmizrādi ievērojama starptautiska festivāla konkursa programmā (Visions du Réel Šveicē no 17. aprīļa), bet šis festivāls, pandēmijas spiests, pārcēlies uz virtuālo vidi.

Tādējādi Pirmā tilta nejaušību savijums turpinās. Vispirms režisore zem sava rakstāmgalda atrada vairāk nekā divdesmit gadus vecas Kodak Eastman Plus-X Negative Film 5231 bundžas, kas bija palikušas no viņas debijas spēlfilmas Kurpe filmēšanas, un uzreiz zināja, ko ar šo negatīvu iesāks – Pakalniņa jau sen bija gribējusi veidot filmu par Krāslavas tiltu, kas ir pirmais pāri Daugavai Latvijas teritorijā. Filmu uzņēma. Sākās pandēmija. Un tagad sanāk, ka Pakalniņa ar savu komandu ir radījusi filmu, kura digitālā vidē demonstrē, kas ir īsts kino (turklāt šis jēdziens neietver tikai tehnoloģiskos filmas radīšanas vai demonstrēšanas nosacījumus).

Atšķirībā no 37 iepriekšējām Lailas Pakalniņas filmām, Pirmais tilts ir kas cits. Kaut te ir gan operators Gints Bērziņš, ar kuru režisore strādāja savas daiļrades sākuma posmā deviņdesmitajos gados, atkal satiekoties 2019. gada darbā Karote, gan skaņu režisors Anrijs Krenbergs, ar kuru sadarbība ilgst kopš 1994. gada dokumentālās īsfilmas Prāmis. Taču Karote, piemēram, bija filma par karotes ideju – pats galda piederums kadrā parādījās pavisam reti un nekad ne uzmanības centrā. Savukārt dokumentālo īsfilmu Zirdziņ, hallo! (2017) varētu definēt, sekojot kultūras teorētiķa Ļeva Manoviča priekšlikumam – atsevišķas filmas, kas demonstrē kādu elementu katalogu bez uzskatāmas iekšējās struktūras, klasificēt kā datu bāzi (jo te ir, teiksim, siena ķīpas vasarā un ziemā, pa dienu un vakarā).

Vēl Lailai Pakalniņai ir vesela rinda novērojošo dokumentālo filmu, kuras raksturo lēni veidoti dažādu gradāciju naratīvi par saviem varoņiem vai izvēlēto tēmu – šī iezīme raksturīga lielai daļai režisores dokumentālo filmu jau no 1996. gadā Kannās izrādītās triloģijas Veļa, Prāmis, Pasts līdz pat 21. gadsimta filmām Teodors (2006), Sniegs (2012), Čau, Rasma! (2015) un citām.

Bet Pirmā tilta mākslinieciskā redzējuma pamatā ir Pakalniņas/Bērziņa noformulētais „agrārais konstruktīvisms”. Filmas vizuālais risinājums veidots, atsaucoties uz 20. gadsimta 20. gadu mākslas strāvojumu, un Aleksandrs Rodčenko, viens no tā pamatlicējiem, 1928. gadā rakstīja, ka „visinteresantākie lenķi mūsdienās” ir no augšas uz apakšu, no apakšas uz augšu un to diagonāles. Pakalniņa/Bērziņš Pirmā tilta kadros demonstrē to pašu, tikai diagonālei kadrā pievieno “ikebanu” – krūmus, smilgas, mazus kociņus.

Četrdesmit vienā statiskā kadrā (tilts neparādās tikai divos no tiem) filmas autori sniedz pierādījumu, ka pat tā sauktajā dokumentālajā kino nav neviena nevainīga, tikai tehniskās aparatūras bezkaislīgumā balstīta filmējuma. Veidojot plānu kompozīcijas, dinamiskās attiecībās nostājas līnijas, laukumi, iekšējā kustība kadrā un pelēko toņu attiecības, un gan kadra semantiskajā vērtībā balstītas, gan aizkadrā dzirdamas skaņas. Taču to, kā šīs attiecības veidosies, izvēlas režisors un operators. Pirmais tilts ir autoru subjektivitātes demonstrācija, kas ārda robežu starp dokumentālo un spēles kino, tikai šoreiz tēlo priekšmeti, nevis aktieri.

Avangardistam Rodčenko un viņa kolēģiem šie paņēmieni bija veids, kā radīt jaunu redzējumu jaunā pēcrevolūcijas laika cilvēkam, bet Pakalniņa/ Bērziņš/ Krenbergs, atgriežoties pie darba uz kinolentas (pēc kino jomas vispārējās digitalizācijas, kas notika apmēram pirms desmit gadiem), vispirms vēršas pret digitālajā kino sastopamo liekvārdību, kas mūs kā skatītājus tik ļoti nomoka.

Filmējamā materiāla ierobežotība liek atcerēties arī analogā kino laikmeta disciplīnu kā darba metodi – un izbaudīt katra Pirmā tilta kadra perfekciju.

Tā kā filmas rezultāts ir DCP formātā, tad 35 mm filmas negatīvu varēja izmantot visā platumā (uz filmlentes nebija jāatstāj vieta optiskās skaņas celiņam), un rezultāts ir kvadrātveida kadrs ar noapaļotām malām.

Aleksandrs Rodčenko nāca arī ar prasību „beigt fotografēt nabas līmenī” un rādīt labi zināmos objektus no jauniem skatpunktiem un nepazīstamās situācijās. Pirmajā tiltā valdošās diagonāles ir atgādinājums, ka kino kadru var organizēt arī pēc citiem principiem, nevis tikai izmantojot līdz garlaicībai apnikušo, digitālajā dokumentālajā kino visbiežāk sastopamo vizuālo motīvu – kamera no aizmugures seko filmas varonim. Šāda ikonogrāfija it kā tiecas uzsvērt attēla autentiskumu un notikumu nepārtrauktību, bet Pirmais tilts iet kardināli atšķirīgu ceļu – autori pārvērš kameras objektīva priekšā esošās empīriskās realitātes detaļas dinamiskos ornamentos.

Paradoksālā kārtā ornamentālos kadrus Krāslavas realitātē noenkuro skaņas, ko Anrijs Krenbergs ierakstījis tur uz vietas. Un, atšķirībā no citiem Pakalniņas darbiem, kur bagātīgi skaņu paklāji atver kadrā redzamo, ierobežoto pasaules taisnstūri pilnas aizkadra dzīves aptveršanai, šeit katram kadram ir piekārtots viens vienīgs, kadrā redzamā darbībā pamatots skaņas motīvs. Agrārā konstruktīvisma vizuālā tīrība apvienojas ar skanisko minimālismu.

Pirmais tilts it kā atgādina Žila Delēza uzsvērto, ka mākslas darbs, cita starpā, ir arī pretošanās akts – pretošanās haotiskas, nepastarpinātas realitātes diktātam. Un man kino kā mākslas formas dzīvīgumu apliecina nevis standartizēto industriālo produktu formulu perfekta atkārtošana, bet gan visdažādākās avangardistiskās kustīgo attēlu izpausmes, kas drīzāk meklējamas šīs ekosistēmas nomalēs.

Varētu Pirmo tiltu uztvert arī vien kā stilistisku vingrinājumu, dekadentu ārišķību un režisores daiļrades pagriezienu rokoko stilā. Taču tas vispirms nozīmētu, ka mēs mākslinieka daiļradi skatām kā teleoloģisku attīstības līkni, kas kādā brīdī novedīs pie perfekcijas. Taču šī attīstības likumsakarība nav attiecināma uz mākslu (es te nerunāju par kino kā amata prasmju attīstīšanu). Pakalniņa ir Pakalniņa. Viņai nekur nav jāattīstās, viņa reaģē uz savu laiku. Viņai tikai jāturpina taisīt filmas.

Kadri no dokumentālās filmas "Pirmais tilts" (2020)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi