Pazudušie stāsti

IEVA VIESE. Latvijas animācijā, kuru līdz šim bija pieņemts uzskatīt par viendabīgi talantīgu parādību, “Lielais Kristaps” pēkšņi atklāj divas radikāli atšķirīgas pasaules – aizrautīgu vai vismaz ieinteresētu novatorismu pretstatā inercei, kas rodas, guļot uz veciem lauriem.

Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps animāciju šogad pārstāv desmit īsmetrāžas filmas. Viena no tām, Aleksandra Hāna Erotikons, festivālā piedzīvo pirmizrādi, pārējās deviņas skatāmas kopīgā programmā – tā teikt, pieklājīgajā programmā, kuru, runājot veidotāju vārdiem, var novērtēt “gan mazākie skatītāji, gan viņu mammas un tēti”. Taču ir vienalga, kā šīs filmas grupēt, liekot atsevišķi vai kopā dažādās kombinācijās, - festivāla animācijas filmu klāsts diemžēl veido neveiksmīgu kokteili, un pie vainas nebūt nav erotiskās bildītes vai dažāda vecuma mērķauditorijas. Iemesls, par nelaimi, meklējams filmu krasi atšķirīgajā kvalitātē.

Ja festivāls nebūtu atjaunojis seno tradīciju un turpinātu notikt reizi divos gados, iespējams, šī izteiktā atšķirība paliktu nemanīta. Taču šogad festivālā nepiedalās Vladimirs Leščovs, Jurģis Krāsons, Reinis Pētersons (kā režisors) vai citi, kas pēdējos gados Latvijas animācijā spējuši uzturēt līdzsvaru starp novatorismu un veikli izstāstītu, mākslinieciski baudāmu stāstu. Un ar “stāstu” es šeit apzīmēju tādu naratīvu, kurā notikumi vai tēli virza darbību; personāži, lai cik savādi tas būtu, piedzīvo attīstību… Tādu filmu, kuras vairāk vai mazāk var atstāstīt, ne tikai noplātīt rokas “tas vienkārši ir jāredz!”. Šādas filmas parasti tiek nominētas lielajos, starptautiskajos festivālos un garantē atzinību (kas eksperimentālākiem darbiem dažkārt gan tiek, bet visbiežāk paiet secen). Ja Lielajā Kristapā nav šādu stabilu darbu, uzkrītoša kļūst izteiktā plaisa starp divu veidu filmām – tādām, kas pelna uzmanību ar jaunām formām un izteiksmes līdzekļiem, nereti attālinoties no klasiska naratīva, un citām, kas paļaujas uz stāstu kā virzītāju un nemeklē mākslinieciskas pārmaiņas.

Divi novatori…

Pie novatoriskajiem darbiem vispirms būtu jāmin Aleksandra Hāna Erotikons, kas gan neatklāj neko jaunu pasaules animācijas vai latviešu jaunākās mākslas apvāršņos (ja skatāmies, teiksim, uz attēla pārklāšanos Kriša Salmaņa darbos), taču patīkami atsvaidzina festivāla programmu, piedāvājot animācijā tīri konceptuālu darbu. Vienpadsmit minūtes garā filma veidota no atsevišķām erotiskām fotogrāfijām, kas strauji nomainās skatītāja acu priekšā, saplūstot neizšķiramā, kaleidoskopiskā pulsācijā (fotogrāfijas pārsvarā ir monohromas, bet iekrāsotas). Kādu brīdi to visu skatoties, acs pierod, ka nespēj uztvert katru attēlu neatkarīgi, un trokšņu mūzikas pavadījumā ļaujas vērojumam kā transam. Atklājot, cik nenotveramas ir šīs bildes, skatītājs it kā tiek rosināts domāt par attēla kavēšanos uztverē un vizuālā pārsātinājuma pornogrāfisko dabu.

Kadrs no filmas "Erotikons"

Režisors Edmunds Jansons atklāj, ka cenšas arvien vairāk attālināties no teksta un mūzikas, paļaujoties uz vizuāliem impulsiem. Tas gan nenozīmē, ka viņš atteiktos no stāsta, taču režisora interese šobrīd ir balstīt to attēlā, nevis literārajā scenārijā. Jaunākajā darbā Roņu sala attēls ir tuvāks abstrakcijai (gan tēli, gan vide), režisors rotaļājas ar formu, sapludina tēlus un atceļ ikdienas dzīves loģiku. Filma ir sirreāli komisks stāsts, kas caur pētnieka un savādo Roņu salas iezemiešu attiecībām risina jautājumu, vai ir iespējams fiksēt dzīvi, kāda tā ir. Vai jebkurš mēģinājums atainot realitāti atduras pret iejaukšanos tajā? Filmā ir daudz dzīvīguma un nepieradināta spēka, kas liecina par režisora aizrautību, apgūstot jaunas teritorijas.

Kadrs no filmas "Roņu sala"

Zīmīgi, ka Edmundam Jansonam pietiek ideju un radoša entuziasma, lai veidotu animācijas filmas dažādām mērķauditorijām – Lielajā Kristapā piedalās arī sirsnīgās bērnu filmiņas par Lupatiņiem, kas tapušas sadarbībā ar mākslinieku Reini Pētersonu.

Kadrs no filmas "Lupatiņi"

… divi debitanti…

Spilgtākais debitants animācijā ir Gints Zilbalodis, kurš Lielajā Kristapā piedalās uzreiz ar divām filmām - Sekotāji un Nedzirdams (kopumā režisors gan ir uzņēmis jau piecas filmas, tās visas iespējams bez maksas noskatīties vietnē Vimeo). Abu festivāla filmu vizuālais iespaids ir spēcīgs, jo īpaši zinot, ka visu darbu režisors veicis vienatnē ar vairākām attēla apstrādes programmām. Katrai no filmām ir arī savas īpašās kvalitātes - Sekotāji, kas veidota kā trilleris, izmanto kustīgu, reizēm drebošu skatpunktu, veicinot skatītāja iesaisti un kāpinot spriedzi (jāsaka gan, ka sižets vietām sapinas un zaudē asumu). Savukārt Nedzirdams ir, iespējams, emocionāli visiedarbīgākā no visām šā gada animācijas filmām. Stāstā par trompetistu, kas zaudējis dzirdi, autors prot izmantot skaņu un klusumu ar tādu precizitāti, ka sajūtama katra agonizējošā nedzirdēšanas sekunde un tai sekojošā varoņa bezspēcība, padošanās... Filma precīzi tver, kā režisors to dēvē, katram cilvēkam zināmo vajadzību pēc pašizpausmes un bailes no neveiksmes, un ir patiešām profesionāls un iepriecinošs darbs, kas pārliecina par jaunā režisora spējām.

Kadrs no filmas "Nedzirdams"

Šogad animācijas filmu režijā debitē arī dramaturgs Ivo Briedis, kurš iepriekš ieguvis Lielo Kristapu par īsmetrāžas spēlfilmu Filma (2012) un rakstījis scenāriju godalgotajai Jurģa Krāsona filmai Norīt krupi (2010). Leļļu filma Laiks iet vēsta par vecu vīru, kas cīnās ar sarūkošo laiku. Spēcīgāko iespaidu filmā sniedz rotu mākslinieka Valda Brožes radītā lelle (to iekustinājusi Olga Bulgakova), kuras asie vaibsti, metāla un plastmasas detaļas spilgti atgādina par līdzību “cilvēks = marionete” un piešķir filmai negaidīti tiešu intonāciju. Sīkās, aizkustinošās detaļas – skrūvītes kā vecuma zīmes sejā, skavu zobi, metāliskā stieple ap žokli – atgādina par cilvēku kā materiālu būtni, mehānismu, kas nevar darboties mūžīgi. Filmas nosaukumā gan latviski, gan angliski slēpjas skumja valodas spēle - “laiks iet” nozīmē ne vien dienu ritējumu, bet arī aicinājumu doties prom; “it’s about time” ir norāde, ka laiks ir klāt, un par laiku arī ir viss šis stāsts. Laiku, kas sarūk acu priekšā.

Kadrs no filmas "Laiks iet"

… un citi

Diemžēl pieredzes bagāto leļļu režisoru filmas šogad pārsteidz vienīgi ar kopīgo konsekvento inerci. Gan Jāņa Cimermaņa Tornis, Māra Brinkmaņa Meža sargi un Daces Rīdūzes Zaķu lielā diena, gan arī Nila Skapāna Marsietis izskatās veidoti, lai principā izvairītos no jebkā nebijuša. Un ne tajā labākajā nozīmē. Studija Animācijas Brigāde lepojas ar savu tradīciju un vienoto stilu, taču skatītāji, kas pirms desmit gadiem vēl nebija noguruši no lieldegunaino leļļu murmulēšanas un dzīvnieciņu šķobīšanās, šodien drīkst godīgi jautāt - vai tiešām mums visu laiku tiks dots viens un tas pats? Tikpat savādi ir ar Nilu Skapānu, kurš pameta studiju AB, meklējot māksliniecisku daudzveidību, bet šobrīd turpina uzņemt tādas pašas murmulētājlelles, vienīgi no plastilīna.

Tāpat jābrīnās, kāpēc ilggadīgi profesionāļi tik pavirši izturas pret filmu pēcapstrādi un ļauj kopējo iespaidu bojāt lēkājošiem marsiešiem, dūmiem vai plīvojošiem karogiem, kas lec ārā no filmas stila. Protams, tās ir sarežģītas lietas, bet tāpēc visā pasaulē animācijas filmu veidotāji no līdzīgiem tēliem izvairās, rūpīgi seko, lai atšķirīgās tehnikas turētos kopā, vai arī vienkārši atrod asprātīgus veidus, kā to risināt nosacīti.

Filmas izskats, protams, nav vienmēr noteicošais, un, iespējams, jau redzētās lelles un tehniskās nepilnības netraucētu, ja kaut ko aizraujošu atklātu stāsti, kā iepriekš Cimermaņa Latvietis (2007) vai Skapāna Raganas poga (2006). Taču šoreiz arī stāsti ir izdevušies pliekani, didaktiski un pārsteidzoši vecišķi.

Kadrs no filmas "Tornis"

Kadrs no filmas "Meža sargi"

Kadrs no filmas "Marsietis"

Jāņa Cimermaņa jaunākā sērija par Avārijas Brigādes piedzīvojumiem Eiropā Tornis (var trīsreiz minēt, par kuru Itālijas pilsētu ir šī filma!) nepavēsta neko interesantu, tikai pamētā dažādus stereotipus, kas ir knapi smieklīgi, bet bieži pat muļķīgi. Deviņdesmitajos gados Animācijas Brigāde spēja uztvert un pakaitināt skatītāju ar viņa paša muļķīgumu, divtūkstošajos vēl mācēja izmest pa labam jokam, bet šoreiz atkārto jau nodeldētu humoru (izķēmoti veikalu nosaukumi no sērijas “Elektropļux” vēl ir salīdzinoši smieklīgi).

Māra Brinkmaņa Meža sargi gan ir skaisti uzfilmēta un necieš no pārmērīga daudzuma nelietderīgu efektu, taču Māra Putniņa veidotais scenārijs to ierobežo pārspīlējumā un iepriekšparedzamībā. Arī Daces Rīdūzes filmā Zaķu lielā diena (kam scenārija autore ir pati režisore) ir daži ļoti sirsnīgi un jauki brīži, bet kopumā tā šķiet nevis attiecināma uz šodienas pasauli, bet iesīkstējusi daudzreiz atkārtotos priekšstatos. Iespējams, pie vainas šai pēcsajūtai ir tādi tēli kā vistu kūts priekšnieks gailis, kas neļauj nevienai no savām sievietēm rīkoties pēc pašas prāta un iedot zaķiem olas. Lai gan filmā tiek izcelts zaķu ģimeniskums un saliedētība, izskatās, ka viņi to panāk uz citu rēķina – satracinot agresīvo patriarhu gaili, kas acīmredzami kontrolē kūts vistu izvēles brīvību. Ir ļoti savādi, ka mūsdienās  autore sieviete vispār ataino tādu vardarbīgu attiecību modeli bērnu filmā, un, ja to dara – kāpēc rāda kā normālu un pieņemamu.

Nila Skapāna filmai Marsietis nav veicies diez ko labāk par AB filmām – nekāda aizraujoša stāsta tur nav, tikai it kā loģiska un mazliet neparasta notikumu virkne, taču varoņu balsis un grimases drīzāk atgrūž, nekā raisa līdzpārdzīvojumu.

Kopumā jāsecina – režisori, kas meklē jaunu attēlu, pa ceļam var atrast arī jaunus un iedarbīgus veidus, kā izstāstīt stāstus. Taču pieredzējušie autori, kas paļaujas uz iepriekš izveidotiem vizuālajiem principiem un turpina atkārtot iepriekšējiem līdzīgus stāstus, šoreiz skatītāja intereses noturēšanai nespēj sniegt neko.

Foto: kadrs no filmas "Zaķu lielā diena"

Saistītie raksti



Komentāri:


gumija
08.01.2016, plkst. 17:10

Forši, ja Animācijas Brigādi uzņemtu Erotikona stilā. Nedomāju, ka tāds sentimentālisms kā Nedzirdams ir ar kaut ko labāks par AB. Katram sava vieta un auditorija.

Ēvalds Lācis
15.07.2016, plkst. 07:15

>Gumija Raugi, ar skatītāju nevar strīdēties. Ja skatītājs saka - mani garlaiko jūsu stāsti un murmulēšana un leļļu deguni pat tracina. Nu ko- tādas ir skatītāja tiesības.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi