Par dienasgaismas iedabu

No 3. marta kinoteātros “Splendid Palace”, “Kino Bize” un "K.Suns" skatāma režisores Annas Fonteinas spēlfilma “Nevainīgās / Les innocentes” (2016) - klasisks, meistarīgs, labi izstāstīts un glezniecisks kino, kas izvēlas vēstīt caur gaismu, ne tumsu.

Stāstu pārpilnība, efektu daudzveidība, audiovizuālās informācijas pārsātinājums ir biežākās sērgas, kas vajā šābrīža kinoindustriju. Režisore Anna Fonteina rada kino, brīvu no laikmetības svērteņa, sev raksturīgā nosvērtībā iejūtīgi risinot vispārcilvēciskus jautājumus. Aktrise un scenāriste, no kuras darbiem pazīstamākie ir Koko pirms Šaneles / Coco avant Chanel (2009, režija un scenārijs) un Hloja / Chloe (2009, scenārijs Atoma Egojana filmai), spēj strādāt ar pustoņiem, nezaudējot filmu intensitāti un tempu.

Otrais pasaules karš un tā uzplēstās rētas kā neizsmeļama dzīle atkal un atkal izvirst melnus dubļus uz kino ekrāniem. Tomēr visaptverošos, episkos sižetus pamazām aizstāj mazāka mēroga stāsti, it kā vēsturiskos romānus trijos sējumos aizstātu noveles. Un izskatās, ka tieši Eiropas režisoriem pa spēkam atrast arvien jaunas šķautnes, kā vēstīt par ļaunuma nezūdamību. Tieši pirms gada triumfu Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā piedzīvoja ekstrēmiem kinematogrāfiskiem līdzekļiem veidotais ungāru režisora Lāslo Nemeša Saula dēls / Saul fia (2015), ieskats koncentrācijas nometnes šausmu sejā, vai, drīzāk, pakausī. (Kino Rakstos Jāņa Putniņa recenzija par to – ŠEIT).

Filmas Nevainīgās emocionālās ainavas kontekstā nenovērtējama nozīme ir sievietei režisorei. Atšķirībā no, piemēram, iepriekšminētā Saula dēla, Fonteinas filmas darbība norisinās teritorijā un risina problemātiku, kas visai attālināti saistīta ar frontes līniju un aktīvo karadarbību.

Tās ir kara noziegumu atstātās traumas, tai skaitā nesadziedējamas, ar novēlotu iedarbību. Tie ir sevis un piedzīvotā noliegumi, kā, piemēram, bosniešu režisores Aīdas Begicas 2008. gada filmā Sniegs / Snijeg, kurā redzam nelielas ģimenes – izdzīvojušo kopu, kas cenšas dzīvot normālu dzīvi, nedomājot par savu tuvinieku masu kapu netālajā ielejā. Tikai jaunākajam dēlam, mazam puikam, ik reizi, spēcīgi sabīstoties, strauji, dažu mirkļu laikā, līdz pleciem ataug mati, kā pārdabiskas atskaņas agrāk piedzīvotajam.

Virtuālajā žurnālā Punctum Manašs Firaks Butačardžī raksta:

“Sieviešu ķermeņi kara laikā tiek izmantoti kā dubultnieki izpostītām un anektētām teritorijām. Kara straujo un visaptverošo seku rezultātā sieviešu ķermeņiem teritorijas nozīmi gan piedēvē, gan atņem”.

Nosacīti slēgtas teritorijas lietojums, lai maksimāli sabiezinātu traumas sajūtas klātbūtni gaisā, sasaucas arī ar latviešu kino klasiku – Jāņa Streiča Carmen Horrendum (1989), filmu, kuras darbība norisinās sieviešu kara hospitālī. Slēgta vide vienlaikus kā katalizators un kā patvērums.

Pēc patiesiem notikumiem

Annas Fonteinas filma Nevainīgās, kas startēja Sandensas kinofestivālā vēl ar nosaukumu Agnus Dei, balstās uz patiesiem notikumiem – 1945. gada nogalē Polijā pie jauniņas franču Sarkanā krusta ārstes Madelēnas Poliakas pēc palīdzības vēršas klostera māsa, lūdzot palīdzību grūtās dzemdībās. Poliaka (filmas vārdā Matilde Boljē) izglāba dzīvību ne tikai vienai topošajai mātei, viņa palīdzēja nākt pasaulē vēl virknei mazuļu, kas bija radušies kā rezultāts atkārtotām, vairākas dienas ilgām māsu izvarošanām, krievu armijai iebrūkot klosterī.

Šis nesen atklātībā nākušais stāsts pārtapis ekranizācijā, kas veikli izvairās no visām iespējamajām klišejām un kārdinājumiem. Klasiskās kadra kompozīcijas, montāža un pamatīgi veidotais scenārijs radījuši klusinātu drāmu, kas rūpīgi konstruē posttraumatisko noskaņu noslēgtā sociumā. Šīs sievietes, kas piedzīvojušas šausminošos notikumus, katra citādāk cenšas pārdzīvot traumu, tomēr raksturīga ir nomācošā apziņa, ka viņas ir grēkojušas un nespēj rast sevī spēku, lai atgrieztos ticībā. Matildes klātbūtne klosterī nāk kā jauns pārbaudījums, klostera reglamenta un piedzīvotās vardarbības dēļ apgrūtinātas ir pat grūtnieču ikdienišķās apskates, kam nepieciešama kaut daļēja atkailināšanās un ārsta pieskārieni. Kādai no māsām notikušā nolieguma apziņa ir tik spēcīga, ka grūtniecība palikusi neievērota un bērna negaidīti pēkšņā piedzimšana rada šoku.

Ārpus klostera sienām baisais noslēpums nedrīkst izkļūt, lai māsu patvērums netiktu pakļauts izformēšanai, tāpēc bērni tūlīt pēc piedzimšanas tiek atdoti prom, lai gan ne visas jaunās mātes spēj pārvarēt šo zaudējumu. Brīdī, kad šķiet, ka notikumu gaita sasniegusi tumšāko atvaru, seko filmas galvenās varones, drosmīgās un pašpārliecinātās Matildes, pārliecinātu franču komunistu meitas, nelokāmā gara un drosmes lūzuma punkts – viņa burtiski sabrūk pēc brutāla uzbrukuma, un šis pašas pārdzīvojums it kā iniciē Matildi mūķeņu pārdzīvojuma emocionālajā laukā. Viņa pārtop no pašaizliedzīgas palīdzes par iesaistīto.

Laudes un Vesperes

Klostera ainu vizuālā estētika krasi atšķiras no pilsētas un Matildes dienesta vietas – hospitāļa – ikdienas reālistiskā tēlojuma. Lūgsnu dziedājumi kalpo kā ainu ierāmējumi, kā gaismas paralēle, kas vijas cauri filmai. Savukārt apspriede pēc klostera priekšnieces paziņojuma par jaundzimušo likteni – māsu nelielās kopas, to dažādās, īpaši šim kadram iestudētās pozas, tērpu drapējumi un gaismojums – ir nepārprotama atsauce uz renesanses laikmeta glezniecības kompozīcijām.

Ēnainie koridori, skulpturālie māsu tērpi, faktūras, gaismēnas un skaņu ainava atsauc atmiņā izcilo šveiciešu režisora Filipa Grēninga dokumentālo filmu Lielajā klusumā / Into Great Silence (2005), kas dokumentēja ikdienas norises kādā klosterī Francijas Alpos. Telpas un ainavas, kurās apstājies laiks. Diennakts, ko mēra lūgšanu laikos – rīta lūgsna Laudes, vakara Vesperes...

Vizuālais baudījums nav vienīgais iemesls, kādēļ tieši dziedājumiem ierādīta būtiska loma filmas kompozīcijā. Kamera slīd gar dziedošajām māsām, nesteidzīgi ielūkojoties katras sejā, un te skaidri redzams – lūgšanu mirklī neeksistē ārpasaules raizes, nav ne šausminošās pagātnes, ne neskaidrās nākotnes, kas neizbēgami sagaida klosteri līdz ar jauno politisko iekārtu valstī. Un tikai citās telpās, nejaušos mirkļos, mēs iepazīstam klostera māsu pagātnes stāstus un klusos sapņus.

Vēstīt caur gaismu

Galvenajās lomās redzams izcils aktieru ansamblis – kanoniskā franču skaistule Lū Delāža (Matildes lomā) un divas talantīgas poļu aktrises – Agata Buzeka kā māsa Marija un Agata Kuleša (kas redzama vienā no vadošajām lomām arī poļu filmā Ida) klostera priekšnieces, mātes abates lomā. Šo trīs aktrišu saspēle tad arī virza sižeta attīstību, blakuslīnijām atstājot vairāk ilustratīvu nozīmi. Dzīvības vai nāves jautājumi mātei abatei šķiet sekundāri, jo viņu vada paļāvība uz Providenci un sakāpināts paštaisnums. Slimības saēstais ķermenis un prāts pakļauj veltām ciešanām jauniņās māsas, kas jau tā dzīvo nemitīgās šausmās, domājot par neizbēgamo nokļūšanu ellē pēc izvarošanām – šķīstības zaudēšanas. Anna Fonteina filigrāni spēj pakļaut skatītāju, liekot tam uzlūkot māti abati te kā nelokāmu reglamenta aizstāvi, te kā prāta gaišumu zaudējušu graustu, un pat tad mēs nepārstājam just empātiju pret šo personāžu.

Māsa Marija turpretī ir klasisks “varoņa” tēls – ne mirkli nezaudējot cieņu pret māti abati, Marija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē izmanto jebkuru plaisu klostera sienās, lai rastu iespēju glābt dzīvības. Tomēr viņas tēls nekļūst plakātisks, tieši pateicoties atklātajām sarunām ar Matildi. Savā ziņā viņu personības piedzīvo saplūsmi – īpaši pēc patruļas uzbrukuma Matildei, kad viņa nomaina militāro formu pret koķeto Marijas piedāvāto kleitu, kas vēl glabā atmiņas par īpašnieces pasaulīgo dzīvi.

Nevainīgās mīt klasiska, meistarīga, labi izstāstīta kino drošajā teritorijā, vienlaikus izejot tālu ārpus tās. Jo šis stāsts ir par robežām – fiziskām, intīmām, personiskām, iedomātām, uzspiestām un pārkāptām.

Filmas izskaņā dzirdama Maksa Rihtera kompozīcija Par dienasgaismas iedabu – dzīvi un cerību ārkārtīgi apliecinošs skaņdarbs. Un šī režisores un scenārija autores apzinātā izvēle vēstīt caur gaismu, nevis tumsu, piešķir Nevainīgajām daudz skaļāku balsi, spēju stāstīt par pārdzīvoto un, neskatoties uz visu, - pārvarēto.

Informācija par filmas seansiem kinoteātrī "Splendid Palace" - ŠEIT.

Kinoteātrī "Kino Bize" pirmizrāde 3. martā pl. 21:00 un citi seansi - ŠEIT.

Kinoteātra "K.Suns" repertuārā - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi