Pandēmijas laika seriāli – ar un bez glancētiem vāciņiem

Kamēr „kinoteātru formāta” filmas krājas pie pandēmijas aizvērtajām slūžām kā ledus gabali pie aizsprosta, toties jo aktīvāka rosība notiek straumēšanas formātā, kur cits pēc cita parādās jauni Latvijas seriāli, un laimīgā kārtā – ļoti dažādi! Šoreiz par diviem no tiem – „Atriebējas” un „Paliec negatīvs”.

Kadrs no seriāla "Paliec negatīvs"

Franču teorētiķis un filozofs Gijs Debors rakstīja, ka izrāde (spectacle) ir “Weltanschauung – pasaules uzskats, kas iemiesojies priekšmetos”.[1] Abi šajā rakstā apskatītie seriāli, Paliec negatīvs un Atriebējas, paliks Latvijas seriālu vēsturē kā materiālu formu ieguvušas liecības par pandēmijas laika pasaules redzējumu un uzskatiem. Šis aspekts jāņem vērā, arī seriālus vērtējot, – piespiedu dīkstāves laikā šādi vietējie zibprojekti spēj gan nodrošināt filmēšanas grupu noslodzi, gan arī izklaidēt mājsēdes nogurdinātos. Būtiski  saprast, kam pieder pasaules uzskats, kuru līdz mums nogādā attiecīgie seriāli, – vai seriālu veidotāji savu redzējumu konstruējuši, jau apriori apkalpojot potenciālo skatītāju un pieskaņojoties tā gaidām, vai arī veidojuši sev pašiem interesantu, estētiski un sižetiski neatkarīgu darbu, kurš atrod / neatrod savu skatītāju jau pēc seriāla pabeigšanas.

Pilnmetrāžas filmu un seriālu ir kārdinājums salīdzināt kā glancētu mēneša žurnālu ar iknedēļas izdevumu, kura papīram un redakcijas darbam ticis mazāk naudas un laika, arī saturiski dominē citi virzieni un kvalitātes. Šī raksta ietvaros apskatīto seriālu gadījumā noticis neparastais – viens no tiem pieņēmis nedēļas izdevuma necilo spalvojumu, bet uzrāda aizraujošas sižetiskās iestrādnes, otrs spēlējas ar glancētā izdevuma estētiku, vienaldzīgāk izturoties pret stāsta audumu.

Kadrs no seriāla "Atriebējas"

Atriebes uzdevumi

Tet Studio veidotās Atriebējas iznāca Shortcut Films jau pagājušā gada 17. septembrī, gan seriāla atmosfērā, gan tā tehniskajās kvalitātēs reflektējot par pandēmijas sākumposma pārmaiņu viegli neirotisko noskaņu. Par strauju sagatavošanas periodu liek domāt gan pirmās sērijas skaņa, gan arī dialogi, piemēram, frāze “izkustējušies no mirušā punkta” – tiešs pārnesums no krievu valodas –, vai arī neparastais vārdu locījums – “viņš nebija gaidījis pārinieci pretējā dzimumā”. Iespējams, kaut kas ir zudis tulkojumā – scenārija autors ir igaunis Mihkels Ulmans, kurš latviešu skatītājiem varētu būt pazīstams ar darbu pie Riga IFF izrādītas filmas bērniem Zupas pilsētas slepenā biedrība.

Kopumā Atriebēju koncepcija iepriecina – detektīvseriāli ir ļoti pateicīgs formāts, par to liecina neskaitāmu žanra līdzinieku birums Latvijā translēto televīziju kanālos. Seriāla galvenais režisors ir Andis Mizišs, bet divas no epizodēm režisējis Gatis Ungurs, diezgan prasmīgi iekļaujoties Miziša uzdotajā režijas stilā. Katrai no sērijām piešķirts savs apakšnosaukums, katrā no tām attīstīts savs stāsts – izmeklēšanas un atriebes uzdevums. Seriāls Atriebējas pieteikts un arī realizēts kā kriminālkomēdija, tomēr varoņu izmeklētie notikumi reizēm atrodas arī ārpus izklaidējošu sievišķīgu tēmu teritorijas – viena no pārliecinošākajām sērijām, Zārks, veltīta vardarbībai ģimenē un Stokholmas sindromam.

Īpaši jāizceļ aktieru komplekts, kurā ir atsvaidzinoši maz klasisko Latvijas seriālu seju. Atriebēju galvenās varones ir no darba policijā atlaista izmeklētāja Frīda (Santa Didžus) ar draudzeni Montu (Anete Krasovska), kuras nodibina privātu izmeklēšanas kantori. Tuvākie analogi Atriebējām varētu būt franču Kendisa Renuāra / Candis Renoir (kopš 2013), austrāļu Mis Fišere izmeklē / Miss Fisher’s Murder Mysteries (kopš 2012) un kanādiešu Frenkijas mistērijas / Frankie Drake Mysteries (kopš 2017), lai gan garā radniecīgāks šķiet britu seriāls Šekspīra un Hetavejs / Shakespeare & Hathaway (kopš 2018).  Žilbinošā flapere mis Fišere un ne mazāk apburošā Frenkija gan veic savas pārgalvīgās izmeklēšanas operācijas gluži citā vēsturiskajā periodā (20. gadsimta 20. gados), tādēļ drīzāk policijas virsniece Kendisa un friziere Luella Šekspīra varētu būt kalpojušas kā iespējamās inspirācijas Santas Didžus atveidotās izmeklētājas Frīdas tēlam. Relīzē lasāms, ka Santai Didžus paticis viņas personāžs, un tas redzams arī uz ekrāna – lomā viņa iejutusies organiski. Ne bez svara bijis arī viņas komiķes talants, nogludinot arī pa kādai teksta vai situāciju banalitātei.

Frīdai seriāla ietvaros ir pat divi vizuālie tēli. Pirmais no tiem – stipri pārspīlēts, liekot pārdomāt, vai un kā tik specifisku izvēli argumentē sižetiskais konteksts.

Gari, sirmi mati, acenes tik biezos rāmjos, kādus apskaustu pat Žans Pols Sartrs, apģērbs it kā rūpīgi saglabāts kopš padomjlaiku vidusskolas jeb aizvērtām acīm izcelts tuvākajās humpalās. Šis tēls it kā pauž – kadrā redzamā sirmmāmuļa ir ļoti gudra sieviete, kurai jebkuras pasaulīgas vājības ir svešas. Viņa gan nespēj savu gudrību noturēt pie sevis un apsmej pārinieku, piemēram, par viņa vēlmi pagaršot kaķu barību, izvilktu no slepkavības upura mutes. Tomēr vislielākais pārsteigums ir tāda tēla atrašanās elegantā, gaišā, laikmetīgā privātmājas interjerā, kur organiski iederas Frīdas vīrs, koptais un lietišķi tērptais Māris (Edgars Pujāts).

Frīdas sākotnējā tēla dekoratīvais nevīžīgums ir pārlieku uzkrītošs, tomēr drīz vien sižeta pavērsieni ļauj izskatu mainīt uz reālistiskāku versiju; uz meikoveru pamudina arī viņas turpmākās asistentes jeb saidkika / sidekick Montas satikšana. Monta ir apburoša un, tā vien šķiet, atrodas nemitīgā riesta stāvoklī – neticami, bet dažkārt tas palīdz izmeklēšanas gaitai (gan ne tēla dziļumam). Šeit jādomā par jauno un pievilcīgo aktrišu šauro lomu ampluā – apšaubu, ka Montas tēlu radījuši abi režisori, kuru filmogrāfija ir tālu no klišejiska pasaules redzējuma. Tāpat nevar nepamanīt, ka jau otrajā Tet Studio veidotā seriālā Elizabete Marija Brante tēlo jaunu sievieti ar vērā ņemamiem psihiskiem traucējumiem, kas turklāt tiek atveidoti līdzīgā manierē. Tipoloģisko lomu apburtais aplis ir pārdomu vērta tēma ne tikai seriālu veidotājiem, bet arī pašām aktrisēm.

Interesanti, ka šis seriāls piedāvā pat divus izmeklētāju pārus – otro pāri buddy cop komēdiju tradīcijās atveido Pāvels Griškovs (Georgs) un Mārtiņš Upenieks (Kaspars). Viņi plecu pie pleca cīnās ne tikai ar ļaundariem, bet arī par iedomātu attapīgākā policista vimpeli. Ļoti jau gan gribētos, lai viņu nebūt ne sliktā saspēle dažkārt būtu mazāk dumja, bet pieņemu, ka šī dueta izpildījumā visspilgtāk redzama seriāla radītāju vēlme iepatikties garlaikotam skatītājam.

Noslēdzot pārdomas par Atriebējām, jāatzīst, ka seriāls, lai gan visticamāk cietis no pandēmijas budžeta ierobežojumiem, tomēr spēj aizraut, noturēt spriedzi un neapšaubāmi arī izklaidēt. Pārējais jau ir gaumes jautājums.  

Konča Andersona stilā

Jauniešu seriāls Paliec negatīvs, kurš veidots īpaši Latvijas Televīzijas eksperimentālajai platformai 16+ un skatāms YouTube, ir veltījums Latvijā visapdalītākajai skatītāju auditorijas grupai – pēdējo klašu skolēniem –, un kalpo kā teicams iesildītājs drīzumā gaidāmajai Martas Elīnas Martinsones pilnmetrāžas spēlfilmai Tizlenes. Unas Rozenbaumas un Māra Lagzdiņa režisētais seriāls ir jau pandēmijas pilnbrieda auglis, kuram turklāt arī sižetiskā ass ir skolēnu autobusa šofera iespējamā saslimšana ar Covid-19.  Sēriju garums (6 x 12 min) acīmredzot izvēlēts, ņemot vērā jauniešu steidzīgo dzīves ritmu – katrai sērijai paredzētais ir optimāls laika gabaliņš, ko iespēt ieplānot starp soctīklu aktivitātēm.

Ierakstot interneta meklētājā vārdu savienojumu Wes Anderson symmetry shots, jūs ieraudzīsiet seriāla Paliec negatīvs krāsu un kadra kompozīcijas iedvesmas avotus. Uz “Andersona daiļradi kā brīnišķīgu piemēru, kam sekot,” intervijā laikrakstam Diena norāda arī abi scenārija režisori, un šī izvēle ir pamatota – jaunajiem skatītājiem Andersona filmas ir labi pazīstamas, un pat tie, kuri nenojauš, kas veidojis Mēness lēkta karaļvalsti un Viesnīcu „Diženā Budapešta”, mirklī atpazīs šo filmu estētiku. Seriāls nenoliedzami izskatās kā konča, asprātīgi žonglējot ar Vesa stilu un dvīņu uzņemtā VHS materiāla bildi. Muižas numuriņu interjers (īpaši trenera miteklis) ir noskaņots uz Vesa nots līdz pat sīkākajām detaļām, krāsām un rakstiem. Dažubrīd gan estētika kļūst pārlieku reklāmiska un mazliet paštīksmīga – kā palēninātajā kadrā ar smaidošiem jauniešiem, kuri saskaņotas krāsas apģērbos skrien lejup pa kāpnēm muižas dārzā.

Seriāla Paliec negatīvs sižetu veido pateicīgs rāmis – jauniešus uz muižu atvedušā šofera iespējamā saslimšana un no tās izrietošā divu skolēnu grupu, zēnu pūtēju ansambļa un meiteņu volejbola komandas, kopīga pašizolācija burvīgajā Krimuldas muižā. Tā kā plānošanas spēja nav minama starp muižas pārvaldnieka izcilākajām īpašībām, notikusi dubulta rezervācija, un zēnus sadala pa istabiņām, kur jau iekārtojušās volejbolistes. Šaurās istabiņas, kas vēl nav piedzīvojušas laikmetīgās pārvērtības, atgādina kopmītnes vai vilciena kupejas. Visvairāk laika turpmāk skatītājs pavadīs istabiņā, kurā mitinās sportiskā DžiDži (Frīda Šulte), pievilcīgā Marta (Elīza Mickus) un šarmētājs Vova (Varis Vilciņš), – diezgan elektrizēts trīsstūris, kuram varbūt būs lemts arī eksplodēt.
Paralēlu stāsta līniju izspēlē arīdzan pēc mīlas tvīkstošie pieaugušie – čomiskais treneris (Varis Piņķis) un staltā intelektuāle, pūtēju ansambļa vadītāja (Alma Rix).

Trenera meitas, dvīnes Estere un Emīlija (Marta un Krista Gobzemes) koši dzeltenos lietusmēteļos, pārvietojas un runā biedējoši sinhroni, visu notiekošo uzņem video, un aizraujas ar vintage datorspēlēm – pat seriāla varoņu shematiska pārvietošanās kadrā tiek pavadīta ar šo spēļu skaņu efektiem. Otrā plāna lomas nepiespiestību no sirds izbauda Gatis Gāga kā Harijs, muižas pārvaldnieks. Viņš dzīvo savā, melanholiskā dimensijā, izjusti deklamē Ojāru Vācieti muižas pagalmā, regulāri neveiksmīgi bildina iemīļoto Baibu (Žaklīna Zābere-Gāga) un ir savācis iespaidīgu štruntu kolekciju muižas vasaras paviljonos, kas liek domāt par īpatņa dabu vai arī maniakālām tieksmēm.

Pašizolācijas dienām ritot, dvīnes (un pastarpināti arī skatītājs) ar dzīvu antropoloģisku interesi novēro muižas iemītniekus, tai skaitā DžiDži, Martas un Vovas attiecību mainīgo dabu. Trio, kura dzinējspējs ir romantiska sāncensība, aizrautīgi pārkāpj dažādus pašizolācijas noteikumus, tomēr daži no viņu dumpīgajiem gājieniem paliek bez attīstības. Mobilais tālrunis, it kā zīmīgi izkritis muižas gaitenī, izrādās vien makgafins, savukārt nokļūšana aizliegtajā tornītī vispār pavīd tikai uz mirkli.

Pirmajās sērijās vēl jūtama jauno, neprofesionālo aktieru izteikta centība norunāt tekstu pareizi, bet pamazām sarunas kļūst aizvien organiskākas, un jāatzīst viņu aktieriskais potenciāls bez iepriekšējas filmēšanās pieredzes. Diskutabli ir paši dialogi, vismaz tā atzīst seriāla mērķauditorijas pārstāvji no manas mājsaimniecības, ar pārsteigumu reaģējot, piemēram, uz Martas teikto: “Ja tu centies man iestāstīt, ka flauta ir vīrišķīgs instruments, tad netirinies kā tāds puņķis uz drāts”. Pieņemu gan, ka pusaudžu un jauniešu leksika ir mūžam mainīgs vienums, kuru ietekmē gan dzīvesvieta, gan arī ģimenē lietoto vārdu un frāžu krājums.

Edgara Mākena rūpīgi veiktā mūzikas selekcija ir viena no burvīgajām seriāla kvalitātēm, tomēr vienlaikus tieši muzikāla epizode ir tā, kas iegāž seriāla ritumu un stilu.

Visai bieži jauniešu seriālos ar negaidītas muzikālas interlūdijas palīdzību tiek salīmētas epizodes, pieteikts negaidīts sižetiskais pavērsiens, it kā paskaidrots notiekošais, tam veltot emocionālu izvērsumu. Šajā gadījumā pūtēju ansambļa puišiem neizdodas nošarmēt volejbolistes, spēlējot tradicionālo repertuāru, tādēļ notiek neticamais – sporta zālē sāk skanēt Carnival Youth skaņdarbs, puiši pārcentīgi, kā kādreiz slavenajās popielās, imitē tā atskaņošanu uz saviem pūšamajiem instrumentiem, meitenes virpuļo viņiem apkārt kā pagāniskā ritā. Šī ir apbrīnojami samākslota epizode – vēlreiz citējot filozofu Deboru, “reālās sabiedrības nerealitātes pati būtība”[2], tik sintētiska kā komikss par filmu, kas uzņemta pēc komiksa jauniešiem. Jaunieši ir iejutušies lomās, kas savukārt pieprasa vēl nākamā slāņa iejušanos it kā no nekurienes plūstošajā mūzikā, kas visiem bez izņēmuma ārkārtīgi iet pie sirds (un tas ir neparasti, ņemot vērā attiecīgā vecuma pusaudžu sakāpināti izvēlīgo un diezgan kategorisko attieksmi pret dažādiem mūzikas stiliem, bet pieņemami, ja uz epizodi skatāmies kā uz tiešu veltījumu mūzikliem). Viegli ekstātiskā grupas akcija diemžēl izkrīt no citādi visai niansēti uzķertā “vaiba”, kas piemīt jauniem cilvēkiem tik sarežģītā vecuma periodā.

Grupa Carnival Youth gan ir jau iegriezusi robiņu Latvijas kinovēstures stenderē, radot sabiedrībā atzinīgi vērtētu laikmetīgu kažociņu plejādi dziesmām no Latvijas klasiskajām filmām, un, tā kā šis ir vienīgais skaņdarbs, ar kuru tiešā mijiedarbībā iesaistās seriāla varoņi, būtu bijis atsvaidzinoši dzirdēt kādu apvienību, kas kino saistībā retāk pavīdējusi. Tomēr publicitātes materiālos lasu, ka viens no seriāla režisoriem ir vairāku Carnival Youth mūzikas video autors – te arī droši vien pamatojums dziesmas izvēlei. Noveļu vainu uz neesošo pusaudzi sevī – acīmredzams, ka es ar savu sarkasma čemodānu neesmu muzikālā numura primārā mērķauditorija.

Seriāla nosaukumā Paliec negatīvs (jeb Filma ar laimīgām beigām) iekodēts solījums, ka viss būs labi; noslēdzošā sērija enerģiski uzņem tempu pretī laimīgo beigu solījumam, un formāli patiešām gaisā valda vispārēja pacilātība. Būtu varbūt pārāk skaļi teikt, ka seriālam izveidots skaidrs sižetisks atrisinājums, bet festivāla sajūta ir, un varbūt tieši tās mums visvairāk pietrūkst pandēmijas kūstošā sniega pelēkajā tunelī.

Atsauces:

1. Debors, Gijs. Izrādes sabiedrība. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2017. 12. lpp. [↩]
2. Turpat. [↩]

Publicitātes attēli no seriāliem "Atriebējas " un "Paliec negatīvs"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi