„Mans mīļākais karš”. Bērnības iesārtie rīti

“Bērns, kas aug saskaņā ar padomjzemes iesarkano īstenību” – tāda ir mazā pioniere Ilze, dokumentālās animācijas filmas “Mans mīļākais karš” daļēji autobiogrāfiskā varone. Arī kinozinātnieks Agris Redovičs, lai gan bērnību aizvadīja citā pilsētā un citā desmitgadē, tomēr ticēja tam, ko raksta avīze “Cīņa”, stāvēja rindās tukšos veikalos un tagad novērtē bērna acīm skatīto pasauli.

Bērnība parasti zīmējas atmiņu varavīksnē un klusē, ja to mierā liek. Ejam savās gaitās ar šodienas steidzīgo mērlenti rokās, nav laika pagātnes krāmus sakārtot. Bijušais, piedzīvotais snauž apziņā, līdz dzīves elkonis iegrūžas sānā un pēkšņi uzvanda no pagātnes dzīlēm sen aizmirsto.

Latviešu literatūra ir bagāta ar stāstiem par bērnību. Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas Janča, Brigaderes Anneles, Valda Staburaga bērnu, Plūdoņa mazā Anduļa un daudzu citu mazotnes stāstos var izjust agro ganu rītu sūrumu, pirmo skolas gaitu atceres; gan pirmos kautiņus, gan pirmās mīlas ilgas. Rīti tur reti sārtojās, šķiru cīņas karogu reti vicināja. Pār bērnības krāsaino telpu klājās dzidrais debesu kupols, kur mākoņi peldēja līdzi sapņiem un sapņi mākoņiem. Ar patiku lasīju šīs grāmatas un dzīvoju līdzi bērnu pasaulei, kas bija citāda, kā manējā.

Kad paaugos, iznāca Vācieša Tās dienas acīm, Indrānes Lazdu laipa. Tur jau bija pusaudzības nemiers iesarkani krāsotu rītu zemē.

Dažādas bērnības mums ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu. Man pirmie pēckara gadi namiņā ar dobēm un dālijām smilšainā Vecmīlgrāvja ieliņā pie vecāsmātes un vecātēva, Ilzei – trīsdesmit gadus vēlāk daudzdzīvokļu namā Saldū ar mammu un brālīti. Interesanti, ka abus šos vēsturiski tik patālos laikus vieno atmiņas par rindām pēc pārtikas un ne tikai. Atceros, studējot Maskavā, uz mājām sūtīju pat veļas pulveri, kas Rīgā nebija dabonams. Tomēr, lai cik dīvaini tas neliktos, bērnības rīti arī tagad man nešķiet pārāk sārti. Atmiņu starmetī lūkojot, tā laika dzīves ritums, man liekas, bija gluži dabisks. Dzīvoju es saskaņā ar padomju īstenību, jo citu nezināju. Jā, mūsu mājās pastnieks ikrītus atnesa Cīņu, to lasīju no mazām dienām, izgriezu, kā man šķita, svarīgāko, ticēju pozitīvajam, ko vēstīja avīze, raudāju, kad Staļina bēru dienā visas rūpnīcu un kuģu sirēnas taurēja. Vectēvs gan, kad iedzēra, lamāja krievu laiku pēdējiem vārdiem.

Mans vecākais dēls dzimis vienā gadā ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu, tāpēc pajautāju viņam par dažām filmā rādītajām skolas reālijām, kas atšķīrās no manis paša skolas pieredzes. Ne mums bija tik aktīva, kaklautiem rotāta pionieru dzīve, ne arī tik spēcīgs aukstā kara akcents skolā. Arī dēlam atmiņā nav saglabājusies tik spēcīga militarizācija, ar kalašņikovu apieties viņu mācīja tikai 9. klasē. Pionieros gan visa klase esot uzņemta Strēlnieku laukumā, kaklauti un pionieru nozīmīte bijuši obligāti skolā jānēsā.

Ar šo nebūt negribu apšaubīt filmā iekļauto Ilzes Burkovskas atmiņu precizitāti. Un tas tiešām nav svarīgi. Pilnīgi iespējams, ka skolās bija atšķirīga pieeja, cik stingri jāseko priekšniecības direktīvām. Iespējams arī, ka poligona tuvums Saldū pastiprināja militāro garu skolā. Galvenais jau laikam ir tas, kā mēs šodien uz to skatāmies.

Filmā redzam, ka mazā Ilze grib būt laba skolniece, čakla pioniere, viņa kļūst par pulciņa vadītāju, raksta laikrakstam Pionieris, gatavojoties kļūt par žurnālisti, un dzīves dīvainībām rod skaidrojumu domu vīzijās (sviesta veikalos nav tāpēc, ka tas tiek krāts kara gadījumam lielā noliktavā Kremlī). Ilze aug saskaņā ar padomjzemes iesarkano īstenību, bet no šodienas viedokļa tā ir savāda un divkosīga. Tiecoties pēc detaļu uzskatāmības, pēc filmas idejiskā uzstādījuma pārliecinošākas realizācijas, režisore varbūt ir nedaudz piekoriģējusi savas atmiņas vēlamajā virzienā. Tas, protams, nav nekāds grēks un, noteikti veicina filmas vēstījuma uztveres nepārprotamību.

Kino Rakstu sarunā ar rakstnieci Noru Ikstenu režisore Ilze Burkovska-Jakobsena saka: „Ja es nedzīvotu Norvēģijā un neredzētu, kāds ir viņu zināšanu vakuums, man nebūtu drosmes šeit, Latvijā, celt augšā šīs lietas. Bet neziņa ir tikai viena lieta. Otra lieta, vēl trakāka, ir tā romantizēšana – par to, cik labi bija Padomju Savienībā. (..)

Viņi arvien vairāk idealizē to pasauli, kurā nekad nav dzīvojuši, viņiem liekas – paskatieties, cik skaisti, bezmaksas izglītība, bezmaksas medicīna, visiem ir darbs!”

Šāds skatījums, protams, izslēdz jebkādus iebildumus par padomju īstenības vienkāršošanu, par reāliju tendenciozu pārveidi, taču neizslēdz kritiskas iebildes par naratīvās rindas izvērsumu.

Mans mīļākais karš satur informatīvi bagātu vēstījumu par dzīvi padomju Latvijā 70.-80. gados līdz pat Baltijas ceļam, kas apliecināja triju tautu vienotās brīvības alkas un piepildīja dzīvi ar jauniem mērķiem un jaunu saturu; filma izstāsta par liekulības pilno padomju realitāti aukstā kara apstākļos divos gadu desmitos pirms neatkarības atgūšanas. Kontekstam būtu labi atcerēties, ka par pirmo gadu desmitu jaunajā Latvijā vēsta Ilzes Burkovskas-Jakobsenas ar Lielo Kristapu godalgotā dokumentālā filma Bekons, sviests un mana mamma (2008), kurā vienas sievietes neatlaidīgā, nepiekāpīgā cīņa par izdzīvošanu pašai savā jauniegūtajā zemē izraisa milzu cieņu un aizkustinājumu. Gluži neticama ir Ilzes mātes Tāles Kalnas spēja pārtapt un mainīties – padomju gados viņa ir bezjēgā pie rakstāmgalda nīkstoša ierēdne, kura, lai saglabātu savu posteni darbā un nodrošinātu iztiku sev un meitai, spiesta iestāties kompartijā (par šo epizodi vēsta režisores jaunā filma Mans mīļākais karš).

Bet brīvā Latvijā viņa ir enerģiska zemniece, kas, spītējot birokrātijas un biznesa cinismam, tomēr atrod sevī spēku strādāt un nepadoties. Vīrieši aizbēg no viņas, meklējot vieglāku ceļu dzīvē. Meitas nesaprot. Taču Ilzes māte ir mantojusi sava tēva sīkstumu un nepiekāpīgi turpina zemnieces gaitu.

Filmas Bekons, sviests un mana mamma galvenā vērtība ir Ilzes Burkovskas-Jakobsenas ļoti personiski organizētajā stāstā, gadu gaitā sakrātajā iespaidīgajā vizuālajā dokumentācijā. Liktenis risina skaudru drāmu ar eksistenciālu spriedzi, vienas sievietes dramatiskajā cīniņā mēs netieši varam redzēt daudzu latvju zemnieku sūro likteni – atgūstot mantoto zemi, ne vienam vien nācās sākt visu no sākuma un nonākt atkal līdumnieku laikos. Filmai ir ne mazāks vispārinājums kā Ivara Selecka plašajam, kultūrvēsturiski nozīmīgajam zemniecības dokumentējumam par šo pašu laiku – Nāc lejā, bālais mēnes! (1994).

Ilzes mamma Tāle Kalna filmā "Bekons, sviests un mana mamma" (2008)

Bet mūsu uzmanības centrā šoreiz ir Ilzes Burkovskas-Jakobsenas jaunākā filma Mans mīļākais karš, kas, saņemot vienu no prestižā animācijas festivāla Ansī (Francijā) konkursa galvenajām balvām, jau izpelnījusies ne tikai vietējo mediju, bet arī starptautisku ievērību. Īstenībā tā jau arī ir viena no latviešu kinematogrāfijas šolaiku galvenajām sensācijām, ka pieredzējušas dokumentālistes darbs tiek atzīmēts animācijas festivālā.

Kompetentā animācijas vēstures pētniece Ieva Viese savā recenzijā Kino Rakstos jau pietiekami rūpīgi ir iztirzājusi estētiskās problēmas, kas rodas, animāciju iekļaujot dokumentālā vēstījumā. Nepolemizēšu ar raksta autori par detaļām, tikai piebildīšu, ka šķietamo animācijas un dokumentalitātes māksliniecisko nošķirtību vieno tieši pretējības – fotogrāfiskais attēls konkretizē, sašaurina uztverei pieejamo realitātes daļu, bet animētais to paplašina, dod papildus interpretācijas iespējas, ne tikai maskējot personību, kā tas ir kritiķes minētajā izraēliešu režisora dokumentālista Ari Folmana filmā Valsis ar Baširu (2008), bet arī atverot jaunu garīgo telpu, faktografētiem jēdzieniem piešķirot papildu tēlainību.

Režisors Folmans kādā intervijā saka: „Mani apbūra tā brīvība, ko deva animācija, īpaši pēc tik daudziem gadiem, kad strādāju pie politiskajām dokumentālajām filmām un biju ļoti atkarīgs no filmējamiem cilvēkiem. Nereti viņi centās manipulēt ar mani un sākās skandāli. Man gribējās atrast citu pieeju dokumentālistikai un animācijai, kas deva subjektīvu izteiksmes formu un ļāva atbrīvoties no tradicionālajiem dokumentālā kino aizspriedumiem.”[1]

Katrā ziņā animācijas un dokumentalitātes auglīgā savietojamība jau kopš filmu mākslas bērnības gadiem pagājušā gadsimta sākumā tiek lietota kino praksē, dodot papildus iespējas realitātes interpretāciju izvēršanai. Piemēram, amerikāņu animators un ilustrators Vinzors Makkejs (Winsor McCay, 1967-1934), kurš ar savu detalizēti animēto Lusitānijas bojāeju / The Sinking of Lusitania (1918, 12’) uzskatāms par animadoc virziena aizsācēju, jo tālaika avīžu bilžu hroniku stilā dokumentējis nelaimīgo ciešanas, amerikāņu kuģim nogrimstot pēc vācu torpēdas trāpījuma Pirmā pasaules kara laikā. Dažus gadus agrāk, veidojot eleganti virtuozo filmu par Dinozaurieni Gertiju / Gertie the Dinosaur (1914, 12’), Makkejs ietvēra animāciju dokumentālā epizodē ar derībām, kurās sola ar zīmuli un papīru pusgada laikā atdzīvināt dinozauru.

Agrīnajā animācijā dokumentālie kadri kalpoja notiekošā ticamības palielināšanai, tādējādi pasakas realitāti sasaistot ar fotogrāfiski fiksēto dzīvi;

to izmantoja Lote Reinigere (1899-1981), Vladislavs Starēvičs (1882-1965), Aleksandrs Ptuško (1900-1973). Neiespējamais sāk dzīvot ar mums – Volta Disneja (1901-1966) enciklopēdiski krāšņajā filmā Fantāzija / Fantasia (1940) diriģents Leopolds Stokovskis sarunājas ar Mikipeli.      

Mūslaikos šie mākslinieciskie centieni, kas īpaši uzzēluši pēdējos desmit gados, guvuši žanra apzīmējumu animadoc. Domādams par šo rakstu, mazliet ieskatījos pēdējo gadu dokumentālajās animācijas filmās un konstatēju, ka šīs estētiskās ievirzes darbi ir apbrīnojami daudzveidīgi. Tikai daži piemēri.

Kādā intervijā Ilze Burkovska-Jakobsena kā vienu no savas daiļrades impulsiem min irāņu izcelsmes franču rakstnieces un mākslinieces Maržanas Satrapi un franču komiksu autora Vensāna Paronno animācijas filmu Persepole / Persepolis (2007), kas Kannu starptautiskajā festivālā saņēma žūrijas balvu. Vienkāršs grafisks zīmējums, lakoniska animācija, bet dramatiski ietilpīgs stāsts par irāņu jaunavu, konfrontēts ar islama fundamentālistu režīma ierobežojumiem pēc revolūcijas Irānā 1979. gadā. Daļēji autobiogrāfiskais stāsts uzplaukst tieši animācijas tehnikā.

Pavisam citāda ir skaudrā rumāņu režisores Ankas Damjanas dokumentālā animācija Kruļiks – ceļš uz viņpasauli / Crulic – The Path to Beyond (2011), kas saņēmusi Ansī festivāla galveno balvu. Tas ir satriecoši reāls stāsts par 33 gadus vecu rumāņu puisi, kas nepatiesi apsūdzēts un nonācis Krakovas cietumā par neizdarītu zādzību. Ne poļu tiesa, ne Rumānijas konsuls neņem vērā faktu, ka nozieguma izdarīšanas dienā Kruļiks Polijā nemaz nav bijis. Ieslodzītais piesaka bada streiku, pēc vairāk nekā trim mēnešiem viņš mirst no vispārēja ķermeņa vājuma. Grūti iedomāties, ka tā kaut kas var notikt mūsdienu civilizētajā Eiropā. Filma lakoniski, bet iespaidīgi animēta prozaiskās cietuma faktūrās. 

Intonatīvi ļoti bagāts, asprātīgs un daudzkrāsains ir gruzīnu režisora Levana (Leo) Gabriadzes animadoc darbs Zini, mammu, kur es biju / Знаешь, мама, где я был? (2017), pēc tēva, pazīstamā scenārista (Mimino, Kin-dza-dza, Pase u. c.), Tbilisi marionešu teātra direktora un mākslinieka Rezo Gabriadzes scenārija un zīmējumiem. Groteskās animācijas epizodes par 10 gadus veco Rezo apvieno R. Gabriadzes sinhrons komentārs kadrā. Pēckara gadu Gruzija. Puika slikti mācās skolā, palicis uz otru gadu, Staļins ar Ļeņinu spriež vai šaut viņu tūlīt nost, vai vispirms sūtīt uz Sibīriju, lai kaut ko lietderīgu padara. Dusmīgajam Ļeva Tolstoja portretam, kas piekārts bibliotēkā pie sienas, pat asara nobirst, lasot, cik aizkustinošu vēstuli mazais Rezo uzraksta vietējā bandīta līgavai. Smieklīgie gegi mijas ar skumjiem, ekspresija ar vērojumu – un viss kopā ir spilgts atgādinājums, ka žanra estētiskajai pilnestībai nepieciešams plaša diapazona emocionālais spektrs.

Kā ir ar latviešu animāciju? No pilnmetrāžas filmām vistuvāk animadoc virzienam ir Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās (2014), kur režisore stāsta par sevi un savas dzimtas sievietēm. Dokumentālo faktūru vietā Signe Baumane enerģiski lieto tēlainas metaforas, kas ļauj kompakti parādīt emocionālo kontekstu. Interesanti animāciju lietojis Pēteris Krilovs dokumentālajā filmā Uz spēles Latvija (2014), negatīvos personāžus atveidojot Nila Skapāna animētās plastilīna figūrās. Taču šeit tas ir tikai palīglīdzeklis filmas izteiksmībai un ļaunuma mistifikācijai. Toties kā īstus animadoc darbus varam apskatīt trīs Rozes Stiebras īsfilmas – Kas tas ir – kolhozs? (1981), Kā bērniņš nāk pasaulē (1991) un Lašu dzīvības ceļš (1998), kur animācija vistiešākā veidā kalpo dokumentālās realitātes dziļākai izpratnei, nevis tikai kā estētisks komponents.

Mans mīļākais karš toties ir piemērs mūsdienīgam dokumentālās animācijas risinājumam.

Ilzes Burkovskas-Jakobsenas personiskā pieaugšanas stāsta tēlus veidojis norvēģu bērnu grāmatu ilustrators Sveins Nīhūss, kura zīmētās figūras ir vienkāršas, mazliet atgādina padomju laiku bērnu grāmatu personāžus un šodienas cilvēkam asociējas ar kaut ko arhaisku. Tas atbilst autores iecerei stāstīt par aukstā kara laiku Kurzemes pusē ar tālaika bērna acīm. Jāteic, ka tēli lieliski sabalsojas ar Lauras Puntules fonu klājumiem. Stāstā ievītas dažas meitenītes Ilzes vīzijas, bet to nav pārāk daudz, kā arī jābūt čaklās pionieres reālistiskajā pasaules skatījumā – sapņainība vai nemiers viņu pārņem, tikai sastopoties ar kaut ko neizskaidrojamu, piemēram, skeleta kauliem bērnu smilšu kastē. Režisore skaidro: „Te nevaru lietot tik tēlainu valodu, kā man gribētos. Jo vajag, lai norvēģu skatītājs pieņemtu filmu…”[2]

Tomēr jāatzīst, ka tā stāsta daļa, kas veltīta skolas dzīvei, pionieru pulciņa norisēm un padomju sadzīves īpatnībām, savā emocionālajā vienkrāsainībā brīžiem kļūst monotona. To apzinājusies arī autore un atdzīvina filmu ar veco ļaužu stāstiem par to, kas noticis Kurzemē kara beigās.

Nora Ikstena savukārt stāsta, kā kopā ar savu krustmeitu skatījušās filmu: „Skatāmies, skatāmies... un tad, kad tās govis sāka lidot ārā no lidmašīnas, mēs abas divas kā sākām raudāt! Un nepārstājām līdz pat filmas galam.” Interesanti, ka Bahtijara Hudoinazarova ekscentriskajā komēdijā pēc Iraklija Kvirikadzes scenārija Tētis Mēness / Лунный папа (1999) galvenās varones laimes brīdi liktenīgi pārtrauc no lidmašīnas izmests bullis, kas nosit viņas līgavaini un tēvu. Tātad – būsim uzmanīgi ar lidojošām govīm!

Bet iesarkanos bērnības rītus aizmirst nevajadzētu. Nekas labs jau tas nebija.

Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena. Publicitātes foto no studijas "Ego Media"

Atsauces:

1. Синематека, 18.05.2009. [↩]
2. Aija Dulevska-Cālīte. Par lētu naudu mūs vairs nopirkt nevar!, LA.LV, 10.07.2017. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi