Latvijas īsfilmas kinoteātrī un televīzijā

Tieši trešdien, 4. novembrī, Latvijas ekrānos aktualizējas virkne īsfilmu, kas, protams, būs noskatīšanās vērtas arī turpmāk, bet šajā dienā sadalītas divos komplektos – pirmkārt, “Lielā Kristapa” apbalvoto īsfilmu seanss pl. 18:00 kinoteātrī “Forum Cinemas”, otrkārt, divas jauno režisoru īsfilmas LTV 7 programmā no pl. 22:00. Visas īsfilmas analizē autores no kuratoru apvienības “Short Riga”.

LTV 7 – JAUNO REŽISORU ĪSFILMU TV PIRMIZRĀDES

Laiks ir uzvarējis
režisors Dāvis Dreimanis, 2014, dokumentālā filma, LKA, 34 min

Raksta AGNESE LOGINA

Šķiet ļoti zīmīgi, ka pirmais raksts Short Riga sērijā par LTV7 pirmizrādēm apskata šo filmu, jo Short Riga pirmo laidienu šā gada oktobrī sākām tieši ar Ozola mūzikas videoklipa Rajons izrādīšanu, to atzīstot par vienu no svarīgākajiem videoklipiem Latvijas mūzikas video vēsturē. Rajons ir viens no tiem notikumiem, ko zina, šķiet, visi, un es nedomāju, ka ir daudz citu tāda līmeņa mūzikas videoklipu Latvijā, ja runa par kultūrvēsturisko vērtību. Savukārt pats Ozols jau kādu laiku šķita nozudis no skatuves, atgriezies viņš liekas tikai pavisam, pavisam nesen – ar tikko iznākušo klipu Superhaips.
Laiks ir uzvarējis ir dokumentālā filma, kas mēģina ielikt hronoloģiskā secībā to, kas noticis no 20. gadsimta 90. gadiem līdz pat 2014. gadam, kad filmas iznākšanas laikā Ozols strādā savā apģērbu veikalā, veidojot urbāno kultūru Latvijā citā līmenī. Un viņa stāsts ir vairāk nekā saistošs:

galu galā Ozols ir viens no galvenajiem pīlāriem veselas subkultūras veidošanā Latvijā. Cilvēkiem viņš vienlīdz patīk un vienlīdz krīt uz nerviem, un tas vien jau parāda, ka filmas temats ir ļoti veiksmīgi izvēlēts.


Reizēm ir grūti runāt par dokumentālajām filmām, jo saistošs temats nereti palīdz pārvarēt vai vismaz notušēt dažādas kinematogrāfiskas nebūšanas. Un, kā jau iepriekš minēts, Ozols ir ļoti saistošs temats: tur ir karjeras sākuma lecīgums un pāriplūstoša bravūra, kas izpaužas tērpos un uzvedībā uz skatuves, taču Ozols ir arī kultūrvēsturiska parādība – par to liecina viņa uzstāšanās ar Jauniešu dziesmu svētku kori, izpildot dziesmu Dāvāja Māriņa, kā arī īpašie arhīva kadri ar prezidenti Vairu Vīķi Freibergu, kura tika iepazīstināta ar hiphopu – Latvijas populārās kultūras jomās tāda veida parādības ir ārkārtīgi retas (protams, izņemot Prāta vētru).
Taču tas, ka temats ir ļoti interesants, nenozīmē, ka filmai pašai par sevi nav ne vainas. Tā sastāv no intervijām ar Ozolu jeb Ģirtu Rozentālu mūsdienās, televīzijas arhīva materiāliem no 1990. gadu beigām un 2000. gadu sākuma, mūzikas videoklipu fragmentiem, ainām ar Ģirtu Rozentālu viņa šābrīža vidē, kā arī kadriem, kuros redzami jaunie hiphopa mākslinieki. Tieši šī ir viena no mulsinošākajām filmas daļām, jo nav līdz galam skaidrs, kāpēc jaunieši te vispār iekļauti. Ņemot vērā to, ka Rozentāls uz vairākiem gadiem bija pazudis no hiphopa scēnas, varētu domāt, ka jaunie mākslinieki ir viņa sekotāji vai mākslinieki, ko viņš paņēmis savā paspārnē un caur kuriem varētu emocionāli atgriezties, taču šī saikne tā arī līdz galam netiek izveidota. To pat varētu saukt par galveno filmas problēmu - nepieciešamību sadalīt skatītāja uzmanību un interesi starp jaunajiem reperiem un Ozolu; tomēr, lai cik talantīgi būtu jaunie mākslinieki, viņu stāsts vēl nav tik interesants kā Ozola stāsts, tāpēc viņu klātbūtne uz ekrāna neliekas līdz galam attaisnota.
Viens no filmas spēcīgākajiem elementiem ir veids, kā tiek izmantoti televīzijas arhīvu kadri, kas ilustrē Ozola karjeras spožākos mirkļus. Kontrasts starp bravūrīgo skatuves Ozolu un Ģirtu Rozentālu pavisam citā vidē – savā apģērbu veikalā – ir tik skaidrs un acīmredzams, ka prieks par režisora prasmi izvairīties no šādu filmu tipiskā klupšanas akmens, proti, tēla novienkāršošanas. Kļūst skaidrs, ka Ozols/Ģirts Rozentāls ir daudzšķautņains, sarežģīts tēls, un filma vismaz sniedz īsu ieskatu visā, kas saistīts ar vienu no mūsu populārās kultūras stūrakmeņiem. Tāpat Laiks ir uzvarējis izdara ļoti svētīgu darbu, saliekot hiphopa vēstures attīstības Latvijā galvenos notikumus hronoloģiskā secībā un radot vēsturisku pārskatu par šo jomu. Taču mulsinošs šķiet filmas nosaukums – kādā veidā laiks ir uzvarējis?

Vai, precīzāk sakot, ko īsti laiks ir uzvarējis? Hiphopu? Ozolu?


Rezumējot – Laiks ir uzvarējis ir ļoti interesanta dokumentālā filma, kas runā par salīdzinoši vienkāršu tematu – kādas subkultūras attīstību Latvijā noteiktā laika posmā, par pamatu ņemot šīs subkultūras vienu no galvenajām personām. Taču filmai izdodas šo tēmu nenovienkāršot, gluži otrādi – pēc filmas noskatīšanās pieaug interese mēģināt saprast šo virzienu arī Latvijā. Ja Amerikā hiphops lielākoties pievēršas sociālām problēmām un caur hiphopa tekstiem tiek risinātas dažādas sociāli svarīgas tēmas, tad kas ir svarīgs Latvijas hiphopa māksliniekiem? Jāpiezīmē, ka valoda, kas dzirdama filmā, ir ļoti dzīva, kaut arī pēc šāgada jaunajiem standartiem – ļoti netikumīga. Taču liekas tik atsvaidzinoši dzirdēt īstu, dzīvu valodu no ekrāna, kaut arī necenzētu.
Tomēr Ozola stāsts arī pēc filmas noskatīšanās nešķiet līdz galam izstāstīts, tāpēc raksta autore ļoti cer, ka kādreiz iznāks arī pilnmetrāžas dokumentālā filma par Ģirtu Rozentālu.

SKRŪVGRIEZIS
režisors Jurijs Skorobogatovs, 2014, LKA, 21 min

Raksta AGNESE LOGINA

Jurijs Skorobogatovs ir jauns režisors, kurš jau ar vairākiem saviem darbiem izrādījis konkrētu vēlmi un apņēmību iet žanra kino virzienā, proti – atdzīvināt kriminālfilmu Latvijas kino vidē. Atdzīvināt, jo kopš Aloiza Brenča kriminālfilmu žanrs Latvijā vairs tā īsti neeksistē, tāpēc ir prieks, ka vismaz īsfilmu vidē top šāda žanra filmas.


Šajā gadījumā stāsts pat nav līdz galam svarīgs – kāds kādu aplaupa, kāds kādu mēģina apmuļķot un aptīt ap pirkstu, kāds kādam nejauši uzkāpj uz varžacīm, tādējādi sev izrokot vēl lielāku bedri.

Ja pavisam godīgi, šādas kriminālfilmas stāstam ir gan vismaz jāturas kopā, taču lielu mākslu un intelektuālu piedzīvojumu no šādām filmām skatītāji nemaz negaida – galvenais, šķiet, ir intrigas baudījums, ko var gūt no kvalitatīvi savērptas pārpratumu un negaidītu notikumu ķēdes. Un tas filmas veidotāju komandai lielos vilcienos ir izdevies - nekā oriģināla, taču būtu arī absurdi šādu žanra kino vērtēt tādās kategorijās, tāpēc sajūta, ka tas ir jau iepriekš redzēts, nepavisam netraucē izbaudīt filmu kā tādu.
Ir vairākas parādības filmā, ko gribētos īpaši izcelt. Pirmkārt, tas ir Ilonas tēls – kaut vai tāpēc, ka redzēt prasmīgas sievietes-krāpnieces uz latviešu kino ekrāniem joprojām šķiet uzmanības vērts. Tāpat arī filmas dabiskais plūdums starp latviešu un krievu valodām šķiet atsvaidzinošs un ievērības cienīgs. Uzmanības pievēršana detaļām, kas izrādās ļoti svarīgas sižeta attīstībā, atpazīstams muzikāls motīvs, precīzi izvēlēta norises vide, kurā kas tāds arī varētu būt iedomājams – šīs pazīmes, kas varētu raksturot žanra kino, ir labi novērojamas arī Skrūvgriezī. Vienīgais, kas krīt acīs un mazina no filmas gūstamo baudu, ir aktieru (sevišķi Ilonas un divu jauno zagļu) darbs, tāpat arī Vitusa uzspēlētais manierīgums šķiet neiedomājams. Stāsts brīžiem liekas pārāk samudrīts, bet, iespējams, tā ir tīri gaumes lieta.
Skrūvgriezis rada cerības, ka kriminālfilmu žanrs Latvijā atdzimst, turklāt mazliet citā formā – klasiķis Aloizs Brenčs pamatā veidoja drāmas, bet Juriju Skorobogatovu interesē komēdijas aspekts kriminālfilmās. Skrūvgriezis kriminālkomēdijas formā apspēlē domu, ka nauda ir visa ļaunuma sakne, un jācer, ka laika gaitā Skorobogatovs nokļūs arī pie paša veidotiem stāstiem un kriminālsižetiem – nav grūti iztēloties, ka Rīga šim nolūkam var būt ļoti iedvesmojoša pilsēta.

LIELĀ KRISTAPA ĪSFILMAS:

PLENČI
režisors Gatis Ungurs, LKA, 2015, 24 min

Raksta VIKTORIJA KASPEROVIČA

Šogad mūsmāju kinofestivālu aprindās sevi skaļi pieteicis Latvijas Kultūras akadēmijas studenta Gata Ungura kursa darbs Plenči. Filma ieguvusi festivālu RojaL un Lielais Kristaps balvas, tā tika iekļauta arī īsfilmu festivāla SHORT RIGA Baltijas Studentu filmu konkursa programmā.
Stāsta centrā – divi brāļi, kuru lauku dzīves bērnišķīgās nenopietnības līdzsvaru nemitīgi iztraucē ārējie apstākļi. No vienas puses, jāgādā par māti un viensētu, kas palikusi ģimenes aprūpē pēc tēva nāves. No otras – protams, sociums. Šādā kontekstā nu jau pieaugušajiem bērniem ir jāmācās gan sadzīvot ar jauneklīgi spītīgo ego, gan sadarboties ar sistēmu un uzņemties atbildību.
Būtiski ir tas, ka Plenči ir komēdija, un šim žanram jaunie kinoveidotāji brīvprātīgi pievēršas reti. Tikpat reti studentu darbos nenopietnība, komiskums savijas ar smalkumu, nostalģiju, tradīcijām un rituāliem, ilgām pēc saprotamas, bērnišķīgas, vienkāršas būšanas dabā.
Filmas spēcīgākais elements ir stereotipu, tēlu un situāciju vispārināšanas, sakāpinātās realitātes uzbūve. Savukārt filmas vadlīnija meklējama ne tik daudz stāstījuma tekstuālajā plāksnē, cik ritmā kopumā – skaņu un attēlu saspēlē, to pretstatīšanā. Te gan, iespējams, būtu vērts vēl nekaunīgāk pārkāpt arī laika un ģeogrāfijas robežas, pieļaujot dziļāku, globālāku zemtekstu.
Plenči paliek atmiņā, iezīmējot autora savdabīgo rokrakstu, un pierāda spēju darboties noteiktā žanrā.

RĪGA-2041
režisori Kārlis Vītols, Didzis Eglītis, Trīna Rumeta, Adina Istrate
virtuālā studija Urga, 2014, 37 min

Raksta AGNESE LOGINA

Filma Rīga – 2041 tika pieteikta skaļi, kā pirmā latviešu 3D filma, taču par to, cik šis paziņojums ir adekvāts, iepriekš jau daudz runāts - pirmā latviešu 3D īsfilma ir Āķis lūpā, kas tapa 2012. gadā (režisors Raitis Ābele, producents Dmitrijs Ščegoļevs), savukārt par pirmo pilnmetrāžas 3D filmu Rīga-2041 nosaukt nevar, jo tā sastāv no vairākām īsfilmām.
Filmu veidojuši četri režisori – divi no Latvijas, viena režisore no Igaunijas, savukārt ceturtā – no Rumānijas. Filma sastāv no trim īsfilmām, kuras apvieno vairāki reklāmu fragmenti, un filmas vienojošā tēma ir nākotne, kurā cilvēkiem ir jābūt laimīgiem.
Šajā filmā vērojamas vairākas ļoti interesantas iezīmes un parādības, kas latviešu kino kontekstā ir neparastas un šķiet atsvaidzinošas. Taču filmas veiksmīgie elementi īsti neatrisina Rīga – 2041 pamatproblēmu, proti – nav līdz galam skaidrs, kā filma būtu jāuztver. Ja paredzēts, ka Rīga – 2041 skatāma kā viens kopīgs stāsts par pilsētu (pēc, piemēram, Paris je t’aime parauga, proti – vairākas īsfilmas, kas veidotas par konkrētu tēmu), tad filma šķiet daudz par īsu. Savukārt, ja īsfilmas ir paredzētas tam, lai tās uztvertu kā atsevišķus un ārkārtīgi atšķirīgus darbus, tad rodas jautājums, kāpēc tās pasniegtas kā viena filma.
Taču, kā jau minēju iepriekš, filmā ir pāris ļoti interesantas iezīmes. Piemēram, komentārs par dzimumu lomām īsfilmā Eiforija (rež. Trīna Rūmeta), Didža Eglīša režisētajās reklāmās starp atsevišķajām īsfilmām iekļautie sociālie komentāri par mūsdienu sabiedrības apsēstību ar perfekciju, kā arī īsfilmas Ideālais (rež. Adina Istrate) tēma – ideālā partnera meklējumi, šo ideālo partneri radot pašam - šķiet ļoti saistoša. Taču kopumā rodas iespaids, ka filmas veidotāji ir nobijušies un nav līdz galam spējuši īstenot savas idejas, tādējādi neattaisnojot sākotnējo uzstādījumu, ka šī ir zinātniskās fantastikas filma par Rīgu 2041. gadā - gan no zinātniskās fantastikas, gan pašas Rīgas te ir smieklīgi maz.
Ja īsfilmas jāvērtē atsevišķi, tad Kārļa Vītola veidotā īsfilma Nelaimīgais izceļas ar vispārdomātāko un precīzāko sižetu un formu, tādējādi liekot domāt, ka šī ir arī vienīgā, kuru būtu interesanti skatīties ārpus filmas konteksta. Taču tieši šajā daļā nākotnes ir vismazāk, vai arī tā vienkārši ietērpta pārāk izteiktos pagātnes vizuālajos kodos, tāpēc šī filma starp pārējām atšķiras arī vizuāli.
Rezumējot – vienota filma par nākotni Rīgā tā nav; vērtējot kā atsevišķu īsfilmu komplektu, kopaina ir mazliet labāka; savukārt, ja šis jāvērtē kā eksperiments ar jaunu formātu, proti, 3D, tad gribas iedrošināt filmu veidotājus nākamreiz atvēzēties vairāk, nevis turpināt jau sen redzētu domu atražošanu ar latviešu aktieriem.

NORMĀLI CILVĒKI
režisore Alise Zariņa, spēlfilma, 2014, 30 min

Raksta ANNA VEILANDE KUSTIKOVA

Sadzīves komēdija, TV filma šī vārdu savienojuma pozitīvajā nozīmē. Alise Zariņa nepretendē uz augsto mākslu, režisore vienkārši attēlo normālus cilvēkus normāliem cilvēkiem jeb tiem, kam šodien nav noskaņojuma iedziļināties dvēseli plosošā drāmā vai filozofiskos mūsdienu pasaules komentāros kino formātā.
Īsfilmas Normāli cilvēki pamatā ir meistarīgi rakstīts stāsts. Režisore izvēlējusies kino bieži risinātus jautājumus un situācijas, tās pakāpeniski atklājot no savītiem stereotipisku tēlu dzīves atgriezumiem. Šis stāsts ir dzīvs, un notikumu gaita liek gaidīt nākamo ainu, neļaujot tam būt paredzamam pārāk bieži. Pusmūža onku sieva izmet no dzīvokļa, lai cīnītos ar viņa dzeršanas ieradumiem. Viņš, nesaņemdams dēla atbalstu, dodas pie šķirtās vedeklas, kas audzina viņa mazdēlu, pati būdama vegāne, meditācijas un pasaules dažādībai atvērta dzīves veida piekritēja.

Kopumā 30 minūtēs noris vismaz astoņi dažādi konflikti, kas bieži vien atrisinās neierastā veidā, un īsfilmai tas ir daudz.


Tomēr, neskatoties uz to, ka filma ir labi uzrakstīta, izpildījums ir vājāks par stāstu. Īsfilmā mijas veiksmīgas, pastkartes vērtas ainas un neveikla montāža, kas kopumā rada neviendabīgu vizuālo plūdumu. Savukārt Gunas Zariņas aktierspēle brīžiem glābj kopumā vājo darbu ar aktieriem.
Iesaku visiem turēt īkšķus par to, lai Alise sāktu rakstīt arī kādu seriālu Latvijas Televīzijas raidlaikam, jo tad mums nenāktos sarkt katru reizi, kad iedomājamies par nacionālo seriālu saturu un kvalitāti.

PA - PA
rež. Valērijs Oļehno, spēlfilma, 2015, 24 min

Raksta ANNA VEILANDE KUSTIKOVA

Pa-Pa ir stāsts par tēvu, kas vēlas atgūt kontaktu ar dēlu, iznākot no cietuma. Tēvs (Andris Keišs) ir neatlaidīgs un sirsnīgs personāžs, kas jau pirmajās minūtēs parāda savu raksturu un iegūst skatītāja uzmanību. Tēva tēls ir viens no visdzīvākajiem un ticamākajiem filmas elementiem, tajā redzams gan kvalitatīvs aktiera sniegums, gan prasmīgs režisora darbs pie tēla veidošanas un iedzīvināšanas. Neskatoties uz to, ka īsfilmas tēma (bērnu un viņu vecāku attiecību atjaunošana) šķiet ir viena no populārākajām kino un literatūras vēsturē, īsfilma ar precīzu operatora darbu un atbilstošu vidi, kas papildina stāstu, kā arī režisora spēju risināt notikumus dzīvi un ticami, šo tēmas variāciju godam padara par vienreizēju īsformāta kino stāstu.
Tomēr lieliskais darbs filmas beigās sabrūk – formālas dramaturģijas vajadzības dēļ. Atrisinot labi būvēto un veiksmīgi noritējušo tēva un dēla dienu ar pēkšņu un muļķīgu nāvi - tieši tādā veidā, kādā tā noris -, režisors nevis pārsteidz, bet gan rada iespaidu par samākslotu vajadzību pēc drāmas. Arī šobrīd, tāpat kā pirmo reizi redzot filmu, rodas jautājums - kāpēc? Filmas beigas, šķiet, tiek atrisinātas, kā var, nevis kā grib, jo nāves fakts bijis nepieciešams, taču izdevies neveikls. (Gribu piebilst, ka filmas tapšana norisinājās Borisa Frumina vadībā, kurš strādājis ar režisoriem divu mēnešu garumā; taču, noskatoties filmu, rodas jautājums, vai filmas beigu ainu tapšanas laikā režisoram tomēr pietrūcis laba padoma, kā tās veiksmīgāk atrisināt).
Tomēr no sirds iesaku jebkuram, kam interesē Latvijas kino, sekot līdzi Valērija Olehno turpmākajai darbībai, kā arī atrast iespēju noskatīties īsfilmu Pa-Pa.

Par Agneses Laizānes īsfilmu SPOGUĻVĪRS lasiet šeit: http://www.kinoraksti.lv/raksti/recenzija/debija-var-mainit-pasauli-30 

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi