Krievijas propaganda no putna lidojuma

Kinoteātrī “K.Suns” no 4. marta un kinoteātrī “Splendid Palace” no 12. marta skatāma jauna un pēdējā laika politiskajā situācijā īpaši aktuāla dokumentālā filma „Ģenerālplāns” (studija „Mistrus Media”, režisors Juris Pakalniņš, scenārija autore Sanita Jemberga, pētnieces – Inga Spriņģe un Arta Ģiga). Kā formulē komunikācijas zinātņu doktors un mediju pētnieks Mārtiņš Kaprāns – filma vēsta, ka no Krievijas propagandas nav jābaidās, tā intelektuāli jāsavalda, neaizmirstot par ironiju.

Ja man būtu jāpiešķir gada vārda tituls, tad viens no pretendentiem noteikti būtu „Krievijas propaganda”. Šo vārdu savienojumu pēdējā laikā, šķiet, ir paspējis publiski izrunāt ikviens Latvijas politiķis, savukārt žurnālistiskā zumēšana pat visapolitiskākajiem prātiem ir palīdzējusi to sadzirdēt. Tomēr retāki ir bijuši mēģinājumi populārzinātniskā veidā kontekstualizēt propagandas gadījumus, redzēt tos kā daļu no plašākas Krievijas ideoloģiskās sistēmas, kas izveidojusies pēdējo 15 gadu laikā. Viens no šādiem mēģinājumiem nupat ir parādījies filmas Ģenerālplāns veidolā.

Filmas veidotāji, starptautiska komanda ar Latvijas režisoru Juri Pakalniņu priekšgalā, ir izvirzījuši gana pretenciozu mērķi – parādīt, kā darbojas „Kremļa ietekmes tīkls”. Šī mērķa sasniegšanai tiek izmantota gadījumu analīze, pētot, kā atsevišķi t. s. Kremļa ietekmes aģenti (indivīdi un organizācijas) vietējā un starptautiskā mērogā apkalpo savu naudas devēju intereses.

Ietekmes aģenti pārstāv gan pilsonisko sabiedrību, gan politisko eliti.


Argumentus un domas filmā palīdz nostiprināt vai paspilgtināt samērā daudzveidīga ekspertu izlase (Anne Aplbauma, Artēmijs Troickis, Anderss Fogs Rasmusens u. c.). Tiesa, starp šīm īpaši intervētajām „balsīm” neatrast pro-Kremliskus viedokļus, kas, gan žurnālistiski, gan dramaturģiski skatoties, būtu varējis dot zināmu pievienoto vērtību.

Vienlaikus nav īsti saprotams, kādēļ filmas veidotāji ir tik konsekventi izvairījušies izmantot dokumentālus pierādījumus, tādējādi pārliecināšanas pienākumu uzticot tikai intervētajiem ekspertiem. To vēl varētu saprast situācijās, kad dokumenti, kas atsedz Kremļa ietekmi, neeksistē. Tomēr, pat ja eksistē, tie netiek parādīti. Piemēram, filmā apgalvots, ka Krievijas tautiešu atbalsta fonda dokumentos ir atrodams apliecinājums, ka pirmo organizācijas Pasaule bez nacisma kongresu, kas notika Strasbūrā, finansēja Krievijas Ārlietu ministrija, taču neviens dokuments tā arī netiek parādīts.

Jāatzīmē, ka Ģenerālplāna dokumentālo naratīvu pavada kadrējumu un montāžas ziņā jaudīgs vizuālais vēstījums; tas bagātina aizkadra tekstu ar sociālpolitiskām un komiskām nozīmēm, kuras, nosauktas vārdos, izklausītos pārāk plakani vai moralizējoši.

Filmā var arī redzēt pietiekami unikālus kadrus, kuros antifašisti pulcējas konspiratīvā dzīvoklī un bēguļo pa Rīgas ielām

vai Polijā nodarbinātais ietekmes aģents Mateušs Piskorskis kā novērotājs piedalās t. s. referendumā par Krimas pievienošanu Krievijai.

Filmas veidotāji izgaismo dažādas Kremļa metodes, ar kurām lokālā vai starptautiskā līmenī tiek veidota sabiedriskā doma un nostiprināti Krievijas stratēģiskie naratīvi. Tomēr, konceptuāli raugoties, Ģenerālplāna vēstījumā var pamanīt arī vairākus negludumus, kas nedaudz mazina filmas pavedinošo spēku. Mana būtiskākā iebilde ir pret filmas fokusu, proti, šī dokumentālā naratīva telpa paliek miglā tīta. Filma sākas ar panorāmiskiem kadriem, kuros ieraugām Viļņu, Tallinu un Rīgu no putna lidojuma. Šāds ievads, kā arī aizkadra pieteikums mudina domāt, ka stāsts būs par Kremļa ietekmi Baltijas valstīs. Taču faktiski stāsts lielākoties ir par Latviju, bet Igaunijas un Lietuvas specifika paliek perifērijā. Tāpat Kremļa atšķirīgās metodes netiek ieskicētas plašākā mērogā, lai gan, kā Ģenerālplānā tiek apgalvots, Kremļa ietekmes tīkls sastopams visos kontinentos. Vienā filmā, protams, nevar visu šo tīklu izķidāt, tomēr

doma, ka aplūkotie reģionāli specifiskie ietekmes gadījumi reprezentē visu sazaroto instrumentāriju, izskatās pārāk vieglprātīga.


Tāpat Ģenerālplāna veidotāji nav papūlējušies izskaidrot Kremļa ietekmes tīkla ideoloģiskos avotus (tradicionālo vērtību aizstāvēšana, daudzpolārā pasaule, eirāzisms u.c.), kas lielā mērā ieprogrammē konfrontāciju ar Rietumu pasaules ideoloģiskajiem pamatiem. Un tas atkal atgādina, ka filmas naratīvam ir neskaidrs telpiskais fokuss, kurā vairāk tiek akcentētas mūsu reģionam svarīgas Kremļa ideoloģiskās perspektīvas (vēstures politika, krievvalodīgo tiesības), noklusējot citus Latvijai vai Baltijai, iespējams, mazāk aktuālus ideoloģiskos virzienus.

Tomēr, par spīti šiem konceptuālajiem trūkumiem, filma Ģenerālplāns ir vērtējama atzinīgi, jo tā cenšas reflektēt par Kremļa ietekmi caur starptautisko un salīdzinošo prizmu, neieslīgstot lokālo problēmu dūksnājā. Turklāt filmas vēstījums un vizuālā valoda pauž ļoti veselīgu domu – no Krievijas propagandas nevis jābaidās, bet tā ir intelektuāli jāsavalda, ļaujot vaļu arī ironijai.

Saistītie raksti



Komentāri:


Mārtiņš Medens
12.03.2016, plkst. 15:06

Skatījos kopā ar kādiem padsmit interesentiem. Pēcāk pametot zāli nevilšus dzirdēju divu skatītāju pulciņu sarunas par filmu - latviski un krieviski - abas izteikti negatīvas. Velta laika šķērdēšana esot bijusi. Arī mani filma nepārliecināja. Tiek ieskicēts plašs interesantu jautājumu un ar tām saistīto personu loks, tomēr viss šķiet darīts garām ejot. Piekrītu Kaprāna kunga paustajam viedoklim, ka trūkst uzskatāmi parādītu dokumentālu pierādījumu izteiktajiem apgalvojumiem. Skatītājam tiek piedāvāts ticēt uz ekrāna redzamo "runājošo galvu" autoritātei, kuras visas pauž pagalam līdzīgus uzskatus. Būtu vēlējies dzirdēt mazāk ekspertu viedokļu, toties dziļāku un neiesvētītam skatītājam saprotamāk izskaidrotu notiekošā analīzi koncentrējoties uz konkrētiem notiekošā dalībniekiem. Kāpēc viņi (Baltijas krievi) tā rīkojas? Ko viņi paši par to saka? Sanācis plašs skats "no putna lidojuma", bet cilvēcīgie sīkumi, kuri ļautu identificēties ar uz ekrāna rādīto, diemžēl izpaliek.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi