“Koris. Diriģents. Kamēr…”. Ne tikai “home video”

Būšu godīga – kad dokumentālā filma “Koris. Diriģents. Kamēr…" ieguva “Lielā Kristapa” balvu kā labākā debijas filma, es pie sevis nobrīnījos. Nezināma režisora pašdarbības rezultātā tapis darbs par, kā man likās, ļoti ierobežotu tēmu, kas interesēs vien pašus koristus...

Likās, Emīla Alpa filmai nav izredžu tikt pamanītai – ja nominācijā blakus stāv šobrīd Latvijas dokumentālajā kino tik aktuālais sižets par pazudušu radinieku un draugu meklējumiem, ko atspoguļo visai populārā Kaspara Rogas ceļojumi uz Āfriku (Meklējot Mr. Kauliņu), un kinovidē labi pazīstamā Jāņa Ābeles pirmā pilnmetrāžas filma (7 miljardi gadu pirms pasaules gala). Turklāt draudzība un mīlestība ir universāli saprotami motīvi, atšķirībā no mūzikas vai koru vides.

Arī fakts, ka Emīls Alps filmas ražošanas procesu virzījis teju viens pats, būdams režisors, scenārists, operators, producents, montāžas un skaņas režisors, šāgada kontekstā nav nekas īpašs, jo viņš nav vienīgais pašpietiekamais autors, kas uzpeldējis Latvijas filmu nozarē. Kā jau plaši ziņots, šogad iznāca Ginta Zilbaloža vienatnē veidotā filma Projām, kas saņēma Lielo Kristapu kā labākā animācijas pilnmetrāža. (Kino Rakstos lasāma Elīnas Reiteres recenzija un Ievas Vieses-Vigulas intervija ar režisoru.) Ja viņi abi būtu nonākuši vienā – debijas – nominācijā, tad filmai Koris. Diriģents. Kamēr… tiešām nebūtu izredžu.

Lai saprastu filmas panākumus, ir jāņem vērā režisora ciešā piesaiste tās subjektiem.

Divdesmit gadus vecais Alps ir nevis atnācējs no malas, kurš par savu mērķi nosprauž parādīt, “kā tad tur tajā slavenajā korī klājas”, bet gan ģimenes loceklis, kurš iemūžina sev pazīstamu vidi. Tas ir gandrīz kā mājas video / home video. Tikai, ja tradicionāli šādos mājas video kameru rokās parasti turēja patriarhālā figūra – tēvs –, tad Alpa filmā “tēvs” (šajā gadījumā – kora diriģents Aivis Greters) ir filmas centrālais objekts.

Kino teorētiķis Rožē Odēns (Roger Odin) norāda, ka šāda skatpunkta maiņa iezīmē pamata pārmaiņas mājas video nozīmē. Tā uzdevums vairs nav veidot ģimenes vēsturi, bet gan atklāt ģimeni tādu, kāda tā ir. Bez izskaistinājumiem, toties ar indivīda, filmas veidotāja aktīvu klātbūtni.[1]

Tomēr Alps, lai arī mainījis ierasto skatpunktu, saglabā patriarhālā mājas video iezīmes – filma iemūžina laimīgas ģimenes laimīgos mirkļus. Par spīti visiem ērkšķiem, tas tik un tā ir rožu dārzs. “Tēva” – diriģenta – tēls tiek idealizēts, viņa rīcību attaisno bezgalīgā sūtības apziņa, kas tiek uzsvērta visas filmas garumā.

Kad ekrānā parādās filmas nosaukums, trešais punkts daudzpunktē aiz Kamēr mirgo kā datora kursors.

Greters to attiecina uz sevi – viņš uzsāk trešo posmu kora attīstībā, ko, manuprāt, ļoti labi ilustrē viens no tā sasniegumiem. Pēc filmas uzņemšanas Kamēr… ieguva Eiropas kordziedāšanas Grand Prix, ieejot vēsturē kā pirmais koris, kas šo titulu saņem trešo reizi. Kas šajā faktā ir būtiski, katru reizi tam bija cits mākslinieciskais vadītājs. Pirmoreiz, 2004. gadā, – kora dibinātājs Māris Sirmais. Otrreiz, 2013. gadā, – Jānis Liepiņš. Un trešoreiz, 2019. gadā, pēc tikai pāris mēnešu darba ar kori, – Aivis Greters. Šī ir latiņa, ko, iespējams, kāds cits būtu uztvēris par nesasniedzamu, sevišķi attiecīgajos apstākļos. Sācis kā kora dalībnieks, turpinājis kā otrais diriģents, Greters mākslinieciskā vadītāja statusā nonāca visai nepateicīgā brīdī – tikko kori pametis iepriekšējais diriģents un vairāki dziedātāji, bet līdz nozīmīgajam konkursam Tolosā, kura galvenā balva ir ceļazīme uz iepriekšminēto Eiropas kordziedāšanas Grand Prix, atlikuši vien divi mēneši. Šajā īsajā laikā vajadzēja ne vien atrast trūkstošās balsis un sagatavot repertuāru, bet arī sastrādāties ar jaunajiem biedriem un pielāgoties lomu maiņām.

Un te aiz priekškara ieskatāmies mēs, filmas skatītāji. Līdz ar kori mēs iepazīstam jaunos dalībniekus un atbildības nastu, kas viņiem būs jānes. Lai arī filmas valoda ir viegla, tās vizuālajā un naratīva struktūrā jūtams jauneklīgums, tomēr visu notiekošo pavada spriedze, un diriģenta sejā, uz ko lielākoties koncentrējas korista un režisora Emīla Alpa kamera, var manīt spiediena radīto satraukumu. Neveiksme nav pieļaujama – viņi jau no paša sākuma ir ceļā uz uzvaru.

Un tad, pirms uznāciena uz Tolosas skatuves, Aivis Greters liek korim Kamēr… iztēloties sevi burbulī. Neredzēt klausītājus, žūriju, aizmirst par visu, kas varētu novērst viņu uzmanību. “Tur nav neviena, tur ir melna tumsa,” saka diriģents par telpu aiz sevis. Eksistē tikai koris un diriģents. Eksistē tikai Kamēr….

Šādā vienotā veselumā katra atsevišķā dalībnieka – izņemot, protams, diriģentu – nozīme filmā izplūst, ja ne pat gaist. Pats indivīds, filmētājs, kļūst centrāls ļoti retos brīžos, sadzīviskākos momentos, kuros Alps sarunājas ar saviem korabiedriem. Turklāt, tieši tādēļ, ka filmas mērķis šķietami ir pilnīgi cits, šīs ainas šķiet visai neveiklas – lai arī nevar teikt, ka tās būtu neiederīgas.

Gluži otrādi, būtu grūti ticēt stāstam par jauniešiem, ja mēs tajā neieraudzītu pašus jauniešus.

Atmiņā paliekošs un spēcīgs ir tikai viens šāds mirklis, kurā beidzot parādās Odēna minētais mūsdienu mājas video skaudrums. Kāda mēģinājuma laikā Greters pagriežas pret kameru un saka: “Emīl, es saprotu, cik tas ir svarīgi, bet – viss, labi?” Tieši šajā mirklī ir sajūtamas ģimeniskas, patiesas attiecības starp tēvu un  dēlu, kas nesastāv tikai no nebeidzamas pielūgsmes un abpusējas cieņas. Šajā mirklī stress un saspringums kļūst īsts, nevis apgarots. Un mēs apzināmies Emīla klātbūtni, filmas veidošanas procesu un to, ka šī tomēr ir ielaušanās kaut kādā privātā telpā.

Diemžēl uzreiz pēc tam filma atgriežas pie ģimenes saliedētības atainošanas, ko pavada intervijā ierakstītā Gretera balss. Taču jāatzīst, ka arī asumu trūkums nemazina ne skatīšanās aizrautību, ne ticību filmas patiesībai. Mājas video estētika, apzināts amatierisms palielina mūsu uzticību redzētajam, mēs to pieņemam tādu, kāds tas ir.[2] Es neapšaubu, ka filmu caurvijošā mīlestība pret ģimeni un tās galvu ir patiesa. Es vienkārši ļaujos – un izbaudu iespēju redzēt dzīves izgriezumus no pasaules, kurā man nav gadījies ieskatīties.

Kaut kur lasīju jautājumu: “Interesanti, kā ir to skatīties kādam, kas nekad nav dziedājis korī?”

Ar to droši vien domāts kāds, kas nav piedzīvojis tādu saliedētību, darbasparu un ticību mērķim, kas liek izžmiegt sevi sausu šķietami triviālā jomā. Lai arī man kā ar kordziedāšanu nesaistītam cilvēkam noteikti izpaliek kaut kādu virtuves sīkumu atpazīšana vai konkrētu atmiņu uzjundīšana, es neteiktu, ka manā skatīšanās pieredzē būtu jūtams iztrūkums. Tā vienkārši ir citāda.

Pamatā mājas video mērķis ir veidot ģimenes vēsturi, iedēstīt skatītāja apziņā tēva skatījumu uz pagātni, kā arī pamodināt katrā skatītājā viņa individuālās atmiņas, kas saistītas ar uz ekrāna redzamo (un kas var arī neatbilst attēlam).[3] Šeit varētu būt lielākā atšķirība starp mani un koristu vai jebkāda cita kolektīva dalībnieku – viņiem skatīšanās procesā radīsies asociācijas ar paša piedzīvoto. Spēcīgāka šī intīmā pieredze būs esošajiem un bijušajiem Kamēr… biedriem, tālāk, piemēram, dejotājiem tās intensitāte būs drusciņ mazāka un palēnām izsīks pie tādiem kā es, kas pēdējoreiz uz kora mēģinājumu aizgāja vidusskolā. Tomēr tas, kas mums visiem būs kopīgs, ir vēstures veidošana. Šoreiz tā nav ierobežota tikai paziņu lokā – šoreiz izpratne par konkrēto ģimeni tiek veidota sabiedrībai. Mums, ar kori nesaistītajiem cilvēkiem, nav citas iespējas uzzināt, kāda ir “īstenā patiesība”, līdz ar to mums nākas pieņemt to, kas mums tiek sniegta.

Bet, gluži kā ar svešiem mājas video tas nereti notiek, skatītāja acīs filma zaudē aktualitāti mirklī, kad beigu titros pēkšņi iestājas klusums. Mana realitāte gūst virsroku pār filmas realitāti.

Ceļš ir noslēdzies, Kamēr… dodas tālāk, bet es palieku tepat.

Tas gan nenozīmē, ka pavisam personīgas pieredzes iemūžināšana nevarētu kalpot par pamatu filmas eksistencei. Šis stāsts, acīmredzot, bija jāizstāsta, un tam ir tik plaša sirds, ka grūti palikt vienaldzīgam – arī tad, ja tas uz tevi it kā nemaz neattiecas. Jā, iespējams, ja aiz kameras stāvētu kāds cits, ne Emīls Alps, kurš tomēr jau ir profesionālis audiovizuālu darbu jomā, safilmētais materiāls tā arī paliktu privāta mājas video līmenī – to rādītu īpašos pasākumos, salidojumos, ar to dalītos feisbukā un čatos, un tas neizkāptu ārpus personiskajiem ekrāniem. Bet nu tas ir nonācis publiskajā telpā, un mums ir iespēja pievienot cilvēka faktoru vārdam Kamēr…, ko tik bieži redzam ziņu virsrakstos, bet kas līdz šim tā īsti mums neko nav nozīmējis.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi