Kleo un Pols cilvēku mežā

Franču kinorežisora Stefana Demustjē otrās pilnmetrāžas filmas varoņus sauc Kleo un Pols. Tāpat sauc arī mazos “aktierus”. Šī sakritība var likties nenozīmīga, taču tā kļūst interesanta, kad uzzinām, ka filmas režisors ir abu bērnu tēvs, kurš tos ievietojis fikcijā, kas ir katra vecāka ļaunākais murgs, – proti, stāsts ir par to, kā abi bērni pazūd. Turklāt tētiņš izdarījis to tādā veidā, kas ļauj filmu klasificēt kā ģimenes kino un brīžiem pat komēdiju. Filma atrodama kinoteātra "Kino Bize" repertuārā.

Režisors Stefans Demustjē

Filma Kleo un Pols / Cléo & Paul sākas ar galvenajiem varoņiem, kuri saulainā pēcpusdienā iznākuši pastaigāties Laviletas parkā ar savu veco auklīti, kas pārvietojas ar spieķīša palīdzību. Skatītājs enerģiskas elektroniskās mūzikas pavadījumā seko Pola un Kleo nevainīgajām eskapādēm viņu pašu augstumā, ar filmas palīdzību atgriežoties laikā, kurā itin viss šķita lielāks, interesantāks un uzmanības cienīgāks. Bērni sāk spēlēt paslēpes, un mazā Kleo aizklīst mazliet par tālu, nesaprotot, ka ir pazudusi. Pēc šīs īsās ekspozīcijas filma sadalās divos atsevišķos stāstos par katra bērna piedzīvojumu; varbūt precīzāk būtu teikt – stāstā par Kleo un stāstā par Kleo meklēšanu.

Interesanti, ka filmas pirmās puses notikumi, kas notiek tikai parkā, skatītājā nerada apnikumu un klaustrofobiskas sajūtas – jau pieminētais bērna augstuma skatpunkts dabīgā veidā transformē pasauli par noslēpumainu vietu, kurā pat šķietami ikdienišķas lietas šķiet brīnumaini iespaidīgas. Šo sajūtu veicina arī kameras kustība, kas seko varoņiem viņu pašu tempā tik viegli un brīvi, ka brīžiem šķiet – ekrānā redzamais ir nevis konstruēta un iepriekš uzzīmēta realitāte, bet patiess ikdienas dzīves tvērums. Iespaidu pastiprina arī izvēlētā ekrāna malu attiecība 4:3, kas, pirmkārt, ir mazliet tuvāka cilvēka acs redzeslokam, bet, otrkārt, kompozicionāli pasvītro vertikālos elementus – kokus, stabus, pat cilvēkus (starp citu, šīs filmas kontekstā pilnīgi adekvāti šķiet runāt par pūli kā scenogrāfisku elementu) – un padara filmas varoņus un skatītāju mazākus par apkārtējo pasauli.

Tālāk notikumi tiek rādīti hronoloģiskā secībā – Kleo kādu laiku paklīst viena pati, taču tad satiek pirmo pieaugušo, kas beidzot ievēro meitenīti – cilvēku pilnajā parkā, kur ikvienu vairāk interesē mobilā telefona ekrāna realitāte, nevis apkārt klīstošais bērns. Ņemot vērā situācijas traumatiskumu (domāju, katram zemapziņā ir iespiedusies kāda epizode, kurā esam bijuši vai vismaz domājuši, ka esam pazuduši), šis ir mirklis, kurā skatītājs beidzot atkal var ievilkt elpu, lai to tikpat strauji izpūstu – labdabīgā izskata klaidonis, kurš prasa Kleo cepumus, paņem viņu pie rokas un ved cauri pūlim, taču, tuvojoties policijas mašīnai, liek viņai nodurt skatienu un iet uz priekšu.

Šāda spēlēšanās ar situācijām, kas principā ir nevainīgas, taču raisa tumšas asociācijas, ir filmas lielākais spēks – bērna nevainīgais skatiens nespēj novērtēt situāciju nopietnību, savukārt skatītājam katrs atsevišķais gadījums liek ne tikai dzīvot līdzi ekrānā notiekošajam, bet aktīvi pārdzīvot un cerēt, ka šīm situācijām būs pozitīvs iznākums. Cerēt, jo bērnu rīcību vada nevis racionāla doma, bet sajūtas, un tās ir skatītājam neaprēķināmas.

Kamēr Kleo devusies savās gaitās, auklīte un Pols aptaujā garāmgājējus, taču pūlis izrādās tikpat akls. Skatītājam nevienā mirklī netiek dots kopplāns, kas paskaidrotu, cik liels ir parks vai kādā attālumā Kleo atrodas no Pola un auklītes; parka izkārtojums atklājas elementu atkārtojumā – mēs redzam, kā auklīte ar Polu paiet garām vietai, kur tikko bijusi Kleo; pūlis, kas tikko bijis kadrā kopā ar Kleo, mobilā telefona pokemonu spēles vadīts, ieskrien kadrā ar otru filmas varoni.

Pēc kāda laika, kas pavadīts, meklējot Kleo, iracionalitāte iespiežas arī pieaugušo dzīvē – proti auklīte, kas tik cītīgi meklējusi mazo meiteni, apzināti pamet mazo Polu vienu pašu.

Ar mazo Kleo viss ir kārtībā. Kā jau minēju, filma tomēr iekļaujas “ģimenei draudzīgu” kinodarbu kategorijā; meitenīte pūlī atrod nekustamo īpašumu brokeri Luīzi (lomā lieliskā Vimala Pons, kura latviešu skatītājam, iespējams, palikusi atmiņā no Pola Verhovena filmas Viņa (2016)), un Luīze, atmetusi ar roku neveiksmīgiem mēģinājumiem atstāt Kleo pie vienaldzīga parka sarga, uzņemas pienākumu palīdzēt mazajai meitenei atrast mājas.

Šajā mirklī Kleo stāsta līnija pievēršas pieaugušo attiecībām un diemžēl zaudē spēku un ticamības momentu, atšķaidot stāsta spriedzi ar virspusēju, patētisku un mazliet pat klišejisku melodramatismu. Filmas sākotnējo garu uztur Pols, kura rotaļas un mijiedarbība ar pieaugušajiem veidoto pasauli piešķir ekrānā notiekošajam gaišu humoru.

Tālāk par filmas notikumiem nestāstīšu, lai gan pēc filmas Kleo un Pols noskatīšanās patiešām rodas vēlme redzēto sīkumsīki iztirzāt un aprunāt –

šo prieku atstāšu skatītājam. Turklāt ticu, ka filma būs interesanta gan mazajam, gan lielajam skatītājam; mazajiem šī ir iespēja uz ekrāna sastapt īstu, nesamākslotu bērna redzējumu (svarīga detaļa – visi bērnu teksti ir improvizēti); lielajiem – iespējams, izdevība paskatīties uz savām bailēm no malas un pareflektēt par to, kā tas ir – uzaugt mūsdienu pasaulē.

Vēl citam skatītājam te varbūt būs iemesls padomāt par filmu kā mediju, kurā režisors eksperimentē un mēģina tikt galā ar savām bailēm un psihozēm. Šī ir jocīga filma – jocīgs stāsts, jocīga forma un pat jocīgs filmas garums, taču saku to, domājot tikai vislabāko. Nav sakritība, ka filma guvusi panākumus Berlīnes kinofestivālā un galu galā nonākusi arī līdz Latvijas skatītājam.

P.S - Lai gan ik dienas pasaulē top un tiek izlaists simtiem filmu, tāpēc šādam apgalvojumam nav pavisam stabila pamata, tomēr esmu ievērojis, ka pēdējos gados filmu veidotājus arvien vairāk interesē dažādu skatupunktu atspoguļojums uz ekrāna, turklāt arī skatītājiem un kritiķiem šādas filmas patīk. Būtībā mēs visi esam kā Kleo un Pols – apmaldījušies cilvēku mežā, atkarīgi no līdzcilvēku intereses un aizgādniecības; un, iespējams, tieši bērna skatiens ir tas, kas spēj visprecīzāk vēstīt par mūsdienu absurdo pasauli.

Filmas seansi kinoteātrī "Kino Bize" - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi