“Klejotāji”. Par tiem, kas meklē savu vietu

Režisors Matīss Kaža savu jauno dokumentālo filmu „Klejotāji” apzīmē kā stāstu par savu paaudzi, un filmā patiešām saskatāmas paralēles ar dažādiem kinovēsturē zināmiem „paaudžu portretiem”, īpaši ar Jura Podnieka hrestomātisko filmu „Vai viegli būt jaunam?”(1986).

“Tā ir ļoti personiska filma par manu paaudzi un problēmām, ar kurām tā saskaras, – ar nedrošību par nākotni un to, cik sarežģīti ir veidot attiecības digitālajā laikmetā,” nesen intervijā Kultūras Dienai sacīja dokumentālās filmas Klejotāji režisors Matīss Kaža. Savā jaunākajā dokumentālā kino darbā viņš pietuvojies trim divdesmitgadniekiem – dejotājai Taņai, digitālo lietotņu veidotājam Tomasam un avangarda izdevējam Valteram. Centrālie varoņi  filmas publicitātes materiālos jau konceptuāli tikuši apzīmēti ar “paaudzes” jēdzienu, piemēram, filmas apraksts vēsta: “24 gadus vecais režisors Matīss Kaža stāsta personīgu un jūtīgu stāstu par savu paaudzi – klejotājiem, kuri meklē vietu jaunajā un ne vienmēr izprotamajā pasaulē.”

Jāatzīst, ka izvairīties no Latvijas kino vēsturē zināmiem dokumentālo „paaudzes portretu” precedentiem un dažādām konotācijām ir gandrīz neiespējami.

Blakus Jura Podnieka 1986. gada filmai Vai viegli būt jaunam? varētu minēt vēl dažas – piemēram, Kaza kāpa debesīs (2019) un Deju laikmets (2017), dokumentālo filmu triloģiju Savējie sapratīs (2016-2019), taču tās veidotas drīzāk retrospektīvā veidā, atskatoties uz pagātni no šodienas distances, un iezīmē vēsturisku dimensiju. Savukārt Podnieka hrestomātiskā filma un arī Matīsa Kažas Klejotāji runā(ja) no sava laika pozīcijas, kas vērsta virzienā uz tuvu vai ne tik tuvu nākotni. 

Kadrs no filmas "Vai viegli būt jaunam?" (1986)

Jura Podnieka dokumentālās filmas Vai viegli būt jaunam? sākumā parādās veltījums (apakšvirsraksts?) – „par tiem, kas meklē savu vietu”. Tas savā ziņā sasaucas gan filmas Klejotāji režisora sacīto intervijā, gan filmas aprakstā pieejamo informāciju, un tādējādi tieši šī tēze kļūst par sava veida definējošu apzīmējumu, kas formāli abas filmas ļauj skatīt vienkopus – paaudzes portretējuma un dokumentālā kino kontekstā.

“Tāds iespaids, ka jūs gribat it kā pateikt, izkliegt... Nu, bet ja dotu jums iespēju pateikt un mēs beidzot jūs uzklausītu, nesteidzoties pamācīt un atzīmes izlikt? Ja tu varētu man uzticēties?” Tā savas filmas sākumā Podnieks uzrunā vienu no varoņiem, vedinot to uz refleksiju. Filmas režisors Juris Podnieks identificē sevi ar citu (veco?) paaudzi, un refleksija, uzturot pretnostatījumu “es (mana paaudze) vs jūs (tā / cita paaudze)”, iegūst konfrontējošu sadursmes formu, īpaši tāpēc, ka režisors ir iesaistīts kadra norisē, viņš ir tepat – spoguļa atspulgā, aizkadra balsī, arī kadrā, sarunājoties ar varoņiem. Režisors būtībā parādās kā citu interešu, laikmeta un konjunktūras nesējs, ļaujot filmai iegūt zināmu fona noskaņojumu un spēles noteikumus, ko Podnieks kā figūra kultivē un uztur visas filmas garumā. 

Savukārt režisors Matīss Kaža, reprezentējot savu filmu kā paaudzes portretu, jau sākotnēji vēsta – šis ir arī mans stāsts, es esmu daļa no viņiem.

Personīgā un pat intīmi tuvā saistība ir patiešām kaut kas fundamentāli pretējs Podnieka filmai, jo tieši šajā gadījumā skatītājs ir cieši piesaistīts ne vien trim filmas varoņiem, bet arī pašam režisoram kā daļai no tiem. Matīsa Kažas esamība vēstījuma epicentrā piešķir filmai ontoloģiski citu stāvokli. Konkrētās paaudzes pārstāvji (un režisors tai skaitā) tiek identificēti ar vienu pozīciju, tādējādi jau sākotnēji liekot aptvert citu, iespējams, ne tik fiziski identificējamu konfrontācijas mērogu: es (mēs) vs pasaule.

“Varbūt jūs augāt pie cita pasaules noskaņojuma,” vienā no intervijām sacīja filmas Vai viegli būt jaunam? dokumentālais varonis Raitis. Šī izteikuma sakarā ir būtiski atzīmēt, ka filmā Klejotāji neviens no varoņiem neidentificē sevi ar abstraktu “paaudzes” jēdzienu, savukārt Podnieka filmā pretnostatījums “jūs vs. mēs” darbojas abos virzienos – gan attiecībā uz filmas režisora, gan jauniešu pozīcijām. Varētu pat teikt, ka Matīsa Kažas izvēlētie varoņi ar filmas starpniecību ir mākslīgi veidota “paaudzes” struktūrvienība, kura patiesībā šādā veidā nefunkcionē. 

Konfrontācija, kas iemiesota fiziskā tēlā, filmā Klejotāji tiek daļēji izvērsta, taču tā drīzāk ir pakārtota virsuzstādījumam.

Respektīvi, katram no varoņiem filmā tiek atvēlēta vieta refleksijai par savu ģimeni, precīzāk sakot, tieši vecākiem. Taču tas acīmredzot nav bijis filmas sākotnējais uzstādījums, jo emocionāls sasprindzinājums šajā jautājumā tiek panākts vairāk Taņas un Valtera stāstā, nekā Tomasa gadījumā – viņš filmas gaitā tikai vienu reizi izvērsti stāsta par savu ģimeni Latvijā, taču šī līnija neiegūst spēcīgas aprises. Taņas attiecības ar vecākiem praktiski sasniedz spriedzi brīdī, kad viņa pēc ilgāka laika perioda satiek savu tēvu. Savukārt Valteram vecāku jautājums ir centrāls problēmaspekts viņa stāstā. 

Intervijā režisors apstiprina faktu, ka savas filmas varoņus pazinis iepriekš: “Tas gan sarežģīja, gan arī atviegloja šīs filmas veidošanas procesu. Šie jaunieši man uzticējās un zināja, ka es viņu stāstus centīšos izstāstīt pēc iespējas godīgāk, bez jelkādas moralizēšanas par to, ko viņi dara.” Šis apstāklis arī filmas analīzes kontekstā nav mazsvarīgs, jo tādējādi izskaidro, kāpēc un kādā veidā autoram izdevies pietuvoties varoņiem. Vairāku gadu darbs Kažam rezultējies ar ļoti kompresētu, intīmu, pietuvinātu, īpaši smalku un izjustu šo varoņu dokumentāciju. Dažkārt šī tuvināšanās kļūst pat mazliet biedējoša, jo neviļus liek jautāt: vai es gribu to redzēt?

Vai mana skatītāja pozīcija nav pārāk vuāriska? Vai es vispār drīkstu tur ielūkoties?

Vienlaikus šāds uzstādījums mazliet laupa iespēju skatītājam iepazīt pretnostatījuma otru pusi, tādējādi saprotot, ar ko tieši šie jaunieši cīnās, kas ir to pretējība un virzības cēlonis. Paaudzes portretu ir komplicēti ieraudzīt bez šīs konfrontācijas, jo nav īsti skaidra robeža starp šo vai citu paaudzi (laikmets tiek definēts caur varoņiem). Jēdziens pēc būtības mazliet izšķīst no ārpuses, zaudējot uzstādījuma formu. Tikai nedomājiet, ka tā ir filmas nepilnība. Gluži otrādi, šāda situācija patiesībā precīzi ļauj noprast mūslaiku centienus atbrīvoties no postmodernas situācijas, kad nekas vairs nav stabils, precīzi saskatāms, saprotams utt. Režisors, pievēršoties trim savstarpēji neatkarīgiem subjektiem,  padara tos par dotajiem lielumiem, par izejas punktu. Un šeit atkal šķiet, ka Matīsa Kažas filma veido vēl vienu saskares punktu ar Jura Podnieka paaudzes portretfilmu – abās filmās cilvēks figurē kā pašvērtība. No šī viedokļa raugoties, ontoloģiskā pozīcija kļūst mazliet perifēra, jo priekšplānā izvirzās nosacījums, kas subjektu padara par divu dažādu filmu dokumentālo vienprātību. 

Šī idejiskā vienotība abās filmās tiek izgaismota ar dokumentālajā kino visai svarīgu filmveides aspektu – proti, gan Podnieks, gan Kaža filmas varoņus skatītājam atklāj palēnām. Autors nesteidzas izstāstīt visu par tiem, drīzāk pietur informāciju, uztur interesi un ievilina skatītāju tajā zonā, kurā viņš, pakļaujoties režisora diktētiem noteikumiem, ir spiests sekot līdzi, nevis aizdomāties par to, kas tiešā veidā nav saistīts ar filmu.

Būtībā šī prakse ir iespējama tikai tad, ja režisors skaidri zina, kuras virāžas viņam palīdzēs izstāstīt stāstu iecerētajā veidā.

Nešauboties jāsaka – dokumentālajā kino tādas tehniskas filmas kategorijas kā kadrs, montāžas sekvence, skaņa veido un modelē to, kā skatītājs ieraudzīs varoni. Filmas Klejotāji kontekstā jāatzīmē, ka arī Kaža, līdzīgi kā Juris Podnieks, savā filmā izjūt kadra robežas, piedāvā skatītājam īpašu attēlu, kas reprezentē varoņus ierobežotā, taču visai specifiskā veidā, pasvītrojot jau minēto intimitāti starp varoņiem un skatītājiem otrpus kameras. Pat tādas nianses kā montāžas paņēmiens, kur viena aina beidzas, durvīm aizveroties, bet nākamā sākas, durvīm atveroties, ļauj vienmērīgi uztvert filmu. Tas ļauj pusotras stundas laikā plūstoši vērot, kā režisors “slīpē dārgakmeņus”, kā viņš filmas galvenos varoņus burtiski izveido uz ekrāna. 

Vienlaikus jāpiebilst, ka šī aspekta sakarā iezīmējas arī kāda abām filmām atšķirīga pieeja. Proti, Matīss Kaža filmā mēreni, tomēr visai uzskatāmi lieto inscenējumu. Īpaši tas novērojams situācijās, kad varoņi fiziski tuvojas kamerai – piemēram, ienākot pa durvīm, tos jau sagaida kameras vērojošā acs. Vai arī brīžiem dialogi samontēti, atgādinot spēlfilmas formu, piemēram, epizodē, kurā Valters ciemojas pie pensionētas literatūras skolotājas un spriež par mūslaiku dzeju. To papildina arī pāris epizodes, kurās draugi un paziņas mēģina iztaujāt, uzvedināt stāsta varoni uz spontānu refleksiju par viņam / viņai svarīgu, iespējams sāpīgu vai traumatisku pieredzi. 

Tāpat filmā ar skaņu tiek panākts emocionāls sakāpinājums, piemēram, epizodē, kurā Valters sēž savu vecāku mājā uz grīdas. Garo kadru filmas veidotāji papildinājuši ar ugunī sprakšķošas malkas skaņu, kas kļūst arvien skaļāka, pat dārdoša, tādējādi norādot uz ugunsnelaimi, kas atņēma Valteram vecākus. Taču, kadram nomainoties, skatītājiem atklājas ar šo ugunsnelaimi nesaistīta degšana, kuru sarīkojuši Valtera draugi.

No vienas puses, šis paņēmiens protams var tikt attiecināts arī uz tehnisku montāžas risinājumu, bet no otras – negribētos ticēt, ka tas tur ir vienkārši tāpat. Jāpiebilst, ka arī Podnieks dara līdzīgi, bet viņa filmā tas ir arī praktisks apsvērums, proti, izmantojot montāžas paņēmienu, kurā skaņa iepriekšējā ainā parādās vēl pirms attēlu nomaiņas (J-cut), viņš vairākkārt iezīmē pretrunas varoņu izteikumos, taču vienlaikus ar to panāk filmas plūstamību.

Neskaitot vispārīgus dokumentālo varoņu dzīves izcēlumus, šķiet, ka šādi paņēmieni ir režisora centieni likt par sevi manīt, nenonākot kameras priekšā.

To varētu traktēt kā mēģinājumu askētiskā veidā atgādināt skatītājiem par savu klātesamību un kontroli pār to, kas notiek uz ekrāna. Savādi, bet tas jau atkal rosina domāt par Jura Podnieka un filmas Vai viegli būt jaunam? ietekmi uz Matīsa Kažas jaunāko dokumentālā kino darbu Klejotāji. Tomēr vienlaikus jāteic – lai gan abi kinodarbi pievērsušies konkrētas paaudzes pārdzīvojumiem un pārmaiņām savā laikmetā, mākslinieciskie uzstādījumi, ar kādu tie atklāj šos stāstus, patiesībā ir diezgan atšķirīgi.

Filmas publicitātes foto

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi