Dumpīgi un brīvi

Nu jau arī Rīgas kinoteātros skatāma filma, kas šāgada pavasarī ieguvusi Kannu kinofestivāla žūrijas balvu un valdzina ar totālu brīvības sajūtu – jautra dzīve uz riteņiem un bez robežām, visi iespējamie netikumi un mīlestība, kas var sagraut, bet var arī norūdīt. Britu režisores Andrea Arnoldas (1961) ceturtā pilnmetrāžas spēlfilma “Amerikāņu saldumiņš / American Honey”.

Videointervijās Kannu kinofestivālā, kur britu režisore Andrea Arnolda šogad saņēma jau trešo žūrijas balvu (iepriekš par Red Road (2006) un Fish Tank (2009)), viņa pārsvarā redzama kopā ar savas filmas Amerikāņu saldumiņš / American Honey (2016) komandu – trakulīgiem jauniem cilvēkiem, no kuriem tikai divi – Šaja Labafs un Railija Keo (Elvisa Preslija mazmeita, starp citu) – ir profesionāli aktieri. Draudzīgais bariņš jokojot, smejoties un arī uzdejojot pie kādas no filmas brīnišķīgā skaņu celiņa hiphopa dziesmām, stāsta žurnālistiem, ka jaunais darbs balstās īstā divus mēnešus garā ceļojumā ar busiņu pa Amerikas vidienes pilsētām.

Aktieri devušies braucienā, nezinot, kurā vietā modīsies rīt un kas būs rakstīts scenārijā.

Žurnālistu jautājumi gan reti pievēršas režisores metodes izzināšanai, vairāk viņus interesē, piemēram, tas, kā filmas vienīgā kinozvaigzne – Labafs – juties nevaldāmajā kompānijā, un vai tiešām dzīvojis nolaistajās viesnīcās, kuras redzamas filmā. Holivudas ekscentriķis neslēpj pārsteigumu par šādiem jautājumiem – viņš ne tikai dzīvojis plecu pie pleca ar pārējiem, bet gluži kā citi filmā iesaistītie guvis sev ļoti nozīmīgu pieredzi, kuru nav viegli rekonstruēt. Arnolda atzīst, ka filmā iekļauta tikai neliela daļa no viņu piedzīvojumiem, tomēr no sākotnējās domas, ka jāpublisko arī „aizkulišu materiāls”, atteikusies, jo „tas būtu pārāk traki”.

Dzīves improvizācija

Varētu domāt, ka tā ir pārdomāta mārketinga stratēģija, līdzīga tam, kā sirsnīgu jucekli radīja Denijs Boils, 2009. gada Oskaru ceremonijā prezentējot filmas Graustu miljonārs „aktierus” – bērnus no Mumbajas graustu rajona. Tikai Arnoldas gadījumā runa ir par Amerikas nabadzīgo (un ne tikai!) pilsētu jauniešiem, kuri cenšas bēgt no trūkuma un ierobežotības, ilgojas pēc brīvības un mūžīgas ballītes, iedzer, uzpīpē hašišu, dzied, dejo un, protams, mīl un mīlējas.

Tomēr Arnoldas attieksmē pret saviem varoņiem nav mārketinga, viņa pati savos 55 gados joprojām ir klejotāja, kura jauniešu attiecību skaisto haosu ne tikai saprot, bet arī prot parādīt citiem.

Režisore Andrea Arnolda

Turklāt režisore jau kopš savas pirmās, ar Oskara balvu godalgotās īsfilmas Lapsene / Wasp (2003) izvirzījusi mērķi kinomākslā tiekties pēc autentiskuma – ar drebošu rokas kameru fiksēt detaļas (visos viņas darbos redzēsiet bērnu zīmējumu, kukaiņu un plīvojošu matu tuvplānus) un galvenajām lomām lielākoties izvēlēties ne-aktierus, kas, improvizējot scenārija ietvaros, būtībā tēlo paši sevi. Tāda bija filmas Akvārijs galvenās lomas atveidotāja Keitija Džārvisa, kuru filmas veidotāji noskatīja stacijā, savukārt „amerikāņu saldumiņu” – Sašu Leinu – režisore uzrunāja, atpūšoties pludmalē. Abos gadījumos bijis svarīgi, ka filmu stāstus var centrēt ap šo meiteņu personībām – dabisko harizmu, atraisītību, viņu žestiem un raksturiem.

Jaunās filmas stāstu Arnolda veidojusi, iedvesmojoties no New York Times raksta par kādu jauniešu bandu, kas apbraukā ASV, ar dažādām metodēm mēģinot pārdot tik neaktuālu lietu kā žurnālu abonementus. Leinas atveidotā jauniete Zvaigzne, kura spiesta rūpēties par savu ģimeni, pārtiku meklējot atkritumos, izvēlas noticēt labākas dzīves apsolījumam un pievienojas šādam jauniešu baram, kuru vada valdonīgā Kristāla (Keo).
Filmas sižetiskais mugurkauls veidots ap mīlas trijstūri (Leina, Labafs un Keo), tomēr, līdzīgi kā citu Arnoldas filmu sižetos (viņa ir visu savu filmu scenāriju autore), nepieņemot režisores noteikumus, var nākties vilties arī šajā – tā drīzāk jāuztver kā pasakaina fantāzija un brīvā, dumpīgā gara alegorija, nevis tiešs dzīves pārnesums. Turklāt „improvizācijas pieejas” mērķis nav izpēte, tas ir instruments, lai samontētu saviem priekšstatiem atbilstošu mākslas realitāti. Piemēram, komentējot Oskara piešķiršanu viņas mazbudžeta Lapsenei, kas izseko stāstam par četru bērnu mammas lielo iespēju randiņā ar bijušo skolas biedru un simbolisku atgriešanos pie ģimenes, režisore esot teikusi – pilnīgas muļķības, tas sižets taču ir neticams un pilnīgi atrauts no realitātes!

Kadrs no filmas "Lapsene"

Trauksmes klātbūtne

Amerikāņu saldumiņā Arnolda, kura līdz šim veidojusi raupjas, atklātas un intīmas sociālo problēmu izgaismojošas filmas, pirmoreiz ļāvusies krāšņam un melodiskam flirtam ar Ameriku (iepriekšējās filmas veidotas dzimtajā Lielbritānijā) un radījusi jautru road movie žanra filmu, kas varbūt tiešām dēvējama arī par komēdiju (izplatītāju apzīmējums – „komēdija, drāma”). Tomēr Arnolda nav atteikusies no sava rokraksta un pastāvīgi analizētajām problēmām, radot mākslas darbu, kas atkal liek apbrīnot režisores panākto klātbūtnes izjūtu, mazo cilvēku attiecību drāmas tuvplānu un ielūkošanos sociāli nelabvēlīgu apstākļu noteiktās dzīvēs – skaudri un vienlaikus neparasti maigi.

Arnolda, izmantojot sev tuvos izteiksmes līdzekļus, draivīgā komūnas atmosfērā izjusti un niansēti risina mīlas stāstu, iesaistot arī sociālkritisku, bet ne didaktisku komentāru.

Filma parāda ne tikai tiekšanos pēc „amerikāņu sapņa” kā mīlestības un draudzības iespējamību jebkuros apstākļos, bet arī sapņa otru pusi – nabadzīgo, no izjukušām ģimenēm nākušo jauniešu pamestību likteņa varā, kristīgo, pieklājīgo konservatīvistu duālo dabu, atkarību plosītās ģimenes... un nevienam nevajadzīgais žurnāla abonements, kas jebkādiem līdzekļiem jāiemaina pret naudu, ir šī sapņa cenas metafora.

Taču Amerikāņu saldumiņš nenoliedzami ir Arnoldas „amerikāņu sapnis” un lielā veiksme pēc Emīlijas Brontē romāna Kalnu aukas / Wuthering Heights ekranizējuma (2011), kas pašai režisorei šķita ne līdz galam izdevies – neesot sanācis iedzīvināt viņas tīro un skaisto vīziju par šo romānu (intervijā The Guardian).

„Tīru un skaistu vīziju” režisore spēj atrast mūsdienu reālās un skarbās piepilsētu vidēs, atsakoties no mākslīgiem uzstādījumiem. Lapsene tika filmēta Arnoldas dzimtajā Dartfordā, Akvārijs – Londonas piepilsētā Haveringā, Red Road – Glāzgovas ziemeļaustrumu rajonā pie māju kompleksa ar nosaukumu Red Road, kas tolaik bija augstākās dzīvojamās mājas Eiropā, savukārt Amerikāņu saldumiņš izbraukāja vairākas ASV pilsētas un priekšpilsētas. Arhitektūra un vide – drūmi blokmāju rajoni Akvārijā, biedējoši atsvešinātās augstceltnes Red Road, sterilo privātmāju pagalmi, vientulīgās industriālās ainavas vai

Lielais Kanjons, pie kura varoņi pačurā Amerikāņu saldumiņā, ir vēl viens režisores komentārs par publiskā/ stereotipiskā nesakritību ar cilvēka vēlmēm un izjūtām.

Kad Red Road varone Džekija novērošanas kamerās nejauši sāk izsekot vīrieti, kurš vainojams viņas ģimenes bojāejā, māju kompleksa pakāje kļūst par viņas un arī skatītāja ierobežoto redzeslauku. Augstceltņu ēna šeit kāpina trauksmes un biedējošas priekšnojautas izjūtu, un, tikai ārpus ekrāna rāmjiem nepastarpināti tuvojoties vīrietim, filmas varone atklāj pavisam citu ainu – galvenokārt jau sevī. Stāstā, kas uzsācies kā spriedzes trilleris, ienāk arī seksualitāte un sarežģīta pašanalīze, uzsverot katras situācijas daudzslāņaino raksturu. Kad Džekijai, atrodoties mājas iekšienē, ir iespēja pa atvērtu logu paskatīties acīs kamerai (tātad – sev), pēkšņā vēja pūsma, kas sajauc viņas matus, nešķiet banalitāte, bet iespaidīgs risinājums.

Kadrs no filmas "Red Road"

Sievietes skatpunkts

No klišejām režisorei izdodas izvairīties gan godīgās attieksmes dēļ, rādot arī neērtas situācijas (Lapsenē jaunā mamma aiziet uz randiņu, atstājot bērnus nepieskatītus; piecpadsmitgadīgās Mias sekss ar mātes mīļāko Akvārijā; Džekijas atriebes plāna cietsirdība gan pret sevi, gan otru filmā Red Road), gan vizuāli estētisko kvalitāšu dēļ. Visu Arnoldas filmu operators Robijs Raiens arvien spēj atrast skaisto un skumjo ikdienas sīkumos un noķert vērienīgu jūtu drāmu it kā nejaušā skatienā. Režisores un operatora kopdarbā apbrīnojami precīzi izdodas konstruēt attiecību aizšķilšanos un to attīstību parādīt arī tikko jaušamos mājienos un nekonkrētos dialogus, savukārt seksa ainas – ļoti dabiski un jutekliski. Negribētos piekrist versijai, ka Akvārijā un Amerikāņu saldumiņā galveno vīriešu lomu atveidotāji un meiteņu valdzinātāji – pieredzējušie aktieri Maikls Fasbenders un Šaja Labafs – ir tie, kas dramaturģiski balsta un iedrošina pie kamerām nepieradušās meitenes, jo tieši jauno sieviešu vitalitāte nosaka šo stāstu toni.

Kadrs no filmas "Akvārijs / Fish Tank"

Arnolda savas filmas veido no sieviešu skatupunkta (izņēmums ir tikai Kalnu aukas), jo viņai pašai esot trūcis šī skatījuma kino. Tomēr ironiski, ka viņas stāstos (Lapsenē, Akvārijā, Amerikāņu saldumiņā) sievietes centienus izlauzties ārpus apstākļu nospiestības ļauj īstenot “džeks, kurš atbrauc ar mašīnu”. No vienas puses, tas atspoguļo reālo situāciju, kurā, neskatoties uz vienlīdzību, sievietes, īpaši trūcīgas, joprojām ir atkarīgas no vīriešu labvēlības; no otras – demonstrē sievietes nespēju uz patstāvīgu, individuālu izvēli un samierināšanos ar to.

Visās filmās Arnolda atklāti runā par sievietes seksualitāti – kā pieaugšanas apjausmu Akvārijā, tās sarežģīto dabu Red Road un mazliet romantizēti vienīgi Amerikāņu saldumiņā.

Visbeidzot, gribas pieminēt kādu svarīgu Arnoldas filmu aspektu, kas kulmināciju sasniedz tieši Amerikāņu saldumiņā un nav sekss. Režisorei kā bijušajai dejotājai visās filmās deja bieži ir vienīgā iespējamā patiesā komunikācijas forma starp cilvēkiem, kurus šķir neizrunātais. Akvārijā Mia atvadās no ģimenes, ar kuru nesaprotas, uzdejojot ar māsu un mammu, Red Road Džekija tieši dejā saprot savas pretrunīgās izjūtas pret Klaidu, savukārt Amerikāņu saldumiņā varoņi dejo un dzied gandrīz nemitīgi – ne velti skaņu celiņā iekļautas 27 dziesmas. Mūzika šajā filmā ir personāžu un arī skatītāju sabiedrotais ceļā uz sapņainu utopiju, vai tas būtu Riannas hīts, pie kura lielveikalā lēkā Labafs (vēlāk preses konferencē uzsverot, cik nepatīkami un grūti tas bijis), dusmīgi reperu izsaucieni, kantrī dziesma ar filmai doto nosaukumu vai Brūsa Springstīna melanholiskā Dream Baby Dream. Iespējams, tieši mūzikas kolāža šajā filmā vislabāk raksturo Arnoldas vīziju par Ameriku – kā sapņu un vilšanās zemi, ko lēnām saplosa pretrunas.

Viss par iespējām noskatīties filmu dažādos kinoteātros – ŠEIT.

Filmas kadri - no kompānijas "UzKino"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi