„Jelgava ‘94” – pusaudžu filma visām paaudzēm

Filmā "Jelgava ‘94" ir gandrīz visas „pusaudžu filmas / teen movie” žanra pazīmes – brīvības un pašidentitātes meklējumi, neizbēgamā sacelšanās pret veco, nejēdzīgo pasaules kārtību. Un – nē, filmas žanrisko piederību nemaina fakts, ka tā ļauj patīkami slīgt nostaļģijā arī daudziem tīņiem aiz trešā gadu desmita.

Foto: Agnese Zeltiņa

Domāju, neviens nešaubījās par to, ka ekranizēt romānu Jelgava ‘94 nebūs viegli – Jāņa Joņeva pirmais romāns ir viens no retajiem mūslaiku latviešu literatūras darbiem, kurš spējis iekarot popularitāti gluži neticami plašā vecumu, dzimumu un dzīvesgājumu spektrā (iepriekšējā grāmata, kuru tik bieži esmu manījis sabiedriskajā transportā un uz kafijas galdiņiem, ir Andras Neiburgas 2004. gadā publicētais īsprozas krājums Stum stum).

Tāpat nedrīkst aizmirst faktu, ka latviešu kinematogrāfijā jaunākās literatūras ekranizācija ir samērā reta parādība. Tas galvenokārt nozīmē to, ka filmas veidotājiem bijis jāprot turēties pretī vēlmei par visām varītēm atrādīt lasītāju iemīļotākos fragmentus un jācenšas izveidot kinodarbu, kurš spēcīgi strādā arī ar pārgrieztu nabassaiti. Vai režisoram Jānim Ābelem un scenāristam Matīsam Gricmanim tas ir izdevies? Manuprāt, grūti atbildams jautājums.

Pirmkārt jāmin, ka šī filma ir interesanta ne tikai kā kultūras fenomena pārnesums uz kinoekrāna, bet arī kā spilgtākais pēdējā laika teen movie vai jauniešu filmu žanra darbs.

Un – nē, filmas žanrisko piederību nemaina fakts, ka tā ļauj patīkami slīgt nostaļģijā arī daudziem tīņiem aiz trešā gadu desmita. Filmā Jelgava ‘94 ir gandrīz visas žanra pazīmes – brīvības meklējumi stīvas sistēmas ietvaros, ko reprezentē filmas realitāti ieskaujošais paneļmāju labirints; pašidentitātes meklējumi un neizbēgamā sacelšanās pret veco, nejēdzīgo pasaules kārtību.
Pārsteidzoši ir secināt, ka daudzas filmas ainas, par spīti savam klišejiskumam (veselības mācības stunda, kurā tiek stāstīts par reproduktīvo sistēmu; pārpratums ar mūzikas klausīšanos skolotājas klātbūtnē, un citas) strādā un neliek raukt uzacis. Filma liek atcerēties to dzīves periodu, kurā var dzīvot bez uztraukumiem par to, vai tava dzīve nav kāda sitkoma atkārtojums.

Ieva Puķe (Jāņa mamma), Guna Zariņa (skolas direktore) un Māra Ķimele (literatūras skolotāja). Foto: Agnese Zeltiņa

Jāņa Joņeva stāsta ekranizācijai ir mānīgs naratīvais ietvars. Lai arī filmas sākumā skatītājs tiek iepazīstināts ar filmas galveno varoni jau pieaugušā vecumā un viņš uzstājas ar visai patētisku priekšvārdu, filma īsti nenolasās kā tīrs atmiņu stāsts. Galvenokārt tāpēc, ka visu zinošajam naratoram šajā stāstā ir vairāki izmantojuma veidi – viņš ne tikai atklāj skatītājam to, ko vēl nezina ekrāna varonis, šādi kāpinot spriedzi, bet dažkārt tīri fiziski ietekmē filmas norisi, tomēr diemžēl brīžiem pilda arī sausa informatīvā titra funkciju. Dažbrīd šis meta-tēls ir izmantots ļoti veiksmīgi (durvju aizciršana pēc vecāku strīda, kaunpilnais slapjais sapnis skolas gaitenī), taču

jāatzīst, ka šī mākslinieciskā izvēle kopumā mulsina, īpaši brīžos, kad naratora siluets mēmi kā baiss maniaks seko filmas galvenajam varonim vai arī piedzīvo erekciju galvenā varoņa vietā.

Filmas pamatstāsts ir būvēts samērā klasiski. Jau pirmajās filmas epizodēs precīzi tiek iezīmēta galvenā varoņa dzīves teritorija un apstākļi; tiesa, sākumā mazliet novārtā tiek atstāts paša Jāņa psiholoģiskais portretējums – filmas veidotāji, iespējams, šādi cerējuši noņemt daļu slodzes no galvenā tēla atveidotāja Bruno Bitenieka. Tas sākotnēji rada vieglas identificēšanās problēmas, jo skatītājs līdz galam neizprot, kādēļ Jānim 14. dzimšanas dienā tiek uzdāvināta ģitāra vai rodas interese par grupu Nirvana, taču šis neveiklums ātri gaist, kad sākam uztvert filmas galveno varoni par arhetipisku tīņu filmas tēlu.

Tālāk filma būvēta no diezgan brīvi saistītām epizodēm. Protams, ir naratīvās līnijas, kuras vijas cauri visai filmai, taču tās nedominē pār sižetu, drīzāk kalpojot par pieturēšanās punktiem impresiju virtenē. Jāsaka, šāda “nenoteiktība” šim jaunības stāstam piestāv, turklāt režisors Jānis Ābele arī šajā filmā pierāda, ka ir meistarīgs emocionālo ainavu radītājs – vienlīdz labi strādā gan ainas ar jautrās metālistu kompānijas muļķošanos, gan vizuāli spēcīgās stilizētās interlūdijas. Filmai, tāpat kā iepriekšējos Ābeles kinodarbos, ir labs skaņu celiņš.

Brīžiem gan rodas sajūta, ka filmas scenārists un režisors nav spējuši turēties pretī vilinājumam parādīt pēc iespējas vairāk no grāmatas stāsta, sižetā iepludinot arī dažus varoņus un situācijas, kuras ne pie kā neved un pilda tīri dekoratīvu funkciju. Pat ja tam ir emocionāla iedarbība, šādas atkāpes diemžēl var atvirzīt skatītāja uzmanību no filmas galvenajām norisēm. Tas atšķaida arī ritmu un filmas otrajā pusē rada sasteigtības sajūtu.

Nebūšu pirmais, kurš piezīmē, cik burvīgi neveikls ir Bruno Bitenieks galvenajā lomā –

lai arī puisis lielāko filmas daļu pavada acīmredzamā paštēlā, viņš ir tipāžs, kuru vērot tā arī nepaliek garlaicīgi, un dažbrīd (epizode ar mammu skolas gaitenī) viņš ir pat tīri spīdošs. Interesanti, ka filmā ar dažiem izņēmumiem (lielisks Ievas Puķes tēlojums, burvīga Alise Danovska) neaktieri ir krietni pārliecinošāki par profesionālajiem aktieriem, kuru spēle ir visai neviendabīga. Izcila ekrāna organika Aleksim Tauriņam un Endijam Žukam Nāves un Zombja lomās. Var just, ka jaunieši, mēģinājumu vai kādas režisora metodes rezultātā, kopā ekrāna priekšā jūtas ļoti brīvi, un tas ir kas tāds, ko nav iespējams simulēt, – vai nu ir, vai nav.

Nāve, Jānis un Zombis - Alekss Tauriņš, Bruno Bitenieks un Endijs Žuks. Foto: Agnese Zeltiņa

Svarīgi pieminēt arī Aigara Sērmukša mūžīgi kustīgās, taču rūpīgi pārdomātās mizanscēnas, kas ar ļoti elegantiem un vienkāršiem paņēmieniem spēj ķermeniski izjust konfliktu klaustrofobiju un draugu (un metāla) piedāvāto brīvības sajūtu. Kadrējums labi strādā ar Andra Granta asociatīvo montāžu, kas labi savieno augstāk minēto impresiju ķēdes un brīžiem rada pat kādu virsjēgu, kā arī īsteno veiklu starpkadru humoru.
Jāpiebilst, ka filmā ir atrodami atsvaidzinoši paņēmieni laika plūduma vizualizēšanai (vientuļā maijvabole, piemēram), tāpēc nevar līdz galam saprast, kādēļ ik pa laikam izvēlēts jau tā trauslo filmas ritmu sašķelt ar neizteiksmīgu paneļmāju stopkadru palīdzību.

“Jelgava 94” kopumā labi izpilda sarežģītu uzdevumu - bez pieauguša cilvēka augstprātības attēlot pusaudzības trauksmainību un emocionalitāti, prasmīgi miksējot pieaugšanas brutalitāti un liriskumu.

Lai arī brīžiem šķiet, ka režisors nav gluži drošs par to, kā īsti ir būt pusaudzim, un padodas vilinājumam uz ekrāna izbīdīt pieaugušu vīrieti, kas visu saliek pa plauktiņiem, tomēr prevalē īstas un nesamākslotas jūtas.

Filma mudina izvilkt sen aizmirstu ģitāru un iet spēlēt krustcelēs, cerot, ka no tumsas iznirs liktenīgais tēls. Domāju, nav šaubu par to, ka šī filma tik drīz netiks aizmirsta, un pieņemu, ka nu Jānis Ābele var droši teikt atvadas šaubīgajam “jaunā režisora” titulam.

Režisors Jānis Ābele filmas "Jelgava '94" uzņemšanas laikā. Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi