“Humorists”. Nav smieklīgi

Ja filmā sieviete romantiskā ainā pēkšņi aizskrien uz tualeti un vemj, tas var nozīmēt tikai vienu – viņa ir stāvoklī. Ja filmā to pašu izdara vīrietis, tas var nozīmēt divas lietas – vai nu viņš ir piedzēries lopā un tā ir komēdija, vai arī viņam pēc brīža atklāsies vēzis un AIDS, un tad, skaidrs, tā ir drāma.

Kino klišejām ir milzīgs spēks, mēs patiesībā pat nenojaušam, kā tās sākušas ietekmēt mūsu domāšanu un pat ikdienu. Ja vīrietis filmā pārtrauc orālā seksa ainu, lai aizskrietu uz tualeti un vemtu, tas var nozīmēt arī to, ka viņš ir neglābjams romantiķis, tikai šī konkrētā sieviete nav viņa sapņu piepildījums. Vai arī to, ka scenārists ir bijis piedzēries lopā un izlaidis dažas būtiskas lekcijas savā kino skolā.

Pēdējais teikums ir tipiska stendapa uzstāšanās frāze, kuras mērķis ir izraisīt tūlītējus smieklus auditorijā – ja tekstu lasītu skaļi, protams.

Tai vajadzētu izraisīt smieklus vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, tiek atkārtoti lietota frāze “piedzerties lopā”, bet atkārtota rupjība vai pusrupjība vienmēr nostrādā arī tad, ja joku neviens nesaprot. Otrkārt, tiek personiski apvainots kāds konkrēts scenārists, bet personiski apvainojumi vienmēr izraisa smieklus publikā – tāpat kā krēsla izraušana no dibenapakšas agrīnajās mēmajās filmās. Stendapa komiķi šos paņēmienus pārvalda pilnībā un dažkārt sasmīdina milzu auditorijas, tā arī nepasakot neko asprātīgu.

Mihaila Idova filmā Humorists, kas uzņemta sadarbībā starp Krievijas, Latvijas un Čehijas producentu kompānijām, tikpat kā nav nekā smieklīga. Apbēdināšu tos, kas cerēja uz komēdiju – tās šeit nav. Filmas pēcgarša ir skumja un nepatīkama. Vēl vairāk, visi Krievijas mediji runā, ka filma ir izgāzusies: “katastrofāli rezultāti”, “neapmierinātība sociālajos tīklos”, “jauniešu auditoriju nav izdevies ieinteresēt”.

Bet nu – par to, kāpēc šo filmu tomēr būtu vērts noskatīties.

Mihails Idovs ir žurnālists un scenārists, kas dzimis Rīgā, bet uzaudzis Ņujorkā. Šī ir viņa debija kino režijā, taču ne kino vispār – viņš ir bijis scenārija līdzautors Alekseja Popogrebska TV seriālam par sešdesmito gadu padomju diplomātiem Optimisti / Оптимисты (2017), filmām Duhless 2 / Духless 2 (Romāns Prigunovs, 2015), un Kirila Serebreņņikova Vasarai / Лето (2018). Sarakstījis grāmatu par padomju dizaina ikonām. Studējis kino teoriju un dramaturģiju Mičiganas universitātē.

Režisors Mihails Idovs filmēšanas laukumā. Foto: Andrejs Strokins

Filmas Humorists darbība sākas 1984. gada vasaras nogalē Rīgā, tajā laikā Idovam bija astoņi gadi. Pirmais, kas iekrīt acīs un turpina krist uz nerviem visu filmas laiku – galvenais varonis, padomju laiku humorists Boriss Arkadjevs (lomā Aleksejs Agranovičs) ir drūms un nepatīkams tipiņš, kurš visu laiku runā “asprātībās” un itin nemaz nav smieklīgs. Turklāt filmas veidotāji uzstājīgi cenšas rādīt, ka viņu dievina publika, iekāro (visu vecumu) sievietes, ciena un ienīst kolēģi, citiem vārdiem sakot, viņš ir reāla zvaigzne.

Vai nu šim sižetam izvēlēts pilnīgi nepiemērots aktieris, vai arī režisors nav ticis galā ar paša nosprausto uzdevumu, taču filma nepārtraukti liek atkal un atkal uzdot jautājumu (un parasti šis jautājums kinozālē nogalina jebkuru vēlmi skatīties tālāk) par to, kāpēc tas, ko mēs redzam, nav smieklīgi.

Un kas vispār smieklīgo padara smieklīgu?

Kāpēc nogurušajam humoristam publika nemitīgi liek atkārtot vienu un to pašu nesmieklīgo, jēlo, politnekorekto un nodrāzto joku par pērtiķīti un jaunkundzi kūrorta promenādē? Kāpēc pieredzējušais un populārais humorists nespēj šo joku izpildīt nu vismaz kaut cik pieklājīgā līmenī, bet ikreiz padara to aizvien neveiklāku un banālāku, stomās, minstinās, nolasa to mehāniski un bez izteiksmes?

Aizdomāšanās par joka darbības principiem un būvniecības noteikumiem liek atgriezties pie jautājuma par atšķirību starp padomju humorista un amerikāņu stendapa komiķa profesiju. Kādreiz tas šķita vienkārši – amerikāņu jokdari smīdināja publiku ar lētiem jokiem, seksuāla rakstura piedauzībām un piezemētu sadzīves humoru,

padomju humoristi izmantoja intelektuālas asprātības, vārdu spēles, kalambūrus, nesaudzīgi atmaskoja buržuāzisko imperiālistu tīkojumus vai pat atļāvās kritizēt nedaudzos padomju dzīves trūkumus un mietpilsoniskās domāšanas paliekas.

No šodienas viedokļa žanrisko vai stilistisko atšķirību noteikt ir kļuvis daudz grūtāk. Angļu Vikipēdija velk robežšķirtni starp humoristu, kurš “izmanto humoru rakstīta vai runāta teksta vajadzībām”, un komiķi – “šovbiznesa darboni, kura mērķis ir sasmīdināt publiku”. Ievērosim, ka arī šajā filmā vairākas reizes tiek runāts par to, ka joki tiek rakstīti, pats Arkadjevs sevi uzskata par rakstnieku, nevis skatuves mākslinieku, un šo nošķīrumu var saprast – vieniem labāk padodas sacerēt jokus, citiem atliek iznākt publikas priekšā, lai visi jau smietos. Amerikāņu stendaps filmā parādās nelegālā videokasetē ar Edija Mērfija uzstāšanos (jēlas piedauzības un joki zem jostasvietas), ko Arkadjevs skatās, guļot dīvānā (piedzēries lopā).

Nu jau mēs zinām, ka no šī žanra izaudzis pavisam cits mūsdienu stendaps – sociāli un politiski atbildīgs šovbiznesa virziens, kas pauž progresīvas idejas, kritizē neiecietību, ksenofobiju, ekoloģiski bezatbildīgu rīcību. No politnekorektiem jokiem par nacionāliem, rasu vai dzimumu stereotipiem ir pāriets pie asprātībām, kas pienaglo šovinismu, rasismu un seksuālo uzmākšanos. Un dara to aizvien lielāku, nu jau globālu auditoriju priekšā. Profesija mainās.

Taču filma nav par humorista vai komiķa profesiju. Arī par pretošanos padomju cenzūrai ne. Asprātīgākais Arkadjeva joks, kas ticis cenzēts, ir tā paša pērtiķīša tēvavārds Iļjičs. Tur pat nav nekādu zemtekstu, politiskās drosmes vai intelektuālas uzdrīkstēšanās. Nesen mirušais Brežņevs bija Leonīds Iļjičs, tāpēc nosaukt pērtiķīti par Iļjiču bija tikpat smieklīgi kā uzrakstīt uz sētas “хуй” un aizskriet projām (arī Ļeņins bija Iļjičs, taču tas bija vēl mazāk smieklīgi). Arkadjevs samiernieciski pārdēvēja pērtiķīti par Ivanoviču un ikreiz uzstāšanās laikā cieta radošas sakāves mokas, domādams par to.

Filmā tikai vienu reizi viņam izdodas nolasīt šo monologu ar visu “necenzēto vārdu” – radiosakaru seansā ar kosmiskās stacijas pilotu, kurš iesmejas tikai tieši šajā vietā.

Filmā ir daudz neatbilstību klasiskiem scenārija uzbūves principiem – arī mazliet mistiski iekrāsotais kontakts ar kosmisko staciju, kura laikā kosmonauts sāk uzdot jautājumus par Dievu, bet tad sakari pārtrūkst un Arkadjevs vairākas dienas neveiksmīgi cenšas uzzināt, vai ar kosmonautiem viss kārtībā (izrādās – jā, viss kārtībā, tas nebija nekas filmas sižetam būtisks). Arī konflikts ar dēlu, kas dzied “neatļautas dziesmiņas” un ir acīmredzami greizsirdīgs uz tēvu, kuram atļauts stāstīt anekdotes, par kurām citus varētu iesēdināt, – filmas veidotāji nekādi neattīsta un nenoslēdz šo sižeta līniju.

Arī Arkadjeva veselības stāvoklis, kas jau no filmas sākuma liek bažīties un cerēt uz traģisku finālu, tā arī netiek paskaidrots. Kas tas bija – vienkārša alkoholisma izraisīti gremošanas traucējumi, iedzimta aizkuņģa dziedzera kaite, čekas uzraudzības veicināta hroniska depresija un paranoja? Ar laiku tā pāriet, un mēs neuzzinām, kāpēc vispār par to uztraucāmies.

Taču, kā jau teicu, filmas režisors ir studējis kino dramaturģiju un pārzina vēsturisko materiālu. Nez, vai visas minētās nepabeigtības un nesakritības ir nejaušas – drīzāk jādomā, ka autors ir vēlējies pateikt kaut ko pavisam citu vai arī runāt par kaut ko pavisam citu.

Nevar nepamanīt to, ka viens no filmas svarīgākajiem motīviem ir antisemītisms – tēma, par kuru krievu kino runājis pavisam maz.

Nejauši uzreiz pēc Humorista vēlreiz noskatījos Valērija Todorovska 1991. gada filmu Mīlestība / Любовь, tajā pavisam jauns Jevgeņijs Mironovs spēlē skolnieku, kurš iemīlējies ebreju meitenē, bet viņas ģimene gaida emigrācijas atļaujas dokumentus. Šķiet, ka tā ir pirmā filma, kurā par padomju antisemītismu tiek runāts atklāti. Nevis par vēsturisko nacistu antisemītismu, bet parasto, ikdienišķo padomju sabiedrībā valdošo sadzīves antisemītismu, ko lielā mērā balstīja arī slēpta politiskā līnija.
Nav nekāds noslēpums, ka padomju humoristu tradīcija vai pat skola veidojusies uz Odesas ebreju humora bāzes. Liela daļa humoristu bija ebreji un, lai arī Borisa Arkadjeva prototips filmā nav kāds konkrēts cilvēks, viņš drīzāk ir tāds apvienots tēls, kurā savienoti daudzi, - arī viņš ir ebrejs, kuram to ne uz brīdi neļauj aizmirst.

Ebreju tēma filmā tiek cilāta vairākkārt – arī pašu varoņu saviesīgās sarunās pie galda. Arī tas, ka daudzi sabiedrībā pazīstami ebreji Padomju Savienībā bija mainījuši vārdus un uzvārdus, taču tik un tā viņu neīstie uzvārdi saturēja pazīmes, pēc kurām varēja noteikt “piekto aili” (sadaļa PSRS pasē, kur bija jānorāda tautība). Arī filmas režisors Mihails Idovs īstajā vārdā ir Maikls Zilbermans, un viņa ģimene emigrēja uz ASV to pašu iemeslu dēļ, kāpēc ebreji emigrēja prom no Padomju Savienības.

Filmas interesantākā aina ir dzeršana pie čekista Mielava Jūrmalas vasarnīcā, kur atklāti tiek jokots par tēmām, par kurām no skatuves runāt nedrīkstēja.

Notiek arī divkauja starp diviem humoristiem (tagad teiktu – Stand up Comedy Battle) par tēmu “kāpēc ebrejus neņem par kosmonautiem”. Viena versija – viņus patiesībā ņem, tikai viņi pēc inerces nosimulē plakano pēdu un tiek atskaitīti. Atskan vairākas variācijas par tēmu – viņi, protams, aizlaidīsies, jo būs paņēmuši līdzi diplomu un pasi. Tad mēģina pajokot kāda no klātesošajām sievietēm: “Ebrejus neņem par kosmonautiem, jo deguns neielien skafandrā.” Iestājas neveikls klusums, jo pat šajā kompānijā saprot, ka jēlība ne vienmēr ir asprātība.

Starp citu, beigās uzvar Arkadjevs ar joku, kurā minēts ebreju pieradums izdzīvot bez gaisa – īsti nevar noprast, vai tas ir mājiens uz gāzes kamerām vai svaiga gaisa trūkumu padomju sistēmā, taču visi klātesošie uzreiz novērtē zemteksta dziļumu. Un tas pastāsta par joka uzbūves principiem daudz vairāk nekā viss pārējais filmā notiekošais. Arī par to, kur rodama robeža starp ebreju humoru un antisemītisku joku, starp asprātību, kas aizkustina, un jēlību, kas liek ierēkt.

Spilgts un spēcīgs tēls filmā ir Arkadjeva sieva Elvīra, ko tēlo Alisa Hazanova – bijusī baletdejotāja un padomju humorista Genādija Hazanova meita.

Šķiet, ka viņa ir vienīgais dzīvais varonis ar īstām jūtām un pārdzīvojumiem; viņa filmā ir redzama tikai dzīvoklī, kur iederas organiski un pārliecinoši. Atšķirībā no nedzīviem Dzintaru koncertzāles aizkulišu, Kongresu nama foajē, Jūrmalas viesnīcas numuriņu vai čekistu dzīvokļu interjeriem šis padomju ebreju ģimenes dzīvoklis ar grāmatām, avīžu ķīpām, servīzēm un plakātiem izskatās īsts. Un abu varoņu attiecībās uz brīdi pavīd arī īsta drāma – “kā īstās filmās rāda”.

Un te atkal jāpasaka tas, par ko jau ieminējos – filma Humorists nav būvēta pēc klasiskiem kino principiem un arī nedarbojas kā klasiska filma. Kurš gan gribēs iet uz kino, kas “atstāj skumju un nepatīkamu pēcgaršu”? Taču dīvainā kārtā jau pašos pēdējos kadros (šoreiz neteikšu priekšā, kas tur notiek, tāpat jau nepiedodami daudz no sižeta esmu atklājis) viss saslēdzas. Iespējams, ka nepareizu un kroplu sabiedrisko iekārtu arī vajag rādīt šādi – ar nepareiziem un kropliem kinematogrāfiskiem paņēmieniem. Un daudz ko paskaidro arī Krievijas medijos lasāmās atsauksmes: “režisors ar neviennozīmīgu reputāciju”, “autors negrasās būt godīgs”, “kokaina stagnācijas perioda kritika”, “pārspīlēti uzsvērta varoņu ebrejiskā izcelsme”, “vienpusēja un vēsturiski nepamatota padomju realitātes interpretācija”.

Un tas jau liecina, ka filma tomēr ir nostrādājusi.

P.S. Vēl tikai viens joks tiem, kas uz filmu neies: no Rīgas Arkadjevs atved meitai latviešu fajansa lelli Baibu bez rokām un kājām. “Tā taču ir statuja, nevis lelle,” saskumst meita. “Nē, tā ir latviešu lelle,” aizrāda tēvs. “Bet kā tad ar to lai spēlējas?” meita jautā. Te pieliecas vecākais brālis un pajoko: “Nu, var izsūtīt to uz Kazahiju.”

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi