Filma ar dārzu galvenajā lomā

Jaunā spēlfilma „Vecā dārza noslēpums” asprātīgi un precīzi rezumē mūsdienu Latviju un rāda jaunas tendences studijas „F.O.R.M.A.” ģimenes filmu kontekstā, tomēr liek arī atcerēties, ka bērnus nevajag uzskatīt par dumjākiem, nekā viņi ir.

Emīls Pohorželskis (Nils)

No bērna perspektīvas gājiens uz kino nav nekāds nieks – mans pirmklasnieks, gaidot jaunās filmas sākumu, bija sakodījis zilu lūpu, jo plakātā nojaušot "kaut ko biedējošu". Lai viņu mierinātu, centos gaidāmo filmu aptuveni raksturot – būs ne tik nopietna kā Bille un varbūt drusku spraigāka, nekā Ūdensbumba vecajam runcim, darbība notiks Latvijā, tagadnē, un galvenie varoņi būs bērni tavā vecumā.
"Vai tēti atkal spēlēs Skrastiņš?" – dēls jautāja ar cerīgu pieskaņu, jo bērniem mēdz patikt jau pārbaudītas lietas un viņiem ir savi pašmāju favorīti, kurus uztver kā labas omas garantu. „Skrastiņš nebūs, bet būs Gatis Gāga no izrādes Vai otrā grupa mani dzird?” – arī šis apstāklis uztraukumu mazliet samazināja, taču pilnībā bērns atplauka, tikai ieraugot studijas F.O.R.M.A. logo: "Ā, es sapratu, kāda tā filma būs!" Man par pārsteigumu, studija F.O.R.M.A., kam šī ir jau ceturtā piedzīvojumu spēlfilma sākumskolas vecuma bērniem, izrādījās tā paļāvību rosinošā kvalitātes zīme, kas apliecina, ka filma būs izklaidējoša un piemērota tieši viņam.

Lai arī pēc filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru noskatīšanās radās iespaids, ka mūsu bērnu filmu veidotāji nesteidzas dzīvot divdesmit pirmajā, tehnoloģiju un iespēju gadsimtā, tikai gadu vēlāk šajā pašā studijā tapušais Vecā dārza noslēpums pierāda pavisam ko citu – filma ir mūsdienīga, asprātīga un vizuāli patīkama izklaide ģimenei; tā ļauj bērniem identificēties ar ekrānā redzamajiem vienaudžiem, apbrīnot viņu piedzīvojumus un pasmieties par labi pazīstamām, bet vienlaikus mazliet absurdām lietām.
Māksliniecei Kristīnei Lasmanei kopā ar citiem filmas autoriem izdevies uzburt pasakas vidi vietējā postpadomju mikrorajona pakājē, zaļi aizaugušā, leknā dārzā, kura irdenajā zemē, virs iespējami aizrušinātām bumbu atlūzām, tiek audzēti raženi, ekoloģiski ķirbji. Tieši tik paradoksāla darbības vide asprātīgi un savā ziņā precīzi rezumē mūsdienu Latviju, simboliski atspoguļojot vietējo iedzīvotāju vērtības – vēlmi pēc zaļuma un turēšanos pie sava zemes pleķīša, kas līdz ar zaļāku dzīvesveidu atkal nākusi modē.

Pats interesantākais, ka šādi romantiskie blokmāju piekājes dārziņi, kas pievilina bērnus, ir pavisam īsti (es personīgi vienā tādā esmu dzīvojusi, jo astoņdesmitajos gados Zolitūdi uzcēla burtiski uz mūsu ģimenes mājas sliekšņa), līdzīgi kā daudzas citas šķietami neticamās filmas scenārija detaļas – ļaunā uzņēmēja dīvainais piepūšamo rotaļlietu bizness, ofiss absurdajā metāla angārā, uzturvērtīgo slieku lietošana pārtikā. Stāsts balansē uz ticamības / neticamības robežas un dažas ainas tik labi varētu būt ņemtas iz dzīves, zinot, kādus visādus atjautīgus izdzīvošanas un naudas pelnīšanas risinājumus mēdz izdomāt dažādus juku laikus pieredzējušie Baltijas rajona iedzīvotāji. Filmas scenārija autors, igauņu dramaturgs Mihkels Ulmans ir pratis atjautīgi izmantot vietējās realitātes detaļas savdabīga, fantastiska, bet vienlaikus precīza un mūsdienīga stāsta radīšanai.

Ļoti novērtēju, ka filmas autori nemeklē supervaroņus un jukušos zinātniekus kaut kur vispārīgā populārajā kultūrā, bet tepat bijušajā VEF rūpnīcā un vietējā kolorītā.

Filmas ironija un metaforas – piemēram, piepūšamu mantu bizness, kas savā ziņā varbūt atsaucas uz treknajiem gadiem un vieglu naudas pelnīšanu, vai kantoris, kurā ģenerē absolūti bezjēdzīgas lietas (piepūšamu skrejriteni), – kariķē joprojām Latvijā populāro, pārspīlēti radošo biznesa nišu pastāvēšanu un ir saprotamākas vecākiem skatītājiem, bet bērniem tās ir smieklīgas sava absurda dēļ. Bērni gan lieliski spēj uztvert ironiju un saskatīt paradoksus, it sevišķi, ja redz, ka pārējie ģimenes locekļi ir par kaut ko ļoti uzjautrināti, – bērniem ir svarīgi, lai arī pieaugušie smietos un izrādītu interesi par viņu filmu, jo tad tā kļūst par kopīgu piedzīvojumu.

Armands Bergs (Elvis) un Imants Strads (Daniels)

Filmas stāsts ir diezgan klasisks: četri skolas vecuma draugi Santa, Kaspars, Nils un Keita (Roze Baumane, Niks Rapšs, Emīls Pohorželskis un Emīlija Jakubāne) ir ieraduši spēlēties pensionētā izgudrotāja Armanda (Agris Māsēns) dārzā un vēlas pasargāt večuka skaisto īpašumu no ļaunā biznesmeņa Kārļa (Lauris Subatnieks) savtīgajiem mērķiem. Vecajai un jaunajai paaudzei sadarbojoties un izmantojot gan mūsdienīgas, gan retro tehnoloģijas un viltību, daudzkārt izdodas atvairīt biznesmeņa pamuļķo palīgu uzbrukumus, paralēli rūpējoties arī par Kaspara un Santas mammas attiecību statusu.

Filmas darbības laiks, šķiet, risinās tuvā nākotnē, kurā ir nostiprinājušās šodienas progresīvās tendences.

Filmā var viegli atpazīt elementus un ietekmes no preses relīzē piesauktā bērnu komēdijas etalona Viens pats mājās (1990). Vecajā dārzā mēs sastopam "slapjajiem bandītiem" stipri līdzīgu neliešu duetu (Armands Berģis un Imants Strads); viņi tiek ķerti tīklā, pārbiedēti, bišu sadzelti un visādi pārmācīti. Līdzīgi kā slavenajā amerikāņu komēdijā, arī šajā filmā nelietīgie uzbrukumi risinās naktī, kabatas lukturīšu gaismā, bet pārmācīšana pieņem smieklīgi groteskus apmērus.

Sekojot Viens pats mājās formulai, arī šajā filmā lielākais bērnu bieds, nīgrais inženieris Armands, kļūst par bērnu draugu un izrāda viņiem mājā noslēpto izgudrojumu laboratoriju. Armanda noskaņojums pret bērniem gan mainās diezgan nekonsekventi un nevar precīzi nolasīt to, ka viņš kā progresa avangardists atzinīgi novērtētu mūsdienu bērnu zināšanas un interesi par modernajām tehnoloģijām, kam viņš būtībā bijis pamatlicējs.

Jau no pirmajiem kadriem pamanāms, ka filma ir krāsaināka un skaistāka, nekā pieaugušo kino – dārzs, gaismas un interjeri nudien ir ļoti suģestējoši. Uz pasaku un pārspīlējumu norāda arī pārlieku lielā bumba, ko bērni spēlē, pārspīlēti daudzie dārzeņi un specefektu iezibēšanās.

Tāpat ļoti piedomāts par estētiskām kadru kompozīcijām, vienīgi to nepārtrauktais smukums ar laiku sāk šķist pašmērķīgs un apgrūtina filmas stāsta uztveršanu. Izmantoti ļoti daudzi un ne vienmēr pamatoti tuvplāni, arī dramatiski skati no apakšas, novietojot kameru gandrīz skudras līmenī; dominē seklais fokuss, kas patur asumā tikai runātāju vai kādu detaļu, atstājot miglā pārējās trīs ceturtdaļas ekrāna. No vienas puses – ļoti stilīgi, no otras – tāda saraustīta sajūta, it kā bērni dzīvotu pusnemaņā, tikai reizumis noregulējot asumu uz notiekošo un cits uz citu (kas varbūt tā arī ir, jo bērni mēdz aizklīst savās fantāzijās...).
Vietām šķiet saprotama šāda estētikas izvēle, jo dārzs patiešām ir mīklains un daudzslāņains kā džungļi, tomēr ofisā un uz ielas skata punkts varēja būt arī ikdienišķāks, citādi pārspīlējumu un akcentu liekas mazliet par daudz un tie zaudē savu spēku. Līdzīgi kā ar Cherry Picking lampiņu virtenēm, kuras kā šīs dekādes latviešu interjeru raksturojošs elements, protams, iekļautas arī filmas interjeros – pašas par sevi tās ir mīlīgas un glītas, bet, ja redzamas visur, sāk izskatīties pārāk dekoratīvi.

Gari un bērniem grūti izrunājami dialogi padara stīvāku bērnu tēlojumu, radot sajūtu, ka viņi runā viens otram garām.

Turklāt filmai ļoti pietrūkst vienkāršas darbības kadru, kuros notikumu gaita būtu izteikta kinematogrāfa valodā – ar diviem secīgiem attēliem, zīmīgiem skatieniem, reakcijām –, nevis burtiski paskaidrota dialogā.

Šīs filmas varoņi būtībā izstāsta visu, ko dara – uzstāda novērošanas kameru, meklē mammai brūtgānu un tamlīdzīgi  –, it kā filmas veidotāji nenovērtētu jauno skatītāju spēju uztvert kinovalodu, taču mūsdienu audiovizuāli erudītās paaudzes gadījumā šādai attieksmei īsti nav pamata.

Tēlojuma stīvums pazūd, kad varoņi sāk ķerties pie aktīvas darbības un atriebes plāna, tikai tas notiek jau filmas atrisinājumā. Filmas beigas savukārt šķiet pārāk sasteigtas, salīdzinot ar daudz detalizētāko filmas sākuma tempu. Daudzi būtiski notikumi paliek aizkadrā, mums par tiem atkal tiek tikai izstāstīts – mājas pārdošana turp šurp, ļaunā biznesmeņa pēkšņā pārdomāšana – viss notiek pārāk neticami un vienkārši.

Lauris Subatnieks (Kārlis)

Filmā mazliet pietrūkst skaidri iezīmēta izaugsmes ceļa, kas ļautu secināt, ka varoņi kaut ko mācītos un mainītos filmā aprakstīto notikumu rezultātā, bet tas ir galvenais priekšnosacījums, lai stāsts mūs novestu pie katarses. Dēls šo pašu novērojumu formulēja, sakot, ka filma bijusi vairāk tumša, nekā gaiša – nācās daudz baidīties no nakts operācijām, bet beigās "nebija sajūtas, ka bērni uzvarēja". Skatītājam neizdodas pa īstam novērtēt bērnu nopelnu šajos notikumos, nedz arī izlīksmot un nosvinēt labās beigas. Arī no specefektiem, kas sevi brīdinoši pieteica jau filmas sākumā, mēs būtu gaidījuši mazliet saturīgāku kulmināciju.

Tomēr es domāju, ka, neskatoties uz šādiem tādiem iebildumiem, bērniem šī kļūs par vienu no mīļākajām latviešu filmām. Tajā ir daudz atraktīvu personāžu un brīnumainu elementu, par kuriem fantazēt – slepenā laboratorija, apraktā manta, lamatas, droni, slēptās kameras, galu galā runājošais papagailis Tesla, kurš tagad noteikti kļūs par daudzu bērnu sapni.

Nespēju vien uzskaitīt visas zīmīgās laikmetu raksturojošās detaļas – sākot ar apsūbējušo busiņu Instagram filtru estētikā, mammas jogas biksēm un austrumnieciskajiem tērpiem un beidzot ar Holivudas cienīgiem gājieniem, nostādot bandītus radioaktīvā piesārņojuma aizsargtērpos pretī vecajam biteniekam. Gribu izcelt filmas mākslinieku darbu, un arī mazo aktieru atlase šķiet ļoti izdevusies – četri individuāli bērnu raksturi, kas tajā pašā laikā nesaistās ar plakaniem stereotipiem, meiteņu-zēnu konkurenci vai citiem aizspriedumiem. Plakanums atstāts komiskajiem un ļaunajiem varoņiem, bet bērnu un ģimenes attiecības šķiet dabiskākas, reālistiskākas.

Man personīgi patika, kā ieskicēts mūsdienu vientuļās mātes (Inga Alsiņa-Lasmane) profils – bez izmisuma vai nosodījuma, lakonisks, bet tajā pašā laikā niansēs precīzs.

Kaspara un Santas mamma ir gan apzinīga darbiniece, gan mīloša mamma, gan valdzinoša sieviete, kas meditē, vingro, domā par veselību un strādā ar sevi, tikai dienas ritmā un mazajā dzīvoklītī jāatrod kāds stūrītis personīgai laimei. Naivais mīlas stāsts Gāgas un Alsiņas izpildījumā, neskatoties uz komismu, spēj brīžiem panākt uz ekrāna arī pasakas cienīgu jūtu ķīmiju. Tikai pats Gāgas personāžs "arheologs - sadzīves tehnikas labotājs" izklausās pēc pārpratuma un atkal liek domāt par pārlieku vienkāršojumu, kas ticis pieļauts tāpēc, ka filma paredzēta bērniem.

Inga Alsiņa-Lasmane (mamma) un Gatis Gāga (Jānis)

Bērni visticamāk nepievērš lielu uzmanību tam un ir pat pieraduši, ka tiek turēti par mazliet dumjākiem, nekā viņi patiesībā ir, jo galu galā "bērni" nav viendabīga grupa – pat viena gada vecuma starpība var nozīmēt ļoti atšķirīgu zināšanu bagāžu. Tomēr kopējā tendence, šķiet, ir tāda, ka bērniem labāk patīk, ja viņus uzskata par gudrākiem, nevis dumjākiem. Tas, ka bērns nepārmetīs smukai filmai kādu izlaistu ainu, vienkāršojumu vai drusku dīvainu kadrējumu, nenozīmē, ka drīkstam uz šīm lietām pievērt acis. Līdzīgi kā ar neizrediģētu bērnu grāmatu – mēs ar to bērniem iemācām un legalizējam paviršu attieksmi pret darbu un citam pret citu; negribētos, lai tas būtu rokraksts, pēc kura tiek neapzināti atpazīta studija F.O.R.M.A..

*

„Kompromiss” un „izlīgums” ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, raksturojot  šo jauno bērnu filmu, kurā draudzīgi roku rokā iet tehnoloģijas, ekoloģija un vintage estētika – tendences, kas šobrīd aktuālas ne tikai Rīgā, bet arī pasaules populārajā kultūrā. 

Agris Māsēns (Armands)

Līdzīgi kā filmās Ūdensbumba resnajam runcim (2004) un Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017), tiek iezīmēta gan paaudžu atšķirību sadursme, gan lauku un pilsētas kontrasts, tomēr Vecajā dārzā šīm pasaulēm izdodas satikties un pat darboties kopā. Arī šajā filmā joprojām aktuāla ir Latvijas zemes vērtība – šis motīvs gluži kā atsauce liekas pārņemts no Vara Braslas filmas, kur glumais Modrītis tumšā vāģī regulāri piestāja pie Oskara vectēva mājas, lai painteresētos par zemes pārdošanu. Arī mikrorajona biznesmenis Kārlis par katru cenu cenšas izsist labumu no vecā dārza, taču viņu interesē tajā apraktās vērtības – varam tulkot, ka latvieti sāk interesēt vietējais kultūras mantojuma un zināšanu potenciāls. Tātad, lai arī dzinulis biznesa plānam joprojām ir mantrausīgs un zemisks, kopumā vērojama pozitīva attīstība.

Filmā Vecā dārza noslēpums arī modernās tehnoloģijas vairs netiek demonizētas, ir iestājies līdzsvars starp dabisko un virtuālo realitāti.

Bērni ir pacēluši acis no ekrāniem un atgriežas pagalmos, simboliski lien cauri drāšu žogiem prom no blokmājām uz lekno, aizaugušo dārzu, nevis bēg no melnzemes un lauku darbiem. Šo tendenci es novēroju arī sava mazā geimera uzvedībā – viņš sapņo kļūt par fermeri un arī savā Minecraftā audzē cūkas. Tā ir optimistiska ziņa visiem nīgrajiem vectēviem – tehnoloģijas un sociālie tīkli nav atņēmuši cilvēkiem „cilvēcību” un bērniem bērnību, dzīvē viss ar laiku atkal nostājas līdzsvarā. Šis filmas samiernieciskais vēstījums ir ļoti svarīgs un varētu būt iezīmēts arī mērķtiecīgāk.

Bērnu filmu iznākšana pie mums ir liels notikums, un, zinot, cik daudzas reizes katra no tām vēl tiek attīta un katros svētkos pārskatīta televīzijā, var teikt, ka jauna filma piesaka un atspoguļo veselu piecgadi vai desmitgadi. Vecā dārza noslēpums liek domāt, ka šobrīd mums klājas labi. Mūsdienu bērni ir harmoniski – nav pārlieku izlaisti vai huligāni, nav arī nekādi pirmrindnieki, taču grib palīdzēt gan vecajam vīram nezaudēt māju, gan mammai laimīgi apprecēties; viņi ir zinātkāri un izdomas bagāti. Divi no varoņiem aug bez tēva (par pārējo ģimenēm neko neuzzinām), taču nav tāpēc pārāk izmisuši vai nabadzīgi, un viņu mamma, strādājot rajona piepūšamo rotaļlietu veikalā, spēj viņus gan labi apģērbt, gan veselīgi pabarot.

Emīlija Jakubāne (Keita), Roze Baumane (Santa), Emīls Pohorželskis (Nils), Niks Rapšs (Kaspars)

Filmai piemīt tas reti panākamais je ne sais quoi / nezin-kas, kaut kāda tikai šim darbam vien raksturīga specifiska noskaņa, kuru veido siltā gaisma, gaišzaļais busiņš, bērnu rāmās sejas, savstarpējs ģimenisks draudzīgums un vietām nojaušamā pašu filmas autoru sajūsma par pasakaini sanākušiem kadriem vai smieklīgiem jokiem. Kad bērnu komanda ieplestām mutēm skatās uz veco VEF aparātu zaļajām gaismiņām, viņu apbrīna šķiet patiesa un pielīp arī skatītājiem. Būtu gribējies biežāk noķert šādas patiesas reakcijas, mazliet vairāk brīvas darbības un rotaļības, vairāk to sajūtu, ka autori ir guvuši prieku no šīs bērnu filmas uzņemšanas procesa. Tas, ka vectēvs atrod kopīgu valodu ar bērniem, ir liels solis, vēl tikai uzticēties bērniem jāiemācās arī mums pārējiem – gan vecākiem, gan filmu veidotājiem.

Filmas foto: Agnese Zeltiņa un Askolds Berovskis

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi