Favorīte. Galma intrigas caur durvju actiņu

Kad 2009. gadā vēl mazzināmā grieķu režisora Jorga Lantima (Yorgos Lanthimos) filma „Acuzobs / Kynodontas” tika nominēta ASV Akadēmijas balvai ārzemju filmu kategorijā, žūrijas seansā tā tika nicināta un izsvilpta, jo ne katrs Holivudā bija gatavs pieņemt tik neērtu, šokējošu stāstu. Kopš šī atgadījuma ir pagājuši gandrīz desmit gadi, un Lantims atkal ir „Oskaru” nominantu vidū, ar filmu „Favorīte” pārliecinoši pretendējot uz balvu desmit kategorijās.

Tomēr šo gadu laikā režisors nav ne soli piekāpies komerckino konvenciju priekšā, un, lai arī ar katru nākamo filmu piesaistījis aizvien slavenāku aktieru un producentu vārdus, Lantims turpina polarizēt skatītāju, ar labsirdīgu smaidu noraudzīdamies reakcijās, ko viņa filmas izraisa. Lantima piekritēji uz viņu var paļauties, jo režisora jaunākā filma Favorīte / The Favourite (2018) ir tikpat ekscentriska, kā viņa līdzšinējais veikums.

Pirmoreiz citā gadsimtā

Lantims pirmo reizi ir pievērsies cita, ne mūsdienu laikmeta atainojumam – 18. gadsimtam Apvienotās Lielbritānijas Karalistes galmā karalienes Annas valdīšanas laikā –, taču patiesībā šī kostīmu drāma (vai kostīmu melnā komēdija?) ir tikai kārtējais režisora spēles laukums, kurā no jauna radīt deformētu pasaules modeli, kas ir reizē svešāds un baisi pazīstams.

Lantims žanru stilizē un pielāgo savam īpatnējam redzējumam, viņš tajā brīvi ievieš anahronismus un absurda elementus, radot filmu, kuras režisora rokrakstu nevar sajaukt ar kādu citu.

Favorītes notikumu centrā ir trīs sievietes: veselības problēmu nomāktā karaliene Anna (Olīvija Kolmane), viņas padomdevēja un slepenā mīlniece Sāra Čērčila (Reičela Veiza), un galma jaunpienācēja, agrāk sabiedrības dāma, bet nu kalpotāja Abigeila (Emma Stouna). Trijotni vieno sarežģītas un bieži manipulatīvas attiecības, kurās katra varone izplānojusi nākamo gājienu, lai gūtu sev labumu un neitralizētu sāncensi. Bet fonā notiek karš ar Franciju, un galma iekšējās kaislības sāk atspoguļoties valstiskos lēmumos. Lantims intervijās skaidro, ka tā nav bijusi apzināta izvēle – priekšplānā izvirzīt trīs spēcīgus sieviešu raksturus, lai izrādītu cieņu sievietes tēla daudzveidīgai reprezentācijai –, drīzāk intuitīva interese radīt situācijas, kādas nemaz tik bieži kinomākslā nav pieredzētas.

Katrā ziņā Deboras Deivisas radioluga, kas pārstrādāta filmas scenārijā, ir bijis pateicīgs materiāls, no kura radīt trīs spožas performances. Režisors aktrišu izvēlē bija strikts un nepiekāpīgs, gaidot vairākus gadus, līdz galveno lomu atveidotājas atbrīvojās no citiem projektiem. Jau ierasts, ka Lantims, strādājot ar populāriem aktieriem, tiecas izaicināt viņu ierastos ampluā un ļaut skatītājiem pazīstamās sejas ieraudzīt pilnīgi citos tēlos – tā notika ar Kolinu Farelu filmā Svētā brieža nogalināšana / The Killing of a Sacred Deer (2017), kur aktiera izskatīgie vaibsti tika maskēti aiz nefrizētas, iesirmas bārdas, mainot priekšstatu par viņu kā narcistisku skaistuli.

Kadrs no filmas "Svētā brieža nogalināšana" (2017)

Filmā Favorīte transformāciju piedzīvojusi Emma Stouna, mūzikla La La Land (2016) dziedošā aktrise, kura, būdama vienīgā amerikāniete aktieru vidū, perfekti pārņēmusi britu intonācijas un ar šo sniegumu apstiprina savu talantu. Arī Olīvijai Kolmanei filma ļāvusi radīt vēl vienu, izteikti kontrastējošu Anglijas karalienes versiju – atšķirīgu no Elizabetes II, kuru aktrise atveido seriāla Kronis / The Crown jaunākajā sezonā.

Grieķu savādais vilnis

Neskatoties uz estētisku pēctecību, Favorīte tomēr iezīmē robežpunktu Lantima daiļradē, jo tā ir gandrīz vienīgā režisora filma, kas nav tapusi radošā tandēmā ar scenāristu Eftimu Filipu un operatoru Timu Bakataki. Šo grieķu mākslinieku trijotne saistīta ar tā dēvēto grieķu savādo vilni, kas neoficiāli apzīmē Grieķijas jaunās paaudzes režisoru radošo darbību un pēkšņo starptautisko popularitāti, sākot ar 2009. gadu – to pašu gadu, kad medijos Grieķijas vārds izskanēja ekonomiskās krīzes kontekstā.

Tas bija laiks, kad viena no problemātiskākajām valstīm ražoja ne mazāk problemātisku kino –

tā varoņi bija identitātes krīzes mākti, neveikli cilvēki, kas nāca no deformētām ģimenēm, izmisīgi meklēja piederību un īstenoja nekonvencionālas seksuālās attiecības, to visu ietērpjot absurda humorā, atsvešinātā aktierspēlē un šķietamā sižetiskā bezmērķīgumā.

Paši režisori šī viļņa leģitimitāti ir nolieguši, taču kino teorētiķu entuziasms tādēļ neapsīka, un tēmai tika veltīta ne vien virkne atsevišķu pētījumu, bet arī akadēmiķa Marija Psara sastādītā monogrāfija. Ciešā mākslinieciskā sadarbība Grieķijas nelielajā un nabadzīgajā kino industrijā radīja situāciju, ka festivālu publika drīz vien atpazina kārtējo grieķu filmu kā radniecīgu iepriekšējai. Taču, kad novitāti pavairo neskaitāmas reizes, tā kļūst vai nu par tradīciju, vai klišeju, tāpēc prieks vērot Jorgu Lantimu meklējam aizvien jaunus mākslinieciskos risinājumus un pāraugam Grieķijas lokālo kino.

Viss notiek šodien

Salīdzinot ar Lantima pirmajiem starptautiskajiem projektiem Svētā brieža nogalināšana un Omārs / The Lobster (2015), kuros tika saglabāta pasīvā aktierspēle kā brīžiem uzjautrinošs, bet citkārt citplanētiski biedējošs elements, filmā Favorīte aktieru žesti un mīmika ir manāmi atdzīvojusies. Nianses sejas plastikā izceļ arī tas, ka aktrisēm visbiežāk nav grima, izņemot kādu sevišķu epizodi, kurā Anna saposusies sagaidīt Krievijas delegāciju. “Tu izskaties pēc āpša,” Sāra, ieraudzījusi karalienes tumšās acu ēnas, viņu nokritizē un liek atgriezties savā istabā, jo tādā paskatā cilvēkos rādīties nedrīkst. Tikmēr vīriešu tēli, kas klāti ar biezu pūdera kārtu, balansē milzīgas parūkas un pārvietojas augstpapēžu kurpēs, kļūst par neuzkrītošu sociālu komentāru, sastatot dzimtes lomas toreiz un tagad.

Kadrs no filmas "Favorīte"

Lai arī filmas darbība balstīta uz reālām vēsturiskām personībām, šķiet, ka tā vairāk runā par 2018. gadu, nevis 18. gadsimtu. Scenāristi ir izvairījušies no neveikliem mēģinājumiem atdarināt tālaika runas veidu, tāpēc dialogos ieviesuši laikmetīgu izteiksmi un sulīgu lamāšanos, kalpotāju tērpi ir šūti no džinsa auduma, bet smagnējos kostīmos tērptie aktieri kustas kā cilvēki no mūsdienām, kuri ievīstīti nepiemērotā apģērbā. Jo tā tas arī ir. Šī disonanse izrādās pārsteidzoši harmoniska, atgādinot, ka jebkurš mēģinājums rekonstruēt citu laiku neizbēgami izriet no mūsdienu priekšstatiem par to. Un tas nebūtu Lantima stilā – mēģināt kādu pārliecināt par pretējo.

Optiskās spēles

Veiksmīga ir izrādījusies Lantima sadarbība ar operatoru Robiju Raienu. Tā vien liekas, ka kinokamera Favorītē kļūst par performatīvu rīku, radot sajūtu, ka tai ir pašai sava attieksme pret mizanscēnu. Lantima iepriekšējās filmās kamera bija provokatīvi pasīva un klaji neieinteresēta notikumā, bieži atstājot darbību ārpus kadra, bet šoreiz tā ir aktivizējusies, asi reaģē uz aktieru kustībām un niansēm dialogos. Straujie pārmetieni uz telpas pretējo pusi un sarežģītie kompozicionālie zīmējumi sekošanas kadros apstiprina, ka telpa ir īsta (filma uzņemta 16. gadsimtā celtajā Hetfīldu namā Hertfordšīrā) un tikpat īsta ir gaisma, jo filmēšanā pārsvarā izmantots dabiskais apgaismojums. Jā, tik tiešām, arī nakts kadrus izgaismo milzīgs daudzums sveču.

"Favorīte", darba moments

Īpatnēji, ka liela daļa filmas ir uzņemta ar platleņķa objektīvu, ļaujot sagrozītajā attēlā ieraudzīt maksimāli daudz elementu, it kā skatītājs notiekošo slepus uzlūkotu caur durvju actiņu. Šī asociācija, lai arī nejauša, raksturo filmas centienus: iekšējās galma intrigas un noslēpumi vēsturei palikuši nezināmi, bet tas neliedz fantazēt dažādas versijas par laikmetu un ar kino līdzekļiem ielūkoties nepiedzīvotajā.

Autori šādu optikas izvēli skaidro ar vēlmi atdarināt renesanses laikmeta gleznas, kurās nereti iegleznoti spoguļi ar līdzīgām optiskajām spēlēm – piemēram, Jana van Eika portretā ar Džovanni Arnolfīni un viņa sievu. Netradicionālā optika darbojas kā uztveres eksperiments, jo neviļus rodas jauna veida attiecības starp aktieru ķermeņiem un telpu, kurā tie darbojas – pēkšņi šie cilvēki izskatās vientuļi un pazuduši greznās pils interjerā.

Iespējams, tā ir vientulības tēma, kas vienmēr izdzīvo un atkal parādās katrā nākamajā Lantima filmā. Varoņi, lai arī kādā pasaulē dzīvotu, neprot veidot godīgas, personiskas attiecības, kas sniegtu tiem piederību, tāpēc nonāk neapskaužamās situācijās. Omāra antiutopiskajā realitātē cilvēkiem tiek dotas 45 dienas, lai atrastu sev dzīves partneri, citādi viņi tiek pārvērsti par dzīvniekiem. Acuzobā vecāku mīlestība ir egoistiska un žņaudzoša – tur kāda ģimene savus pieaugušos bērnus tur pilnīgā izolētībā no ārpasaules un tās briesmām.

Tomēr Lantims šo cilvēku stāvokļus netiecas uzlūkot kā traģisku spriedumu, viņš tajos meklē izdevību tumšam humoram.

Tāpēc Favorītē mēs noraugāmies, kā pa karalienes istabu skraida 17 truši, kas simbolizē viņas 17 mirušos bērnus, bet pati depresīvā Anna, pārēdusies tortes, vemj sudraba vāzē, lai pēc mirkļa varētu turpināt gastronomiskās izvirtības. Režisors mūs neaicina ņirgāties par šo trauslo un vientuļo cilvēku, tieši otrādi – tas ir līdzpārdzīvojums, kas skatītājā rodas caur mazliet skumīgu smaidu.

Filmas seansi kinoteātrī Splendid Palace - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi