„Dvēseļu putenis”. Ja viņu dvēseles būtu puķes...

„Cik braši puiši, daiļas meitenes un skaista tauta!” – var atkārtot kāda britu virsnieka pirms 100 gadiem teiktos apbrīnas vārdus arī attiecībā uz mūsdienu latviešiem – aktieriem un "Dvēseļu puteņa" masu skatu dalībniekiem vēsturiskos kostīmos. Un garo, nogurdinošo filmēšanas procesu tā dalībnieki acīmredzami uztvēruši kā zināmu pienākumu, sakņu sajūtas stiprināšanu, cieņas izteikšanu valsts izcīnītājiem. Tas nepaliek nepamanīts.

Foto: Pēteris Vīksna

Režisora Dzintara Dreiberga spēlfilma Dvēseļu putenis ir sen gaidīts Latvijas otrās simtgades pirmo valsts svētku notikums. Gaidīts kopš 2012. gada, kad publiski izskanēja toreiz gan vēl citas filmu studijas un cita režisora apņemšanās ekranizēt Aleksandra Grīna tāda paša nosaukuma romānu. Jau pirms kinodarba parādīšanās uz ekrāniem tas dēvēts par megapropjektu, turklāt Dvēseļu puteņa ekranizāciju pavadījusi vērienīga uzņemšanas procesa un tā dalībnieku daudzināšana gan vēsturiskas izziņas pildītā tīmekļa lapā, gan citur.

Brīvprātīgo masu skatu dalībnieku skaits filmēšanas gaitā līdzinājies brīvprātīgo skaitam latviešu strēlnieku bataljonos 1915. gada nogalē. Arī tas apliecina, ka latviešu pulveris vēl ir sauss.

Saeimas politiķiem Aleksandra Grīna romāna Dvēseļu putenis vizualizēšana šķitusi tik svarīga, ka viņi tai vairākkārt piešķīruši finansējumu ārpus visiem konkursiem un “nemaz nelasīdami scenāriju” (Inguna Rībena). Bet varbūt vajadzēja? Sākotnēji biju dzirdējis, ka scenāriju raksta latvisko sajūtu un temperamenta smalkā kopēja Māra Svīre, un tas likās ļoti cerīgi. Tā noteikti būtu pavisam cita filma. Tagadējās filmas scenārija autors ir Holivudas filmēšanas robusto stiķu pārzinātājs, ASV profesors Boriss Frumins. Vai tā ir zīme, ka mēģināts veidot nevis Grīna izteikti latviskajā valodā un dvēselē, krasi nacionālajā stājā balstītu, bet gan “visiem saprotamu” universālu filmu pasaules tirgum? To sapratīsim, kad kinodarbs sāks mijiedarboties ar skatītāju emocijām gan Latvijā, gan ārzemēs. Frumins pats atzinies, ka svešvalodās netulkoto Dvēseļu puteni nemaz nav lasījis, paļaudamies uz līdzautoru režisoru. Dīvaini, vai ne?

Katrā ziņā tik apjomīga, turpat 800 lappušu gara literārā darba īsināšana un iespiešana pāris ekrāna stundās nav vienkārši paceļama. Sevišķi, ja ir runa par literāro darbu ar tādu likteni un visām latviska kulta romāna iezīmēm.

Foto: Vilnis Slūka

No aizlieguma līdz Atmodai

Padomju gados aizliegto Dvēseļu puteni, pareizāk sakot, fragmentus, kas nonāca manās rokās, izlasīju padsmitnieka vecumā. Kāds draugs grāmatas atliekas nejauši izraka no pionieru sociālistiskajā sacensībā savāktas, pie Madonas dzelceļa sliedēm izgāztas makulatūras kaudzes. Sadzeltējušais, aplupušais sējumiņš ceļoja no viena puikas pie otra, kamēr kāds no jaunajiem lasītājiem skolas sacerējumā uzrakstīja, ka īstie strēlnieki bijuši nevis sarkani, bet balti un cīnījušies nevis par Ļeņinu, bet gan par latviešu brīvību. Viņu uz laiciņu savāca drūmi onkuļi, profilaksei nopratināja arī pārējos “melīgā sacerējuma” pirmatklājējus.

Tā uzzinājām, ka autors ir buržuāziskais nacionālists, fašists un tautas ienaidnieks, ko taisnīgā padomju tiesa jau pelnīti sodījusi. Mums šādu ģeķību lasīšana varot beigties tikpat bēdīgi.

Tādēļ nākamreiz jau ar citu apziņu rokās paņēmu romāna 1989. gada izdevumu. Tā priekšvārdā literatūras kritiķis Harijs Hiršs, reabilitēdams autoru, tomēr atzīmēja, ka Grīns pret sarkanās varas pārstāvjiem “izturas tendenciozi, no buržuāzijas interešu pozīcijām”. Tobrīd vēl cenzūras apstākļos tapušam izdevumam priekšvārds pildīja zibensnovedēja funkciju – to pieminu tādēļ, lai nesamulst jaunieši, kas varbūt pēc filmas seansa iegādāsies arī šo, 1989. gadā 100 000 eksemplāru metienā izdoto, par 8 rubļiem gabalā zibenīgi izpirkto (bet tagad šur tur arī par eiro vai pārdesmit centiem, vai pat par baltu velti dabūjamo) ķieģeli ar Jāņa Plēpja ilustrācijām. Lielinieku varas pārstāvji, strēlnieku musinātāji, komisāri tur attēloti patiesi. Viņi tādi parādās arī filmā – ne mazāk īsti kā Annas Brigaderes Kvēlošā lokā, Ģertrūdes fon Brinkenas Nogrimušajā zemē, Herberta fon Blakenhagena Pasaules vēstures malā vai Jāņa Akuratera Ugunīgajos ziedos un citos 1919. gada sarkanā terora aculiecinieku stāstos. 1989. gada Dvēseļu puteņa izdevums to vidū unikāls ar to, ka ir viena no pirmajām Trešās atmodas laikā no sarkanajiem mūdžiem atkarotajām kultūras pozīcijām – līdz ar astoņdesmito gadu vidū reabilitēto Raiņa poēmu Daugava, Trešās atmodas himnu Mūsu zeme, 1987. gadā no cenzūras važām atbrīvoto Dailes teātra iestudējumu Mūžības skartie pēc Aleksandra Čaka strēlnieku epa motīviem.

Foto: Beāte Olekte

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka 1934. gadā pirmizdotā Dvēseļu puteņa autors pats par latvju Trešo atmodu uzskatījis 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsumu, kurā viens no deklarētajiem mērķiem bija lielinieciskuma palieku izskaušana. Taču pie jebkuras iespējamās atmodu numerācijas Grīna garaspēka un pārliecības reanimēšana bijusi svarīga Latvijas pagājušā gadsimta nogales nacionālās atdzimšanas gaitā. Dvēseļu putenis turpina un, jādomā, turpinās jundīt mūsu pašapziņu un pašlepnumu.

Šajā ziņā Saeimas lēmums par labu tā privileģētai ekranizācijai “bez scenārija lasīšanas” valsts simtgadē būtu saprotams – tāpat kā Rīgas dome pirms vairāk nekā desmit gadiem diezgan dāsni atbalstīja Aigara Graubas Rīgas sargu (2007) uzņemšanu. Par laimi, partijas Saskaņa vadītā pašvaldība nav paspējusi atbalstīt kādu ideoloģiski pretēju, Latvijas gara telpai naidīgu filmiņu par Rīgas “atbrīvošanu” 1944. gada 13. oktobrī, lai arī teorētiski varētu.

Tas jo vairāk vedina domāt par Latvijas valstiskai patstāvībai nepieciešamu vēsturisko filmu ražošanas sistēmas un skaidru kritēriju izstrādāšanu.

Pareizākais, vienkāršākais un lētākais gan būtu attiecīga Nacionālā Kino centra budžeta palielināšana un lielāka uzticēšanās tam.

Par Latviju, kuras vēl nav

Aptvert strēlnieku cīņas visā to pilnībā, nemaz nerunājot par globālo haosu, kādā veidojās mūsu valsts un ritēja Neatkarības karš, arī Aleksandrs Grīns savā grāmatā nav varējis un nav mēģinājis. Te rodams ierindnieka un aktīvo kaujas vienību dalībnieka, ne augstāko komandieru un virspavēlniecības redzējums. Tekstā iestrādāta viņa paša pieredze – Oto Brantevica īsti, skarbi un brīnišķīgi izdzīvotajā Artūra Vanaga tēlā no paša romāna autora ir kas vairāk, nekā tikai identisks ievainojums.

Artūrs Vanags (Oto Brantevics). Foto: Oto Strazds

1917. gadā, kad strēlniekus jau bij pārņēmusi lielinieciskuma sērga un sākusies brāļošanās ar viltīgo ienaidnieku, Grīns to neatbalstīja, tāpēc dabūja lodi galvā. Faktiski – par rakstura stingrību un uzticību Latvijai, kuras vēl nebija.

Pirmā Pasaules kara sākumā rakstnieks, līdzīgi lielai daļai latviešu jaunāko virsnieku (starp citu, līdzīgi arī episkā romāna Karš autoram Kārlim Štrālam), nonāca Galīcijas (Ukrainas) frontē. Tikmēr milzīgs latviešu ierindnieku korpuss krievu armijas sastāvā (kā šur tur lēsts – līdz pat 20 000 vīru) tagadējā Polijā aplenkti, iznīcināti vai saņemti gūstā. Jau tad ievērota latviešu karavīru aukstasinīgā, varonīgā karotprasme, ko jūsmīgi aprakstīja virsnieks un rakstnieks Aleksandrs Kuprins.

Vēl izšķirošāks arguments par labu nacionālo bataljonu dibināšanai kļuva Daugavgrīvas latviešu zemessargu panākumi krievu karavīru pamestās Jelgavas aizstāvēšanā. To svarīgi zināt, kad domājam par romāna un filmas Dvēseļu putenis smaguma centru – no militārā viedokļa it kā bezjēdzīgajām Ziemassvētku kaujām. Ne reizi vien pēc tam strēlnieku pulku dibinātājiem Jānim Goldmanim un Jānim Zālītim pārmesta “tautas dzīvā spēka izniekošana”.

Tai pašā laikā sausā statistika liecina, ka latviešu asinis daudz vairāk un bezjēdzīgāk lijušas, viņiem atrodoties dažādās krievu armijas vienībās, bezatbildīgu krievu virsnieku pakļautībā.

Tas pierāda, ka pareiza un tālredzīga bijusi neatlaidība, ar kuru latviešu priekšstāvji Krievijas Valsts domē centās saņemt no cara valdības atļauju nacionālo “družīnu” veidošanai. Ne tikai patriotisma dēļ iesaucamā vecuma Latvijas dēli, kurus tik un tā mobilizētu, tiecās uz latviešu daļām. Tās no citām Krievijas armijas vienībām atšķīra gan elegantāki, pašu uzlaboti mundieri, gan augstāks kareivju izglītības līmenis, gan kārtība, gan cilvēciskākas attiecības, labāka apgāde un medicīniskā aprūpe. Arī Grīns pie pirmās iespējas 1916. gadā pārgāja dienēt uz Rīgas fronti.

Foto: Pēteris Vīksna

Te nākamais rakstnieks acīmredzami sastapa nenoskārstu, vēl vārdā nenosauktu, bet jau Mātes Latvijas miesās ieņemtu nākotnes valsti, kurai palika uzticīgs – gan tad, kad tika sašauts par lielinieciskās brāļošanās noraidīšanu, gan dezertēdams no Sarkanās armijas, gan komandēdams Cēsu skolnieku rotu, gan nododamies rakstniecībai. Par to arī čekistu arestēts un nošauts 1941. gada Ziemassvētku laikā.

Cik skaista tauta!

Ne tuvu visām strēlnieku gaitām Grīns bija aculiecinieks, tomēr viss aprakstītais šķiet smelts no aculieciniekiem, dažkārt pat nosakāms, no kuriem. Grīns nebija piedzīvojis, bet no karabiedriem uzzinājis par pašu sākumu. Un romānā, bet no tā arī filmā dzirkst pirmo brīvprātīgo, tēvu un dēlu, studentu, skolnieku, ierēdņu, pilsētas un lauku strādnieku, lauku saimnieku, uzņēmēju acis, kad viņi bez kārtu atšķirības, vienoti dodas pierakstīties strēlniekos. Tas bija brīdis, kad Petrogradas bēgle Antonija Lūkina jeb rakstniece Īvande Kaija sūtīja Rainim uz Šveici bēdīgu vēstuli, ka “latviešu tautas dzīvais koks jau aizcirsts”, ka pienākusi tautas pēdējā stundiņa. Rainis atbildēja, ka cerības tomēr ir, jo tautas dzīvības sardzē stājušies latviešu bataljoni. Tik vien un tik daudz.

Arī tagad uzņemtās filmas kontekstos svarīgi noprast, ka nacionālo strēlnieku vienību formēšanās bija vēl nepiedzīvota dažādu novadu latviešu apvienošanās organizētā, legālā institūcijā ar saviem komandieriem.

Jā, Latvijas valsts piedzima pirmajos strēlnieku pulkos un tika izcīnīta Neatkarības karā. Tā vairs nebija tikai padziedāšana un šķiršanās kā Vispārējos dziesmu svētkos. Tas bija nācijas vienotās gaitas sākums.

Šīs sajūtas, lepns prieks par kopību kaut nāves briesmās, valda Grīna romāna pirmajā daļā. Filmas autoriem savukārt iespaidīgi izdevies atkārtot agrāk tikai melnbaltās fotogrāfijās redzēto pirmo brīvprātīgo maršēšanu cauri Rīgai uz Daugavmalu – ar meiteņu dāvātiem ziediem rokās, pie cepurēm un pogcaurumos.

Foto: Pēteris Vīksna

Cik braši puiši, daiļas meitenes un skaista tauta! – var atkārtot kāda britu virsnieka pirms 100 gadiem teiktos apbrīnas vārdus arī attiecībā uz mūsdienu latviešiem – aktieriem un Dvēseļu puteņa masu skatu dalībniekiem vēsturiskos kostīmos.

Tik grandiozi masu skati, gan bēgļu karavānu, gan karaspēka manevru un kauju atainojumā, laikam nav īstenoti vēl nevienā citā Latvijas filmā. Kad ieraudzīju te atdzīvojamies slavenu strēlnieku brīvbrīža bildi ar vairāku desmitu kailu, plecīgu kareivju peldi jūrā, iedomājos, ka interesanti būtu kustīgā masu skatā atveidot arī vienu otru savādu noskaņu apvējotu foto, kur latviešu karavīru dievinātais kapteinis Fridrihs Briedis trenē 1. Daugavgrīvas bataljonu.

Darba moments, ar kinokameru - Valdis Celmiņš un asistents

Tam, ka filmas varoņi lielākoties nēsā 3. Kurzemes bataljona uzplečus, nebūtu nozīmes – strēlnieku masu vienā koptēlā sapludinājis gan Grīns, gan filmas veidotāji. Savukārt strēlnieku komandieru koptēls ir Viļa Daudziņa spēlētais virsnieks Sala. Viņā, iespējams, kaut kas uztaustāms arī no Fridriha Brieža militārā ģēnija un pārliecības – “Mēs, latvieši, nekarosim kā krievi – ar lielu cilvēku masu –, mēs dosimies nevis mirt, bet uzvarēt!”

Varu tikai iedomāties, no cik daudzām interesantām un svarīgām strēlnieku odisejas ainām, ko “vajadzētu parādīt”, nācies atteikties gan Aleksandram Grīnam, gan viņa literāro tekstu vizualizētājiem.

Neapstrīdams filmas sasniegums ir tas, ka līdzvērtīgi dedzīgiem aktieriem vienu no galvenām lomām spējuši nospēlēt tieši masu skatu dalībnieki. Tāpat kā dzīvē. No izmisušu bēgļu pūļiem, kuru mājas izpostījis gan bēgošais krievu, gan uzbrūkošais vācu karaspēks, no latviešu karavīriem gūstekņu nometnēs, no tautas vienotības spēku apjautušiem strēlnieku pulkiem pamazām izauga nākamie valsts vadītāji. Tik lielu, mēķtiecīgu, apzinīgu saliedētas tautas spēku mēs otrreiz sastapsim tikai nesenajā Atmodā. Un garo, nogurdinošo filmēšanas procesu tā dalībnieki acīmredzami uztvēruši kā zināmu pienākumu, sakņu sajūtas stiprināšanu, cieņas izteikšanu valsts izcīnītājiem. Tas nepaliek nepamanīts. Tas nepazūd.

Foto: Vilnis Slūka

Vēstures krustvārdu mīklas

Vēl viens savdabīgs koptēls romānā ir strēlnieku balsis. Pirms pāris gadiem, strādādams pie Askolda Saulīša Simtgades filmas Astoņas zvaigznes scenārija, lasīdams Pirmās Pasaules kara strēlnieku atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas un pie reizes pārskatīdams arī Grīna romānu, pabrīnījos, cik blīvi Dvēseļu puteņa tekstos iestrādāti autentiski dokumenti. Mats matā, vārds vārdā! No kāda sulīga stāstiņa iekļaušanas scenārijā dažkārt atteicos ne tādēļ, lai Grīna autortiesību turētāji man neizrakstītu rēķinu, bet lai necitētu to, ko viens jau pirms manis citējis. Pilnībā neizdevās. Tagad paša izmantoto avotu atspulgus redzu jaunajā spēlfilmā. Piemēram, mana veconkuļa strēlnieka Pētera Lapaiņa stāstīta un arī starpkaru strēlnieku atmiņās publicēta epizode Nāvessalā – vācieši uz ierakuma vaļņa izstumj nogrēkojušos sargkareivi. Nelaimīgajam tas nozīmē nāvessodu, bet streļķi no pretējās puses nešauj. Atskan “Bravo, Letten!”, ko Grīns citējis, dokumentālo aprakstu papildinādams ar izdomātu, bet ticamu streļķu mēļošanu.

Spēlfilmas veidotāji gājuši vēl tālāk un inscenējuši ainu, kurā galvenajam varonim Artūram Vanagam bliezt pa vācieti piedāvā viņa paša tēvs (lomā Mārtiņš Vilsons), bet Artūrs nespēj. Arī ticami.

Līdzīgu pārveidojumu romāna “lakonizējumā” netrūkst – bez tādiem diez vai varētu trim pilnmetrāžas filmām atbilstīgas grāmatas daļas savīt vienā. Kopā sapludināti un vispārināti arī vairāki tēli, koriģēti likteņstāsti – par to varētu strīdēties, bet, ja deklarēts, ka filma veidota tikai “pēc romāna motīviem”, piekasīties nevar. Galu galā, ja gribas pārbaudīt literārās un dzīves patiesības identitāti, jālasa avoti, jāsalīdzina vārdi un datumi gan pirms, gan pēc filmas skatīšanās. Tas būs tikpat vērtīgi, cik aizraujoši – kā krustvārdu mīklu minot. Tā, starp citu, mani uz garāku tekstu īsināšanu, faktu un skaitļu ravēšanu mudināja Askolds Saulītis, kad mēs strādājām pie Simtgades filmas Astoņas zvaigznes scenārija.

Ja runā par strēlnieku gaitu un brīvības cīņu atainojumu, tās stilistiku latviešu filmās vispār – cik nu mums tādu strēlnieku filmu vispār ir  –, šo jaundarbu var likt tuvāk Aigara Graubas Rīgas sargiem. Vēsturiskās patiesības pamati Dvēseļu putenī gan ir krietni stingrāki, varbūt pat nevainojami. Mazliet tālāk tā stāv no režisora Pāvela Armanda 1958. gadā (latviešu komunistu “pretkrieviskā dumpja” laikā!) uzņemtā Latviešu strēlnieka stāsta – lai arī Jēkaba Reiņa tēlotais Miķelsons labā nozīmē atgādina Eduarda Pāvula iemiesoto Rīgas pašpuiku Janku Piparu.

No kreisās: Miķelsons (Jēkabs Reinis) un Artūrs (Oto Brantevics) Foto: Pēteris Vīksna

Dvēseļu puteņa patoss atšķiras arīdzan no leišu izcelsmes režisora Aleksandra Rusteiķa mēmās lentes Lāčplēsis (1930), kas mūsdienu skatītājam var šķist jancīga, bet valdzina ar autentisku sava laika un brīvības cīņu patētiku. Šīs filmas pirmizrādi Tallinā esot boikotējuši igauņu Neatkarības kara veterāni, un viņiem, protams,varēja būt rūgtumiņš par Baltijas landesvēra sakāves pierakstīšanu nevis Kalapuiša, bet Lāčplēša kareivjiem. Pat Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieka baltais zirgs Ansis, uz kura Jorģis Zemitāns 1919. gada 4. jūlijā triumfāli iejāja Rīgā, tai brīdī teorētiski varēja atrasties Igaunijas armijas intendantūras reģistros. Un joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ igauņu karakuģi Rīgas aplenkuma dienās no Daugavas puses ar dažiem lādiņiem pabirdināja pulkveža Baloža štāba logus. Vai nejauši , vai arī tāpēc, ka landesvēra atsevišķās latviešu brigādes komandieris Cēsu kaujās nenāca talkā Igaunijas un tās sastāvā esošās Ziemeļlatvijas armijai? Vai Cēsu kauju epizodes, Jorģa Zemitāna vienību uzbrukums Baloža sabiedrotajiem – dzelzs divīzijai un Baltijas landesvēram  –  nav dēvējams par pilsoņu karu?

Aleksandrs Grīns un pēc viņa romāna motīviem uzņemtā filma šādus jautājumus neuzdod. Diez vai arī turpmāk uz tiem kāds spēs nepārprotami atbildēt. Es pašlaik tikai jautājumus uzdodu sev, jo kopā ar Askoldu Saulīti atkal strādāju pie dokumentāla kino stāsta, šoreiz – par Neatkarības karu, un tas laiks šķiet vēl pretrunīgāks, sarežģītāks par strēlnieku cīņām pie Slokas, Nāvessalā un Tīrelī.

Dvēseļu puteņa ekranizācijā šo sarežģītību aktualizē igauņu kareivja teiktais Cēsu kauju priekšvakarā: “Ir nu gan tev varena armija – bērni, dezertieri un bēgļi!”

Tā arī bija. Karotspējīgu latvju vīriešu vairums līdz ar strēlnieku pulkiem vēl atradās Krievijā vai bēgļu gaitās, vai mobilizēti Sarkanajā armijā, kas uzbruka 1918. gada 18. novembrī pasludinātajai Latvijas Republikai. Latviešu nacionālās armijas jaunākajam ierindniekam, ebreju puisēnam Konstantīnam Gorelikam, kurš 1919. gada jūnijā aizbēga no mājām un iestājās Cēsu bataljonā, šai brīdī bija 10 gadi. Mazliet vecāku zēnu skaits būs skaitāms tūkstošos. Taču mūsu nacionālā armija veidojās ne tikai no “bēgļiem, bērniem un dezertieriem”. Apmēram 3000 sieviešu iestājās sieviešu palīdzības korpusā. Atsevišķs stāsts varētu būt par sabiedroto lomu un latviešu diplomātisko cīņu, par palīdzību, par atzīšanu, sākot no Krievijas Valsts domes un beidzot ar Parīzes Miera konferenci. Kā to visu apvert, ja, piemēram, profesors Ēriks Jēkabsons viens pats par Latvijas un ASV attiecībām šai laikā sarakstījis vēl biezāku grāmatu par Dvēseļu puteni? Vai mūsu tautai šādas vēstures nav par daudz?

Foto: Kristians Poikāns


Uz priekšu, latvieši!

Filmas Dvēseļu putenis pirmizrādes notiek 100. gadskārtā kopš Latvijas armijas un sabiedroto 11. novembra uzvaras cīņā pret Bermonta-Avalova krievu monarhistu armiju un tajā paspārni radušiem vācu spēkiem ģenerāļa Golca vadībā. Lai arī mūsu priekštečiem toreiz ne mazāk svarīga bija ienaidnieka iztriekšana no Kurzemes un sekojošā Latgales atbrīvošana no padomju Krievijas karaspēka, Aleksandrs Grīns triloģijai punktu pielicis ar bermontiādes atainojumu un galvenā varoņa Artūra Vanaga atgriešanos mājās, no kurām viņu izrāvis Pirmais Pasaules karš. Filma apraujas vēl ātrāk – ar konspektīvu 1919. gada vasaras Cēsu kauju atainojumu un Ziemeļlatvijas armijas ienākšanu Rīgā, lai saplūstu ar Baloža brigādi vienotos Nacionālajos Bruņotajos spēkos.

Gan romāns, gan filma klusē par baiso haosu un neziņu vācu okupētajā Rīgā kopš 1917. gada septembra, kad strēlnieku pulki pēc asiņainām aizstāvēšanās kaujām, izglābuši no ielenkuma ap 300 000 vīru lielo Krievijas 12. armiju, tika ierauti Krievijas pilsoņu karā. Te nākotnei svarīgu vēsturisko ekranizāciju iztikas minimuma sarakstā varētu ierakstīt Annas Brigaderes grāmatu Dzelzs dūre.

Joprojām ne literāri, ne kinematogrāfiski bez ideoloģiskiem spaidiem nav aptvertas latviešu strēlnieku gaitas Krievijā, Maskavā, Kremlī, no kurienes strēlnieki esot rakstījuši Rainim: “Mēs esam šeit. Ko darīt tālāk?”

Atbilde tais apstākļos nevarēja būt vienkārša. Strēlnieki to nevarēja rast. Politiķi arī ne. Izņemot LSDSP, visas latviešu politiskās partijas, kas 1918. gada novembrī apvienojās Tautas Padomē, jau bija dibinātas tikai 1917. gadā – faktiski pēc tam, kad latviešu strēlnieku kongress, nododams savus virsniekus, pieņēma bēdīgi slaveno rezolūciju par atbalstu lieliniekiem. Tā savukārt jāsaista ar 1919. gada Padomju Latvijas sarkanā terora mēnešiem, tautas kraso šķelšanos kreisajos un labējos, kas pēc rakstnieka Dzintara Soduma domām tālejoši grāva Latvijas demokrātisko iekārtu ilgi pēc Neatkarības kara, noveda pie 1934. gada apvērsuma un beigu beigās neļāva tautas spēkiem sakļauties vienotā dūrē kā strēlniekiem Ziemassvētku kaujās, lai pretotos 1940. gada okupācijai.

Soduma peltās latviešu šķelšanās simptoms, manuprāt, saskatāms arī Aleksandra Grīna principā – nesaukt vārdā 5. Zemgales pulka komandieri pulkvedi Jukumu Vācieti

pat tajās romāna epizodēs, kur strēlnieku mīlētā, par “tēvu” sauktā komandiera dalība un nozīme nav apejama. Piemēram, Ziemassvētku kaujās kritušo apbedīšanas ainā, kur Jukums Vācietis, raudādams par saviem zēniem, teicis vienu no savām spilgtākajām nacionālajām runām, Dvēseļu puteņa lasītājs uzzina vien par kāda anonīma “zemgaliešu virsnieka” klātbūtni. Pavisam citādi nākamo Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, kurš līdz nošaušanai Maskavā tā arī neiestājās lielinieku partijā un acīmredzami gribēja atgriezties brīvajā Latvijā, parādīts Aleksandra Čaka Mūžības skartajos.

Foto: Linna Mazika

Ziemassvētku kaujās, kas ar lielu atvēzienu inscenētas jaunajā filmā, latviešu strēlnieku pulki patiešām bija saliedēti, spēcīgi, nikni un izmisuši. Iespējams, viena no prasmīgākajām un  saliedētākajām kaujas vienībām tālaika pasaulē. Krievijas valdība, šī spēka iebiedēta, jau bažīgi apsvēra strēlnieku nacionālo pulku drīzu izformēšanu. Latviešu karaspēkam apzināti neļāva pārtapt pilntiesīgās divīzijās ar savu artilēriju, aviāciju un citu tehnisko nodrošinājumu. Tai pašā laikā formāli izlūkošanas un speciālo operāciju veikšanaiveidotie bataljoni un pulki bez artilērijas atbalsta tika triekti frontālā uzbrukumā pret pamatīgiem vācu nocietinājumiem un pretī nāvei. Solītā likme bija augsta – Jelgavas un Kurzemes atbrīvošana. Uz priekšu, latvieši!

Viss izrādījās māņi. Pēc neticamas frontes līnijas pārraušanas streļķus pameta likteņa varā. krievu papildspēki lielākoties vai nu atteicās iet cīņā par “čuhnu zemi”, vai bēga.

Reizē ar tūkstošiem kritušo bruka strēlnieku ticība. Ieguva sabiedrotie Rietumu frontē. Strēlnieku uzbrukuma dēļ vācieši nevarēja atvilkt savus spēkus no austrumu frontes, bet 1917. gada septembrī, virzīdamies uz Rīgu cīņā ar Kārļa Goppera un Jukuma Vācieša komandētajiem strēlniekiem, bija spiesti iesaistīt savas armijas lepnumu – prūšu gvardi.

Kritušo brīvprātīgo vietā pēc Ziemassvētku kaujām latviešu pulkos lielā skaitā stājās svaigi mobilizētie, nereti ar zemāku patriotisma lādiņu sirdīs. Lielinieku aģitatori mērķtiecīgi grāva vēl tikai nupat streļķos pamodināto nacionālo pašapziņu. Pilnībā nespēja sagraut – Ziemassvētku kaujās gūtā pašspēka sajūta pārmantojās Neatkarības karā.

Foto: Vilnis Slūka

Pašspēka apliecinājums ir tā nozīmes novērtēšana mūsdienās. Ziemassvētku kaujas un strēlnieku liktenis māca, ka lielajās lietās mums jāmācās būt daudz, daudz vienotākiem nekā līdz šim, arī ikdienā. Un šīs “lielās lietas” jāiemūžina liela vēriena filmās. Varbūt vairākās, daudzās, seriālos. Starp citu, kāds jauns cilvēks pēc 8. novembra Dvēseļu puteņa pirmizrādes man atzinās, ka no spēlfilmas neko daudz nesaprastu, ja iepriekš nebūtu redzējis Askolda Saulīša Bermontiādi un Astoņas zvaigznes.

Katrs kā mirdzošs stāsts

Pagaidām nespēju un negribu novērtēt filmu Dvēseļu putenis kā kinodarbu. Pagaidām man tas ir notikums, ko sagādājis daudzu cilvēku pamatīgs darbs, un to nevar necienīt. Uz aktieriem – gan profesionālajiem, gan jaunajiem, gan pirmā, gan otrā plāna, par Artūra un Martas tēlotājiem nemaz nerunājot, – nevarēju skatīties citādi, kā tikai ar sajūsmu. Katrs no viņiem ir mirdzošs stāsts. Katrā masu skata dalībniekā gribējās ielūkoties. Katra kritušā un sakropļotā bija žēl. Katrs čekists un komisārs saniknoja. Skaidrs, ka nav notikusi svētas tēmas profanācija vai spekulācija par tēmu.

Rodas nebūt ne peļama vēlme romānu nesteidzīgi palasīt – vislabāk vilcienā, gar kura logiem slīd (vai, kā teiktu Grīns, “pludo iekšā un ārā”) Latvijas ainavas.

Romānā šausmas, sprādzieni, dzīvība neizskatās tik naturāli un šausminoši. Romānā nedzird lielgabalus, bet gan “nikni ierūcamies neredzamus milzu suņus”. Daudz metaforu, kaut kas maģisks, ko reālistisks kino nemaz nevar izrunāt. Romānā satiekam vairāk vai mazāk pazīstamas vēsturiskas personas, kuru noģīmji daudz redzēti grāmatās un laikrakstos. Nu tās iegūst jaunus vaibstus, un man šie vaibsti liekas dzīvi. Nebūtu slikti, ja nākamo Dvēseļu puteņa drukāto vai elektronisko izdevumu, kā tas pēc ekranizējumiem nereti notiek, ilustrētu ar kadriem no filmas, ar sejām, kas tagad gribot negribot saaugušas ar Grīna tēliem un to prototipiem.

Apstājos pie viena teikuma romānā: “Ja viņu dvēseles būtu puķes...” Ja mūsu strēlnieku un viņiem dārgo cilvēku dvēseles ir puķes, tās atkal laikam uzziedējušas. Gan filmā, gan notikumā. Ja mūsu skolēni, kurus reizēm nevar ar lūgšanos pierunāt izlasīt kaut vienu no Dvēseļu puteņa daļām, tagad tālruņa bakstīšanas vietā izlasīs visas, šīs filmas izdevumi, tās veidotāju un aktieru darbs atmaksāsies ar uzviju.

Foto: Pēteris Vīksna

Raksta titulfoto: Pēteris Vīksna

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi