“Nemirstīgie / Immortal”. Vīles uz āru

Šī šķietami vienkāršā dokumentālā filma saņēmusi jau trīs nozīmīgu starptautisku festivālu galvenās balvas un pārstāvēs Igauniju sacensībā par "dokumentālo Oskaru". Tumsas, gaismas un ledus spēles režisores Ksenijas Ohapkinas filmā “Nemirstīgie” patiesībā atsedz bīstamus cilvēku programmēšanas mehānismus.

Pēc filmas Nemirstīgie noskatīšanās man, tāpat kā mūsu bijušajam prezidentam, nedeva mieru un brīžiem pat uzmācās eksistenciāli jautājumi. Jau sen atsevišķos mūsdienu sabiedrības slāņos pieņemts, ka jautājumam “Kas es esmu?” jābūt ikviena kaut cik izglītota un domājoša cilvēka dienaskārtībā. Manā gadījumā gan ar atrunu, ka ne jau šādā diskursā ceļos un guļos, bet, ja kaut kas trāpa esībai būtiskos punktos, tad gan.

Filmas Nemirstīgie vēstījums bija tas, kas mani pamodināja un lika atcerēties, no kurienes nāku. Šis vēstījums man šķiet pats svarīgākais un

ar to es gribētu iesākt, pagaidām atliekot malā filmas nenoliedzamās kinematogrāfiskās un estētiskās vērtības.

Proti, atainotās cilvēku izveides, ja vēlaties, audzināšanas metodes ir tās pašas, ar kādām pirms daudziem gadiem tiku audzināta arī es. Es to visu pazīstu, tas sēž manā apziņā un ir ietekmējis un turpina ietekmēt visu manu dzīvi. Un, ja kādam mūsdienu vecākam vai skolotājam ir problēmas paskaidrot bērniem, kāda tad bija dzīve Latvijā padomju laikā, tad vajag aizsūtīt viņus uz kinoteātri un paskatīties, jo tur principā tas ir parādīts.

Redziet, gandrīz tikpat jēliem vārdiem, kā jaunarmiešu virsnieks-apmācītājs filmā strostē puisi visu viņa biedru priekšā, mans bērnības deju skolotājs, manas neveiklās sagrīļošanās saniknots, protams, tikai un vienīgi pedagoģiskos nolūkos kliedza: “Briedei gan laikam vecāki dzērāji, ka nevar nostāvēt!” Un angļu valodas kursu skolotāja uz jautājumu, ko nozīmē “abroad”, pavērsa acis uz augšu un visas klases priekšā novaidējās: “Viņa nezina, kas ir “abroad”…”

Tas bija ļoti smieklīgi, un kopš tā laika man bija skaidrs, pie kā noved muļķīgu jautājumu uzdošana.

Tas vēl nav viss. Es arī esmu skolas laikā apguvusi ne tikai dejošanu, bet arī kalašņikovu. Automāta salikšana un izjaukšana uz laiku (man šķiet, rekords bija 12 sekundes), protams, arī šaušana – es biju ļoti laba, 46 punkti no 50, un mani līdz ar vēl 10 klases biedriem izvirzīja dalībai republikāniskajā militārajā spēlē Ērglēns. Gatavojoties spēlei, mēs stundu laikā braucām uz armijas daļu, un nekautrēšos atklāt, ka dīvainas apstākļu sakritības dēļ mēs dabūjām pirmo vietu. Mūs jau gribēja sūtīt tālāk uz Vissavienības sacīkstēm, taču, tā kā brauciens bija ieplānots vairs ne stundu laikā, bet vasaras brīvlaikā, mēs saņēmāmies un atteicāmies braukt. Tāpēc mūsu pirmo vietu tomēr anulēja un atdeva Rīgas 1. vidusskolas komandai, kurai, cita starpā, bija arī labāki tērpi un īsteni stingrs un ordeņots militārās mācības skolotājs ar Vissavienības mērogam labāk piemērotu etnisko izcelsmi un ideoloģisko pārliecību.

Un tāpēc es nebrīnos, ka mana meita, kurai pārsvarā izdevies izvairīties no šādām audzināšanas metodēm, kategoriski atsakās iet jebkādā dejošanā – acīmredzot pirmā pieredze, kad aizsūtīju viņu uz skolas tautas deju pulciņu, bija liktenīga. Un tikšanai uz skolēnu deju svētkiem, kur taisnām rindām arī mūsdienās ir liela nozīme, ir sava cena. Kā saka, “мне нужны железные люди!” – tā kliedza Oļega Meņšikova tēlotais hokeja treneris Anatolijs Tarasovs krievu varoņeposā, filmā Leģenda Nr. 17 par hokejistu Harlamovu, kurš, sadauzīts un zem formastērpa noasiņojošs, bet karavadoņa Suvorova garā pareizi audzināts (“grūti mācībās, viegli kaujā!”), likās uz ambrazūras un izspieda vēsturisko PSRS hokeja izlases uzvaru pār kanādiešiem.

Bet es arī nebrīnos, ka mana un mazliet vecāka paaudze, ja arī iziet ielās protestēt pret netaisnīgu budžeta sadali, tad tik vārgi un pieklājīgi, ka tas nevienu dalītāju īpaši neuztrauc.

Jo mēs, kaut arī jau sen dzīvojam brīvajā Latvijā, nevis apspiestajā Krievijā, tomēr instinktīvi zinām, ka pietiek arī pie mums ar akmeni izdauzīt kaut vienu logu Saeimā, lai mūs sameklētu ar Interpolu un ieslodzītu cietumā.

Ko es ar to gribu teikt? Ja pareizi atceros, režisore Ksenija Ohapkina kādā intervijā minēja, ka viņas mērķis bijis atsegt šādu cilvēku programmēšanas mehānismu, izgriezt to uz āru, tā ka redzamas vīles. Es gribu teikt, ka tas viņai ir pilnībā izdevies.

mentālā stāvokļa tēls

Neskatoties uz ietilpīgo un spēcīgo saturu, par vienu no filmas zīmīgākajiem raksturlielumiem jāmin tās vizuālā valoda, ko gribētos nosaukt par tēlaino stilīgumu.
Pirmkārt, viss norisinās tālajos ziemeļos, vietā ar smalki zīmīgu nosaukumu Apatīti – kādreizējās ieslodzījuma nometnes vietā uzceltā padomju pilsētā, kuru pārsvarā apdzīvo kādreizējo ieslodzīto pēcteči. Varat iedomāties tās tumsas, gaismas un ledus spēles – lielākā filmas daļa vispār ir filmēta noir estētikā, kas, visticamāk, tik tālu ziemeļos vismaz pusgadu ir normāls stāvoklis. Tomēr ziemeļu eksotika un kultūras īpatnības kontrastē – tumsībā pēkšņi atmirdz zelta koks kā dieva dāvana. Beidzot kāds gaišums! Plastmasas centrs, uz ko tiekties!

Caurcaurēm klātesošie vilcienu sastāvi, kas brīvam cilvēkam asociējas ar ceļojumiem un piedzīvojumiem, šeit rada asociācijas ar biedra Staļina sentencēm par skrūvītēm, zobratiņiem un viņu lomu lielā vēsturiskā mehānisma griešanā. Tie ienes filmas vēstījumam nepieciešamo monotonitāti un pārliecību par pasaules kārtības kontinuitāti (šeit lasi – nemirstību). To meistarīgi uzņēmis operators ar jūtīgu aci (galvenais operators - Aleksandrs Demjaņenko). Daži kadri ir tik drausmīgi skaisti, ka izraisa estētiski sāpīgu pārdzīvojumu – piemēram, dzīvojamās mājas gaiteņi ar šizofrēnisku apgaismojumu, kura dokumentalitātei pat grūti noticēt. Kad tie parādās vēlreiz, jau gribas pasmaidīt – nu, beidziet… Tā ir rūpīga un mērķtiecīga atlase, kas vispārina iedzīvotāju mentālā stāvokļa tēlu.

Tas, ka kamera tik ļoti turas puspanorāmas attālumā un necenšas pieiet tuvāk indivīdam, lai, iespējams, saskatītu kādu cilvēciskāku vaibstu, šķiet, ir autoru apzināta izvēle.

Jo tie jauno cilvēku vaibsti, kas ierindā un tuvplānā, neradīja sajūtu, ka būtu caursitami. Vai varēja tikt tuvāk, vai nevarēja, nav zināms, taču jāpiekrīt režisoram Vitālijam Manskim, kurš filmas Latvijas pirmizrādē norādīja (iespējams, šai gadījumā piedomādams arī par savu Ziemeļkorejas filmu), ka režisoram ir tiesības radīt savu subjektīvo skatījumu uz to, ko viņš rāda.

Ļoti stilīga man likās arī kultūrvides iezīmēšana ar tumšajiem siluetiem vārtrūmēs – brīžam jau uz humora robežas, sevišķi atbilstošas mūzikas pastiprinājumā. Atcerēsimies, ka filma veidota kā poētisks novērojums, bez teksta. Ja nelasām anotācijas, tad nezinām neko par šo kādreizējo cietumnieku pēcteču izcelsmi, taču vizuālie kodi runā ļoti izteiksmīgi.

Es jau minēju, ka filma ir krāsaina, taču krāsa balansē smalka un monohroma pelēkuma robežās. Noteikti jāatzīmē filmas krāsotāja jeb krāsu dizainera darbs – proti, izcils mūsu pašu Krišs Roziņš.

Man šķiet, Nemirstīgo veiksmes atslēga (šī šķietami vienkāršā dokumentālā filma  saņēmusi jau trīs nozīmīgu starptautisku festivālu galvenās balvas un pārstāvēs Igauniju sacensībā par dokumentālo Oskaru) ir tās scenārijs, dramaturģija un montāža – respektīvi, tas, kas šos visus skaistos kadrus izvieto un saliek pa vietām. Es varu iedomāties (kaut gan nezinu), kā jaunā un talantīgā režisore Ksenija Ohapkina, kas dzimusi inteliģentā ģimenē tieši pirms Padomju Savienības sabrukuma un nonākusi tādā vidē kā Apatīti, filmē to ar Krievijas inteliģentes šausmu apziņu. Viņa skatās un vēro šo eksotisko parādību kā baltais cilvēks no malas. Viņa nevar identificēties ar novēroto, jo – pat ja ir uz savas ādas izbaudījusi līdzīga cilvēkveides mehānisma iedarbību (galu galā Ksenija ir no Krievijas), tad, visticamāk, salīdzinoši maigā veidā.

Domāju, ka ļoti liela loma, veidojot režisores dziļāko apjēgu par to, kas tur īsti notiek un ko no tā var iztaisīt, varētu būt bijusi scenāristiem.

Pirmkārt jau igaunietei Kersti Uibo, kam aiz muguras ir liela un smaga personīgā padomju pieredze – kinorežijas vietā talantīgā Kersti gadiem slaucījusi ielas, kad savulaik par pretpadomiskiem izteicieniem izsviesta no radošās aprites. Šobrīd Kersti, paralēli savu īsfilmu režijai, pasniedz dokumentālo kino Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā un māca studentiem pašu svarīgāko – saskatīt materiālā filmu. Arī Pauls Bankovskis, kurš daudz rakstījis par padomju laika pieredzi skolā un tamlīdzīgi, pazīst drēbi, un tāpēc radies labs komandas darbs – kopā viņi sajutuši to nervu, izvilkuši sižeta līniju bez vārdiem un paskaidrojumiem, salikuši akcentus un palīdzējuši stāstam tapt.

Protams, ir jāatzīmē abu producentu darbs. Varbūt nav pieklājīgi tā rakstīt, jo filmas galvenais producents Riho Vestriks (Igaunija) un Uldis Cekulis (Latvija) ir bijuši arī mani producenti. Taču fakts ir tāds, ka viņu sadarbība ļauj notikt labām filmām.

Laiks, kas apstājies

Es pajautāju fotogrāfam Andrejam Grantam, vai viņam nešķiet, ka filmas autoru nostāja ir mazliet par kategorisku? Viņš teica – šajā gadījumā vēstījums ar formu sabalansējoties. Mēs esam izgājuši cauri tam filmā notiekošajam, un mēs jau varam atļauties uz šo situāciju atskatīties no tagadnes pozīcijām, viņš teica. Mēs esam vienojušies par to, ka mūsu dzīves modelis ir labāks, un tagad varam atļauties vērot (man negribas lietot šeit vārdu “varoņus”, drīzāk subjektus) caur mikroskopa stikliņu.

Taču viņiem nav izejas, draugi! Viņiem laiks ir apstājies. Viņiem nav citu tradīciju, kodu un sakņu, uz kurām balstīties. Mēs jau esam kļuvuši par baltajiem kolonizatoriem, kas noraugās uz iezemiešu dīvainībām, un mūsu vienīgais attaisnojums ir tas, ka mēs šo parādību pazīstam, esam izcietuši un tādējādi brīdinām pasauli. Un tā, protams, nav nejaušība, ka tieši igauņi un latvieši ir producējuši šo filmu…

Ja es vēl kaut ko varētu vēlēties, tad tam būtu jau tikai personīgās gaumes nozīme, kam, iespējams, nav pat sakara ar šo filmu. Es piederu pie pustoņu cienītājiem, tāpēc dažbrīd mani aizskāra tiešums, ar kādu tieku uzrunāta, itin kā es, skatītājs, būtu kaķēns, kas paņemts aiz skausta un ar purnu iegrūsts sniegā – skaties, vai tu noteikti redzi? Redzu, redzu, es saku, kad trešo reizi parādās supermaniakālais koridors vai montāžas vieta starp jaunarmiešu un balerīnu maršēšanu.

Bet galu galā man tomēr salūst sirds

(acīmredzot, tuvojas vecuma sentimentālisms), kad filmas beigās parādās bērnu gultiņas kārtējā masveida mītus un produktus ražojošā iestādē – bērnudārzā. Un mazā bērna actiņa. Mazā bērna, kura liktenis, kā mums saka filmas autori, būs uzaugt par mašīnu, kas apgādās Krieviju ar oglēm, un ienīst tos, kas nav gatavi nolikt galvu uz ežiņas par Dzimteni.

Un man tīri cilvēciski ir cerība, ka nākamajai filmai, ko uzņems Ksenija, būs sižets un varoņi, kuros būs iespējams saskatīt kaut nelielu siltuma un cilvēcības spraudziņu. Ka viņai būs iespēja un vēlēšanās to parādīt. Un, ja ne mīlestība, tad vismaz žēlsirdība.

Man nezin kāpēc šķiet, ka to var pat Apatītos, ja pienāk tuvāk.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi