Lielā kino mazais brālis – īsfilma

Rīgas Kino muzeja lektorijs “Otrā maiņa” kinoteātrī “Kino Bize” uzņem apgriezienus – 9. februārī tur Latvijas slavenākie kinoblogeri Sergejs Timoņins un Sergejs Musatovs runās par mūsdienu kino zīmoliem un virzienu, kurā dodas komerckino – nevis sīkveli, triloģijas un cikli, bet veselas kino-pasaules.
„Kino Raksti” pēc lekcijām publicē stāstītā izklāstu; šeit „Otrās maiņas” iepriekšējā lekcija – Annas Veilandes Kustikovas stāsts par īsfilmām pasaulē un Latvijā.

Mūsdienu kino priekšteči ir dažādi mehānismi - kustīgā attēla radīšanas un izrādīšanas tehnikas, kas lielākoties uzrunā skatītāju viens pret vienu. Ar laiku, redzot, ka kustīgās bildes ir pieprasīts izklaides veids, tehnika attīstās līdz tam, ko mēs šodien saprotam ar vārdu savienojumu „kinoteātra seanss”, līdz ar to kino – tāds, kā mēs to pazīstam šodien, baudāms tumšā kino zālē līdzās vēl simtam skatītāju -, dzimst 19. gadsimta beigās.

No propagandas līdz mākslai

Kino sākotnējā forma ir īsfilma, to nosaka tehniskās iespējas. Ar laiku, 20. gadsimta otrajā desmitgadē parādoties pirmajām pilnmetrāžas filmām, kino lentes arvien pieaug metrāžā, jo aug skatītāju kāre pēc garāka piedzīvojuma. Kino var sākt vērtēt līdzās teātrim un operai, tomēr tās arvien paliek augstās mākslas.

Šķiet tikai loģiski, ka ap šo laiku īsfilma skatītāja acīs kļūst par lielās filmas mazo brāli, to kvalitāte krītas, un īsfilma uzsāk ceļu uz funkcionālo pusi.

Tomēr, par laimi īsfilmai, šo formātu pārķer mākslinieki - tiem ir mazāk naudas, bet vairāk ideju, un tie ir brīvi.

Līdz ar to īsais formāts kļūst par vietu eksperimentiem un jaunatklājumiem – gan tehniskiem, gan estētiskiem, gan saturiskiem; tā ap 20. gadsimta 20 gadiem parādās mākslinieku filma īsformātā.

Vissmagāk īsfilmai klājās tad, kad tā kļuva par propagandas ruporu – tas notika Otrā pasaules kara laikā, un skatītāji īsfilmu sāka uztvert kā reklāmas pauzi (droši vien tāpat, kā kādreiz 30. gadu Latvijā uztvēra pirms katra kinoseansa obligātās kinohronikas, padomju laikā - kinožurnālus). Pēckara pirmajos gados īsformāta kustīgo attēlu – lai gan abstraktu, eksperimentālu un tikai retajam šajā laikā pieņemamu – pie dzīvības uztur mākslinieki un daži kinofestivāli.

Kopš 50. gadiem Eiropā un ASV vairojas pilna laika kinoskolas, līdz ar to īsfilmas iekaro vietu mācību procesā un to režisori visbiežāk ir kino studenti jeb jaunā paaudze. Šajā gadījumā gan visbiežāk īsais formāts ir pakāpiens uz pilnmetrāžu, kā arī vieta, kur mācīties.

Kadrs no Stenlija Kubrika filmas "Day of the Fight" (1951) 

Režisora Stenlija Kubrika debija kinorežijā – dokumentāla īsfilma Day of the Fight (1951, ASV) 

Klermonferānā, Oberhauzenē un citur

Tā nu īsais formāts, ārdoties mākslinieku rokās, festivālos un galerijās, bet nīkstot kinoskolās, klusi gaida 90. gadus, kad īsfilma atkal atgūst likumsakarīgu vietu kinoprocesā – šoreiz gan neatkarīgā kino jomā līdz ar video parādīšanos un vēl jo vairāk digitalizāciju 2000. gados. Šeit gan jāmin, ka 20. gadsimta 80. gados īsformātam pievienojas jauns draugs – mūzikas video, kas šobrīd jau pilnā mērā var tikt saukts par atsevišķu žanru.

Pieaugot īsfilmu skaitam, dažādībai un kvalitātei, rodas arī telpa to izrādīšanai – skaitā pieaug specializēti īsfilmu festivāli, kas šodien ir īsfilmas galvenās mājas līdzās internetam.

Šobrīd pasaulē ik gadu tiek ražots desmitiem tūkstošu īsfilmu – precīzs skaitlis, protams, nav zināms,

bet divi lielākie Eiropas un pasaules īsfilmu festivāli (Klermonferānas starptautiskais īsfilmu festivāls Francijā / Clermont-Ferrand Short Film Festival un Oberhauzenes Starptautiskās īsfilmu dienas / Internationale Kurzfilmtage Oberhausen) katrs saņem vismaz 8000 īsfilmu pieteikumu katru gadu. Tātad, ņemot vērā, ka tikai daļa no šīm filmām pārklājas un vēl visdrīzāk lielākā daļa studentu filmu no Āzijas un ASV līdz šiem festivāliem nemaz nenokļūst, pasaulē būtu jābūt saražotām vairāk nekā 10 000 un pat 20 000 īsfilmām ik gadu.

Jāpiebilst, ka Oberhauzenes un Klermonferānas festivāliem ir katram savas intereses – pirmais seko visam, ko vien pasaulē rada, pētot to, kas īsfilma vispār var būt, bet otrs vairāk pievēršas tā sauktajām sociāli aktīvajām un sabiedrībai viegli uztveramajām īsfilmām. Vairāk par īsfilmu festivāliem var lasīt ŠEIT.

Kas veido īsfilmas mūsdienās? Lielākoties tie ir studenti, tomēr atrodami arī profesionāli režisori, kuru radošā biogrāfija ietver pat vairāk nekā 20 īsformāta darbus. Te kā piemērs jāmin Džons Smits (John Smith), kurš kino un mākslas vēsturē īpaši pazīstams ar savu darbu Girl chewing gum (1976). Ne mazāk nozīmīga īsfilmu autoru daļa ir mākslinieki, kas īsformātā ievieš jaunus paņēmienus, koncepcijas un svaigu mūsdienu dvesmu.

Kadrs no Džona Smita īsfilmas "Girl chewing gum" (1976) 

Režisora Džona Smita īsfilma Girl chewing gum (1976, Lielbritānija)

Īsa filma vai īsta īsfilma

Kino pirmsākumos īsfilma bija tikai tehnisks formāts, taču mūsdienās tā ir attīstījusies un var tikt uzskatīta par atsevišķu žanru, turklāt jebkurš skatītājs pamanīs atšķirību starp divu veidu īsfilmām. Pirmā un visbiežāk sastopamā īsfilma ir īsformāta filma, kas varētu būt gan fragments no pilnmetrāžas, gan tās nevērīgi saspiesta versija – visbiežāk sastopama studentu darbos. Savukārt otrs veids ir gadījumi, kad īsfilmu jau var dēvēt par žanru ar savām pazīmēm, īpatnībām un tradīcijām. Kā piemēru varētu minēt kaut vai Herca Franka leģendāro darbu Vecāks par 10 minūtēm (1978), kur filmas pamata ideja, izpildījums un saturs perfekti atbilst tās garumam. Šādu īsfilmu nav daudz, bet tieši tādus darbus meklē lielākā daļa festivālu.

Kadrs no Herca Franka dokumentālās īsfilmas "Vecāks par desmit minūtēm" (1978)

Ar šo atkāpi vēlos arī norādīt, ka nevajadzētu mehāniski salīdzināt pilnmetrāžas filmu ar labu īsfilmu – mūsdienās tās ir divas dažādas baudas. Īsfilma tūlītēji ievada noskaņā, pilnasinīgi izmanto katru kadru, aktīvi strādā ar attēla stilu, ritmu un laiku ļoti individuālā, brīvā un drosmīgā veidā. Īsfilmu dažādība līdzinās vizuālās mākslas apvāršņiem, jo, veidojot īsfilmu, režisors var atļauties vairāk.
Savukārt pilnmetrāžas filmas uzņemšanai nepieciešams daudz vairāk laika un līdzekļu, toties un varbūt tieši tāpēc tai ir mazāk iespēju būt vizuāli daudzveidīgai un krasi stilizētai, aktīvi reaģēt uz pasaulē notiekošo.

Protams, piekritīšu tiem, kas šobrīd jautā – ja jau īsfilma ir tik lieliska, kādēļ skatītāji nepieprasa tās atgriešanos kinoteātros pirms pilnmetrāžas filmu seansiem? Patiesībā tas nav skatītāju uzdevums – rūpēties par īsfilmu nonākšanu uz ekrāniem -, tomēr domāju –

ja eksperimentālā kārtā kinoteātros tiktu izrādītas sekojošam seansam atbilstošas un izmeklētas īsfilmas, ar laiku skatītāji sāktu paši meklēt īsfilmas internetā,

un pati pieejamākā īsfilmu krātuve Short of the Week būtu zināma katram piektajam Rīgas iedzīvotājam.

Jāpiebilst, ka pašas raksta autores mēģinājumi atkal ieviest īsfilmu demonstrēšanas tradīciju kinoteātros vai televīzijā beigušies ar paskaidrojumu, ka papīru darbs un finansu jautājumu risināšana būšot par apjomīgu un sarežģītu. Šīs problēmas veiksmīgi apiet Latvijas Televīzija, izrādot studentu īsfilmas, kas bieži nav gluži vienā līmenī ar pasaules īsfilmām mūsdienās, līdz ar to skatītāju viedoklis par to, kas ir īsfilma, vēl kādu laiku paliks ne visai adekvāts patiesajai situācijai.

Liktenis kuratora rokās

Latvijā lielākoties tiek ražotas tieši īsfilmas – gada laikā top pāris desmiti īsformāta darbu un īsfilmu, kas tā vai citādi varētu būt interesantas gan vietējiem iedzīvotājiem, gan ārvalstu festivāliem. Tomēr uzreiz jāatzīst – Latvijā reti top iepriekš minētā īstenā īsfilma, pārsvarā tie ir mācību darbi un daži neatkarīgu īsfilmu režisoru darbi. Protams, atsevišķi būtu jāapskata animācijas īsfilmas, kas ir panākumiem bagātākā Latvijas kino sastāvdaļa un atsevišķs veiksmes stāsts, ar ko lepoties (viena animācijas īsfilma no Latvijas gada laikā apceļo vairāk festivālu nekā jebkura Latvijas pilnmetrāžas filma vai spēles īsfilma).

Latvijas īsfilma kā tāda netiek centralizēti apkopota, arhivēta un izplatīta uz ārvalstīm – visu, ko mēs saražojam, paši noskatāmies vienu vai divas reizes tepat kādos nejaušos seansos un tūlīt arī noliekam plauktā. Tā kā augstākā līmenī īsfilma nav prioritāte, nedz Nacionālais Kino centrs, nedz arī Latvijas Kultūras akadēmija (kur studiju procesa ietvaros top lielākais skaits Latvijas īsfilmu) nav proaktīvi īsfilmu izplatīšanas jomā;

vienīgie, kas patiešām izplata Latvijas īsfilmas, ir producenti un paši režisori, kuriem visbiežāk nav nekādas nojausmas par to, kur šīs filmas sūtīt.

Teorētiski spēcīgāki šajā ziņā ir kuratori, kas apmeklē atbilstošus ārvalstu festivālus, bet faktiski kā īpaši specializējušos uz īsfilmām šobrīd Latvijā droši varu minēt tikai sevi un savus kolēģus no apvienības Short Riga. Tiesa, mūsu iniciatīva veidot vienotu īsfilmu arhīvu un izplatīšanas aģentūru pagaidām gan nav guvusi finansiālu atbalstu no valsts institūcijām. Tomēr īsfilmas Latvijā tiek izrādītas un kūrētas vairākos pasākumos – programmā Short Riga festivālā Riga IFF, īsfilmu festivālā 2ANNAS, mūzikas festivālā Positivus, programmās Future Shorts un Ūdensgabali.

Kuratora darbs pamatā ir īsfilmu skatīšanās un atlase visur pasaulē, lai izveidotu programmu savam skatītājam; aktīvs kurators strādā vismaz pie 20 programmām gadā. Lai to iespētu, kuratori brauc uz ārvalstu festivāliem lūkoties pēc tā, ko atraduši citi kuratori, tādējādi gada laikā noskatoties aptuveni 2000 īsfilmu un no tām atlasot savām vajadzībām aktuālākās. Tomēr tas nav kuratora vienīgais uzdevums; var pat apgalvot, ka mūsdienās no kuratora darba lielā mērā atkarīgs īsfilmas liktenis. Īsfilmu neviendabīgā rakstura dēļ skatītājam patīkama un kvalitatīva seansa veidošanai nepieciešams radošs darbs, kas līdzinās izstādes kuratora darbam. Katra no īsfilmām ir vērtība, un tās atrašanās vieta īsfilmu kopā jeb programmā ir izšķiroši nozīmīga – labu īsfilmu vienā programmā var aprakt vai izcelt.

Kadrs no Patrika Soderberga un Valtera Vudmena filmas "Noah"

Noah (2013, Kanāda), režisori Patriks Sederbergs un Valters Vudmens (Patrick Cederberg & Walter Woodman)

Dzimst un dzīvo internetā

Kā jau minēts lekcijas sākumā, kino priekšteči piedāvāja skatītāja un kustīgā attēla dialogu, un varētu teikt, ka šodien esam atgriezušies pie šīs tendences, izmantojot Netflix tipa platformu vai internetu un sava datora ekrānu kino skatīšanās nolūkam. Arī īsfilma atradusi sev vietu un skatītāju internetā, lai gan tā sauktā festivālu īsfilma interneta ārēs nokļūst ne ātrāk kā divus gadus pēc pirmizrādes – tāds ir īsfilmas festivālu cikla garums, bet vēlāk tās izrāda retrospektīvās vai specializētās programmās. Lielāka skatītāju loka sasniegšanai filmas ietupst interneta ērtajos portālos - vimeo.com, youtube.com, Short of the Week, Behance u.c.

Turpat internetā īsfilmas arī dzimst – piemēram, kolektīvās finansēšanas platformas Kickstarter pēdējā gada veiksmes stāsts ir īsfilma Kung Fury, kas, publicējot filmas ideju, pieprasīto 200 000 dolāru vietā ziedojumos saņēmusi vairāk nekā 600 000.

Šo filmu, tāpat kā samērā nelielu daļu mūsdienu īsfilmu, var redzēt gan festivālos, gan internetā. Līdz ar to arī īsfilma tomēr pierāda, ka kino skatīšanās ir, no vienas puses, mākslas baudīšana, bet no otras – kolektīva pieredze un notikums. Un skatītājs dažreiz var iztikt tikai ar vienu pusi.

Kung Fury (2015, Zviedrija), režisors Deivids Zandbergs (David Sandberg)

Lai arī turpmāk dzīvo īsfilma!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi