„Ābols upē”. Vēstule uz mājām

Pirmkārt, katrs kritiķis savu recenziju vispirms raksta savai paaudzei, un Kino Rakstiem vienmēr bijis svarīgi iekļaut viedokļu spektrā arī jaunākās kinokritiķu paaudzes balsi. Otrkārt, attīstoties kultūras mantojuma digitalizācijas un restaurācijas iespējām, būtisku vietu šodienas kultūras piedāvājumā sāk ieņemt restaurētas filmas no pagājušā gadsimta, nostājoties blakus aktuālā kinorepertuāra filmām. Šo abu apstākļu krustpunktā Kino Rakstos rodas jauns žanrs – aktuālā recenzija par „vecu” filmu.

Kino Raksti: - Liela daļa no šodienas jaunajiem kinokritiķiem jau beiguši studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas nodaļā, tomēr šīs profesijas pārstāvjiem ir ārkārtīgi svarīgi arī pēc diploma saņemšanas turpināt izglītoties neaptverami plašajā kino teorijas laukā. Tāpēc Kino Rakstu līdzredaktore Elīna Reitere organizē regulārus teorijas seminārus jaunākās paaudzes kino recenzentiem, un portālā tiks publicēti šo nodarbību laikā tapušie teksti. Pirmais no tiem – Aivara Freimaņa filmu Ābols upē (1974), kas skatītājiem pieejama portāla filmas.lv restaurēto filmu izlasē Latvijas filmu klasika, recenzē kuratore un internetraidījuma Mans draugs – kino cilvēks veidotāja Agnese Lipska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogramma Nākotnes kultūras piedāvājums.

Agnese Lipska: - Kopš režisora Aivara Freimaņa un kinooperatora Dāvja Sīmaņa poētiskā eksperimenta Ābols upē (1974) ir pagājuši 46 gadi, taču inscenētais divu jaunu mīlētāju pieaugšanas stāsts un reizē dokumentālais vērojums par vecās pasaules bojāeju savu laikmetu ir ne tikai izdzīvojis (filma tapa četrus sarežģītus gadus), bet arī pārdzīvojis. Varbūt tāpēc, ka operē ar pārlaicīgiem mākslas tēliem – ir puisis, ir meitene, ir āboli, ir upe un visbeidzot ir tilts, kas tūlīt taps un visu mainīs. Bet dramaturģiju kopā notur mītiskā Zaķusala kā vēstījuma gravitātes centrs.

Pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā Zaķusala aizvien ir zvejniekciemats pašā Rīgas viducī ar koka namiņiem, ceļmallapu rotātām takām, dārziem un govīm. Vienīgais transporta savienojums ar lielpilsētu ir kuģītis, kas vadā iedzīvotājus no viena Daugavas krasta uz otru. Šodienas acīm raugoties, tāda lielpilsētas pastorāle šķiet gaužām sapņaina un neiespējama, taču filmas veidotāji ar sev piemītošo dokumentālistu nervu ir jutuši, ka šis gaistošais sapnis ir jāpieraksta (ar kameru), lai vēlāk to varētu atstāstīt citiem.

Tomēr jāsāk ar atkāpi. Filmu skatos pandēmijas sarkanajā zonā Berlīnē, un varbūt tas ir ap 18. novembri rakstītu vārdu sentiments vai varbūt ilgstošas pašizolēšanās blakne, taču viss citkārt tik pašsaprotami latviskais manā apziņā šoruden ir ieguvis citu vēstījumu. Izrādās, dzimtā valoda un kultūra ir pavisam reāla substance vai sala, pie kuras pietauvoties, kad visas pārējās identitātes formas karantīnas mēnešos ir kļuvušas netveramas.

Pusotru gadu dzīvojot kebabu metropolē, man arī nekad iepriekš nav kārojies kāpostu tīteņus. Šajā kontekstā gluži vai par mierinājumu top Kino Rakstu aicinājums uzrakstīt par filmu Ābols upē, lai arī apzinos, ka, izņemot interneta resursus, man nav pieejas pārskatīt Aivara Freimaņa filmogrāfiju vai izlasīt jau sapētīto. Zinu, ka šis neparastais kinodarbs ir iekļauts Kultūras kanonā, bet zinu arī to, ka dažkārt priekšspriedumi rada bijīgu distanci, taču es vēlos filmu baudīt tīri un tieši. Šādai metodei atbalstu gūstu filmas galveno lomu atveidotājos Akvelīnā Līvmanē un Ivarā Kalniņā, kurus var raksturot ar tiem pašiem apzīmētājiem – filmēšanas brīdī viņi vēl nav atpazīstami aktieri, bet vienkārši un simpātiski jaunieši bez grima un dramatiska uzdevuma kameras priekšā.

Daudzus gadus vēlāk Līvmane, jautāta par pirmo filmēšanas laukuma pieredzi, atceras savu spīdīgo, nenopūderēto degungalu[1].Nolemju, ka tieši tā arī tuvošos filmai – ar tīru prātu un spīdīgu degungalu.

Septembrī, kad lektorijā Tas, ko tu nedrīksti nezināt tika demonstrēta vācu režisora Hainera Karova drāma Pauls un Paula / Die Legende von Paul und Paula (1973), pirms seansa kinoteātrī Splendid Palace kinorežisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis sniedza ievadlekciju šim Vācijas Demokrātiskās republikas hitam, nobeigumā zīmīgi atsaucoties uz sava tēva uzņemto filmu Ābols upē un norādot uz unikālām sakritībām starp filmām-vienaudzēm.
Sižetiski abos romantiskajos stāstos uz vecās pilsētas gruvešiem tiek celta jauna, iegūstot modernisma blokmāju aprises, bet formas ziņā autori atļaujas eksperimentus, kas attālinās no sociālistiskajā režīmā pieņemtajām mākslas izteiksmēm. Bet  kamēr Sīmanis norāda uz pārsteidzošām līdzībām, tieši atšķirības starp filmām, manuprāt, palīdz atslēgt Ābola upē mānīgo vienkāršību.

Maniem ikdienas ģeogrāfiskajiem maršrutiem daudz tuvākā filma Pauls un Paula, kas savulaik gandrīz nonākusi plauktā, izsaka nepārprotami disharmonisku pasaules modeli, to raksturo spīts un barokālisms. Austrumberlīnes publiskajās telpās ļaudis pulcējas baismīgos pūļos un, dunkājot elkoņus cits citam ribās, cenšas izkarot vietu starp citiem ķermeņiem. Tikpat dramatiskas ir abu mīlētāju emocijas un attiecības – kad Pauls pēdējiem spēkiem cenšas atgūt Paulu, viņš paņem cirvi un izdauza sievietes mājokļa ārdurvis. Jau pēc mirkļa abi satiekoties viens otru agresīvi ņurca un kaimiņu klātbūtnē plēš nost drēbes tāda melodramatiska skūpstīšanās liek raudzīties uz filmu Ābols upē kā maigu un rāmu kinodarbu, kas vērsts uz harmonijas meklējumiem; tur katram konfliktam pretī stājas mierinošs kontrarguments.

Jā, mēs saprotam, ka vecās mājas ir pārāk mīļas, lai tās pamestu, un jaunās ir visas vienādas, taču pārvākšanās Zaķusalas iedzīvotājiem nozīmē ērtākus dzīves apstākļus nekā ciema būdiņās. Jā, mēs zinām, ka Rīgas HES aizskalos lībiešu senvēstures mantojumu, taču arheologi tāpēc tik cītīgi strādā, lai ievāktu informāciju, kamēr tas ir iespējams. Vasaru nomaina ziema, ziemu nomaina nākamā vasara – filma piesaka Straumēnu cienīgu, ciklisku pasaules skaidrojumu, kur jebkurš notikums tiek līdzsvarots ar ideju, ka „dabā tā iekārtots”.

Un Borisa Podnieka aizkadra balss mierina: “Nāk jaunas ciltis, ceļ jaunus mājokļus…”

Pirmskara ēku spridzināšana filmas Pauls un Paula beigās ir fatāls un destruktīvs akts, Salu tilta būvniecība filmā Ābols upē ir progresa apliecinājums. Bet vai paši filmas veidotāji tam ticēja, vai arī tā ir tikai nodeva laikmeta autoritārajai varai?

Par jaunās pasaules traģisko pusi netiešā veidā liecina biblisko mīlētāju ceļu šķiršanās, autoriem atsakoties no stāsta laimīgām beigām. Turklāt Anitas individuālā izvēle pašai diktēt dzīvi iegūst feministisku toni.
“Es daru, ko es gribu,” nosaka Anita mirkli pirms došanās līdzi Jankam uz romantisko Zaķusalu, taču izteikto vārdu patiesais svars atbalsojas vēlāk – sievietes lēmumā veikt abortu. Jankas bildinājumu pārvākties uz viņam piešķirto Ķengaraga dzīvokli un veidot tur ģimeni Anita noraida kā “žēlastības dāvanu”, un to tiklab var interpretēt arī plašākā kontekstā, apzīmējumu attiecinot uz Zaķusalas plostniekiem un zvejniekiem, kas uz Daugavu drīz varēs noraudzīties, pīpējot 11. stāva balkonā.

Kamēr diktora balss aizkadrā autoritāri un tieši pasaka priekšā, kur skatītājam skatīties un ko domāt, autori aiz šī drošā vairoga paslēpuši smalku protestu un kritisku attieksmi, ko var nolasīt filmas vizuālajā līmenī. Piemēram, Jāņu epizodē rīdzinieku sajūsma par eksotiskajām kovboju cepurēm tirgū mijas ar kadru, kur pie blakus esošās ozolvainagu pārdevējas neviens nepienāk. Montāžas gājienu mēmi noslēdz kadrs ar māla krūku, kas pamesta duļķojas upes krastā, simboliski daloties pārdzīvojumā par latvisko tradīciju bojāeju.

Tikmēr Pētera Plakida komponētajā mūzikā ieskanas saldsērīgs ģitāras motīvs ar atsauci uz Jankas sapni reiz sacerēt dziesmu un kļūt par mākslinieku. Dzīvespriecīgais puisis, kurš sakās esam līdzīgs franču aktierim un liktenīgo lomu atveidotājam Žanam Polam Belmondo (jāsaka – nosacīti!), ģitāru izmanto kā ēsmu, ar mīļu banalitāti vēlā vakarā meitenei dziedot Miglā asaro logs. Pēc brīža tā ir Anita, kas abu klātbūtnē neveikli strinkšķina stīgas. Izirusī melodija ir gan erotisks žests, gan priekšvēstnesis, kas brīdina - „ļaut savu ģitāru spēlēt meitenei” nozīmē sākumu Jankas sapņotāja karjeras beigām. Drīz vien viņš to iemainīs pret rāmu padomju ģimenes dzīvi.

Varbūt Pauls un Paula patiesībā sākas tur, kur stāstā Ābols upē apraujas, – rutīnā un nogurumā? Bet varbūt sakarības atrodas daudz tuvāk, tepat Latvijas kinotelpā? Metot tiltu uz šodienu, nav iespējams nedomāt par kādu pavisam svaigu kinodarbu. Režisora formas eksperimenti, attēls ar dzidru filmlentes graudu, tilts kā atslēgtēls, Daugava dažādos gadalaikos un operators tās krastā ar izcilu kompozīcijas izjūtu – tas ir apraksts ne tikai restaurētajam Ābolam upē, bet arī Lailas Pakalniņas īsfilmai Pirmais tilts (2020). Redz, mūs visos laikos apskalo viena un tā pati upe.

Ja šī būtu video-eseja, tad tās noslēdzošais kadrs būtu Dāvja Sīmaņa seniora notvertais saulriets ar pretī braucošu vilcienu satikšanos uz Dzelzceļa tilta.

Filmēts vien pārsimts metrus no vietas, kur apmēram četrdesmit gadus vēlāk Dāvis Sīmanis juniors uzņem dokumentālo darbu Pēdējā tempļa hronikas (2012) par Nacionālās bibliotēkas celtniecību – par vēl vienu būvlaukumu, kas transformē pilsētas panorāmu un polarizē iedzīvotājus, bet Andreja Rudzāta kameras acs tajā fiksē neparastu poētiku.

Tomēr atgriežos pie minētā kadra – vilcieni turpina katrs savu trajektoriju, un šķiet, ka tie tūlīt, tūlīt sadursies, taču jau pēc brīža lokomotīvju purniņi paslīd viens otram garām, turpinot ceļu pretējos virzienos. Metaforiski ietilpīgais mirklis ļauj mums šodien domāt par kinolenti Ābols upē kā savdabīgu laika tiltu (aizņemoties Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa formulējumu), uz kura paralēlā laikā satikties autoriem un skatītājiem, autoriem un citiem autoriem, tēviem un dēliem, tāpat arī visiem tiem, kas šoziem pašizolējas tālienē, un tiem, kas to dara turpat – Daugavas krastos. Atliek pārkāpt ekrāna robežu, ielavīties kādā Zaķusalas dārziņā un saēsties ābolus. Bet redzēto pierakstīt un aizsūtīt vēstulē uz mājām.

Atsauces:

1. LTV. Ābols upē. Filmas arheoloģija. Pieejams: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/89457/dokumentala-filma-abols-upe-filmas-arheologija [↩]

Attēli no Rīgas Kino muzeja, foto: Ojārs Griķis

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi