„Laulības stāsts” un citas šķiršanās

Šķirties ir sāpīgi, nejēgā skumji un dārgi, tomēr vismaz no malas šķiršanās ir dramaturģiski aizraujoša – ne velti šī ir viena no kinematogrāfijā visbiežāk izspēlētajām attiecību figūrām, kā to rāda arī „Laulības dzīves ainas” (1973) vai „Krāmers pret Krāmeri” (1979). Zīmīga loma visās šajās filmās ir advokātiem vai (tas nav mazsvarīgi!) advokātēm.
Autors: Daniela Zacmane


Karš un sieviete Jāņa Streiča filmās

Paradoksāli, ka tieši režisors Jānis Streičs ir vairākkārt pievērsies kara tēmai, labi saprotot, ka šīs filmas nekad neizraisīs tādu publikas interesi, kā viņa tautiskās vai romantiskās komēdijas. Tomēr varbūt tieši šī apziņa palīdzēja režisoram atbrīvoties no nepieciešamības patikt publikai, tā vietā meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, Latvijas un padomju kino kontekstā novatorisku kino valodu.
Autors: Inga Pērkone


Ekstrēmi naivi. 60. gadu B-klases filmas

Ar mīlestību pret kinovēstures dīvainākajām parādībām dāņu režisors Nikolass Vindings Refns krāj, restaurē un publicē amerikāņu „B klases” filmas, kas var kalpot gan kā uzjautrinoša izklaide, gan kā apliecinājums, cik daudzveidīgas ir un var būt cilvēka radošās izpausmes. „Mūsdienās, kad kultūra kļūst tik neitrāla un ikdienišķi garlaicīga…”
Autors: Jānis Ābele


Citādās, sarežģītās un brīvās. Gunas Zariņas kinolomas

Marija peldas ledusaukstā baseinā, kamēr uzvalkos tērpti vīrieši tajā spļauj un ielaiž zivis. Alise koķeti virpina blondās matu cirtas, mēģinot sarunāt policijas busu, lai aizvestu paklājus uz jauno dzīvokli. Direktore pārtrauc sporta stundu, augstpapēžu kurpēm un zemajai balsij autoritāri atbalsojoties zālē. Zita nomedī kautrīgu aktieri, bet nākamajā rītā izliek aiz durvīm, jo tas izrādās miesnieks.
Autors: Agnese Lipska


Sērgu mācība kinofilmās

Džims nesaprašanā klīst pa pilnīgi izmirušu Londonas centru – pa Vestminsteras tiltu, gar parlamenta ēkām un Jātnieku parādes laukumu līdz pat Sv. Pāvila katedrālei un Sitijai. Gustavs fon Ašenbahs, uzkrāsojies un sapucējies, nespēkā slapstās pa krēslainām Venēcijas ieliņām, laukumiem un arkādēm, kur deg tikai ugunskuri, bet nav neviena cilvēka, izņemot noskrandušus ubagus. Šīs divas epizodes ir pirmās, kas nāk prātā, iedomājoties par klasisku epidēmijas attēlojumu kinomākslā. Tomēr "katastrofu filmas" kaut kādā ziņā arī nomierina skatītāju, liekot domāt, ka "tik traki jau nebūs".
Autors: Tabita Rudzāte


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi