Zvaigzne ir dzimusi. Četrreiz

Šajā kontekstā “Oskaru” nominācijas pārsteigumu neatnesa – Bredlija Kūpera filmai “Zvaigzne ir dzimusi / A Star Is Born” jau iepriekš tika prognozētas visas galvenās nominācijas. Prognozes piepildījās, filmai ir astoņas nominācijas, tai skaitā par labāko filmu, labākajiem aktieriem un labāko operatora darbu. Pārsteigumi parādās, ja skatāmies kinovēsturē – arī 1937. gadā “Oskara” nominācijas, toreiz septiņas, saņēma filma “A Star Is Born”, pirmā no četrām šī stāsta ekranizācijām. Kā izskaidrojams šī visai banālā sižeta popularitātes fenomens 80 gadu garumā?

2018

Pasaulē ir neaptverams daudzums stāstu un filmu. Taču ir daži stāsti, pie kuriem cilvēki vēlas atgriezties atkal un atkal. Bieži vien to var izskaidrot ar ideju trūkumu vai vēlmi nopelnīt ar kaut ko tādu, ko skatītāji jau ir iemīļojuši (kā redzams pēdējo gadu brangajā rimeiku birumā). Turklāt, kā uzsver lielākā daļa grāmatu, kas veltītas scenāriju rakstīšanai, – unikālu stāstu nav, svarīgākais ir tas, kādā veidā stāsts izstāstīts. Varētu teikt, ka šis ir tieši tas gadījums – mēs piedzīvojam nu jau ceturto ekranizāciju Viljama A. Velmana un Roberta Kārsona stāstam Zvaigzne ir dzimusi / A star is born.

Kopš 1937. gada nu jau četri scenāriji, lai arī izmanto vienu un to pašu vienkāršo premisu, acīmredzot ir atraduši katrs savu unikālo veidu, “kā” izstāstīt parastu, melodramatisku mīlasstāstu tā, lai skatītāji to ietu skatīties atkal.

Lai nebūtu jācīnās ar sižeta atstāstu, citēšu viegli cinisko Rebekas Kīgenas sinopsi, ar kādu viņa rezumē pirmās trīs filmas žurnālā Vanity Fair: “Galvenais vīriešu tēls palīdz iekustināt karjeru sievietei, kura viņu interesē romantiskā plāksnē. Viņa viņu aizēno, viņš piedzēries uzsteberē uz skatuves mirklī, kad viņa saņem balvu, tad viņš noslīcinās pie viņas Malibu pludmales mājas – vai ar savu Ferrari nositas autoavārijā tuksnesī. Viņas pacelšanās ir viņa pazemojums, un pie vainas ir slavas nežēlība”.

2018

Aktiera Bredlija Kūpera vēlme debitēt režijā ar kārtējo stāsta Zvaigzne ir dzimusi versiju izraisīja pamatotu skepsi – tāpēc vēl jo lielāks ir pārsteigums, ka 2018. gada filma izpelnījās ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī slavinošas recenzijas no kinokritiķiem un veselas piecas Zelta globusa nominācijas. Lai arī balvu tā ieguva tikai par labāko oriģināldziesmu Shallow, jau labu laiku tika prognozēts, ka filma Zvaigzne ir dzimusi šogad būs arī starp Oskara balvas nominantiem dažādās kategorijās.

Bet galvenais jautājums ir – kāpēc šis, nevairīšos teikt, banālais stāsts joprojām spēj uzrunāt un aizkustināt skatītājus?

Oriģināls
1937. gads
Režisors – Viljams A. Velmens, galvenajās lomās Dženete Geinora un Fredriks Mārčs

Protams, pareizāk būtu šīs filmas skatīties bez iepriekšējām zināšanām un hronoloģiskā secībā. Taču tā nu sagadījās, ka oriģinālo 1937. gada versiju noskatījos pašu pēdējo – kad jau zināju, ka būs jāraksta par visām četrām. Un jāsaka – salīdzinot ar pārējām trim, Velmena filma šķiet visvienkāršākā un neizvērstākā. Taču gan skatītāji, gan kritiķi to uzņēma pozitīvi, filma tika nominēta septiņām Oskara balvām un ieguva vienu (Viljamam A. Velmenam par labāko scenāriju-oriģinālstāstu).
Viens no pamatimpulsiem šīs filmas tapšanai bijis – atturēt jaunas meitenes no Holivudas. Rebeka Kīgena citē Kalifornijas Universitātes (U.C.L.A.) Filmu un Televīzijas arhīva direktoru un pasniedzēju Janu-Kristoferu Horaku: “Sākot no tīņu vecuma, bariem jaunu sieviešu devās uz Holivudu, lai kļūtu par aktrisēm. Jauni vīrieši arī. Tas bija gandrīz kā mēris. Daudzas no šīm sievietēm pievērsās prostitūcijai, jo nebija pietiekami daudz darba”. Tiesa gan, jāatzīst, ka tieši brīdinājuma aspekts filmā nostrādā vismazāk – vairāk varētu nolasīt fabulu, ka Holivuda nepieļauj novecošanu.

Filmā Zvaigzne ir dzimusi lielākais smaguma punkts vienmēr ir abu galveno lomu atveidotāji – tā kā stāsts vienmēr ir par slavu un zvaigznes statusu, lielākoties arī izvēlētie aktieri ir tādi, kurus var dēvēt par attiecīgā laika superzvaigznēm. 1937. gada versijā Esteres Viktorijas Blodžetas (jeb Vikijas Lesteres) lomu atveido Dženeta Geinora – viena no aktrisēm, kuru mēmā kino laikmeta slava turpinājās arī skaņas kino ērā. Viņa ir vienīgā aktrise, kas vienā gadā saņēmusi Oskara balvu par trim lomām, bet nomināciju balvai viņa saņēma arī par Esteres Blodžetas lomu.
Normena Meina lomā filmējies Fredriks Mārčs, kurš uzskatāms par vienu no spožākajām trīsdesmito un četrdesmito gadu zvaigznēm, saņēmis gan divus Oskarus, gan Tony balvas.

Tātad jau pirmā filma uzliek augstu latiņu galveno lomu atveidotājiem – studija izvēlas divus konkrētā laika spīdekļus, un abi ir arī pietiekami harizmātiski.

Tomēr pats stāsts, kura mērķis ir Holivudas atmaskošana, pārsvarā šķiet visai pliekans un vienkāršots. 1937. gada versija vairāk koncentrējas uz to, cik liels ir Holivudas sapņotāju skaits, ko perfekti attēlo aina studijas telefona centrālē – tā pastāvīgi mirgo no telefona zvaniem, un vietējā darbiniece paziņo Esterei, ka ikvienu reizi, kad iedegas gaismiņa, kāds meklē darbu Holivudā.

Lielākais šķērslis Esterei ir milzīgā konkurence, nevis kāds specifisks viņas trūkums (ja neskaita neskanīgo uzvārdu), un, lai arī viņas izskats tiek atzīts par pārāk jauku femme fatale periodam, Holivudas producenti nolemj, ka varbūt skatītājiem tas pat patiks (līdzīgi kā vēlāk “vienkāršā meitene” Odrija Hepberna kļūst par modeli filmā Jocīgā seja / Funny Face (1957), jo žurnāla izdevēji nolemj piedāvāt lasītājiem cita tipa seju). Protams, šajā satīrā par Holivudu ir viena aina, kurā grima mākslinieki nekautrējoties apspriež Esteres izskatu, taču tas drīzāk ir komisks mirklis, nevis tālāk izvērsta problemātika. Šo aspektu dziļāk aplūko filmas nākamās versijas – to, cik nežēlīgas piezīmes par savu izskatu saņem sievietes, kas vēlas izsisties šovbiznesā.

Vanity Fair rakstā uzsver Rebeka Kīgena, filma Zvaigzne ir dzimusi apspēlē populāru Holivudas mītu, ka jauna zvaigzne var uzmirdzēt tikai tad, ja kāda vecā zvaigzne izdziest. Šis mīts tiek izspēlēts caur Esteres attiecībām ar savu aizbildni – impozanto Holivudas superzvaigzni Normenu Meinu. Taču līdz galam šī pašrefleksija un satīriskā kritika nenostrādā, jo galu galā filmu taču ražojusi tā pati Holivuda. Un, lai arī kādas grūtības pārvar jaunā zvaigzne, lai cik traģisks ir filmas fināls, galvenais mērķis ir sasniegts – slava.

Lai arī par slavu Velmena versijā tiek teikts: “Par to ir jāmaksā, parasti ar savu sirdi,” tik baisu mācību filma neuzsver, vismaz ne caur Esteres Blodžetas/Vikijas Lesteras tēlu – slavas slogs smagāk nospiež rietošo zvaigzni Normenu Meinu. Taču arī šajā gadījumā lielākā vaina jāuzņemas viņa alkoholismam, nevis nežēlīgajai industrijai. Jā, dzēlīgās runas aktieri aizved atpakaļ pie pudeles, taču – ja reiz viņa karjera bijusi tik gara, pieņemu, ka viņš savas aktīvās darbības laikā dzirdējis ne to vien. Šis drīzāk būtu tulkojams kā alkoholiķa attaisnojums atgriezties pie dzeršanas.

Salīdzinot ar trim nākamajām filmas versijām, oriģinālā pietrūkst vēl viena, manuprāt, svarīga aspekta – skatītājiem netiek sniegts ieskats Esteres talantā vai tajā, kas viņā ir tik īpašs. Lielākoties to ilustrē vīrieša sniegtais atbalsts un atzinums, ka šī sieviete ir vērā ņemama. Protams, 1937. gads dzimumu līdztiesības jautājumos ir tālu no mūsdienām, bet pieņemu, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc, tagad skatoties veco filmu, ar stāstu ir grūtāk empatizēties. Ne jau velti Zvaigzne ir dzimusi tiek uzņemta atkal un atkal – šajā stāstā ir vieta spēcīgai, dramatiskai sievietes lomai; ne velti šo lomu pēc tam atveidojušas spilgtās zvaigznes Džūdija Gārlenda un Bārbra Streizande. Zināmā mērā četru filmu garumā var redzēt, kā cauri laikam attīstījusies sievietes loma sabiedrībā un šovbiznesā.

MŪZIKLS
1954. gads
Režisors – Džordžs kjūkors, lomās Džūdija Gārlenda un Džeimss Meisons

Otrā filmas versija sper soli tuvāk mūzikas pasaulei – te Estere Blodžeta (Džūdija Gārlenda) ir dziedātāja un aktrise, kura kļūst par Holivudas mūziklu zvaigzni. Tā kā impulss šim rimeikam nāca no Džūdijas Gārlendas vīra – producenta Sida Lufta –, ir skaidrs, ka jaunais darbs iecerēts par tādu kā aktrises talanta izrādīšanu. Uz šo filmu tika liktas lielas cerības – tai bija jāatdzīvina Gārlendas kino karjera un jānodrošina viņai vieta jaunā kinostudijā, Warner Brothers.

Ar šo ekranizāciju ir izveidojusies savdabīga situācija – šobrīd skatītājiem nav pieejama īsta oriģinālā versija, jo 1954. gadā studija nobijās, ka filma ir par garu un nenesīs pietiekami lielus ienākumus, lai sevi atpelnītu, tāpēc no sākotnēji samontētajām trim stundām pusstundu noīsināja.

1983. gadā filma tika atjaunota, izgrieztās daļas aizstājot ar fotogrāfijām no uzņemšanas laukuma un skaņas ierakstiem.

Tādējādi mūsdienās skatīšanos – jo īpaši filmas sākuma daļā, kuru skarbā montāža skārusi visvairāk, – apgrūtina piepešie fotogrāfiju iespraudumi, gluži vienkārši pārtraucot filmas ritmu.
Lai arī tehniskās ķibeles un filmas iespaidīgais garums nudien var nogurdināt, Džūdijas Gārlendas atdeve tēlā ir apbrīnojama, turklāt aktrises spēju diapazonu demonstrē izvērstās muzikālās ainas – redzam pat neticami garu fragmentu no Vikijas Lesteres filmas, kurā viņa izpilda arī slaveno dziesmu Swanee. Šī arī ir būtiska atšķirība no pirmās A Star Is Born versijas – skatītājam ir iespēja redzēt to, kāpēc Estere Blodžeta kļūst par slaveno aktrisi Vikiju Lesteri, un šajā filmā viņas talanta garantija nav tikai Normena Meina aizbildniecība.

Angļu aktieris Džeimss Meisons savu Normena Meina tēlu veidojis kā šarmantu, bet reizē agresīvu alkoholiķi. 1937. gada versija Meina dzeršanu apspēlē vairāk kā dramaturģisku paņēmienu un vienu no stāsta aspektiem, bet Meisons smalki balansē uz šaurās robežas, kas šķir jautru un trakulīgu iedzērāju no agresīva un nepatīkama alkoholiķa. Meina harizmātiskais smīns sekundes laikā pārvēršas par baisi atieztiem zobiem, kad viņš, vicinoties ar rokām, sāk graut visu sev apkārt – tai skaitā arī savu karjeru. Šausminoša un sirdi plosoša ir arī viena no filmas spēcīgākajām ainām, kad Meins Oskaru balvas pasniegšanā nejauši – tieši tāpat, vicinoties ar rokām, – iesit savai sievai Vikijai, kura tikko saņēmusi savu pirmo zelta statueti.

Trauslais vīrieša ego ir sabrucis, viņš izmisīgi prasa, vai kāds viņam var dot darbu, un pēc nejaušā sitiena nāk tipiskais alkoholiķa nākamais solis – nožēla un solījumi laboties.

Jautājums par vīrieša ego un to, kā prieks par savas mīļotās sievietes panākumiem pārvēršas skaudībā un brīžiem pat neslēptā agresijā, ir viens no aspektiem, kas tālāk attīstās gan 1976. gada versijā, gan, vēl izvērstāk, 2018. gada filmā.

Tas, ka skolniecei ir jāpārspēj savs meistars, ir mūžīgs stāsts, taču tas, kā meistars ar to tiek galā, ir tikai viņa paša ziņā.

Un Normens Meins ar to nespēj samierināties – mirklī, kad pastnieks bijušo superzvaigzni nosauc sievas uzvārdā par “misteru Lesteru”, šo pazemojumu vīrieša ego nespēj pārdzīvot. Tieši spēle ar vīra un sievas uzvārdu kļūst par simbolisku varas cīņu šajās attiecībās – ir taču tik ierasts, ka sieva pieņem sava vīra uzvārdu, bet vīrietis nespēj pieņemt pretējo, jo tas it kā automātiski nozīmē aizbildniecību.

Filmas finālā, kad Normens Meins ir noslīcinājies, Vikija nolemj atteikties no savas karjeras, it kā vainodama to vīra nāvē, taču grupas biedrs skarbi norāda, ka tā viņa kļūtu tikai par dzīvu pieminekli Meinam. Vikija nolemj turpināt karjeru, taču atceres pasākumā sevi nosauc par misis Normenu Meinu, tomēr pieņemot šo aizbildniecību. Interesanti, ka 1937. gada filmas fināls ir tāds pats, bet Dženetas Geinoras varones uzruna parādās tikai kā teksts uz filmas scenārija lapas. Džūdijas Gārlendas varonei ir paredzēts izpildīt dziesmu, lai pieminētu savu vīru, bet dziesma tā arī neizskan – viņas pēdējie vārdi ir pārtapšana no superzvaigznes Vikijas Lesteres par misis Normenu Meinu.

Vēl viena tēma, ko izvērš Džordža Kjūkora versija, ir sievietes-aktrises vizuālais tēls. Jau 1937. gadā Dženetas Geinoras varonei grima mākslinieki grib izveidot “Kroufordes lūpas”, jo viņas mute esot pārāk maza (vēlāk tas apspēlēts ainā, kad Normena gatavotie sendviči ir pārāk lieli Vikijas mutei), taču šī aina vairāk nolasās kā satīrisks skatījums uz Holivudas apsēstību ar stila tendencēm.
Turpretim Džūdijas Gārlendas gadījumā šim aspektam jau ir personiskāks spēks. Par spīti talantam, aktrisei visu mūžu bijis jācīnās ar komentāriem par viņas izskatu – karjeras sākumā Gārlendai tika uzstādīts ultimāts notievēt (kas vēlāk noveda viņu līdz recepšu medikamentu atkarībai), turklāt ar silikona protēžu palīdzību tika mainīta deguna forma. Šī aktrises dzīves epizode attēlota arī filmā Zvaigzne ir dzimusi, tikai šoreiz pretī ir tāds Normens Meins, kas deguna protēzi noņem un visai vardabīgā veidā liek noņemt uzkrāsotos smiņķus, šādi uzsverot vīrieša-glābēja tēlu, kura sniegtais apliecinājums ļauj Vikijai Lesterei pieņemt sevi tādu, “kāda viņa ir”.

Lai arī kā, šodienas acīm skatoties, Vikijas un Normena attiecības robežotos ar līdzatkarību, gaišākajos punktos tas joprojām ir stāsts par diviem cilvēkiem, kas viens otrā stimulē labāko. Normens noslauka no Vikijas sejas Holivudas uzspiestos skaistuma standartus un liek noticēt pašas talantam bez mākslīgiem izskaistinājumiem, bet Vikija motivē Normenu vismaz uz kādu laiku atteikties no alkohola un pašdestruktīvas uzvedības. Kā filmas beigu daļā Vikijai norāda viņas draugs un kolēģis: “Tu biji labākais un vienīgais labais viņa dzīvē”.

Par šo lomu Džūdija Gārlenda tika nominēta Oskara balvai un bija galvenā favorīte, taču balvu togad ieguva Greisa Kellija. Tomēr gan Džūdija Gārlenda, gan Džeimss Meisons par savām lomām filmā Zvaigzne ir dzimusi saņēma Zelta globusa balvas.

STREIZANDES ŠOVS

1976. gads
Režisors – Frenks Pīrsons, galvenajās lomās – Bārbra Streizande un Kriss Kristofersons

Trešā versija izdara lielākās izmaiņas klasiskajā stāstā, pārnesot darbību no Holivudas uz rokmūzikas vidi. Uzlecošās aktrises vietā tagad ir naktsklubu dziedātāja Estere Hofmane, bet Normens Meins pārvērties par uzdzīvotāju-rokzvaigzni Džonu Normenu Hovardu. Jāatzīst, ka vides maiņa ir pateicīga un veiksmīga izvēle, jo paver iespēju attēlot abu galveno varoņu attiecībās noteicošu faktoru – radošo kopdarbu. Abas iepriekšējās filmas akcentē vecāko zvaigzni-aizbildni, bet Frenka Pīrsona filmā mēs jau redzam divas līdzvērtīgas personības, un Normens Hovards kalpo tikai kā nepieciešamais katalizators, lai tiktu pamanīts Esteres Hofmanes talants.

Tiesa, lai arī esmu liela Bārbras Streizandes fane, jāpiekrīt recenzijām, kas šo filmas Zvaigzne ir dzimusi versiju apzīmē kā viņas “iedomības projektu” (vanity project) – ir acīmredzams, ka Streizandes varone aizēno Krisa Kristofersona atveidoto rokzvaigzni gandrīz katrā ainā. Jo arī šo filmu ir producējis galvenās aktrises mīļotais vīrietis – Džons Pīterss.
To, cik liela bijusi Streizandes teikšana filmēšanas laukumā, liek manīt kaut vai fakts, ka visi Esteres kostīmi ir pašas dziedātājas atlasīti no viņas skapja. Un to, ka septiņdesmito gadu hipij-glamūrs aizņem pusi ekrāna, nevar noliegt. Tāpēc nav brīnums, ka galvenās vīriešu lomas tēlotājs Kristofersons, kurš iepriekš spoži uzmirdzēja Mārtina Skorsēzes filmā Alise šeit vairs nedzīvo / Alice Doesn’t Live Here Anymore (1974), Streizandes ēnā kļūst maznozīmīgs un atmiņā nepaliek.

Bārbra Streizande savās filmās vienmēr ir veidojusi neatkarīgu, tiešu un spēcīgu sieviešu tēlus, un tāda ir arī viņas atveidotā Estere Hofmane – viņa ar savu grupu uzstājas naktsklubā, kurā nejauši ieklīst arī labi iedzērušais Džons. Nevienā brīdī nav nolasāms, ka Esterei būtu kādas problēmas, mēģinot izsisties; viņa uzstājas ar pārliecību un vēl mikrofonā skaļi pārmet Džonam, ka viņš traucē viņai dziedāt, skaļi pļāpādams ar uzmācīgiem faniem.
Arī tad, kad Normens Hovards paņem līdzi Esteri uz savu koncertu un izstumj skatītāju priekšā dziedāt, zināma nepārliecinātība par sevi pavīd tikai uz sekundi, un tad jau Bārbra Streizande savā superzvaigznes ampluā uzstājas tā, it kā to būtu darījusi visu mūžu. Turklāt svarīgi piezīmēt, ka viņa uzstājas viena – Normena Hovarda grupa ir tikai pavadošie mūziķi, un tādu pašu lomu ieņem arī visi pārējie filmas varoņi, tikpat kā nepaliekot atmiņā. Visā filmas garumā Esteres Hofmanes pārliecinātajā tēlā ne mirkli neparādās nedrošība vai uzlecošas zvaigznes kautrība, tāpēc īsti nav skaidrs, vai viņai vispār tāds Džons Normens Hovards bija vajadzīgs – šķiet, viņa pati būtu tikpat labi tikusi ar visu galā.

Filmas muzikālais stils vairāk atgādina dīvainu kiču – iezīmējas, ka Normens Hovards spēlē rokmūziku, bet Streizandes izpildītās dziesmas atgādina viņas slavenās Brodvejas balādes ar maigu disko-fanka pieskaņu. Tāpēc, lai arī formāli skatītājs redz, ka abus varoņus saista mīlestība pret mūziku un vēlme to radīt kopā, viņu muzikālā simbioze šķiet izteikti formāla, jo roks ar Brodveju līdz galam nesaskan.

Lai vēl vairāk uzsvērtu Esteres kā emancipētas sievietes lomu, šoreiz Streizandes varone ir tā, kura bildina savu mīļoto vīrieti. Patiesībā šis ir spēcīgs lomu apvēršanas paņēmiens, tikai to diemžēl aizēno fakts, ka ķīmija starp abiem mīlētājiem ir tikpat formāla kā viņu muzikālie kopdarbi. Kā 1976. gadā The New York Times skarbi rakstīja Vinsents Kenbijs: “[..] pat puskailās mīlas ainas rada anti-erotisku efektu. Var iedomāties, ka tieši viņa [Streizande - aut. piez.], nevis režisors, bija tā, kas sauc “Stop!” pēdējā mirklī, pirms kamera varētu parādīt kailu Streizandes krūti. Viņa nekad nespēlē kopā ar citiem aktieriem. Viņa izspēlē filmu Zvaigzne ir dzimusi kā solo numuru.

Visi pārējie ir pavadošie mūziķi, un tas ir normāli, kad viņa dzied, bet uzkrītoši dīvaini, kad kāds no pārējiem aktieriem ienāk kadrā.”

Es gan nebūtu vērtējumā tik skarba, taču fakts, ka filmas emocionāli spēcīgākā epizode ir tā, kurā Estere jau pēc vīra pašnāvības runājas ar viņa ierakstīto balsi, kas skan no kasešu magnetofona, pasaka daudz.

Dīvaina ir izvēle ignorēt 1954. gada versijā iezīmēto industrijas skarbumu attiecībā uz sievietes izskatu, lai gan tā bijusi problēma arī pašas Bārbras Streizandes karjerā – sākumposmā viņa ne reizi vien tika atraidīta tieši tāpēc, ka nebija klasiski skaista un tika dēvēta par „talantīgu, bet neglītu”. Iespējams, šāds lēmums tika pieņemts, jo Estere Hofmane bija plānota kā loma, kas izmainīs Streizandes tēlu, un pašrefleksija vienmēr ir bijusi daļa no viņas aktierspēles – piemēram, filmā Smieklīgais skuķis / Funny Girl (1968). Taču tieši šī aspekta šķietamā noklusēšana rada mazāku empātiju pret Bārbras Streizandes Esteri, nekā pret Džūdijas Gārlendas varoni. Tiesa, jāņem vērā, ka Gārlendai ar 1954. gada filmu bija daudz, ko zaudēt – viņa apzinājās, ka tā vai nu atdzīvinās viņas karjeru, vai to noraks. Bārbras Streizandes likmes noteikti nebija tik augstas, un to var redzēt, jo pārlieku tālu no sava tipiskā tēla viņa neaiziet.

Viss iepriekšminētais netraucēja aktrisei par Esteres Hofmanes lomu izpelnīties Zelta globusa balvu, bet Oskaru filma saņēma tikai par labāko oriģināldziesmu – Evergreen. Tomēr, lai arī dziesma pēc tam nonāca Streizandes regulārajā repertuārā, nevarētu teikt, ka tā būtu kļuvusi par tādu hitu kā Gārlendas The Man That Got Away vai Lady Gaga un Bredlija Kūpera duets Shallow.

LABĀKO HITU IZLASE
2018. gads
Režisors – Bredlijs Kūpers, galvenajās lomās Lady Gaga un Bredlijs Kūpers

Pamatīgs bonuss jaunajai versijai ir tas, ka ir pagājuši 42 gadi kopš iepriekšējās filmas – lai arī, kā dziedāja tējkanniņa Disneja studijas animācijas filmā Skaistule un briesmonis, „šis stāsts ir vecs kā laiks”, tomēr ir nomainījušās paaudzes un tas vairs nav tik svaigā atmiņā. Turklāt, lai arī kā darbības vide saglabāta Frenka Pīrsona filmā izmantotā mūzikas pasaule, Bredlijs Kūpers ir sakompresējis visu labāko no iepriekšējām filmas versijām, radot mūsdienīgu stāstu, kas koncentrējas uz emocionālo jaudu un smalkāk izstrādātiem psiholoģiskajiem portretiem. Iespējams, šoreiz par labu rezultātam nostrādājis fakts, ka Kūpers pats ir aktieris, tāpēc arī otrā un trešā plāna tēliem, kas pirms tam lielu tiesu darbojās klišeju un tipāžu līmenī, ir izveidojis īstas lomas, izvairoties no melnbaltā dalījuma labajos un sliktajos.

Šoreiz stāsts ir par slavenu kantrī-roka mūziķi Džeksonu Meinu (jeb Džeku) un Aliju Kampanu (viņas uzvārds gan filmā nefigurē, to minējis Bredlijs Kūpers kādā intervijā) – dziedātāju, kuras vienīgā skatuve pagaidām ir retas uzstāšanās drag-bārā. Jau filmas sākumā redzams, ka Džeksons Meins aizraujas ar alkoholu un recepšu medikamentiem, taču, lai paaugstinātu dramatiskās likmes, galvenais iemesls šai pašdestrukcijai ir viņa dzirdes problēmas, kuras  šie medikamenti uz brīdi spēj apturēt. Apdullinošā džinkstoņa Džeka ausīs ir nāves spriedums jau tā rietošajai karjerai, bet to lieliski spēj pieklusināt tikpat džinkstošs džins, kuru no pudeles iedzer mūziķis, pirms kāpj uz skatuves milzu auditorijas priekšā. Džekam galvā vienmēr ir rančo strādnieka cepure, kuru skatuves gaismas izceļ elegantā varoņa kadrā no aizmugures; tikmēr Alija kā viesmīle iemet atkritumu tvertnē maisu un dodas uz savu koncertu.

Labi iereibušais Džeks ieklīst drag-bārā, meklējot iespēju vēl iedzert, un, izdzirdējis Alijas izpildīto La vie en rose, uzreiz vēlas ar viņu iepazīties. Jau pirmajā vakarā Alija pastāsta, ka lielākā daļa  ierakstu studiju viņu atraida, jo viņas deguns ir pārāk liels, un arī to, cik pazemojoši ir ienākt telpā, kur vesels bars vīriešu no savas ērtās varas pozīcijas sāk ķidāt viņas izskatu.

Līdzīgi kā iepriekšējo filmu aktrises, arī Lady Gaga savas karjeras sākumā saskārusies ar noraidījumiem tieši izskata dēļ.

Arī savā dokumentālajā filmā Gaga: Five Foot Two (2017) viņa stāsta par to, kā pieķērusies ekscentriskajiem tērpiem un šova elementiem savos koncertos, lai izjustu vismaz kaut kādu varu pār savu karjeru, kuru patiesībā kontrolēja citi. Arī šoreiz aktrises personiskā saikne ar varoni nostrādā dziļākā līmenī, jo ir redzams, ka Lady Gaga par iedvesmu izmanto savu agrāko nedrošību un bailes, parādot uz ekrāna varoni, kura zina, ka ir spējīga, bet viņai nepieciešams grūdiens, lai tam noticētu. Un šis grūdiens nāk no dzērāja-mūziķa. Kamdēļ gan ne?

Neieslīgstot sīkākā satura atstāstā (jo galvenie sižeta pavērsieni ir saglabāti), gribu uzsvērt trīs tēmas, kuras 2018. gada Zvaigzne ir dzimusi aplūko plašāk un, manuprāt, arī daudzslāņaināk, nekā iepriekšējās versijas. Viena no tām ir kopā radīšanas brīnums un tuvība, kas no tās rodas, otra –vīrieša un sievietes konkurence radošajā sfērā, trešā – attiecības ar alkoholiķi.

Jau Streizandes un Kristofersona duets iezīmēja to, kā mīlestība un kopīgi radīta māksla spēj satuvināt. Taču, atšķirībā no visai relatīvā dueta dziesmā Evergreen, Alija un Džeks tiešām kopīgi raksta dziesmas un kopā tās arī izpilda. Brīdī, kad Džeksons Meins jauno dziedātāju pierunā kāpt uz skatuves ar viņas dziesmu Shallow, viņš dod Alijai izvēles iespēju – “tev ir tikai jāuzticas man,” viņš saka. Alija, par spīti nedrošībai, saņemas, iziet uz skatuves, Džeks viņai ļauj nodziedāt solo partiju, taču tad dziesma pāraug duetā. Tieši šis duets ir filmas spēks un dramatiskā ass, jo – kamēr abi varoņi kopā rada, viss ir labi. Plaisas parādās, kad Alijas solo karjera attālinās no mīļotā vīrieša.

Protams, filmas izejas punktu var tulkot arī kā „dzīves un slavas nogurdināts dziedātājs meklē iedvesmu un atrod to jaunā sievietē, kuras talants ir kā aka, no kā smelties”. Taču Bredlijs Kūpers pārsteidzošā kārtā izbēg no vienkāršošanas – ne velti Džeksona Meina dziesmā izskan vārdi: “Varbūt ir laiks ļaut vecajiem veidiem/ceļiem mirt / Maybe it's time to let the old ways die”. Džeks simbolizē iepriekšējās paaudzes mūziku, un Alija jau pieder citai. Taču, kad abi šie veidi jeb ceļi krustojas, dzimst brīnumaina mūzika.

Lielākais konflikts starp abiem varoņiem izraisās, kad Alija aiziet popmūzikas virzienā – vērojot viņas uzstāšanos šovā Saturday Night Live, Džeks ir tik “satriekts”, ka atsāk dzert, jo Alija pārgājusi šajā “jaunajā mūzikas fāzē”, kas viņam nav pieņemama (bet nav arī pieejama). Pārmetumi par Alijas komercializēšanos slēpj bailes no tā, ka viņai vairs nevajadzēs Džeku, un no tā, ka viņa atradusi savu balsi, kas pastāv ārpus abu laulāto dueta. Un te sākas nākamā problēma – dzimumu konkurence un jautājums, vai vīrietis spēj tikt galā ar savas mīļotās sievietes panākumiem.

Gribētos jau domāt, ka 2018. gadā pasaule ir attīstījusies tiktāl, lai dzimumu līdztiesība attiecībās paredzētu arī iespēju sievietes karjeras uzplaukumam, pat ja tas sakrīt ar vīrieša slavas norietu.

Taču lielākoties šādi var domāt teorētiskā plaknē, realitāte vienmēr ir sarežģītāka. Džeksons Meins, kā redzam filmā, no sirds priecājas par Alijas panākumiem, lepni rādot lielo plakātu ar viņas seju. Tomēr šajā lepnumā slēpjas arī daļa aizbildnieciskuma un prieka par savu nopelnu – „es tevi atklāju!” Un, kad aizbildniecību pār Alijas karjeru uzņemas viņas menedžeris, Džekā parādās gan greizsirdība, gan nedrošība, jo viņam vairs nav varas pār savu aizbilstamo. To parāda it kā pat sirsnīgā aina, kurā viņš, teikdams “es tā priecājos par tevi”, nosmērē Alijas seju ar kūku. Bet viņa tieši atbild: “Tu, greizsirdīgais dirsa!”. Un sākotnēji koķetā greizsirdība ātri vien pāraug slēptā aizvainojumā – arī šoreiz trauslais vīrieša ego nespēj pieņemt to, ka sieva gūst lielākus panākumus, turklāt pati, bez viņa palīdzības un pēc saviem noteikumiem.

Šoreiz filmas fināls nav tik viennozīmīgs (skatītājs uzzina, ka Džeks jau reiz mēģinājis izdarīt pašnāvību), tomēr arī Bredlija Kūpera versijā tas ir veids, kā neaizkavēt mīļotās sievietes tālāko ceļu pretī slavai. Tiesa, šāds risinājums arī liek domāt, ka Džeks nav spējīgs sev pilnīgi pārkāpt pāri un būt vienkārši Alijas vīrs, lai gan arī ārpus filmas jebkurās attiecībās par normu tiek uzskatīts, ka sieviete var būt vienkārši slavena mākslinieka sieva. Man reiz attiecībās tika uzdots jautājums – vai tad es tiešām negribētu vienkārši skaistā kleitā stāvēt blakus savam veiksmīgajam vīrietim? Un man īsti nebija skaidras atbildes. Jā, gribētu. Bet es gribētu arī, lai viņš skaistā uzvalkā vienkārši stāvētu blakus man. Bredlijs Kūpers skatītājiem parāda, ka „gribēt var daudz ko”.

Filmas skaudrākie emocionālie mirkļi saistās tieši ar to, cik lielu smagumu attiecībām uzliek atkarība.

Brīdī, kad Džeksons Meins ir vīlies Alijas jaunajā ampluā un pēc Saturday Night Live uzstāšanās piedzēries ieveļas pie viņas vannasistabā, mēs redzam alkoholisma neglītāko pusi. Saruna, kas sākas kā kritika par dziesmas vārdiem, pārvēršas par egomāna un narcisa klasisko manipulāciju – izmantot mīļotā cilvēka lielākās nedrošības, lai trāpītu sāpīgākajā vietā. Džeksons piedevām vēl nosauc Aliju par neglītu, paralēli mēģinādams nostiprināt savu pārāko pozīciju attiecībās, piezīmējot, ka “ir viņu pievīlis” – vārdu sakot, nav turējis pietiekami lielu varu pār viņas mūziku.

Bredlijs Kūpers radījis ļoti patiesu un neglaimojošu funkcionējoša alkoholiķa tēlu. Kad Džeks Grammy balvas pasniegšanā knapi turas kājās Roja Orbisona piemiņas numurā, ir redzams, ka ģitāras solo viņš joprojām nospēlē nevainojami. Turklāt šajā Alijas zvaigžņu stundā, kad viņa saņem Grammy balvu, Kūpers atļaujas rādīt arī fizisku alkoholiķa degradāciju – šajā filmā redzam nevis “nejaušu pļauku” kā iepriekšējās versijās, bet gan to, kā Džeksons Meins uz skatuves blakus savai starojošajai sievai piečurā bikses. Tā ir ļoti spēcīga zīme, kas skatītājos izraisa vairāk riebumu, nekā žēlumu.

Lai arī filmā daudzas epizodes liecina par līdzatkarīgām attiecībām, gan Bārbras Streizandes, gan Lady Gaga varones skaidri novelk robežu. Pirmajās filmās Dženetas Geinoras un Džūdijas Gārlendas varones tikai, uzklausot Normena Meina bildinājumu, norāda, ka viņš dzer par daudz, bet Streizandes Estere, turklāt pieķērusi savu vīru gultā ar citu sievieti, paziņo, ka neļaus viņam arī sevi novilkt tik zemu. Savukārt Alija pat vēl pirms bildinājuma atrod Džeku pēc kārtējā dzerstiņa un paziņo, ka šī ir vienīgā reize, kad devusies viņu meklēt. Nākamās reizes nebūs. Protams, šīs robežas tiek pārkāptas un mēs redzam alkoholiķa relapse (atkrišanu atpakaļ atkarībā).

Taču stāsts nepārvēršas par Edgara un Kristīnes ciešanu drāmu ar vieglo dienu nolikšanu.

2018. gada Zvaigzne ir dzimusi atkāpjas tālāk no sākotnējās leģendas, mēģinot veidot reālpsiholoģiskāku stāstu ar niansētiem varoņiem. Protams, ir skaidrs, kāpēc Džeksona Meina varonim ir tik daudz šķautņu – galu galā Bredlijs Kūpers taču nevēlētos pats savā filmā spēlēt garlaicīgu lomu. Arī filmas vizuālais tēls it kā spēlējas ar klasiskās Holivudas kadrējumiem, lai atdotu godu iepriekšējām ekranizācijām, tomēr lielākoties tiek izmantota kustīga kamera, kas piešķir lielāku dokumentalitātes un reālisma sajūtu – atšķirībā no visai iestudētajiem dolly kadriem, kas dominē iepriekšējās filmās.

Turklāt, kā jau tiek uzsvērts pārsvarā pozitīvajās recenzijās, filma piesaista arī ar kvalitatīvu  un lipīgu mūziku. Džeksona Meina un Alijas dziesmas tiešām kopā skan saderīgi, un arī caur duetiem var noticēt mīlestībai starp abiem varoņiem. Ouens Glaibermens žurnālā Variety raksta: “Holivudai gandrīz nekad neizdodas precīzi attēlot roka pasauli, bet Zvaigzne ir dzimusi – lai arī caurcaurēm mīlasstāsts – ir visizdzīvojamākā rokenrola filma kopš Gandrīz slaveni / Almost Famous”.

CITA PELNRUŠĶĪTE

Bet kāpēc šāds klasiski melodramatisks mīlasstāsts joprojām uzrunā skatītājus?

Savā ziņā tam ir pasakas iezīmes, gluži kā Pelnrušķītes stāstam – neviena neievērotu meiteni pamana princis-alkoholiķis un izceļ viņu saulītē. Kāda laime!
Taču tas būtu pārāk vienkāršoti, jo šīs pelnrušķītes nav nevarīgas un nomocītas glābjamās mamzeles. Tās ir sievietes ar sapni, ambīcijām un mērķiem; vecākās zvaigznes aizbildniecība nāk vairāk kā stimuls noticēt sev un savam talantam. Un kurš cilvēks tad nevēlas, lai kāds jomas speciālists viņu atzīst par labu esam un saskata potenciālu tur, kur citi to nav saskatījuši?

Jebkurš, kam ir bijis mentors – cilvēks, ar kuru kopā radīt un izjust nekur citur nerodamu tuvību, spēj identificēties ar filmu Zvaigzne ir dzimusi. Tāpat jebkurš, kam bijusi saskarsme ar to, ko alkoholisms nodara attiecībām un mīlestībai, var sajust sāpes, kas jūtamas filmas pēdējā cēlienā. Un jebkurš mākslinieks ir izjutis to, ko nozīmē cīnīties par atzinību un cik daudz nozīmē kāda talantīga un nozīmīga cilvēka ticība taviem spēkiem, tāpēc var saprast šo melodramatisko Holivudas stāstu. Jo pašā saknē šis ir stāsts par neizskaidrojamu tuvību un to, cik trausla kļūst mīlestība, ja to padara par publisku aktu, kuru vērtē un komentē cilvēki, kuriem par šo tuvību nav ne mazākās izpratnes.

Tāpat nav brīnums, ka šo scenāriju atkal un atkal vēlas ekranizēt producenti un aktieri – tajā ir divas lieliskas lomas, kurās izpausties talantīgiem aktieriem, un tas ir radīts pēc labākajām Holivudas tradīcijām, turklāt nemēģinot to slēpt un vai par to ironizēt.

Drāma ir īsta, mīlestība ir īsta, un traģēdija ir īsta. Kā savā recenzijā par filmu raksta Dita Rietuma: “Jūtas ir dzimušas. Bez ironijas”. Tieši tik vienkārši.

Vispārēju atbildi par šīs filmas fenomenu es sniegt nevaru, jo patiesībā jau varu zināt un skaidrot tikai to, kāpēc tā uzrunā mani, – skatītājs taču jebkuru kino skatās caur savas pieredzes prizmu. Tāpēc katrs filmu skatīsies citādāk, meklējot sevī atbildes – kāpēc tā aizkustina vai, gluži otrādi, atstāj pilnīgi vienaldzīgu.

Kā mēs tagad zinām, arī 2018. gada Zvaigzne ir dzimusi ir nominēta Oskara balvai kategorijā Labākā filma. Taču esmu diezgan pārliecināta, ka, tieši tāpat kā iepriekšējās versijas, šo balvu nesaņems.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi