„Mazās sievietes“ – dzimtas ciltskoks

Iekļauta starp pērnā gada desmit labākajām filmām gan Amerikas Kino institūta, gan „Time“ skatījumā un sešās kategorijās nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, Grētas Gērvigas veidotā Luīzas Mejas Elkotas romāna „Mazās sievietes“ ekranizācija pakļauj romāna notikumus mūsdienīgai interpretācijai.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (2019).

„Man jāmēģina tikt vaļā no rupjības un neiecietības, darīšu savu darbu šeit, nevis ilgošos būt citur, lai tētis mani sastaptu tādu, kādu vēlas redzēt, - mazu sievieti”, solīja Džo, domādama, ka uzvesties rātni mājās ir daudz grūtāk, nekā stāties pretī dumpiniekiem Dienvidu štatos. Tā grāmatas Mazās sievietes lapās[1] savu varoni Džo raksturo Luīza Meja Elkota. Daiļrunīgu epitetu viņas uzvedībai netrūkst arī turpmāk („jutās tik nevajadzīga kā kažoks vasarā”), un tie kalpo, lai uzsvērtu Džo dumpīgo garu, kas nepiestāv 19. gadsimta 60. gadu garā labi audzinātai meitenei un grib pārkāpt robežu, uz kuras lieliem burtiem rakstīts „ieeja tikai vīriešiem“.

Džo ir pašas rakstnieces alter ego, un pārējās Mārču meitenes – Mega, Beta un Emija – ir viņas māsas,

viņu dzīve, uzlikta uz papīra, ne vien kļuva par bestselleru, bet jau sen iegūlusi Amerikas bērnu (un ne tikai) literatūras klasikas plauktā un vēl joprojām uzdod arī neērtus jautājumus par sievietes lomu gan tolaik, gan tagad. Gandrīz visos dialogos, ko Mārča kundze un kungs risina ar meitenēm, uzsvērts, kādai jābūt meitenei / sievietei, un labo īpašību augšgalā atrodas rātnums, paklausība, labs raksturs, čaklums, pacietība... Džozefīne, kura jau no bērna kājas dod priekšroku puiciskam uzvedības modelim, ir pretstats savām māsām Margarētai un Emijai un arī interesantākais romāna tēls, taču tas nenozīmē, ka trīs pārējās Mārču meitenes ir garlaicīgas drostaliņas. Arī viņām ir savas blusas, izņemot gandrīz par svēto padarīto Betu – ģimenes luteklīti un lāga sirsniņu, kura, tāpat kā Elkotas māsa Elizabete īstajā dzīvē, saslimst ar skarlatīnu un mirst.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (2019)

Pirmais bestsellers

Feministiski noskaņotās amerikānietes Luīzas Mejas Elkotas (1832-1888) bērnība un jaunība pagāja intelektuālā sabiedrībā, taču ģimenes finansiālā situācija liedza baudīt bagātnieku dīko ikdienu, ģimene bieži mainīja dzīvesvietas, jo nespēja samaksāt par īri, arī kurkstošs vēders bija ikdiena. Luīza Meja strādāja gan kā šuvēja, gan guvernante, kādubrīd palīdzēja uzkopšanas darbos, un ģimenes budžeta papildināšanā piedalījās arī pārējās Elkotu meitas, kamēr viņu māte savu laiku veltīja īru imigrantu problēmu risināšanai (romānā Mazās sievietes minēti nevis īri, bet vācieši). Taču brīvajā laikā cits pēc cita radās dažādi teksti – tie kļuva par Elkotas īsto dzīvi, sajūsmināja ģimeni un pārliecināja avīzes Atlantic Monthly redaktoru.

1857. gadā izdzīvojusi depresīvu posmu, kas pat piespēlēja ideju par pašnāvību, Elkota pieķērās angļu rakstnieces, romāna Džeina Eira autores Šarlotes Brontē biogrāfijai.

To izlasījusi, jaunā sieviete saprata, ka abu likteņos ir tik daudz kā līdzīga, atguva dzīvesprieku un ar skubu metās rakstīt. Jau 60. gadu sākumā viņas darbi saņēma pirmās pozitīvās atsauksmes, un, lai nodalītu literārās jomas, Elkota pieņēma pseidonīmu, ar ko sacerēja dēku un spiegu romānus gados jauniem lasītājiem, bet ar savu vārdu 1868. gadā izdeva romānu Mazās sievietes, kura notikumos ir daudz no pašas piedzīvotā.

Romāna "Mazās sievietes" autore Luīza Meja Elkota

Lai gan dzīvi nomāc Pilsoņu kara ēna un bagātību zaudējušais tēvs nu ir armijas mācītājs, Mārču meitenes un viņu mamma kopā ar ģimenei uzticīgo Hannu cenšas nezaudēt dzīvesprieku, cīnoties ar ikdienu bez vīra un tēva pleca un padoma. Grūtības sagādā gan knapā finanšu tērcīte, gan ilgas pēc Mārču ģimenes galvas, gan nelaimes, kas viņus piemeklē – regulāri apciemojusi nabadzīgos kaimiņus, Beta kļūst par mazuļa nāves liecinieci un arī pati saslimst ar skarlatīnu, kas izdzēš viņas dzīvību; karā Mārčs gūst ievainojumu, kas Mammucim liek doties uz Vašingtonu; dzīvi sarežģī arī neskaitāmas meiteņu attiecību problēmas – gan ar vienaudzēm, gan kaimiņu puiku Loriju un viņa skolotāju Džonu Brūku. Summējot – plašs lauks, kur izvērsties. Turklāt, atšķirībā no citiem sava laika literārajiem darbiem, Luīzas Mejas Elkotas romāns min jaunu taku, jo galvenās varones ne tikai ir meitenes (romāna sākumā Mega ir 16, Džo 15, Beta 13 un Eimija 12 gadus veca), bet arī dzīvas būtnes ar miesu un asinīm. Un stūrgalvīgā, brīvību alkstošā Džo, prātodama par nākotni, ir pārdroša un sapņo, ka viņai gribētos „rakstot romānus, kļūt slavenai un bagātai”, un „[Lorijs] teica, ka man noteikti jāturpina rakstīt un ka viņš panāks, lai par nākamajiem stāstiem man samaksā, un, ak! - esmu tik laimīga, jo drīz varēšu uzturēt sevi un vēl palīdzēt māsām“ – laikā, kad sievietei balsstiesību nebija, tāds teikums ir revolūcija!

Pirmo no Elkotas debijas romāna trijām daļām izdeva 2000 eksemplāros, un tie tik drīz atrada savus īpašniekus, ka izdevniecība nespēja apmierināt pieprasījumu.

Pozitīvās atsauksmes ceļoja no mutes mutē, ar komplimentiem neskopojās arī grāmatu apskatnieki drukātajos medijos (Harper`s un The Nation), bet Mazo sieviešu pēdējā rindkopa lasītājam norāda iespējamo nākotni: „Tā viņi palika, priekškaram nolaižoties pār Megu, Džo, Betu un Emiju. Vai tam vēl kādreiz būs lemts pacelties, atkarīgs no tā, cik atsaucīgi tiks uzņemts ģimenes drāmas Mazās sievietes pirmais cēliens”.

Emma Vatsone (Mega) filmā "Mazās sievietes" (2019)

1869. gadā, no izdevēja izdzirdējusi teju fantastisku piedāvājumu – nosaukt jebkādu summu, kas būtu viņas honorārs par vēl neuzrakstīto turpinājumu, jaunizceptā rakstniece mājās pārradās ar tūkstoš dolāriem un drīz izdeva Labās sievas, kas stāsta par pieaugušo māsu dzīvi. Jau 1869. gada beigās tika pārdoti vairāk nekā 40 tūkstoši Luīzas Mejas Elkotas grāmatu eksemplāru. 1871.gadā lasītāji saņēma Mazos vīriešus – romānu, kas atklāj notikumus Džo un viņas laulātā drauga, vācu profesora Frederika Bēra dibinātajā skolā. Atšķirībā no Elkotas, kura savā mūžā tā arī neapprecējās,

Džo 25 gadu vecumā tomēr piekrīt atteikties no savas brīvības, un šis fakts ne bez ironijas apspēlēts Grētas Gērvigas versijā – filmā izdevējs viņai iesaka romāna nobeigumu, kāds lasītāju prātiem (un makiem) šķitīs vispieņemamākais.

Īstajā dzīvē Elkotas vientulību pārtrauca māsas Ebigeilas (Emijas prototips) nāve – Luīza Meja uzņēmās rūpes par māsasmeitu Lulū –, turklāt uzradās arī slavas blaknes, kas Elkotu ģimenes māju Konkordā, Masačūsetsas štatā, bija padarījuši par literatūras svētceļnieku galamērķi. Jau 1927. gadā amerikāņu vidusskolnieki, lūgti nosaukt savu mīļāko grāmatu, kā pirmo min Mazās sievietes, un tikai tad seko Bībele.

Sērša Ronane (Džo) filmā "Mazās sievietes" (2019)

Citi formāti un lelles

Elkota dzīvoja šaurā lokā, un kādā no sarunām viņa reiz vaļsirdīgi atzinusies: „Man nekad nav patikušas meitenes, un es nepazinu daudz meiteņu, izņemot manas māsas”, tomēr ironiskā kārtā viņa ir uzcēlusi pieminekli attiecībām starp pusaudzēm un kļuva par īsti veiksmīgas franšīzes autori. Šī fenomena milzīgo ietekmi uz sabiedrību pirmoreiz fiksēja Meriona Eimersa Tagarta, 1905. gadā uzrakstot grāmatu Mazo sieviešu klubs – tur četras galvenās varones mēģina kļūt par Mārču meitenēm. Nebija ilgi jāgaida, kad Elkotas darbu virzienā lūkojās teātri – pirmā izrāde iestudēta 1912. gadā Brodvejā. Protams, tas bija kases grāvējs, un, godinot autori, tajā pašā gadā Konkordas māja tika pārvērsta par viņas dzīves un daiļrades muzeju.

Savu patikšanu par Elkotas romāniem neslēpa arī bijušais prezidents Teodors Rūzvelts, bet 1917. gadā savu vārdu pirmoreiz saka kinematogrāfisti.

Tiesa, Aleksandra Batlera režisētais darbs, visticamāk – īsfilma, uzskatāms par zudušu; šajā britu versijā galveno varoni atveidoja Rūbija Millere. Savukārt 1918. gadā uzņemtajā, apmēram stundu garajā filmā (režisors Hārlijs Knouls, studija Paramount) Džo lomā iejutās Dorotija Bernarda, Loriju spēlēja Konrāds Neigels, viens no 20.- 30. gadu slavenākajiem Holivudas aktieriem, un filmēšana notika Konkordā. Arī šis darbs uzskatāms par zudušu, kaut amazon.com katalogs… sola iespēju to iegādāties. Ja kāds šo iespēju nelaidīs garām, iegūs nesliktu pieredzi – mediju kompānijas Studio One producētu, 60 minūtes garu 1950. gadā uzņemtu TV iestudējumu Mazās sievietes: Džo stāsts. 1947.gadā dibinātā platforma, kuras galvenais uzdevums bija radio un TV adaptācijas, pazīstama ar vairākiem līdzīgiem nosaukumiem, un tās paspārnē tapušas vairāk nekā 450 melnbaltas epizodes, balstītas dažāda stila romānos (arī Džeinas Ostinas Lepnums un aizspriedumi, Džordža Orvela 1984); šo TV filmu profesionalitāte vairākkārt novērtēta ar Emmy balvām.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (1918)

Mazo sieviešu franšīzei nozīmīgs ir 1933. gads, kad slavenā leļļu meistare Madame Alexander, tolaik viena no retajām sievietēm-uzņēmējām, radīja sava veikala sortimentam lelles, kas vēl joprojām ir romāna cienītāju un leļļu kolekcionāru iekārota prece (šobrīd cenu amplitūda ir no 100 līdz 400 ASV dolāriem par lelli, bet var nopirkt arī piecu romāna varoņu komplektu par 1399.95 ASV dolāriem…)

Logs uz nostalģiju

Šajā pašā 1933. gadā top pirmā romāna ekranizācija Holivudā. Vēlāk leģendārā, bet tobrīd jaunā producenta Deivida O.Selznika pēdējais darbs studijā RKO Radio Pictures tika veidots atbilstoši viņa pārliecībai par literatūras ekranizācijām – viņaprāt, skatītāji vēlas filmā redzēt tieši to, ko ir lasījuši grāmatā.

Par sieviešu režisoru dēvētais Džordžs Kjūkors sapulcina spožu aktierbuķeti – galvenās lomas atveido Ketrīna Hepberna (Džo), Džona Beneta (Emija), Frēnsisa Dī (Mega) un Džīna Pārkere (Beta), filmā piedalās arī citi tobrīd populāri aktieri. Autobiogrāfijā Es: Stāsti par manu dzīvi (1991) Ketrīna Hepberna, kuras varone uz ekrāna spriņģo, garajām apakšbiksēm plandoties vējā, uzsver – Mazās sievietes esot viena no viņas mīļākajām filmām, un tās scenārijs ir „vienkāršs, reālistisks un naivs, bet tāds, ka gribējās ticēt – uz ekrāna ir pati dzīve“. Tobrīd 26 gadu vecā Hepberna ir Kjūkora ideālā aktrise (Mazās sievietes ir otrā no 10 filmām, ko abi kopā veidojuši) un par savu sniegumu saņēma labākās aktrises laurus Venēcijas kinofestivālā.

Džordža Kjūkora atmosfēriskais darbs ir logs uz Elkotas nostalģisko pasauli.

Pirms ķerties pie darba, viņš nebija lasījis grāmatu (vai arī vīrišķīgajā Holivudā kautrējās to atzīt) un uzskatīja, ka tā ir pārāk salda. Filmas scenārija autori, precētais kinoveterānu pāris Viktors Hērmans un Sāra J.Meitone pie darba ķērās, kad jau bija izbrāķēti seši scenāriji, un par savu darbu saņēma Amerikas kinoindustrijas augstāko novērtējumu – Oskara balvu –, turklāt šis scenārijs tika izmantots arī 1949. gada ekranizācijā; Kinoakadēmijas balvai bija nominēta arī režija (Kjūkora pirmā nominācija).

Kā ierasts, Kjūkors milzu uzmanību pievērsa dekorācijām, un par tām rūpējās viens no Ņujorkas vadošajiem dekoratoriem Hēbe Ērvins, kurš devās izpētes braucienā uz Konkordu un radīja oriģinālam ļoti līdzīgu interjeru. Eksterjerus tēloja studijas RKO Pilsoņkara rančo, tur gandrīz ik dienas brīvā atmosfērā piknikoja draudzīgā filmēšanas komanda, bet Valters Plankets rūpējās par iespējami autentiskākiem kostīmiem – piemēram, Ketrīna Hepberna lūgusi savai varonei uzšūt tieši tādu kleitu, kāda redzama aktrises vecmāmiņai kādā senā dagerotipā.

Ketrīna Hepberna un Frančesa Dī filmā 'Mazās sievietes" (1933)

Filmas tapšanā ieguldītie 424 tūkstoši ASV dolāru atpelnījās ar uzviju (2,1 miljons kases ieņēmumu), un Lielās Depresijas laikā neērtās tēmas piesegtas ar nostalģisku, ģimeni un draudzību slavinošu stāstu. Veiksmes iedvesmota, studija RKO jau 1934. gadā kinoteātriem piegādāja filmu Mazie vīrieši, bet tās panākumi bija krietni pieticīgāki. Tajā pašā laikā angļu valodas skolotāji nolemj, ka Mazās sievietes jāiekļauj skolu programmās.

Teilore, feministes un Japāna

1939. gadā, jau pašā televīzijas ēras rītausmā, skatītāju vērtējumam tika nodota romāna Mazās sievietes pirmā TV versija, kas veidota pēc 1912. gada iestudējuma parauga; uzskata, ka tā nav saglabājusies, tāpat zudušas 1946. gadā un 1949. gadā tapušās TV versijas. To gan nevar teikt par pirmo Holivudas krāsu versiju – 1949. gadā Mērvina LeRoja režisēto filmu ar to pašu nemainīgo nosaukumu.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (1949)

Technicolor iespējās un Holivudas sistēmas ietvaros tika realizēts Kjūkora filmas scenārijs, atkārtota arī mūzika, un Džūna Elisone (Džo), Elizabete Teilore (Emija), Dženeta Lī (Mega) un Margarēta O`Braiena (Beta) spēlē kopā ar zvaigžņotu aktieru ansambli – šajā ziņā tā ir spožākā no Elkotas romāna ekranizācijām, kaut aktieri atkārto jau gadiem labi iespēlētus tipāžus un visā šajā lietā nav ne grama oriģinalitātes. O`Braienas rokās ir tas pats groziņš, ko 1939. gada mūziklā Ozas pilsētas burvis nēsā Džūdijas Gārlendas Dorotija; Elizabete Teilore uzvelk blondu parūku un nospēlē savas karjeras pēdējo pusaudzi, un Džo lomas tēlotāja Džūna Elisone (tāpat kā Kjūkora filmā Džoana Beneta) ir stāvoklī, bet daudzi filmēšanā iesaistītie par to pat neko nenojauš. Mākslinieku komandas Oskaru saņem Holivudas veterāns Sedriks Gibonss, nominācijai izvirzīti operatori Roberts H.Planks un Čārlzs Edgars Šonbaums, un Mērvina LeRoja režisētais darbs savāc vairāk nekā 3,5 miljonus lielu kasi. Vai tas bija iemesls, vai kas cits, bet jau nākamajā gadā nejauki puišeļi izdemolē Elkotas muzeju, un uz dažiem gadiem Mazo sieviešu dzīvē iestājas klusums.

Pirmā muzikālā Elkotas romāna versija izskan kompānijas CBS ēterā 1958. gadā, un tās autors ir Ričards Adlers, bet jau 1969. gadā iestudēta stundu gara baleta izrāde, kurā piedalās Džeraldīne Peidža un 63 mazie dejotāji. 1978. gadā mediju kompānijas NBC miniseriālā profesora Bēra lomā iejutās Viljams Štaners jeb Kapteinis T. Kērks no Zvaigžņu ceļa franšīzes. Par darbu Emmy balvai nominē mākslinieku, pašu filmu izvirza Zelta globusa nominācijai, un par Mazajām sievietēm uzzina arī tie, kuri laiku pavada zilā ekrāna zvaigžņu galaktikās.

Milzu ievērību jaunā auditorijā Mazās sievietes atgūst 1981. gadā, kad Japānā tiek radīts 26 sēriju seriāls,

arī 1987. gadā Japānā uzmanības centrā ir Mārču meitenes, jo citas 48 sērijas ekrāna formātā pārvērš Elkotas romāna pirmās daļas notikumus. Brīvi tos pārveidojot (Hanna kļuvusi par afroamerikānieti, ģimene dzīvo netālu no Getisbergas, Džons Brūks ir Emijas, nevis Lorija skolotājs, u.c.), Nippon Animation producētais seriāls Mazās sievietes kļūst par hitu, bet oriģināldarbs – par Japānas bērnu vismīļāko literatūru, piekāpjoties tikai vēl vienai klasikas grāmatai, kanādietes Lūsijas Modas Montgomerijas darbam Anna no Zaļajiem jumtiem.

"Mazās sievietes" japāņu animācijas seriāla versijā (1981)

Raudošie bosi

Arvien pieaugot interesei par sievietes lomu sabiedrībā, 1973. gadā Ņujorkas Time lapās lasāms virsraksts-vārdu spēle Vai „Mazās sievietes“ noniecina sievietes / Does „Little Women“ Belittle Women, un kritiķu uzsāktā diskusija nav beigusies vēl šodien.

70. gadi Amerikā ir laiks, kad grāmata izkrīt no skolu obligātās literatūras saraksta, 1977. gadā grāmatas varone Džo tiek pieskaitīta arvien augošajam feministu pulkam.

Toties 1994. gadā Holivudā iznāca kārtējā Mazo sieviešu versija, un filmas režisore bija... sieviete. Producente Denīze di Novi, uzrunājusi jau atzīto austrālieti Džilianu Ārmstrongu, vēlējās, lai viņa ekranizē Luīzas Mejas Elkotas romānu, lai gan režisore pati vēlreiz gribēja ķerties klāt romānam Mana lieliskā karjera (1901), kas rāda jaunas sievietes centienus kļūt par rakstnieci 19. gadsimta beigu Austrālijā. Tomēr producente visādi skaidroja Mazo sieviešu sabiedrisko nozīmi, un Ārmstronga, pārlasījusi grāmatu, tomēr piekrita, ka stāsts ir vēl vienas ekranizācijas vērts – pat par spīti Holivudā tobrīd valdošajai pārliecībai, ka filmas par sievietēm ir kā skabarga sēžamvietā, neviens tās negrib ne uzņemt, ne finansēt, ne skatīties.

Iepazinusies ar Luīzes Mejas Elkotas dzīvi, Ārmstronga neslēpa izbrīnu, cik radikāls bijis romāns savam tapšanas laikam, un atzina, ka rakstniecei izdevies notvert Mārču meiteņu pieaugšanu, kas oriģināldarbam atņem konkrēta laikaposma zīmogu. Tiesa, Austrālijā dzimusī un augusī režisore ar mātes pienu nebija uzsūkusi to kultūrvēsturisko fonu, kas nolasāms Mārču meiteņu epopejā, tāpēc aktieru atlases laikā ar interesi klausījusies pretendentu atmiņu stāstos par vecmāmiņām, kas viņiem savulaik lasījušas romānu.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (1994)

Uz lomām kandidēja arī Natālija Portmane, Kristīna Riči un Alīsija Silverstone, taču galu galā apstiprināja Vinonu Raideri (Džo), Trini Alvarado (Mega), Kirstenu Danstu un Samantu Matisu (Emija), Klēru Deinsu (Beta), Mammuča lomā – Sūzanu Sarandonu, bet Loriju atveido vēlākais Betmens – Kristians Beils. Kirstena Dansta, burtiski nākdama no filmas Intervija ar vampīru uzņemšanas laukuma, jau pirmajā dienā zinājusi visu savas varones tekstu; šādas priekšzīmes iedvesmoti, līdz nākamajam rītam savus tekstus zinājuši arī pārējie aktieri.

Viņi mācījās arī dejot un slidot, un dziedāt, meiteņu rokās zibēja adāmadatas, un pat mēģinājumi notika vēsturiski precīzajos kostīmos, lai labāk sajustu varoņus un arī atmosfēru.

Pirms filmas pirmizrādes gan producentei un režisorei vēl bija jātiek galā ar Columbia Pictures vadības skepsi, tomēr, kā vēsta leģenda, noskatījušies melno montāžu, gandrīz visi piecpadsmit uzvalkos tērptie vīrieši nav spējuši valdīt emocijas un piešķīruši papildu summu mūzikai un filmas publicitātes kampaņai. Tas atsaucās uz kasi – pie 18 miljonu budžeta filmas ieņēmumi bija 50 miljoni, neskatoties uz kāda Džilianas Ārmstrongas drauga atzīšanos, ka ne viņš pats, ne kāds cits vīrietis negribētu, lai viņu pieķer kinoteātrī, skatāmies filmu ar nosaukumu Mazās sievietes.

Filmas mākslinieciskās kvalitātes novērtēja arī Amerikas Kinoakadēmija, nominējot to Oskaram trijās kategorijās – labākā aktrise (Vinona Raidere), labākais adaptētais scenārijs un mūzika. Rodžers Īberts savā verdiktā deva filmai trīsarpus zvaigznes, uzteica tās inteliģento stāstījumu un piecu aktrišu talantu panākt ģimenisku noskaņu, bet režisore Ārmstronga bija nonākusi karjeras sprukās – sekoja piedāvājumi režisēt miljonu citu stāstu par jaunām meitenēm, taču viņa nevēlējās atkārtoties.

Eksperiments un tradīcija

Marka Adamo opera Mazās sievietes pirmizrādi svinēja 1998. gadā, 2005. gadā Brodvejā iestudēja muzikālu versiju, kas tika cildināta Tony balvu pasniegšanas ceremonijā, bet 2018. gadā, kad tika atzīmēta romāna iznākšanas 150. gadadiena, tapa viena no neizteiksmīgākajām ekranizācijām – Klēras Nīderpruemas debijas filmā Mazo sieviešu darbība pārcelta uz mūsdienām, notikumi zaudējuši hronoloģisku secību, Beta cieš nevis no skarlatīnas sekām, bet ļaundabīga audzēja. Knapās atsauksmes un pieticīgie ieņēmumi parādīja arī skatītāju un kinokritiķu attieksmi pret šādiem eksperimentiem ar literatūras klasiku.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (2018)

Gadu iepriekš trīs stundas garo BBC miniseriālu režisore Vanesa Kesvila gan veidoja pēc tradicionālās šnites – Viklovas grāfistē Īrijā filmēto seriālu izrādīja gan Lielbritānijā, gan ASV, un tas visur izpelnījās piekrišanu.

Par pagaidām pēdējo Mazo sieviešu lielā ekrāna versiju, kas šobrīd skatāma Rīgā, pirmās ziņas publiskajā telpā nonāca 2013. gada oktobrī,

tai kā producentes bija piesaistītas ar Mazajām sievietēm jau pazīstamās Robina Svikorda un Denīze di Novi. Uz laiku scenāristes un režisores amatam bija izvēlēta Sāra Pollija, bet 2016. gada augustā Sony Pictures scenāristes darbam nolīga Grētu Gērvigu. Pēc filmas Lady Bird: Laiks lidot (2018) panākumiem Gērvigu apstiprināja arī par režisori un, tāpat kā filmā Lady Bird: Laiks lidot, arī Mazajās sievietēs galveno lomu atveido īru izcelsmes amerikāņu aktrise Sērša Ronane, kura tikai 25 gadu vecumā jau ceturto reizi izpelnījusies nomināciju Amerikas Kinoakadēmijas balvai (Oskaram nominēta arī Florence Pjū kā labākā otrā plāna aktrise, Gērviga par labāko adaptēto scenāriju, kostīmu māksliniece Žaklīna Dirāna, komponists Aleksandrs Desplā, arī pati filma iekļauta nominēto šortlistē).

Filmas "Mazās sievietes" (2019) uzņemšanas process. No kreisās: Emma Vatsone, Grēta Gērviga, Sērša Ronane, Florence Pjū.

Filmas pirmizrāde notika Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Gērviga nu ir ierauta arī skaļajās diskusijās par sievietes vietu kino industrijā un Holivudā (jo nav nominēta Oskaram kā režisore), bet pirms īpašiem seansiem viņa ar skatītājiem dalās pašas pieredzē un atmiņās par Mazajām sievietēm.

Pusaudzes gados idealizējusi Džo, tagad Gērviga intervijā atzīst: „Es biju ambicioza, es vēlējos kļūt par rakstnieci, es biju dusmīga, es biju mākslinieciska – es biju viss, kas bija Džo“.

Atbilstoši Gērvigas uzstādījumam, jaunajā filmā uz ekrāna krustojušās Luīzas Mejas Elkotas un Džo Mārčas dzīves, un romāna modernizētās versijas galvenie akcenti runā feminisma balsī. Galu galā arī Elkota bija pārliecināta feministe un abolicioniste, viņas tēvocis bija viens no Jaunanglijas Antiverdzības sabiedrības dibinātājiem, un, visticamāk, vismaz viens izbēdzis vergs kādu brīdi uzturējies Elkotu namā. Rakstniece bija arī veģetāriete un cilvēktiesību cīnītāja, viņa atbalstīja Amēlijas Blūmeres centienus radīt tādu sieviešu modi, kas neierobežo kustības, un visu dzīvi finansiāli atbalstīja savu ģimeni.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (2019)

Kāpēc Holivuda vēl joprojām nav pievērsusies Luīzas Mejas Elkotas dzīvesstāstam, nav saprotams, taču 2012. gadā izdota grāmata Mammucis un Luīza: Luīzas Mejas Elkotas un viņas mātes neizstāstītais stāsts, kuras autore ir Elkotas radiniece Īva Laplante. Balstoties šajā stāstā, savu filmas tēlu veidojusi Lora Derna – Mammuča sirdsgudrība, kā var nojaust, bija arī ļoti nozīmīgs dzinējspēks Džo literārajā darbībā. Atšķirībā no iepriekšējām versijām, Grēta Gērviga lielu uzmanību pievērsusi arī Emijai, kura tradicionāli tikusi tēlota kā dekoratīva, kaprīza lellīte. Šajā filmā viņa nevis tikai gaida princi baltā zirgā, bet dzīvo ar pārliecību „visu vai neko“, un, pat apzinādamās, ka pasauli nespēs mainīt, atrod veidus, kā pašai iegūt lielāko kumosu, kaut arī dzīvo laikā, kad sieviete ir kāda īpašums gan pirms, gan pēc kāzām.

Gērviga uzsvērusi, ka romāns Mazās sievietes ir par sievietēm, ambīcijām, naudu un mākslu, tādi ir arī viņas filmas galvenie akcenti.

Taču tie tik ļoti sasaucas ar šobrīd pasaulē aktuālo cīņu par lielāku sievietes lomu sabiedrībā, kinoindustrijā un Holivudā, ka nepamet sajūta – kaut kas te ir nogājis greizi. Nevajadzīgi uzspiežot šodienas skatījumu darbam, kas radies pirms 150 gadiem un arī stāsta par laiku pirms 150 gadiem, turklāt izceļot Džo dominanci un apzināto vizuālo vīrišķību kostīmos, Gērviga atņem Luīzas Mejas Elkotas grāmatas notikumiem vieglumu un nostalģiju. Jaunākais pienesums garajā Mazo sieviešu ekranizāciju rindā, visticamāk, vēsturē paliks kā feministiskākais, taču tas ar krāsām reibina acis un ar apzinātiem jokiem izaicina, bet līdz sirdij neaizsniedzas, kā tas izdevās Kjūkora un Ārmstrongas filmām, kas, lai arī sava laikmeta nosacījumos, par Mazo sieviešu ekranizācijas vadmotīvu izvēlējās Luīzas Mejas Elkotas un viņas varoņu balsis.

Kadrs no filmas "Mazās sievietes" (2019)

Saistītie raksti



Komentāri:


Nielsas
26.09.2020, plkst. 15:43

Es esmu Nielsas vecums, 27 gadus vecs Beļģijas pilsonis, es dalos ar to, kā Dr Sacre man palīdz atgriezties un atjaunot manas bijušās draudzenes attiecības. Tagad es un Anaïs esam atkal kopā ar šīs lieliskās burvestības dr. Sacre palīdzību. ja jums ir nepieciešams burvestības ritenis, kas palīdzēs jums atgriezt savu mīļāko, sazinieties ar Dr Sacre pa WhatsApp numuru +2349076034359 vai e-pastu sacretempleofpower@gmail.com, viņš ir labs vīrietis, ja vēlaties man piezvanīt, lai iegūtu jebkādu informāciju, kas jums varētu būt nepieciešama, zvaniet man mans privātais numurs +3246783578



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi