Ko atrast Boloņā?

Viens no iemesliem, kādēļ ir patīkami apmeklēt Boloņā notiekošo festivālu „Il Cinema Ritrovato“, ir iespēja nonākt situācijā, kad vakara seansam jāizvēlas – iet skatīties restaurētu Fellīni „Amarkordu“, pirms kura rāda Džuzepes Tornatores atlasītus un samontētus fragmentus no filmas izmēģinājuma kadriem; vai varbūt izvēlēties Žaka Bekēra „Caurumu“ vai Čaplina „Modernos laikus“ ar orķestra pavadījumu, turklāt vēl brīvdabas seansā. Saprotu, ka ikdienā Rīgā šādā situācijā nenonākšu, jo šī tomēr ir festivāla programma, tomēr ceru, ka sagaidīsim vismaz tādu laiku, kad pie mums būs kinoteātris, kurā regulāri rāda filmas ārpus aktuālā kinorepertuāra. Kamēr tā nav, reizi gadā jābrauc uz Itāliju!

Senākās universitātes pilsētā Boloņā nu jau trīsdesmit gadus organizētais festivāls Il Cinema Ritrovato (tulkojumā – no jauna vai atkal atklātais kino) ir viens no retajiem starptautiskajiem kino notikumiem pasaulē, kuri veltīti kino vēsturei. Tā galvenais rīkotājs ir Boloņas sinematēka – pati būtisks spēlētājs filmu saglabāšanas un restaurācijas jomā. Festivāls sākās kā neliels trīs dienu pasākums, lai iepazīstinātu ar jaunumiem filmu restaurācijā, bet šobrīd ir izaudzis par liela mēroga starptautisku notikumu.

Programmā galvenais uzsvars ir filmu izrādīšana to oriģinālajos formātos vai restaurētā kvalitātē, nospraužot vismaz 10 gadu laika nogriezni kā robežu, aiz kura filma kļūst par vēstures sastāvdaļu un interesē šī festivāla programmētājus.

Pagājušajā gadā sapratu, ka laiks iet ātri – Terensa Malika Šaurā sārtā līnija / The Thin Red Line (1998), kas, kā man šķita, nupat vēl bija manu studiju gadu filma, nu jau kļuvusi par Boloņas festivāla programmas sastāvdaļu, liekot apjaust, ka laiks patiešām iet ātri!

Šābrīža festivāla formāts ietver 8 festivāla dienas, 4 kinozāles, 2 brīvdabas seansu vietas, vienu lekciju un diskusiju zāli un atsevišķu bērnu izglītojošo programmu telpu, kā arī vēl vairākas vietas dažādām norisēm – grāmatu un filmu disku izstādei un tirdziņam, tematiskām izstādēm un citiem pasākumiem.

Festivāla norises laiks un vieta – senatnīgā Boloņas pilsēta kārtīgā vasaras tveicē (vidēji virs 30 grādiem) –, papildināti ar pievilcīgu saturu, ir galamērķis arhīvu, sinematēku, muzeju, mediju, festivālu un citu institūciju pārstāvjiem, tāpat kino studentiem un sinefiliem no visas pasaules. Festivāla seansu un pasākumu apmeklējumu kopskaits šogad sasniedza jau 100 000, festivālam bija akreditējušies 3500 cilvēki no 72 valstīm. Šogad festivāla laikā Boloņā notika arī Starptautiskās kinoarhīvu federācijas (FIAF) kongress, piesaistot vēl plašāku apmeklētāju loku (kongresā piedalījās apmēram 500 dalībnieku). Kā savā blogā pagājušajā gadā atzīmēja Deivids Bordvels, viens no vadošajiem mūsdienu kino teorētiķiem un regulārs pasākuma apmeklētājs, viņam pirmo reizi festivāla ritms šķitis mazliet par strauju. Šogad, spriežot pēc statistikas rādītājiem un programmas blīvuma, tas kļuvis vēl kāpinātāks.  

Nezināmais irāņu Golestan

Šīs būs subjektīvas piezīmes par atsevišķām detaļām no festivāla programmas, kurai šoreiz bija atlasītas

kubiešu, argentīniešu, irāņu programmas, Marlona Brando, Žaka Bekēra, Mario Soldati, Marī Epšteinas retrospektīvas, japāņu krāsu kino, padomju atkušņa laika filmu izlase, Čaplina, Kītona projekti un vēl daudz kas cits.

Es kā ļoti jauna šī pasākuma apmeklētāja – biju tur tikai otro reizi – arī secināju, ka pat šādā nelielā laika nogrieznī ir izmaiņas gan norišu apjomā, gan slavenu vārdu piesaistē. Iepriekšējā gadā lielākais notikums bija jautājumu un atbilžu sesija ar aktrisi Izabellu Roselīni, pieminot viņas mātes, Ingrīdas Bergmanes simts gadu jubileju. Šoreiz diskusiju programma bija piesātinātāka un tās dalībnieku vārdi izraisīja lielu interesi – brāļi Dardenjē (viņi šogad saņēma Starptautiskās kinoarhīvu federācijas balvu), Bernardo Bertoluči sarunā par sadarbību ar Marlonu Brando (saistībā ar Brando programmu), Folkers Šlendorfs, Marko Belokio un citi.

Vienmēr šķiet saistoši atklāt kaut ko sev līdz šim nezināmu, un šogad to atradu Irānas studijas Golestan filmu programmā. Režisors Ebrahims Golestans, kas 50. gadu beigās šo studiju izveidoja, arī bija viens no festivāla viesiem, un diskusija ar viņu bija dzīvesspara un intelektuālas enerģijas pilna, neskatoties uz to, ka režisoram ir jau 95 gadi!

Režisors Ebrahims Golestans (centrā) tiekas ar festivāla publiku

Golestan bija pirmā neatkarīgā filmu studija Irānā un pastāvēja tikai aptuveni 10 gadus. Boloņā viena no programmas filmām bija Ebrahima Golestana režisētā Ķieģelis un spogulis / Khesht o ayeneh (1963-64), kuru varētu raksturot kā izteiksmīgu irāņu kino jaunā viļņa piederīgo. Tajā mijas reālistisks stāsts ar sapņa motīviem, dokumentāla vide ar inscenējumiem, skan šķietami improvizēti gari dialogi un monologi, kas patiesībā ir rūpīgi uzrakstīti, izmantota arī lēcienveida montāža kā Godāram.

Filmas darbība sākas naktī, kad filmas galvenā varoņa, taksometra šofera mašīnā kāda sieviete atstāj jaundzimušu bērnu. Viņš meklē sievieti pamestā jaunceltnē, bet atrod tikai trakos un sabiedrības atstumtos; viņš iet ar bērnu uz kafejnīcu, kur cigarešu dūmu piepildītā telpā sēž un filozofē viņa paziņas, mudinot nest bērnu uz policiju. Bet arī tur tikai ierosina bērnu atdot bērnu namā. Taksists pavada vienu nakti kopā ar bērnu un savu draudzeni – gandrīz kā ģimene -, un nākamajā dienā dodas uz bērnu namu. Īss, vienkārši pārstāstāms sižets, kuru piepilda vizuālas detaļas un komentāri par varoņu attiecībām, sociālo iekārtu, birokrātiju, ietverot to gan komiskās, gan nopietnās noskaņās, stāstot ar skatiem Teherānas ielās, ļoti ilgu dokumentālu filmējumu bērnu namā, pa kuru, meklēdama no rīta atnesto meitenīti, klīst jaunā sieviete.

Vizuāli šokējošāka bija dzejnieces un režisores Farukas Farukzadas (Forough Farrokhzad) īsmetrāžas dokumentālā filma Māja ir melna / Khaneh siah ast (1962) par lepras koloniju Irānā.

Farukzada paspējusi uzņemt tikai šo vienu filmu pirms savas pāragrās bojāejas 1967. gadā autoavārijā, tikai 32 gadu vecumā. Šī esejistiskā filma, kurā redzam lepras slimības skarto cilvēku ikdienu, aizkadrā skanot Vecās Derības, Korāna tekstiem un Farukzadas dzejai, jau tolaik nonāca Krisa Mārkera uzmanības lokā, un. režisors kļuva par aktīvu Farukzadas darba proponentu.

Limjēri un Epšteini

Šogad īpaša uzmanība festivālā bija veltīta brāļiem Limjēriem un pirmajam publiskajam kinoseansam 1895. gada 28. decembrī Parīzē. Zem Boloņas galvenā laukuma, Piazza Maggiore, tukšās telpās bija iekārtota izstāde Limjēri! Kino rašanās, kura atceļojusi uz Boloņu no Parīzes un būs apskatāma līdz pat 2017. gada sākumam.

No Parīzes atceļojusī izstāde par brāļiem Limjēriem un kino rašanos

Izstādes kurators ir Limjēru institūta un Kannu kinofestivāla direktors Tjerī Fremo, kurš bija klāt svinīgā izstādes atklāšanā un vakarā teica ievadvārdus pirms Limjēru pirmā seansa programmas rekonstrukcijas lielajā brīvdabas seansā (ietilpība līdz pat 7000 cilvēkiem).

Šo pašu desmit īso filmu programmu festivālā atkārtoja vēlreiz un daudz īpašākā formā, arī ar daudz mazāku skatītāju skaitu. Par neatņemamu festivāla tradīciju ir kļuvuši pāris seansi Boloņas sinematēkas pagalmā no projektora, kam tiek izmantota oglekļa lampa, projekciju pavadot ar dzīvo mūziku.

Šoreiz bija sagādāts vēl īpašāks baudījums – tā pati Limjēru pirmā seansa programma, demonstrēta no 1899. gadā būvēta projektora, kas pavisam minimāli atšķiras no tā, ar kādu tika parādīts seanss 1895. gadā Parīzē.

Projektora rokturis tika griezts ar roku, attēls bija maza izmēra, pārejās starp filmām gaisma reizēm teju izdzisa, radot, iespējams, autentisku pieredzi tam, kā „dzīvās bildes“ varēja būt izskatījušās tiem 33 skatītājiem, kuri Limjēru izgudrojumu redzēja pirmoreiz jau vairāk nekā pirms 120 gadiem. Un nevaru noliegt, ka šajā procesā bija kaut kas maģisks, kas mūsdienās, ikdienā ejot uz kino, ir zudis.

Autentiska pieredze - gluži kā brāļu leģendārajā seansā pirms 120 gadiem

Pēc Limjēru programmas demonstrēšanas sekoja Žana Epšteina filmas Uzticīgā sirds / Coeur fidèle (1923) seanss, jo Žana Epšteina māsai Marī Epšteinai (1899 – 1995) bija veltīta viena no festivāla programmas sadaļām. Sākumā, 20. gadsimta 20. gados Marī kā aktrise vai scenāriste piedalījās sava brāļa filmu tapšanā, bet no dekādes beigām pati sāka režisēt filmas kopā ar režisoru Žanu Benuā Levī, kuru interesēja pedagoģija, izglītība, sociāli jautājumi. Tāpēc abi kopā uzņēma pavisam 12 filmas, kurās parādās īpašs skatījums uz sievietes mātes lomu, bērnu pieķeršanos, sociālo atbildību, izglītību. Piemēram, viņas pazīstamākajā filmā Monmartras bērni / La Maternelle (1933) tiek risināti jautājumi par māti, kura atstāj savu bērnu, par bērna beznosacījuma mīlestību pret māti, pieķeršanos, uzticību starp bērniem un pieaugušajiem, un citas tēmas. Filmas intonācija nav didaktiska, bet tieši apliecina sociālās atbildības nepieciešamību un dara to saistoši, ar komiskiem elementiem un spilgtiem bērnu tēliem.

Il Cinema Ritrovato kontekstā Epšteina ir nozīmīga personība arī vēl citā aspektā – kad 1953. gadā tika izveidota Francijas sinematēka, tās direktors Anrī Langluā uzaicināja Marī Epšteinu vadīt tehnisko nodaļu, un tieši viņa līdz pat 70. gadu beigām bija galvenā atbildīgā par filmu saglabāšanu.   

Pagātnes jaunā dzīve

Izmantojot gadījumu, ka FIAF simpozijs notiek vienuviet ar festivālu un tā tēma šķita saistoša – Kino pagātnes jaunā dzīve –, pievienojos FIAF biedriem un ne-biedriem (akreditāciju kongresa simpozija daļai var iegādāties arī tie, kas nav asociācijas biedri), lai noklausītos vairākas sesijas par dažādām tēmām. Sesijas sniedza informāciju par topošiem muzeju projektiem, sinematēku izaicinājumiem, restaurācijas projektu piemēriem un citām tēmām, arī iespēju apmeklēt Boloņas sinematēkas telpās esošo filmu restaurācijas un konservācijas uzņēmumu L’immagine ritrovata. 1938. gadā dibinātā federācija šobrīd kā biedrus un asociētos biedrus apvieno vairāk nekā 160 kinoarhīvus, sinematēkas, filmu institūtus, muzejus un citas institūcijas no visas pasaules.

Filmlentes restaurācijas process

Zinot faktu, ka Igaunijā šobrīd tiek celts kino muzejs, un cerot arī mūsu Kino muzeju ne tik tālā nākotnē spēt attīstīt, interesanti, tomēr arī ļoti tāli no mūsu realitātes bija simpozijā prezentētie jauno muzeju projektu piemēri. Teiksim, Losandželosā notiek Amerikas kinoakadēmijas muzeja būve – milzīgs daudzstāvu un daudzmiljonu projekts ar 1000 vietu kinozāli, kur paredzētas sarkanā paklāja filmu pirmizrādes, vēl arī izstāžu un ekspozīciju telpas vairākos stāvos, bet caur stikloto kupolu skats uz Holivudas kalniem.

ASV Kinoakadēmijas muzeja projekts Losandželosā

Gan šo ēku, gan Žeroma Seidū-Patē muzeja projektu veidojis itāļu arhitekts Renco Piano (Renzo Piano) un muzeju pārstāvji atzina, ka ēku plānojumā saskatāma vizuāla līdzība. Šajā muzejā glabājas visas Patē studijā uzņemtās filmas, kinotehnika, komunikācijas darbā liekot akcentu tieši uz mēmā perioda filmām.

Sarežģījumu pilns, bet aizraujošs bijis process līdz Čaplina muzejam Šveicē, Ženēvā, bijušajā ģimenes mājā, ko atvēra šī gada aprīlī. Nosaukums – Čaplina pasaule – jau daļēji atspoguļo muzeja veidotāju galveno izaicinājumu: kā savienot intelektuālu pieeju ar plaša patēriņa produkta radīšanu, tai skaitā vaska figūru klātesamību, kādu prasa investori. Esot izdevies atrast zelta vidusceļu, apgalvo muzeja ieceres autori, kas pārstāv Čaplina mantojumu. Jābrauc skatīties!

Čaplina muzeja pārstāvji prezentē eksponātu - vaska figūra, Virdžīnijas Čerilas spēlētā aklā meitene filmā "Pilsētas ugunis" (1931)

Pieredzē dalījās arī bijusī Roterdamas festivāla direktore, tagad Amsterdamā esošā kino muzeja The Eye vadītāja Sandra den Hebrona. Savu vīziju ieskicēja arī Britu filmu institūts – tas no tagadējās mājvietas Londonā, Vaterlo tilta galā, varētu pārcelties nelielu gabaliņu tālāk turpat Temzas krastā (tuvāk Tate Modern muzejam), kur šobrīd no apbūves brīvs gabals, plānojot jauno ēku atklāt 2021. gadā.

Izņemot vienu nelielāku muzeju Kentā, visi demonstrētie piemēri bija ar ļoti plašu mērogu un vērienu. FIAF biedru vidū gan ir ne tikai lielās valstis ar apjomīgām institūcijām, tāpēc līdzsvaram būtu gribējies dzirdēt arī citus piemērus, jo gan jau tādi arī ir, un ne visi no abu dienu prezentāciju dalībniekiem bija FIAF biedri, paverot plašu iespēju izvēlēties. Daļēji šādam apsvērumam atbilda Tanžīras sinematēkas prezentācija, Ēģiptes sinematēkas izveidošana un pāris citi.

Secinājumi – optimistiski

Festivāla ietvaros notika arī Eiropas filmu forums, ko 2014. gadā iedibināja Eiropas komisija, lai veicinātu dialogu starp komisiju, nacionālām kino institūcijām un audiovizuālās jomas uzņēmumiem. Par foruma nosaukumu šogad bija izvēlēta tēma Kino mantojuma vērtība(-s), un jau iesākumā tika konstatēts – dalībnieku vidū valda vienprātība par noformulēto foruma tēmu (un tā jau tam arī vajadzētu būt, ja reiz dalībnieki un klausītāji ir nonākuši Boloņas festivālā).

Galveno uzrunu teica itāļu režisors Džuzepe Tornatore, filmas Kinoteātris „Paradiso“ / Nuovo Cinema Paradiso (1988) autors;

foruma dalībnieki (režisors Lorāns Kantē, kurš šeit pārstāvēja uzņēmumu La Cinetek, Criterion vadītājs, Park Circus direktors un citi) katrs vēstīja par savu pienesumu kino vēstures pieejamībā – ar kinoteātra, sinematēkas, filmu kopiju, tiesību, mājas kino formātu nodrošināšanas starpniecību. Secinājums bija kopīgs un optimistisks (pat pierādīts ar Eiropas komisijas apkopoto kinoapmeklējumu statistiku par kinoteātru repertuātros iekļautām vēsturiskām filmām) – interese par kino mantojumu ir, tā pieejamība paplašinās, bet ir arī vēl, kur pilnveidoties.

Il Cinema Ritrovato arī ir viens no apliecinājumiem, ka kino pagātne ir interesanta šodien. Un šī festivāla priekšrocība ir arī tā atrašanās vieta, laiks, lieliskā itāļu virtuve, Prosecco un - jā, šogad arī futbols, kas vismaz festivāla norises laikā vēl itāļiem radīja lielas cerības.

Autores foto

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi