Jāņa Streiča jubilejā - „Likteņdzirnas”

Kinorežisora un daudzu citu jomu mākslinieka Jāņa Streiča 80. dzimšanas dienā, 26. septembrī, Kino Raksti svinīgi un oficiāli piesaka jaunāko grāmatu sērijā „Kino Rakstu bibliotēka”, kas iznāks Jāņa Streiča kinogada noslēgumā, - tas ir kinokritiķes Dairas Āboliņas lieldarbs „Jāņa Streiča maģiskais reālisms. 22 filmas” 500 lappušu apjomā. Katrai no režisora filmām grāmatā veltīta atsevišķa nodaļa, un jubilejas dienā publicējam nodaļu par vienu no populārākajiem Jāņa Streiča hitiem – pirms 20 gadiem uzņemto filmu „Likteņdzirnas” (1997), kuru Latvijas kinoteātros apmeklēja vairāk nekā 122 000 skatītāju.

Daira Āboliņa un Jānis Streičs 2016. gada septembrī. Foto: Agnese Zeltiņa

Sajūta, ka visiem zināmais režisors Jānis Streičs ir viena no noslēpumainākajām un neatklātākajām personībām latviešu kino, kinokritiķi Dairu Āboliņu pirmo reizi piemeklēja pirms 10 gadiem, kad Rīgas Kino muzejā tika rīkota izstāde Jāņa Streiča mistērijas, svinot režisora septiņdesmitgadi.

„Katrs latvietis mīl Streiču, bet, būsim godīgi, zina tikai četras piecas Jāņa Streiča filmas, taču režisors savas radošās dzīves laikā ir izveidojis divdesmit divas,” grāmatas ievadā raksta Daira Āboliņa.

Viņas grāmata sakārtota pēc skaidri strukturētas shēmas: katrai no 22 filmām veltīta viena nodaļa, un katras nodaļas pamatā ir divi būtiskākie elementi – kinokritiķes eseja par filmu un saruna ar Autoru par filmas tapšanas procesiem.
Kopējo ainu papildina filmas anotācija, bagātīgs ilustratīvais materiāls, iespējami pilnīgs uzņemšanas grupas saraksts un filmas „kardiogramma” – dramaturģiskā un psiholoģiskā līkne ar sižetiskās attīstības kāpumiem un kritumiem, būtiskākajiem pavērsieniem un Streiča filmās biežāk lietotajiem elementiem. To visu atradīsiet grāmatā, kuras iznākšanu apgādā Dienas Grāmata atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un biedrība Ekrāns, bet šobrīd Kino Rakstos – eseja un saruna par Jāņa Streiča septiņpadsmito filmu Likteņdzirnas (1997).

Filmas stāsts:

Trīs ļoti dažādi cilvēki – neredzīga meitene, smagi slims zinātnieks un lauku muzikants – kļūst par nešķiramu trīsvienību. Lai bēgtu no pagātnes un šķirtās sievas, kas pievērsusies politiķes karjerai, profesors pārceļas uz laukiem, cerot, ka svaigs gaiss nāks par labu viņa slimajām plaušām. Agnese, kura zaudējusi redzi, paceļot jūrmalā fosfora graudus, jūtas izstumta no sabiedrības un cer būt noderīga savam bijušajam augstskolas pasniedzējam. Nejaušs gadījums viņus saved kopā ar dzīvespriecīgo Beisiku, profesora dzirnavās apmetas arī gleznotājs Vinsents un vectēvs Donāts, veidojot kolorītu fonu trīsvienības attiecībām. Gan Eduks, gan Beisiks vēlas iekarot Agneses sirdi, un viņiem dzimst plāns, kā palīdzēt Agnesei atgūt redzi, taču nav iespējams norobežoties no tā, ka ir 90. gadi, Latvijā valda juku laiks vērtībās un cilvēku prātos.

DAIRA ĀBOLIŅA:

Filma Likteņdzirnas (1997) kļuva par Jāņa Streiča hitu, ja jau runājam filmas laikmetam atbilstošos vārdos. Skatītāju miljonos mērāmā auditorija bija „palikusi aiz robežas” kopā ar Maskavas naudu, un mēs uzzinājām, cik liels un mazs ir Latvijas kino tirgus. Mēs uzzinājām arī to, ko ļoti labi zinājām – Jāni Streiču tauta mīl. Tāpat kā Raimondu Paulu.
Likteņdzirnas publika mīlēja nekritiski, kinokritiķi vīpsnāja. Virspusēji paskatoties, tā var likties pavulgāra, didaktiska, banāla filma. Bet tieši tāds taču bija laiks, kurā mēs dzīvojām! Mēs taču nezinājām, kur savu Brīvību likt un kā ar to sadzīvot! Vērtībās totāls sajukums, mantu un naudas lietās arī. Profesori dzied bāros, mātesmeitas dejo striptīzklubos, mākslinieki slīkst lētajā un dārgajā alkoholā (atkarībā no honorāru lieluma) un aklums draud ne tikai tam, kurš dzintara graudus jūras krastā sajauc ar roku siltumā sprāgstošajiem fosfora gabaliņiem, bet arī daudziem citiem brīvības apreibušajiem.

Režisors Jānis Streičs mums piedāvā grotesku melodrāmu jeb, vēl precīzāk, rada tādu kā estetizētu ne-žanru, mēģinot darīt līdzīgi tam, kā pasaulē savu reputāciju un rokrakstu ieguva divi mūsu gadsimta kino ģēniji – amerikānis Kventins Tarantino un viņa pretpols, spānis Pedro Almodovars. Viņi, būdami totāli atšķirīgas personības, savā mākslā iedvesmojās no tā sauktajiem „zemajiem žanriem” – Tarantīno tolaik savā videotēkā līdz bezjēgai skatījās “B” kategorijas filmas, pašmācības ceļā apgūstot kino, savukārt Almodovars smēlās no lētas operetes, vodeviļas un pat reklāmkultūras. Viņi prata savienot zemo ar augsto un tāpēc bija saprotami un pieejami plašai publikai.
Jānis Streičs, veidojot Likteņdzirnas, intuitīvi iet līdzīgu ceļu.

Viņa filmā ir atsauces uz tolaik mūsu televīzijās modē nākušo saldo svešzemju seriālu pasauli ar mīlas trīsstūriem, atmiņas vai redzes atgūšanas brīnumiem, negaidīti mantotiem miljoniem, kuri nabagos padara bagātus, utt.

Streičs, kā jau nobriedis meistars, mazliet citē un hiperbolizē arī paša kinomitoloģijā atrodamos tēlus, bet galvenokārt viņš atsperas uz mūsu dzīves kliedzoši pretrunīgajām ikdienas reālijām, kas vienmēr un visās filmās papildinātas ar Streiča ironisko un pat grotesko humoru. „Kad nekas nav palicis tevī, tad paliek vairs tikai prieks...” – krogā rezignēti dzied Jānis Paukštello, un tas vienmēr ir bijis Jāņa Streiča filmu spēks.

Režisors Streičs filmas scenārija vajadzībām līdz nepazīšanai pārraksta skaisto Jāņa Klīdzēja romānu Sniegi [[1]] par aklu meiteni un diviem viņas pielūdzējiem – jaunu, naivu puisi un kādu slimu vīru. Kaut ko dievišķu, bet mūsdienu krāsās Streičs mēģina atstāt Agnesē (Agnese Zeltiņa), kaut ko fatāli aizlauztu un traģisku, bet tīru viņš iekodē muzikantā Beisikā (Artūrs Skrastiņš savā kino debijas lomā) – tēlā, kurš apzināti/neapzināti atteicies no iepriekšējā laikmeta apzīmogotā un mātes dotā vārda Vladilens, to aizvietojot ar iesauku, ne-vārdu no angļu valodas, taču daudz tuvāku tābrīža Latvijas realitātei. Un Eduks (Ivars Kalniņš), tāds iekšēji sastindzis – ne tikai tāpēc, ka viņa plaušas grauž laikmeta slimība vēzis, bet arī kā personība, kas neredz perspektīvu. Tādiem Streičs viņiem liek satikties, lai mēģinātu cits citu glābt.

Filma ir 90. gadu tipāžu pārapdzīvota – nav, kur acis atpūtināt! Un daudzi no tiem pat trīsdesmit gadu laikā nav īpaši transformējušies un novecojuši. Piemēram, pseidoreliģisku ekstāzi politiskajā rosībā atradusī Nameda, Eduka šķirtā sieva (Mirdza Martinsone), kura darbojas organizācijā Tautas mīlestības partija un organizē humāno palīdzību. Pusmūža dāma – zem politiķes grima maskējusies hiēna, kas sajūt asinis un ir gatava plēst vēl dzīvu, runā eksaltētā tonī un allaž ir jaunu “adjutantu”, varbūt miesassargu, varbūt partijas labi apmaksātu žigolo pavadībā.

Un kur tad vēl plikņu un mafijas darboņu bordelis, kas iekārtots Eduka likteņ-dzirnavās. Tur acīmredzot apģērbtus un skolotus neielaiž, tāpēc arī Jāņa Streiča kamera, ar kuru strādā daudzu viņa filmu operators Harijs Kukels, bordeli rāda it kā no malas, bez līdzdalības notiekošajā.

Blakus jau iezīmētajam attiecību trīsstūrim „Agnese-Eduks-Beisiks” ir vēl ceturtais šajā kaislību spēlē, un tas ir mākslinieks, gleznotājs Vincents (Romualds Ancāns), saukts arī Van Groks (ironiskā sakritība ar Van Gogu nav pārāk nejauša). Mākslinieks zīmē skaistus sieviešu ķermeņus, turklāt ar tām izejvielām, kas pie rokas, kečupu ieskaitot. Viņš šajā pasaules ārprātā joprojām atrod harmoniju mākslas tēlos, viņš ir tas Jāņa Streiča filmās nepieciešamais liecinieks, novērotājs un klusais secinātājs. Tomēr Vincents ir mākslinieks, kurš saprot mākslas darbā iekodētās enerģijas jaudu, viņš ir tas, kurš izpriecu ellē pārvērstajās Eduka dzirnavās ir gatavs ievest Trojas zirgu – pasūtītajā sienas gleznojumā ietvert slēptu saturu un skaistās sieviešu ķermeņa formas ietvert bībeliskā sižetā Baltazara dzīres, kas paredz Bābeles bojāeju.

Visā šajā vīriešu tēlu galerijā, kur visi apzināti vai neapzināti cīnās par skaistās Agneses sirdi, tomēr visvairāk Streiča varonis ir Beisiks.

Viņam piemīt tas trešā tēva dēla naivums un tiešums, viņš ir “nenopietnā cilvēka” radinieks visā, ko dara. Sirdi viņš izliek uz plaukstas ne tikai tad, kad dzied un spēlē savu akordeonu, bet arī taisot cūku aploku, līmējot tapetes, metot kūleņus no kalna, mīlot Agnesi, dzerot šņabi un kaujoties. Un, lai arī Beisiks apgalvo, ka ģitāru nespēlē tāpēc, ka tās pārāk bieži tiek salauztas kaujoties un akordeons ir drusku stabilāks instruments, viņš ir pilnīgi neaizsargāta dvēsele. Viņš ir par trauslu šim brutālajam laikam, kā tas redzēts Jāņa Streiča filmās arī iepriekš. Viņš ir lemts bojāejai. Tāpat kā daudzi citi, kas neatrod kompromisu ar laiku, kurā viņiem lemts dzīvot.

Taču pirms tam Beisiks, draugu atbalstīts, piespiež divus bezkaunīgus, Latvijā dzimušus un skolā gājušus jauniešus iemācīties vismaz vienu latviešu dziesmu. Viņiem „piespriestie” spaidu darbi un pārmācība par apzināti izraisītu incidentu, gandrīz slepkavības mēģinājumu, ir – dziedāšana! Epizode brīnišķīga, bet morāle? Dziesmu svētku korī šitos rūcējus neņems, un kā klausītāji viņi vēl ir kurli.

Realitātē, kur viss ir devalvēts, Streičs garīgu alternatīvu redz Aglonas svētceļojuma idejā. Vispirms viņš to rāda kā fona notikumu, bez komentāra, vēlāk liek Agnesei un Beisikam doties uz Aglonas vissvētākās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas lielajiem svētkiem, piedalīties greznajā nakts Krusta ceļa procesijā ar svecēm un tūkstošiem citu lūdzēju. Un, kaut arī Aglonas reliģiskajiem svētkiem ir grandiozs vēriens, filmā tas ieskanas klusi un neuzbāzīgi. Iespējams, ka filmas līnija ar Agneses dievticīgo mammīti (Astrīda Kairiša) un viņas aiziešanu risināta visnaivāk. Bet varbūt tā tas tikai izskatās filmas kopējā diezgan agresīvajā kontekstā.

Starp citu, par Jāņa Streiča (nevis Džūlijas Lambertas) slaveno pauzi. Dažas sekundes absolūta klusuma uz ekrāna un skaņas celiņā.

Izslēdzot no spēles arī sirdi plosošus mūzikas akordus. Atrodama pat ne katrā no viņa paša filmām. Filmā Likteņdzirnas tā ir Beisika nāves pauze. Streičs, tāpat kā diriģents orķestra priekšā, saprot, cik satricinoši iedarbojas klusums pasaulē, kur valda skaņu un attēlu kakofonija.

Skaidrs, ka akla meitene un aklums ir šīs filmas un Jāņa Streiča visskaļākais simbols. Un optimists Streičs viņai atdod redzi, saprotot, ka viņa pārskatīsies un klups pār pasaules kārdinājumiem tāpat kā mēs visi. Un vēl ilgi.

SARUNA AR JĀNI STREIČU

Daira Āboliņa: - Pēc filmas Cilvēka bērns tomēr kādi septiņi gadi pagāja līdz Likteņdzirnām. Vai tā bija piespiedu pauze?

Jānis Streičs: - Kā tad notiek rakstīšana? Ne jau uzreiz, pat tad, kad veido ekranizāciju. Paiet zināms inkubācijas periods – rodas varoņi, kūņājas, tiekas ar draugiem, pretiniekiem, risinās savstarpējās attiecības, un tas viss galvā, tikai galvā, līdz kādu dienu jau prasās uz papīra.

Man ierosme nāca no Jāņa Klīdzēja romāna. Jau tad, kad viņš atsūtīja pirmās grāmatas, tur bija arī Sniegi. Kā pirmo izlasīju Cilvēka bērnu un pieķēros tam. Kad izlasīju Sniegus, teicu Rolandam Kalniņam, - re, kur laba filma varētu sanākt! Vienīgā problēma, ka nav iespējams Aglonu parādīt! Kur dabūt tos zirgu tūkstošus, kas tolaik tur sabrauca? Bet Rolands man atbild – pārnes darbību uz mūsdienām! O, tas man divreiz nav jāsaka!
Rakstīju Klīdzējam, ka gribu viņa stāstu pārcelt uz mūsdienām, un viņš atbildēja - ļoti labi, dari tā! Viņš esot rakstījis Sniegus svešumā, atcerēdamies Latviju un jaunības laiku, bet, ja tagad dzīvotu Latvijā, rakstītu par mūsdienām. Un tā tas sākās.

Es ne tikai iekārtoju darbību mūsdienās, bet varoņiem devu citu sociālo statusu. Klīdzēja varonim bija tuberkuloze, kas šodien jau vispār nav nāvējoša slimība. Es izvēlējos visļaunāko – galvenajam varonim ārsts paziņo, ka viņam ir plaušu vēzis. Biju tomēr dzirdējis dažus izārstēšanās gadījumus.
Tālākā sižeta gaita visos gadījumos ir viena un tā pati.

Nāves kandidāts atmet dakteriem ar roku, un te sākas sazarojumi – ko nu kurš katrā gadījumā dara, lai pēc pusgada atgrieztos, paveicis brīnumu.

Manējais atceras, ka viņam ir mantojums, senču dzirnavas, un dodas pirms nāves nokārtot to tālāko likteni. Un tad sākas jauno laiku pārsteigumi ar Latvijas dzīves aktualitātēm; mafija, bandas, politiķi – visas tās lietas.

Arī meitene man nav akla kopš dzimšanas. Viņai redzi sabojāja „dzintara gabaliņa” sprādziens, bija tādi gadījumi ar krievu armijas sprāgstvielām jūras malā [[2]]. Tas man bija vajadzīgs ne tik daudz aktualitātes dēļ, bet kā priekšnoteikums brīnumam – es gribēju to izārstēšanos, tāpēc vajadzēja neredzības iemeslu, kas ir kāds kaitējums no ārpuses, ko var novērst.

Atjaunotās Latvijas sākums bija pacilājošs un reibinošs. Tajā laikā, kad tapa Cilvēka bērns, Latgalē satiku daudzus vīrus, kas ar jaunības degsmi metās atjaunot Latviju. Zināju ģimeni, kas aizbrauca no Rīgas un dzīvoja zemnīcā blakus bijušās lielās saimniecības graustiem. Viņi bija izcietuši Sibīriju un nu tikai tagad jutās tikuši brīvībā. Turpat netālu dzīvoja mani radi Zagorski, māsīca ar vīru jūrnieku aizbrauca atjaunot tēva saimniecību. Satiku Leonu Rīgā, pārvērtušos līdz nepazīšanai. Enerģijas pilns, kļuvis kalsns un atsperīgs, viņš stāstīja un smējās, kā lopbarību ar tačku savedis šķūnī – Janka, tu nevari iedomāties, kas mums iekšā par pretošanās spēku! Velns lai parauj, mēs vēl parādīsim!
Viens no draugiem, Voldemārs Novakšanovs no Rēzeknes, tolaik Saeimas deputāts, ļoti drosmīgs vīrs un uzņēmējs, atjaunoja dzirnavas Ludzas rajona Felicianovā. Viņš man bija daudz palīdzējis Cilvēka bērna filmēšanas laikā, man patika viņa uzņēmība un drosme riskēt. Aizbraucu skatīt Voldiņa jauno īpašumu, un dzirnavas mani apbūra – tik kinogēniskas, pašas lauzās uz ekrāna, kā Boņuks Cilvēka bērnā.

Klīdzēja romāna pārveidošana līdz nepazīšanai man nebija pašmērķis.

Tā tas sanāca pats no sevis, jo dzīve piespēlēja tik daudz faktu, ka vajadzēja tikai atlasīt un pakārtot galvenajam.

Man patīk šī Klīdzēja grāmata, bet intonācija tur ir pilnīgi citādāka, nekā jūsu filmā.

Grāmata palika neskarta, tā tikai deva ierosmi. Filmas stāsts ir par brīnumu, līdz ar polemiku par to, vai tas no Dieva, vai cilvēka darbs. Mans iemīļotais teiciens ir tāds: „Brīnumi notiek, tikai tam vajag daudz un nopietni gatavoties”.

Scenārijs tapa bez sarežģījumiem, pat ar iedvesmu. Vispirms tikai kā īss satura atstāstījums, to ne tikai uzrakstīju kādu triju lappušu garumā, bet ierunāju magnetofona lentē, pat mūziku pieliku. Raimondu Paulu, piemēram, tikai tādā veidā arī iepazīstināju ar ideju. Pieteikumu iesniedzu ne vairs studijai Trīs, kurai biju pateicību parādā [[3]], bet bijušajai Rīgas kinostudijai, kura, no pirmās pašpārliecinātības atžirgusi, jau bija šo to izmainījusi. Tagad kinostudiju vadīja Uldis Šteins, studijai piederēja tehnika, telpas un palīgcehi, ko vajadzētu īrēt, ja es filmu uzņemtu Rolanda Kalniņa paspārnē. Lāga Rolands to saprata, viņš bija praktisks cilvēks un neņēma ļaunā, jo sirdī mēs neviens negribējām slavenās Rīgas kinostudijas bojāeju.

Tā ka strādājām kinostudijā, kā bijām visu mūžu to darījuši, bet tāda dīvaina sajūta – nekādas Mākslas padomes vairs nav! Kā smejies, tīri vai apvainots jūties, ka nav vairs uzraugu. Tu pats sev saimnieks!

Rakstot scenāriju, biju domājis, ka darbībai jānotiek Latgalē, bet – valsts nabaga, naudas maz. Protams, braukāt uz Ludzu, vadāt aktierus – tas būs par dārgu, to nepavilksim. Ar sirdssāpi no tā vajadzēja atteikties. Tad izdomāju tā – man ir Vidzemes filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā, ir Latgales filma Cilvēka bērns, Zemgalē Svešās kaislības... Lai tad tagad ir Likteņdzirnas, veltītas Kurzemei! Bet, kaut arī Latgalē nefilmēju, tā ielauzās Kurzemē ar Agnesi, viņas katoļticīgo māmiņu un veco Donatu – šo lomu speciāli rakstīju Boļeslavam Ružam, kurš nu jau bija zaudējis vienu kāju. Nu un, protams, Aglona, uz kuru svētceļojumā dodas mana kompānija.

Jāņa Streiča "kompānija" Aglonā - centrā pats režisors ar meitu Viktoriju (pa labi), priekšplānā Astrīda Kairiša, Agnese Zeltiņa, Arturs Skrastiņš

Filmas māksliniece bija Ieva Romanova, viņa bija kaut kur izrakusi mierlaika karti ar visām Latvijas ūdensdzirnavām, un izrādījās, ka mēs zinājām vairāk, nekā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā profesors Siļķe, kurš cīnījās par dzirnavu atjaunošanu!

Jūs interesēja dzirnavas kā tēls?

Protams. Dzirnavas ir ne tikai veco laiku romantika ar visu ūdens ratu, kā tas redzams vecajās atklātnītēs. Tās ir simbols laika tecējumam, cilvēka dzīvei atvēlētajam laikam un pārējiem zemtekstiem, ko mēs neapzināti jūtam, skatoties uz ūdens mehāniku.

Mēs ķemmējām pēc kārtas visas dzirnavas, kas atzīmētas Ievas kartē, pat Vidzemes pusē ielīdām. Uzgājām dažus trūcīgus mēģinājumus kaut ko atdarināt no veco laiku godības, bet tie nederēja. Vajadzēja, lai arī pati vieta būtu bagāta spēles laukumiem, kur varētu darboties. Un tā mēs beidzot uzkūlāmies Pūces dzirnavām, netālu no Matkules.

Ja būtu vairāk naudas, es būtu gribējis, lai ūdens līmenis dzirnavās filmas gaitā tiktu pacelts ar atjaunoto dambi. Bet naudas nebija, un es biju spiests, kā parasti, izkulties ar literatūras vēstījumu.

Tā ir šmaukšanās, ko ar gadiem esmu pamatīgi apguvis, - ja vajag parādīt kaut ko, kā nav, tad palaid aktierus nostaigāt garām, par to runājot, it kā būtu, un rodas iespaids, ka patiešām ir, lai gan vizuāli nekas nav redzams.

Tā jautājums ar dzirnavām atrisinājās. Vispirms nofilmējām to, kā dzirnavas tiek nodedzinātas, un tikai tad taisīja remontu un visu saveda kārtībā.

Un tad aktieru jautājums, protams, aklās meičas meklēšana. Nopietnas kandidātes bija Indra Roga un Agnese Zeltiņa. Ivars Kalniņš kā Eduks bija domāts uzreiz, bet problēma bija Beisiks.

Kā radās šī dīvainā iesauka?

Tā ir ironija pašam par sevi. Tāpēc, ka man ir tāda grāmatiņa Basic English, ko ņurcu visu mūžu un mācos „ingliš”. Piešķīru savu stulbumu varonim un devu viņam iesauku no grāmateles vāka.

Un, piemēram, Eduka un Vincenta izdarības ar sienas gleznošanu arī nāk no dzīves. Sen, otrajā jaunībā, kopā ar mākslinieku Daili Rožlapu un divām Pliskām sēdējām un runājām par visu ko.

Viena Pliska jau bija zem galda, tikai jāievēro, ka Pliska nebija dāma, bet brendija marka.

Un pēkšņi – nu cik ilgi var muldēt! Gribas mālēt, Dailis man saka un rāda uz balsināto sienu – re, kas par audeklu! Tikai, Janka, te vajag ar vērienu! Pats atnes no virtuves spaini ar ūdeni, uzgāž sienai, lai guaša krāsas var pludināt. Un tad mēs sākām – nu, kā jau filmā redzams. Aizrāvāmies ne pa jokam. Saimniece pamodās un sāka gaitenī brēkt, jo ieraudzīja, ka pa durvju apakšu no Daiļa kambara plūst asinis! Par daudz sarkano krāsu bijām lietojuši... Sekoja skaļš disputs par mākslu, politiku, huligānismu un lielo skādi, ko tūdaļ kopā atmaksājām, turklāt ar uzviju, jo bijām saņēmuši honorāru par Vella kalpiem Vella dzirnavās. Citā gadījumā Dailis ciemojās manā mājā un tāpat pie zināmas kondīcijas sagribēja mālēt. Krāsu man nebija, un tad atskanēja šī viņa sakramentālā frāze: „Īsts mākslinieks mālē ar visu, kas pie rokas! Zābaksmērs tev ir? Zobu pasta ir? Un kečups? Aiziet!”

Arī vārdam Van Groks ir sava vēsture. Kad sāku strādāt kinostudijā pie Aleksandra Leimaņa, tad uz dežūraktiera statusu bija nolīgts viens profesionāls aktieris no Maskavas (tajos laikos parasti paņēma tādus visādiem gadījumiem, ja vajag kaut ko sīku kadrā izdarīt). Ieraudzījis viņu pirmo reizi, es teicu operatoram Mārim Rudzītim – ieskaties, viņš ir līdzīgs Van Gogam! Un Māris atbildēja – ne Van Gogs, bet Van Groks! Iesauka bija super precīza, jo aktieris vai katru dienu bija šmigā, un tā tas pielipa – kur Van Groks? Pasauciet Van Groku!

Bet par Likteņdzirnu Agneses māmiņas nāves ainu katoļu priesteri man apsolīja paradīzi, un arī tas nāk no dzīves. Biju apciemojis viņu amatbrāli Smelteru, sirmajam priesterim streikoja sirds. Sāku viņu pēc Buteiko metodes apmācīt elpošanas tehnikā, ko var saskaņot pat ar rožukroņa skaitīšanu.

Lāga vecītis smaidot klausījās un tad pārtrauca mani: „Nepļurksti! Es esmu Tā Kunga kalps un, kad viņš pasauks pie sevis, es palēkdamies aizskriešu pie Viņa!”.

Kā man patika šis "palēkdamies"! Tāpēc es to arī ieliku filmā – Agneses māmiņa palēkdamās aizskrēja pie Dieva. Daži saka, tas tā liekulīgi vai jocīgi izskatoties, bet priesteriem tieši šī aina ļoti patika.

Režisor, un jums pienākas Artūra Skrastiņa kinokarjeras aizsācēja gods!

Dailē notika Meža gulbju pirmizrāde [[4]]. Sēžam teātrī abi ar sievu, klausāmies. Sākas tas gabals Glābiet māsu – „Kā lai palīdzu māsiņai...”, un uzreiz bija skaidrs, ka tas ir vienreizējs aktieris!

Es tūdaļ starpbrīdī skrēju pie teātra direktora Piziča – kas tas par aktieri? Bērtulis saka – Artūrs Skrastiņš, viņš katru dienu te dzied.

Pēc vārda zināju, biju arī redzējis, jo pirms tam taisīju Dailes teātrī izrādi Zāra Leandere. Un šis jauneklis mani vienmēr pieklājīgi sveicināja, kā to dara labi audzināti puikas – cik reižu es paeju garām, tik Skrastiņš pieceļas un sveicina. Es vēlāk smējos – kāpēc tu to darīji? Lai mani pamanītu, viņš saka.

Interesanta lieta ir ar to Beisika mūzikas instrumentu. Klīdzēja varonis spēlēja ermoņikas, bet te nācija mani nesaprastu un, galvenais, neticētu. Nezin kāpēc es tomēr izvēlējos akordeonu, ne ģitāru, kas būtu laikmetīgāk. Attaisnoju to ar Beisika dabu, iedevu viņam argumentu – ja sākas kautiņš, tad ģitāra uzreiz beigta. Bet varbūt tāpēc, ka man pašam akordeons patīk.

Raimonds Pauls uzrakstīja dziesmas speciāli filmai. Un, kā mēs to šobrīd zinām, tās sāka dzīvot ārpus filmas, kā tas nereti gadās ar Paula mūziku.

Mums bijusi dažāda prakse. Ir bijis tā, ka es pats paņemu jau zināmus Paula gabalus, un vēlāk visi domā, ka viņš tās dziesmas ir man rakstījis, tik ļoti tās saaug ar filmu. Šoreiz tā nevarēja, te vajadzēja speciāli rakstīt. Neparasts gadījums te bija, ka populāro dziesmu, kur „raudāja māte” [[5]], Raimonds tikko bija sacerējis un ierakstījis, to dziedāja Paukštello.

Trāpīts desmitniekā, mana sirds priekā palēcās līdz griestiem! Skrēju pie Paula, lūdzu dot to dziesmu filmai un līdz pirmizrādei neatskaņot. Apsolīja.

Tomēr, kā tas gadījās, kā ne, dziesma sāka skanēt jau pirms laika – nu labi vismaz, ka ar pieteikumu, kā dziesma no Streiča jaunās filmas Likteņdzirnas, iznāca kā reklāma.

Tad vajadzēja vienu dziesmu, ko viņi dzied, pa mežu ālēdamies. Es biju uzgājis, ka Ojāram Vācietim ir daži supermuzikāli dzejoļi, viens tā arī saucas – Bésame mucho, tieši tādā ritmā uzrakstīts [[6]]. Nodomāju – došu tekstu Raimondam un neteikšu nosaukumu, būs interesanti, vai Ojāra teksts viņam diktēs mūziku, izcilam komponistam. Nu, spriediet tagad paši, tā ir tā dziesma, kas sākas ar „Nes mani vēl, nes mani mūžam...”

Vēl viena dziesma ir tā, ko viņi nemitīgi dragā un dzied ballītēs, tai piemeklēju Valda Grēviņa tekstu, Virši zied. Es biju iedomājies dziesmu pavisam citādu, un tas, ko man atnesa Raimonds, bija galīgs pārsteigums. Viņš pats smējās un teica – stulbāk vairs nevar, kā šito! Tā ka ņemiet vērā, tas stulbums ir apzināts – virši zie-e-d, virši zie-e-e-e-d... To var malt līdz apnikumam, kas tagad ir tik raksturīgi.

Un tad bija vajadzīga arī viena garīga dziesma. Es teicu – klausies, Raimond, uzraksti tā, lai katoļi pēc tam to paķer un dzied baznīcā! Tāpēc sameklēju tādus labus latgaliešu dzejniekus – Mariju Andžāni, Broņislavu Martuževu, arī vienu paša Jāņa Klīdzēja jaunības laika dzejoli. Aiznesu Raimondam.

„Par sarežģītu, Jāni, vajag ļoti vienkārši, ļoti, ļoti vienkārši!” Pauls paņēma lapiņu un uzrakstīja ritmu, tādus vārdus „Es mī-lu te-e-vi, Lat-ga-le, ta-ra-ra-ra, ta-ra-ra-ra-ra... “

Ko man bija darīt? Apsēdos un sadzejoju: „Vismīļā Māte Marija, dod savam dēlam padomiņu, lai iesēj mūsu zemītē tik mīlu vien, tik mīlu vien..." Un Raimonds teica – pa pirmo!
Un tiešām, pāris gadus pēc filmas mēs ar meitu bijām profesores Mauriņas bērēs, un piepeši baznīcā atskan – tik mīlu vien, tik mīlu vien... Tik jocīga sajūta – iedomājies, tu esi strādājis tik daudz, bet varbūt pēc gadiem simts paliks tikai šī dziesma. Ja baznīca noturēsies...

Es domāju, Likteņdzirnu nosaukumā ir arī kaut kas tāds, kā no “galda dziesmas”... Vai nebija bail no banalitātes?

Pirmā, kas filmu nokrustīja par šlāgeri, bija Vija Artmane, un man tas dikti iepatikās. Kāpēc baidīties? Ir galda dziesmas vai šlāgeri, kas jau ieguvuši sakrālu vērtību!

Tās dzied zināmās situācijās un, kaut arī to izcelsme reizēm ir Vācija vai cita zeme, pie mums tās iedzīvojušās tikpat kā Jumprava Marija. Sakrālais manā sapratnē ir saistīts ne tikai ar Māti Mariju un viņas dēlu, bet ar visu, kas uztur tautas veselīgo garu. Likteņdzirnas ir tautā iegājies tēls, dzirnavas līdz ar praktisko nepieciešamību ir arī simbols, kas ietver sevī mūžības garu, un tāpēc šis jēdziens ir sakrāls.

Otrkārt, dzīvē nav banālu situāciju, ir tikai banāli dzīves atainojumi, kas rodas, ja kaut kas tiek pārspīlēts. Tas pats attiecas arī uz sentimentu – kas par daudz, tas par skādi! Jājūt norma, kā sāls un cukura daudzums ēdienā. Banāli būtu, ja Beisiks un visa tā kompānija vēl dziedātu Vecās likteņdzirnas, tad nu gan tā pa īstam justu, ko tas nozīmē.

Tad, kad scenārijs bija gatavs, nosaukumu Likteņdzirnas es uzrakstīju nedomājot. Tad tikai ar apdomu izlasīju, un, kā teikts Svētajos Rakstos – „...viņš redzēja to labu esam”. Jā, tā ir filma kā šlāgeris, tāpēc jau bija tik populāra. Raksta, ka skatītāju skaits bijis gandrīz kā Titānikam [[7]]. Bet noņemiet amerikāņu grāvējam krievvalodīgos skatītājus, kas latviešu filmas neskatās, - tad Titāniks zaudētu!

Cilvēki man stāstīja neticamas lietas par to, cik reizes skatījušies Likteņdzirnas; kad filma iznāca uz ekrāna Kino 52, tur taču no Lāčplēša ielas rindas stāvēja līdz Marijas ielai!

Vai tas cēla režisora pašapziņu?

Ar to vien nepietiek, cits jautājums – vai es jutos gandarīts. Par tādu skatītāju atsaucību – jā, noteikti, bet par savu veikumu – ne visai. Pielaidu daudzas nelabojamas kļūdas, nerealizēju visu, kā gribēju. Arī aiz nabadzības, lai gan beigās, protams, izlāpījāmies. Bet tautai patīk, jo šī ir visīstākā komercfilma. Arī tur, kur filmai laimējās izrauties aiz Latvijas robežām, bija panākumi – Krievijā, Baltkrievijā, Vācijā. Tomēr nekur daudz tā netika sūtīta pārstāvēt Latviju – esot pārāk latviska, citur to nesapratīšot. Toties sauklis bija: "Filma, kas jāredz katram latvietim!"

Atsauces:

1. Romāns „Sniegi” publicēts 1963. gadā. Tā darbība norisinās brīvvalsts laikā Latgalē, galvenie varoņi ir akla meitene Anastasija, saukta Tāsīte, ar tuberkulozi slims jauns cilvēks Eduks Šembelis un muzikants Ruduks. [↩]
2. Viltus dzintari jeb baltā fosfora gabaliņi sastopami Latvijas Rietumu piekrastes jūrmalā kā sekas padomju armijas fosfora bumbu spridzināšanai. Vizuāli tie ļoti līdzinās dzintaram, bet no siltuma (piemēram, ielikti kabatā) uzliesmo un var nodarīt nopietnus miesas bojājumus. Šādi gadījumi īpaši bieži notika 90. gadu sākumā. [↩]
3. Režisora un producenta Rolanda Kalniņa vadītajā filmu studijā „Trīs” tika uzņemta Jāņa Streiča filma „Cilvēka bērns” (1991). [↩]
4. Māras Zālītes un Raimonda Paula mūziklu Meža gulbji Dailes teātrī 1995. gadā iestudēja režisors Arnis Ozols. Lugas sižetā izmantoti Hansa Kristiana Andersena pasaku un autores radīti tēli, galvenā varone ir meitene Elīza, kurai ir vienpadsmit brāļi. Artūrs Skrastiņš iestudējumā spēlēja jaunākā brāļa lomu. [↩]
5. Dziesma „Par to” („Raudāja māte, raudāja meita...”), vārdu autors Guntars Račs. [↩]
6. Meksikāņu dziedātājas un komponistes Konsuelas Velaskesas (Consuelo Velázquez) 1940. gadā sarakstītā dziesma Bésame Mucho kļuvusi par vienu no populārākajiem bolero skaņdarbiem (lēna ritma Latīņamerikas valstu mūzika un dejas), to dažādos laikos izpildījuši virkne pazīstamu mūziķu. [↩]
7. Romantiskā drāma Titāniks / Titanic (1997, režisors Džeimss Kamerons, ASV) 13 gadus pēc iznākšanas bija ienesīgākā filma pasaules kino industrijas vēsturē, Latvijā to kinoteātros noskatījās vairāk nekā 138 000 skatītāju un šo rekordu pārsniedza tikai Aigara Graubas un Andreja Ēķa filma Rīgas sargi (2007). Jāņa Streiča Likteņdzirnas Latvijas kinoteātros apmeklēja vairāk nekā 122 000 skatītāju un desmit gadus (1997-2007) tā bija Latvijā skatītākā pašmāju filma. [↩]
Filmas kadri un attēli - Ēvalda Lāča foto, no Jāņa Streiča personiskā arhīva un Rīgas Kino muzeja krājuma

Saistītie raksti



Komentāri:


Edge
27.09.2016, plkst. 23:10

".......Tu pats sev saimnieks!" ================================================================================================== Ha-ha-ha, atmiņa klibo, tas normāli. Atgādinājumam, paša J.Streiča teiktais: "...Likteņdzirnām naudu piešķīra Šķēles laikā. Un manā [J.S.] atmiņā tās arī paliks kā savdabīgs piemineklis tam īsajam posmam." Lauku Avīze/Mājas Viesis, 5.09.1998.

Kristīne Matīsa
03.10.2016, plkst. 01:49

Cien. Edge, lasiet, lūdzu, uzmanīgāk! Jūsu citētajam "Tu pats sev saimnieks!" nav nekāda sakara ar filmas finansējumu, tekstā ir runa par to, ka nav vairs kinostudijas un Mākslas padomes, kas kontrolētu filmas saturu, dažādās stadijās apskatot un pieņemot (vai nepieņemot) filmas materiālu. Tā ka visādiem "ha-ha-ha" īsti nav pamatojuma, jo Streiča teiktajā nav nekādu pretrunu ar Jūsu citātu no "Mājas Viesa".



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi