Brīnuma minēšanas tehniskā puse

Rīgas Kino muzejā – izstāde “Uzminēt brīnumu” par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa filmām un visu, kas ar tām saistīts. Skatītājam animācija ir brīnums, bet šo brīnumu veido gluži konkrēti cilvēki ilgā un pacietīgā darbā.

Animatore Maija Brence

Kopš oktobra sākuma LKA Rīgas Kino muzejā apskatāma jauna izstāde Uzminēt brīnumu. Tā stāsta par plašo pasauli, ko paver režisoru Rozes Stiebras un Anša Bērziņa filmas, un ekspozīcijai izmanto animācijas filmu studijas Dauka arhīvu, kas pēc aktīvās darbības noslēguma nodots Rīgas Kino muzeja rīcībā. Izstādei izvēlēts oriģināls fokuss – uz Stiebras un Bērziņa filmām tā skatās caur filmu mākslinieku prizmu, intervējot vairākus no studijai nozīmīgākajiem sadarbības partneriem. Iemūžinot Latvijas kino vēsturi, Kino Raksti publicē autentiskas, izstādes gatavošanas laikā ierakstītas sarunas ar māksliniekiem, vispirms – ar visilglaicīgāko Rozes un Anša līdzgaitnieci Maiju Brenci.

MAIJA BRENCE

Māksliniece filmām Zelta sietiņš (1975), Ūdensbrīnums (1978), Laimes lācis (1985), režisore īsfilmai Divi ciklā Rāvējslēdzējs (1991), animatore lielākajai daļai studijas Dauka filmu.

Kā balta lapa sēžu Jūsu priekšā. Ko jūs gribat zināt?

Mēs gribam zināt, kā Jūs nonācāt pie Rozes un Anša.

Viņi vienkārši bija uzlikuši mazu lapiņu uz ziņojumu dēļa Mākslas akadēmijā – ka Telefilmai-Rīga vajadzīgs multiplikators. Es uzķēros un aizgāju, jo nezināju, ka tur ir konkurss – ja zinātu, savu mūžu nebūtu gājusi! Es vienkārši gribēju izmēģināt, kas tas ir – ķiņķēziņus zīmēt man gribējies vienmēr, bet es taču nezināju, ka tā var būt arī profesija.

Aizgāju, man iedeva konkursa uzdevumu. To jau es esmu kādreiz stāstījusi, bet droši vien ir izaugušas paaudzes, kas to nav dzirdējušas. Konkursa uzdevums bija maza epizodīte – sunītis un mušiņa. Laikam sunītis gulēja un muša viņu pamodināja, un suns to mušiņu ķer, noķer un apēd, bet mušiņa ir bijusi slikta mušiņa, un sunītis ir pagalam. Un abas viņu dvēseles laižas uz debesīm. Man tas viss bija jāuzzīmē, nezinot neko par kustību. Bet, tā kā es mācījos Tekstilmākslas nodaļā 3. kursā un studentiņam nauda jāpelna, es jau darbu biju sadabūjusi – dežūrēju naktīs pie telefona vienā vietiņā. Man tur bija daudz brīva laika, paņēmu kaudzi baltu papīra lapu, kurām drusciņ spīdēja cauri. Zināju tik daudz, ka – ja suns iet, kājai jābūt uz zemes, tātad man ir jāredz, kur tā kāja spīd cauri.

Tā es tur pa naktīm zīmēju. Laika bija daudz, rāpoju pa zemi, ķēru pati sev asti, kuras nav....

Kā nu mācēju, tā uzzīmēju, trīcošām rokām aiznesu un gaidīju atbildi – cerēju, ka vismaz pateiks, kas tur ir nepareizi un kāpēc es nederu. Tas, ka es nederu, man bija gandrīz skaidrs, jo tā pauze bija gara un atbilde nenāca, bet dūša otrreiz iet prasīt, kāpēc es nederu, man nebūtu bijusi. Un tad atskanēja zvans, ka es tomēr deru. Tas bija tik negaidīti, ka es aiz brīnumiem un šoka uzkāpu savā istabā uz galda, pastāvēju, paskatījos uz to visu no augšas un sapratu, ka būs vien tur jāiet strādāt. Tā tas sākās, un tā pagāja viss mans mūžs.

Kādi bija pirmie uzdevumi?

Pirmais uzdevums man bija mācīties zīmēt. Filmiņa bija Ringlas ceļojums (1973) – tā bija aplikāciju filma, māksliniece – Aija Zīle. Bija jāzīmē čigānmeitēns Ringla. Mākslinieks iedod paraudziņu, kā viņa izskatās: profilā, pretskatā, no muguras. Man bija jāzīmē visas izteiksmes: kā viņa smaida, kā viņa raud, rociņu personāžs arī nevar pats kustināt. Es arī tagad nedrīkstu, lai mikrofonu neizkustinātu, bet viņa vispār nemāk kustināt, jo viņa ir uzzīmēta. Man ir jāuzzīmē tā rociņa saliekta un ar izplestiem pirkstiem – visas iespējamās kustības. Bija jāuzzīmē kā aplikācija, kā papīra lellīte, tad izpildītājs to pārzīmēja uz akvareļa papīra, izkrāsoja, izgrieza, otru pusi nokrāsoja melnu, lai neatspīd stiklā, jo foni tika likti vairākās kārtās. Mums bija divi meistari - Inese Pērse un Juta Rindina, kas tagad ir slavena keramiķe. Viņa no viena papīra gabala varēja izgriezt 20 centimetrus garu ābeli ar āboliem un pāris milimetru gariem zariņiem. Tas viss tika pielipināts pie stikla, un tur rāpās augšā personāži. Tas bija papīra lellīšu laiks.

Man bija tā kustība jāsazīmē un tad, kad bija sazīmēts, arī jāfilmē. Pirmajā reizē nedeva filmēt, jo man vēl bija jāmācās, cik ātrai vispār ir jābūt kustībai. Nebija jau nekādu mācību grāmatu. Ņēmām no fondiem čehu multfilmas, pagrabā uz montāžas galdiem skatījāmies, pa kadram vilkām un skaitījām, cik, teiksim desmit kadros ir soļu: viens solis – 10 kadru, otrs solis – atkal tikpat. Piemēram, lai atrastu ritmu, cik ātri tie lopiņi kustas, skatījāmies filmu Ziloņi un zaķi. Zilonim bija tas lēnais solis – 16 fāzes uz vienu soli, uz vienu kāju, pam, pam, pam, 16, 16, 16. Un tas viss jāsazīmē. Tad tas tika sazīmēts un filmēts.

Pirmajā filmā, kur man tika uzticēts filmēt, bija pa taisnu līniju jābīda mašīnītes. Bija ar skoču sataisīts abpusēji lipīgs rullītis – ar to pielipina pie stikla, noslauka visus pirkstu nospiedumus, lai nespīd uz stikla.

Paliecu seju ārā no kadra, lai neatspīd stiklā, nospiežu divus kadrus, paņemu mašīnīti, pabīdu gabaliņu uz priekšu, un atkal šitā uz priekšu veselu vakaru.

Bet tomēr beigās mašīnas brauca pa to ielu!

Kustību mēs izprovējām uz melnbaltas filmiņas. Piemēram, Ringlas gaitu, un kā tās kājas kustas. Tas man bija pirmais šoks, tad es atkal domāju, ka nekam nederu. Bet man visu mūžu tā ir – es nepārtraukti domāju, ka nekur nederu. Tomēr, ja jau prom nepadzina, tad laikam tomēr derēju. Paldies jums par to, Ansi un Rozīt!

Toreiz viņi abi ar nopietnām sejām skatās, kā tā Ringla šļūc pa ekrānu uz priekšu, un saka man, ka neiet. Es skaidri redzu, ka iet – nestāv taču uz vietas! Bet viņi bija gribējuši teikt, ka nav rakstura, ka neder tā gaita; es toties biju priecīga, ka viņa vispār kustas. Pamazām, pamazām izpētīt – tas ir mūža darbs, ļoti interesants darbs. Izpētīt kustību – cik ātri iet, cik ātri skrien, kā iet priecīgs cilvēks, kā iet bēdīgs, kā līst ūdens, kā līst piens, kā dažādā ātrumā tek medus, kā jārokas pa dubļiem, kā pa akmeņoglēm. Šis darbs ievelk iekšā līdz matu galiņiem.

Kura kustība ir visgrūtākā?

Vislēnākā. Tie dubļi, kur Dūņu rūķītis grima un raka Nesu ārā. Vai, dieniņ! Dubļi sazīmēti pa lielu kadru, visi lēni kustas pa milimetra daļiņām, un jānotur, lai roka netrīc un neraustās līnija. To es nemāku! Toreiz nemācēju un vēl tagad nemāku, un nemūžam nemācēšu. Nākamā dzīvē varbūt.

Mums tieši Aivars [Rušmanis, filmas Ness un Nesija mākslinieks. – ] rādīja to dubļu zīmēšanu.

Es tos dubļus zīmēju nedēļu! Un ja vēl būtu mazs gabaliņš! Bet nē – viss kadrs. Un visas Aivara sīkās līnijas jāizkustina pa milimetra daļiņām, un nāk miegs.

Vēl bija grūti zīmēt, kā suns Funs žāvājas. Mums bija jāžāvājas līdzi – tas šausmīgi pielīp, visu dienu žāvājāmies. Traki!

Vēl mums no katras filmas grupā bija pielipis kāds teiciens. Un ne tikai mums. Ansis un Roze mani parāva līdzi uz to dižkoku atbrīvotāju grupu, es biju ļoti priecīga, ka varu būt svaigā gaisā. Uz divām dienām braucām, laikam uz Ungurpili. Otrajā dienā pie Ziedoņa atbrauc viņa kundze. Atskrien, nosēžas pļaviņā un saka: “Vai, mīļo sunīt, cik te karsts!”. “Mīļo sunīt!” – tas ir no filmas Suns Funs un vējš. Suns bija sarijies vēju un teica: “Mīļo sunīt, vējš iekšā!” Un zirgs teica: “No augšas var labāk redzēt.”

Un galu galā visi tikai citātos runā.

Jā, tā ir. Kurš kavē darbu, tas saka Justiņa balsī: “Es jau nāku, nāku!” Ja kāds nevar pastrādāt, tad saka: “Pūt, pūt, tev vēl iekšā vajag būt!”

Visu mūžu bērna prātā. Tāds ir mans liktenis.

Bet tam jau ir savi plusi.

Arī tādu kādu vajag, izrādās.

Vai jūs izjūtat atšķirību, kā tas ir, strādāt pie aplikācijas filmas un kā – pie zīmētās? Vai patiesībā tas ir viens un tas pats?

Nav viens un tas pats. Es patiesībā ļoti negribēju zīmēto; spriedu pēc klasiskajām krievu filmām un man likās, ka viņas visas ir vienādas, pazudīs mākslinieka rokraksts. Aplikāciju filmā mākslinieks pats uzkrāso visus paraugus, bet zīmētajās visi tēli iet cauri lielam ceham. Tā kā es biju sākusi strādāt ar aplikāciju, man ļoti patika tas radošais brīdis. Zīmētā filmā radošais ir tas īsais brīdis, kad tu izdomā kustību un uzskicē pamatfāzes, bet tad sākas safāzēšana, tu tikai vienmuļi pārzīmē pa milimetram uz priekšu un atdod, lai izkrāso. Radošā vairs nav. Toties ar aplikāciju tu esi izdomājis to kustību, sazīmējis, bet tad zem kameras sanāk kaut kas pilnīgi cits.

Par to pašu pirmo filmu Ringlas ceļojums. Es esmu beigusi lietišķo skolu, kur mācīja tamborēt, es zinu tamborēšanas rakstus. Un tur ir lācene, kas sēž un tamborē. Rozīte teica, ka vajag kaut ko, lai tās rokas kustas. Man bija speciāls rakstiņš izdomāts, ka būs tā un šitā, nevis kaut kā vienkārši kustēsies. Un skan dzeja. Bet, protams, pieredzes man nav un es ar skoču, filmējot to kamolu, tamborējamo vietu piestiprināju pie stikla, lai nekustas rakstiņš. Un tas, kam vajadzēja nekustēties, tas raustījās. Lācenei plecs raustījās tamborēšanas ritmā. Pārfilmēt nevarēja, un tas ir iegājis filmā. Kā skatos to filmu, aizveru acis tajā vietā.

Bet jūs taču sava darba sākumā jutāt un priecājāties, ka tās aplikācijas sanāca aizvien labākas?

Protams! Arī vēlāk bija tā – kā skatos pirmo provi, īkšķis sažmiegts, jo nekad nevar zināt. Tas ir tas, kas mani noturēja pie šīs profesijas – tas brīnums. Es skaidri zinu, ka tas ir papīrs un zīmulis, tas nav nekas dzīvs. Bet tas, ko es esmu domājusi zīmējot, tas ir redzams tajā, kas sāk kustēties. Un, vai izdosies uzminēt vai nē – tas ir tas brīnums, ja izdodas. Reizēm iznāk pilnīgi kas cits.

Un kādreiz ir bijis tā, ka es esmu uzzīmējusi to, ko Roze nemaz nav gribējusi, un tad es esmu nelaimīga, jo režisors ir tas, kas nosaka, kā būs.

Bet tad viņai iepatīkas, viņa zina, ka no manis neko labāku izspiest nevarēs un viņa saka: “Nē, ņemam šito!” Un tad viņa pārdomā tālāko un turpina. Visnotaļ radoša pieeja. Es biju tāds eksperimentu trusītis – pirmais animators. Tagad ir vesels bars, viņi ir gudri, viņi visu zina, viņi strādā profesionāli, es taustījos. Bet man bija interesanti.

Kāds bija praktiskais darba process? Filmēja uz lentas, cik tad nofilmēja pirms attīstīšanas?

Vārds “cik” man neko neizsaka, jo es nezinu, cik. Operators visu piefilmēto bundžu, teiksim, pēc nedēļas veda uz kinostudiju attīstīt. Vēl pēc nedēļas redzējām, vai tas der vai neder. Gadījās, ka bija brāķi un bija jāpārfilmē. Bet, ja nevarēja pārfilmēt, tad tas raustošais plecs palika. Kā bija, tā bija. Varēja vienīgi kaut ko pamontēt un pamainīt drusciņ.

Pagāja laiks, kamēr iemācījāties paredzēt rezultātu?

Jā. Gadījās šādi, tādi brāķīši, bet, ja gadījās kāda laba epizode, bija iemesls iet ēst cāli tabakā un svinēt, un šaut šampanieti gaisā.

Ja jums mazs bērns prasītu, kas ir animators, ko Jūs viņam stāstītu?

Tas ir bezcerīgi. Es visu mūžu esmu stāstījusi, ka es esmu animators, mākslinieks. Kad radi padzird vārdu “mākslinieks”, viņi domā, ka es esmu autore visām Daukas multfilmām. Skaidroju viņiem, ka es tikai kustinu – tad gan lieli, gan mazi cilvēki skatās lielām acīm. Kad stāsta, kā tiek uzņemta multfilma un kā tiek radīta kustība, viss pārvēršas stundu garā lekcijā. Beigās prasi auditorijai: “Vai ir kādi jautājumi?”, un vienmēr ir kāds, kurš paceļ roku un prasa: “Kas ir animācija un kā rodas tā kustība?” Bezcerīgi! To vajag pašam izmēģināt. Tagad jau ir visādas programmas, tagad cilvēki zina. Un daudzi paši to dara.

Animators ir kustības meistars.

Dvēsles atdzīvinātājs.

Šķiet, Roze tā ir teikusi.

Agrāk profesijas nosaukums bija multiplikators. Tas nozīmē pavairot – multiplicēt. Bet animēt… “Anima” ir dvēsele, tātad animēt ir iedot dvēseli tam zīmētajam. Piemēram, reanimācija slimnīcā. Dvēsele ir prom no cilvēka. Es vienā žurnālā lasīju, ka tā sver 3- 7 gramus. Un reanimācijā viņam atdod to dvēseli atpakaļ. Bet mēs to dvēseli iedodam.

Dievišķīgs darbs! Papīra, plastmasas, plastilīna vai koka cilvēciņiem iedot dvēseli – daļu no savas, daļu no režisora, daļu no mākslinieka.

Un tad iedod cilvēciņiem, kas aug. Vairākas paaudzes izaug.

Pie dažām filmām jūs esat strādājusi kā māksliniece.

Jā, dažas man uzticēja. Un tad es iedomājos, ka varu būt arī režisore. Ansis ar Rozīti izdomāja, ka dos iespēju citiem taisīt mazas autorfilmiņas, un es arī tur iespraucos [filmiņa Divi ciklā Rāvējslēdzējs (1991). – ]. Šurp braucot, tieši nodomāju, ka toreiz paņēmu pārāk sarežģītu sev to uzdevumu. Man gribējās daudz un uzreiz, bet vajadzēja ņemt krietni maziņāku. Nu, tā bija pārbaude – es pārliecinājos, ka neesmu režisors. Man patīk zīmēt un taisīt kustību, bet režisoram ir jāprot sadarboties ar visiem cilvēkiem, lai panāktu to, ko grib. Es to filmu gribēju komisku, bet man viņa iznāca romantiski sentimentāla. Domāju, varbūt ar mūziku un trokšņiem kaut ko varēs izdarīt, bet skaņu režisors teica: “Kāda tur komika! Tas taču ir pavasaris!” Un viņš pielika tieši tādu mūziku, un es nevarēju pateikt savu “es”, jo es nezinu, ko es gribu, es paļāvos uz viņu. Tāds nevar būt režisors, režisoram vajag būt ar mugurkaulu! Es, protams, neteiktu, man nav. Man ir auna spītība – es ciešu, ciešu un, kad vairs nevaru, tad belžu. Bet režisors es neesmu.

Kadrs no filmas "Ringlas ceļojums" (1975.). Izstādes gatavošanas materiāli

Kurš ir jūsu mīļākais mākslinieks, ar kura tēliem jums patika strādāt vislabāk?

Pie katra kaut ko var atrast. Juris Petraškevičs ar saviem bērnišķīgajiem tēliem. Piemēram, Justiņš, filma Neparastie rīdzinieki – tur jebkurš gailis bija burvīgs! Žurkas arī! Un Laimas Eglītes mīļie rūķīši un miega pelītes. Ilze Vītoliņa – vispār fenomenāls cilvēks. Kur vien rokas pieliek, tur talants nāk ārā.

Jūs teicāt, jums visādi ķiņķēziņi patīkot. Jau no bērnības patika zīmēt?

Visas īpašības mums visiem ir no bērnības. No tā vaļā nevar tikt. Es Rozei ar Ansi uzreiz pateicu, ka nederēšu, jo man nav pacietības. Darbs piespieda to iemācīties, bet tik un tā jūt, ka pacietības nav. Pirmajā klasītē es visur biju teicamniece, bet glītrakstīšanā man bija četrinieks, jo es nevarēju ilgi un slīpi vilkt to līniju, mācoties otrajā maiņā. Blakus Ziemeļblāzmas parkā balle, tur spēlē tango. Es pirmā to rindiņu piekleķerēju ar tintes pildspalvu un sēžu.

Visa dzēšlapa vienos klekšos, sēžu un zīmēju tiem klekšiem kājiņas un rociņas, kamēr pārējie velk tos kārtīgos burtus.

Vecāku sapulcē skolotāja mammai teikusi, ka citādi jau Maija raksta tīri tā nekas, bet visas dzēšlapas ir apzīmētas. Mamma nebārās, bet nopirka veselu paku dzēšlapu un teica: “Kad tu nodod to burtnīcu, tad apmaini!”

Kad pēc skolas bija jādomā par profesiju, nospriedu, ka iešu uz keramiķiem lietišķo skolā, jo tur varēs taisīt ķiņķēziņus no māla. Bet mamma teica, ka man taču ir tāda pati roku āda kā viņai – ļoti sausa. Pareizi – pilnīgi plīst pirkstu gali, tūrisma pārgājiena laikā asiņoja no tā, ka iet pa slapju zāli un vēlāk saulē izžūst. Nevarēju pati sev muti nomazgāt – rokas saplīsušas. Klausīju mammu, bet pirmajā gadā, kad liku eksāmenus, gāju tomēr uz keramiķiem. Protams, netiku – ne man kompozīcijas paņēmieni, ne es no veidošanas ko sapratu. No veidošanas uzzināju, ka pareizāk esot nevis lipināt klāt, bet ņemt nost. Nu, es kā mācēju, tā veidoju, bet, kad nāca pedagogs, fiksi ņēmu nost kaut ko pilnīgi bezjēdzīgi.

Septiņus gadus nostrādāju fabrikā, sapratu, ka tur nav mana vieta, un mēģināju otrreiz.  Trāpījos pie Heimrāta [tekstilmākslinieks un leģendārs pedagogs Rūdolfs Heimrāts. – KR.], uz aušanu gāju, uz lupatniekiem – kā es toreiz domāju, uz šūšanas izglītību. Kā beidzu lietišķo šuvēju un modelētāju nodaļu, sāku strādāt ar bērnu apģērbiem. Atkal ķiņķēziņi nāk ārā, kā vēlāk padomāju. Septiņus gadus nostrādāju par bērnu apģērbu modelētāju, bet tie fabrikas apstākļi bija apnicīgi. Tāpat kā tā glītrakstīšana.

Heimrāts atbalstīja māksliniekus jebkurā jomā – fotogrāfs Atis Ieviņš arī ir tekstilniekus beidzis, ļoti daudz mākslinieku nākuši no tekstilniekiem. Heimrāts teica: “Nāciet pie manis uz kompozīcijas nodarbību ar vienalga kādu mākslas darbu! Lai arī nav dotais uzdevums, bet lai jūs būtu radoši strādājuši!” Viņš iemācīja mūs brīvi domāt.

Kā radās zaļais ķiņķēziņš filmā Laimes lācis?

Tas taču ir Vardīts! Andrejs Upīts lec kā krupīt’s! Nu, tas ir no manas puses, bet no Andreja Upīša puses – Sūnu ciema zēnos kaut kas dīvains bija dzīvojis tajā dīķī. Vai nu krupis, vai kas cits nezināms bija laidis burbuļus pa naktīm, tāpēc ciema iedzīvotāji baidījās no tā dīķa. Un vēl tēlu palīdzēja izdomāt dziesmiņa: “Kāpēc gan vardēm neaug mati?”. Nu, tad es viņai piezīmēju matus. Un, lai viņa nebūtu pilnīgi plika, es uzzīmēju bikšeles. Bet, pateicoties Ievai Šmitei, kas bija tās epizodes animatore, varde bikses iemeta krāsu bundžā. Varde iekrita krāsu bundžā, izkāpa ārā, bikses iemeta atpakaļ. Tā viņa tāda zaļa palika.

Jā, un filmas beigās ielīda atpakaļ bundžā.

Jā, pēc biksēm. To jau mēs tikai zinām, ko un kāpēc viņi dara.

Gan jau tie stāsti, kas slēpjas zem tēliem, ir ārkārtīgi interesanti!

Jā, īpaši Ievai. Viņa bija ļoti laba animatore, atnāca gatava no pašdarbniekiem. Viņa Skalbes Kaķīša dzirnavās zīmēja rūķīti, kas lēkā pa egļu zariem un aizdedzina sveces.

Un, kad rādīja provi, viņa man klusiņām, lai Roze nedzird, teica: “Hi, hi, es zīmēju, ka tas rūķītis ir piedzēries alu!”

Nevarēja jau manīt, tomēr viņš tā brīvāk lēkāja pa to egli.

Kaķīša dzirnavās jau vēl arī tās orģijas…

Jā, man jau tos velnus deva zīmēt, man jau tos godīgos ne.

Jums tieši tie velni labi padevās?

Droši vien. Vai ta’ man kaut ko zolīdu dos? Nevar!

Vai jums liekas, ka Roze un Ansis strādā atšķirīgi? Piemēram, ja viens un otrs dod uzdevumu, vai tas ir citādi?

Citādi – jā, bet nevar jau atšķirt, ko katrs no viņiem pie tās filmas ir darījuši. Tas taču ir kopīgs darbs. Es domāju, pie Rozes filmām Ansis arī ir savu prātu, runu un padomu pielicis. Un tāpat Rozīte pie Anša filmām. Kā viņi runāja – tā bija bauda klausīties! Visu mūžu varēja mācīties.

Tas ir tāds komandas darbs, tāpat kā teātra izrāde.

Un vēl ģimene! To, kā viņi mājās pārrunāja filmu, to tikai viņi zina. Bet es domāju, ka tas ir kopīgs darbs. Ansis ir tāds prātīgs, visu zinātniski pa plauktiņiem saliek: “Tagad tā, tagad šitā!” Un, kad man neiznāk, es jūtos neērti. Roze radošāk pieiet: “Ja tev nesanāk šitā, taisi tā!” Un parāda, kā taisīt. Viņa man vienreiz teica: “Es tev stāstu, stāstu, bet nekā. Un tad vienā brīdī pēc acīm redzu, ka esi sapratusi. Tad viss – tad es vairs nerunāju.” Droši vien manā sejā var nolasīt visu. Neko jau nenoslēpsi – acis ir dvēseles spogulis.

Mēs vienojāmies, ka par politiku nerunāsim, tomēr pateikšu vienu teikumu. Lai tie politiķi baltus melus runā, cik grib, tuvplānā viņu acīs var redzēt, ka melo. Es par to pārliecinājos kādā televīzijas raidījumā, kur biju kopā ar vienu citu dāmu. Es par viņu drusciņ ironiski domāju, bet zināju, ka nedrīkst taču izrādīt, ko es par viņu domāju. Un pēc tam skatījos to raidījumu, parāda manu tuvplānu. Es zinu, ko es tajā brīdī domāju, un es to redzu! Nedrīkst tā. Es ceru, ka es neko sliktu par jums tagad nedomāju. Bet varbūt pietiks? Es neko sliktu neesmu darījusi!

Raksta foto: kadrs no filmas "Laimes lācis" (1985.). Izstādes gatavošanas materiāli.



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi