Elīna Reitere aizstāv doktora disertāciju

Svētki visai Latvijas filmu nozarei – par vienu kinozinātņu doktoru vairāk! Janvārī Maincas universitātē Vācijā savu doktora disertāciju aizstāvējusi Elīna Reitere – „Kino Rakstu“ autore, kas Rīgā vislabāk bija pazīstama kā Rīgas Kinomuzeja vadītāja (2006-2009). "Kino Raksti" apsveic kolēģi, īsi iztaujā par disertāciju un gaida atkal jaunus rakstus – varbūt arī par „Pelnu sanatoriju“, jo tā pēc vairākām pazīmēm atbilst Elīnas disertācijas tēmai par “lēnā vēstījuma filmām”.

Kā un kāpēc tu izvēlējies tieši šādu tēmu savai disertācijai - Narration in Slow Cinema? Vai apskati arī kādu latviešu autoru?
Ideju pievērsties lēnā vēstījuma pētniecībai man pasvieda Maincas Johana Gūtenberga universitātes profesors Tomass Kebners – kad biju nokārtojusi savu maģistrantūras eksāmenu kinozinātnē (tas bija veltīts taivāniešu režisora Hu Šau Šena (Hou Hsien Hsien) daiļradei), mēs abi pļāpājām par tempa nozīmi kino. Laika gaitā disertācijas fokuss mazliet pārbīdījās no lēnā vēstījuma vispār uz

tā saukto lēnā kino (slow cinema) strāvojumu, kuru britu žurnāls Sight& Sound 2010. gadā nosauca par būtiskāko 21. gadsimta pirmās desmitgades notikumu kinomākslā.

Mūsdienās, kad filmas top kā internacionāli kopražojumi un to autori sen vairs neaprobežojas ar kino uzņemšanu tikai savā etniskās piederības zemē, arī jautājums par latviešu autoru šķiet zaudējis aktualitāti. Jā, viens no manas disertācijas standartpiemēriem ir Freda Kelemena Latvijā uzņemtā filma Krišana (2005), taču tā tiek analizēta lēnā kino strāvojuma un parametriskā kino stila kontekstā – ne filmas veidotāju nacionālajai piederībai, ne tās tapšanas vietai te nav nekādas nozīmes, un es šim jautājumam nepievēršos.

Kāds bija doktorantūras studiju process tavā universitātē?
Godīguma pēc jāpiemin, ka doktorantūras studijas uzsāku Latvijas Universitātē, bet, pateicoties dzīves līkločiem, tiku uzņemta Maincas Johana Gūtenberga universitātes starptautiskajā promocijas programmā Performance and Media Studies. Šajā starpdisciplinārajā programmā studēja doktoranti no daudzām pasaules valstīm – sākot no Kanādas un Čīles, beidzot ar Dienvidāfriku. Pirmajos divos studiju gados ik pa divām nedēļām bija jāapmeklē seminārnodarbības, kas bija veltītas jaunākajiem teorijas uzstādījumiem kino, teātra, mediju, mākslas un citās jomās. Ik vasaru notika vasaras skola, bet divas reizes gadā – katra semestra beigās – doktorantu konferencē bija jāprezentē referāts, kas saistīts ar aktuālo darba procesu pie disertācijas.

Kādi ir tavas disertācijas galvenie virzieni?
Analizējot piemērus no filmām, kas tiek pieskaitītas slow cinema strāvojumam, savā darbā pētīju, vai arī uz šo kino var attiecināt Kristīnes Tomsones (Kristin Thompson) izveidoto četru cēlienu shēmu, kas ir vadošais vēstījuma uzbūves princips amerikāņu meinstrīma kino. Lai veiktu šo uzdevumu, izmantoju Deirdras Vilsones un Dena Sperbera (Deirdre Wilson & Dan Sperber) attīstīto relevances teoriju (Relevance Theory), kas pārstāv pragmatiskās lingvistikas jomu un man noderēja kā heiristisks līdzeklis, meklējot atbildi uz jautājumu, kā uztvērējs (šajā gadījumā kinoskatītājs) piešķir jēgu un nozīmīgumu kādam izteikumam. Tā kā vēstījuma izpratnei noteicoša ir tā uzbūve, filmu naratīvu analīzei izmantoju postklasiskajā naratīvajā teorijā attīstītos jēdzienus tellability (notikuma naratīvais potenciāls) un narrativity (notikumu virknes kvalitāte, kas to ļauj klasificēt kā stāstu).

Secinot, ka arī šāda tipa kino ir balstīts cēlienu struktūrā, vienlaikus jāuzsver, ka to ir iespējams atrast tikai tad, ja pamatu pamatos tiek pārdefinēti Tomsones pieminētie

pagrieziena punkti (turning points) - īpaši notikumi filmas dramaturģijā, kas kaut kā maina varoņa virzību uz iepriekš noteiktu mērķi. Lēnajā vēstījumā šādi pagrieziena punkti mazāk jāmeklē stāstā, vairāk filmas stilistikas līmenī.

Neierastas montāžas sekvences, izmaiņas filmas atmosfērā, neparastas kameras kustības, vizuāli pretstati – tas viss, kas kaut kā atšķiras no konkrētās filmas vispārējā inscenējuma, var tikt definēts kā pagrieziena punkts, kam lēnā vēstījuma filmās, cita starpā, ir funkcija pamodināt skatītāju no uztveres automātiskuma un iespējamās letarģijas (vai pat parastas miegainības...).

Šī pētījuma atskaites punkts ir skatītājs – kā viņš uztver lēnās filmas, par kurām nereti izsakās, ka tās ir ļoti grūti skatīties, jo nekas jau nenotiek...

Tāpēc ir būtiski uzsvērt, ka stāsts kā tāds un jebkāda tā interpretācija, kas visus filmas elementus integrētu vienotā veselumā, ir tikai viena no iespējamajām recepcijas stratēģijām lēnajām filmām, kas drīzāk ir definējamas kā atvērti mākslas darbi. Līdzvērtīgi stāstam lēnajā kino jāizvērtē arī, piemēram, emociju un imersijas fenomena loma, kā arī tie gadījumi, kad filma nespēj skatītāju uzrunāt un noturēt viņa uzmanību – skatītājs to vienkārši nenoskatās līdz beigām, pametot kinozāli seansa laikā.

Kad mēs varēsim izlasīt tavu disertāciju?
Disertācija ir divu gadu laikā jāpublicē Maincas universitātes bibliotēkas mājaslapā. Kad tas būs izdarīts - ziņošu!

Kinozinātņu doktore Elīna Reitere

Foto: "Studio Weitwinkel"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi