“Balstīts patiesos notikumos”

Kad filmas treilerī vai sākuma titros redzam uzrakstu “balstīts patiesos notikumos”, mēs nedomājam par to, vai ir kāds vēsturnieks, kas apliecinātu, ka filmā attēlotie notikumi ir patiešām vēsturiski patiesi. Mums pat neienāk prātā aizdomāties par to, kas vēstures nozīmē vispār filmās ir patiess.
Autors: Dāvis Sīmanis


Pelnu sanatorija. Cita kino pusē

Pirms trim gadiem, Dāvja Sīmaņa pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai "Pelnu sanatorija" (2016) iznākot uz ekrāniem, Kino Raksti lūdza mani kā "lēnā kino / slow cinema" speciālisti to izanalizēt lēnā kino kontekstā. Pasūtītais raksts tagad ir izvērties arī par tā sauktās lēnās kritikas piemēru – kritiķis nekaunīgi atļaujas nepakļauties kinoindustrijas moloha prasībai ražot recenzijas tad, kad nepieciešamība pēc šādas ēsmas publikai ir vislielākā, un publicē savu apceri tad, kad iecerēto hipotēzi ir iespējams pierādīt.
Autors: Elīna Reitere


Viss par aktiermākslu

Nodaļa no topošās grāmatas "Ekrāna skatuve. Aktiermāksla Latvijas filmās" – veltījums kino un teātra režisoram, pedagogam un arī aktierim Pēterim Krilovam dzimšanas dienā!
Šis raksts tapis, lielā mērā pateicoties tām zināšanām gan par aktieriem, gan par mākslu un dzīvi vispār, ko autore guvusi no Pētera Krilova kopīgā darba gados Latvijas Kultūras akadēmijā! Paldies, Pēteri, un lai Tevī nezūd iedvesmotāja gars!

Autors: Inga Pērkone


Grieķu koris – neaizmirstot par skatītāju

No sengrieķu tradīcijas aizgūtais “grieķu koris”, ja to izmanto kā filmas elementu, ir autoru mēģinājums tieši pieskarties skatītājam, ar to sarunāties un veidot tuvākas attiecības. Un kurš gan nevēlas justies piederīgs un iesaistīts? Lai arī skatītājam nav iespējas šo sarunu virzīt tālāk un sev vēlamā gultnē, šī komunikācija vai komentārs, ko piedāvā grieķu koris, rada savdabīgu drošības sajūtu – par tevi, skatītāj, nav aizmirsts. Mēs zinām, ka tu tur esi, un mums tas ir svarīgi. Un mēs vēlamies, lai tu justos mazāk vientuļš.
Autors: Marta Elīna Martinsone


Par ko nevar runāt, to var parādīt

Dereka Džārmena “Vitgenšteins / Wittgenstein” (1993) ir tā filma, kas vispirms nāk prātā, domājot par kino un filozofijas attiecībām. Rīgas Kino muzejs savā lektorijā “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” šo filmu iekļāvis ciklā “Reibinošais neprāts”, bet Kino Rakstos filozofs Igors Gubenko jautā – vai nevarētu būt tā, ka kino jau pats par sevi ir filozofisks medijs?
Autors: Igors Gubenko


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi