Kadri Keusāre: pārvērtības un nemainības

Pirmoreiz Latvijas vēsturē šāds gadījums – dažu nedēļu laikā Rīgas kinoteātros uz lielā ekrāna iespējams noskatīties visas trīs filmas, ko katra no Baltijas valstīm izvirzījusi šāgada sacensībai par ASV Kinoakadēmijas Oskara balvu. Latvijas “Ausmu” un Lietuvas “Senekas dienu” redzējām “Lielajā Kristapā”, bet Riga IFF programmā “Nordic Highlights” ceturtdien, 20. oktobrī pl. 21:00 kinoteātrī “K.Suns” – Igaunijas pieteikums, režisores Kadri Keusāres filma “Māte”. Iepazīstinot ar režisori un filmu, Kino Raksti publicē igauņu rakstnieka Pētera Sautera eseju Maimas Grīnbergas tulkojumā, Kristīnes Želves ievadvārdi.

Kadrs no filmas "Māte"
Kristīne Želve:

Ir jau taisnība, ir, ka Latvijas kino skatītāji labi informēti par plaša spektra Holivudas kino jaunumiem, ar mazliet lielāku piepūli var uzzināt, ko izrāda un apbalvo Eiropā, bet ziņas par to, kas zeļ un briest Lietuvas un Igaunijas kino druvā, līdz mūsu Dzintarzemei nonāk maz un reti. Patīkams izņēmums bija divu Lietuvas filmu pirmizrādes Nacionālajā kino balvā Lielais Kristaps (jo kopražojumi ar Latviju), un tagad – Riga IFF programma Nordic Higlights, kurā iekļauta igauņu režisores Kadri Keusāres filma Māte. Filma, kura kļuvusi par Igaunijas šāgada pieteikumu Oskariem, filma, kura iekļauta Traibekas, Helsinku un citu starptautisku festivālu programmās.

Kadrs no filmas "Māte"

Ko mēs zinām par filmas režisori Kadri Keusāri? Neko daudz. Ziemeļnieciski pievilcīgās režisores bildes un biogrāfijas datus, protams, var sasmalstīt internetos, no kuriem šim tekstam būtiskākais varbūt ir tas, ka režisorei nav formālas kino izglītības – viņai ir grāds spāņu filoloģijā, viņa ir trīs romānu autore, “ģimenes stāvokļa dēļ” dzīvo gan Tallinā, gan Londonā. Iespējams, ka atminīgākajiem kino dzīves interesentiem prātā nāks skandāls ap Keusāres debijas filmu Magnuss (2007), jo skandāli paliek atmiņā spilgtāk par klusu, nevainīgu veiksmi.

Kaut arī Magnuss kļuva par pirmo Igaunijas filmu, kurai bija izdevies izlauzties līdz Kannu kinofestivāla programmai Īpašais skatiens, režisores dzimtenē filmas izrādīšana ar tiesas lēmumu tika aizliegta.

Starp citu, arī Latvijā, “ņemot vērā Igaunijā uzsākto tiesvedību par privātās dzīves neaizskaramību, kā arī respektējot iesaistīto pušu pārstāvju pieprasījumu”, Magnusa demonstrēšana kinoteātros tika atcelta “uz nenoteiktu laiku”. Kā šķiet, “nenoteiktais laiks” vēl nav beidzies.
Filma Magnuss balstās patiesā un traģiskā notikumā – jauna, suicidāla puiša dzīvesstāsts, kurš diemžēl reālajā dzīvē beidzies ar pašnāvību. Situāciju vēl delikātāku padara fakts, ka Magnusa tēvu filmā atveido prototipa miesīgais tēvs, kurš režisorei uzticējis savas ģimenes drāmu.

Kadri Keusāres jaunāko, jau panākumiem apvīto filmu Māte, ko Variety nodēvējis par “Igauņu Fargo” un kuras montāžas režisors ir arī Latvijas kino veidotājiem pazīstamais Tambets Tasuja (viņš montējis Aika Karapetjana filmu Cilvēki tur un Andra Gaujas filmas Izlaiduma gads un Ģimenes lietas), ir jēgpilni ievērtēt pašiem, vien piebildīšu – lai gan man labpatiktu iedomāties, ka arī Māte tapusi “pēc patiesiem notikumiem”, ko režisore izlasījusi, piemēram, Postimees, tomēr scenārija pamatā ir īru autora Kevina Makana (Kevin McCann) radioluga Koma.

Kadrs no filmas "Māte"

Lai iepazītu (vai atsvaidzinātu pazīšanos ar) spilgto stāstnieci Kadri Keusāri, Kino Raksti ar pateicību publicē igauņu rakstnieka Pētera Sautera eseju, ko mums laipni atvēlēja Teater. Muusika. Kino redaktors Sulevs Teinemā.

Vēl tikai daži vārdi par esejas autoru Pēteru Sauteru (Peeter Sauter) – viņš arī ir gana kolorīta personība, ar kuras vārdu Igaunijā arī saistās daži skandāli (tāpēc man likās kaut kā loģiski un pašsaprotami, ka tieši Sauters raksta par Keusāri). Piemēram, kulta romāns Indigo, kurš ar savu leksiku un vēstījumu “uzspridzināja igauņu literatūru”. Savukārt Sautera romāns Neliec man mieru. A love story 2014. gadā saņēma Baltijas Asamblejas prēmiju, un fragmenti no tā Maimas Grīnbergas tulkojumā lasāmi žurnāla Latvju Teksti 26. numurā.

Lūk, kas tik nenotiek kaimiņzemē!

Pēters Sauters

KADRI KEUSĀRE: PĀRVĒRTĪBAS UN NEMAINĪBAS

Pret Kadri Keusāri (Kadri Kõusaar) man gadiem ilgi bija aizspriedumi. Iemesls – ažiotāža, ko prese sacēla ap filmu Magnuss (2007), piešķirot filmai dzeltenu nokrāsu un raisot aizdomas, ka varbūt filmas veidotāji šādu mediju kanonādi jau bija apzināti ierēķinājuši, lai pievērstu uzmanību, taču ņēmuši un pārspīlējuši. Filmu nevarēju noskatīties, jo, par spīti tam, ka Magnuss tika iekļauts Kannu festivāla programmā Un certain regard, Igaunijā filmas publiska izrādīšana ar tiesas spriedumu bija aizliegta uz divdesmit pieciem gadiem.

Kadrs no filmas "Magnuss"

Filmu noskatījos tikai tagad. Un noskatījos vēl trīs Kadri Keusāres filmas. Tās visas ir spēcīgi darbi. Un es saprotu, ka aizspriedumiem nav pamata.

Keusāres autorfilmas galvenokārt runā par vienu un to pašu tematu (kas nav nekas jauns, taču stāv pāri laikiem). Un tas ir: prāts, ratio, loģika – versus emocijas un empātija. Uz ko cilvēkam vajadzētu balstīties vairāk? Vai humānismam vajadzētu vadīties no prāta vai jūtām? Vai pastāv bīstamība jūtām kļūt tukši salkanām, vai pastāv bīstamība prātam kļūt uz sevi centrētam? Varētu domāt, ka tas ir ētikas jautājums, un ir jau arī.

Tomēr sava ētika ir gan gudram zinātniekam, gan emocionētājam ar zemu IQ. Un bieži tie nespēj saprasties un vienoties.

Kā reducēt savu prātu, atrodoties mērkaķu barā? Kā akceptēt zinātnieku, kas manipulē ar cilvēkiem augstāku (humānistisku?) mērķu vārdā?
Bez kādiem komentāriem nosaukšu dažus vārdus, kas man nāk prātā saistībā ar šo tematu: Azimovs, Lems, Dirrenmats, Kubriks... un paši noteikti varat šo sarakstu krietni pagarināt.

Kā labai mākslai piedien, Keusāre nepiedāvā gatavas atbildes, bet jau ilgākā laika periodā prot jautājumu atsegt interesanti, neslēpjot savu nostāju un nenoliedzot ne vienu, ne otru cilvēka iedabas polu.

Aplūkosim filmas gan pa vienai, gan juku jukām.

Magnuss. Marts Laisks (Mart Laisk) izstāstīja Keusārei stāstu par sava dēla pašnāvību. Viņš tam visam bija atradies tuvu un samierinājies ar to, pats nonākdams zem sabiedrības spiediena. Un to visu viņš nēsā līdzi joprojām. Viņa dēls bija bijis slims gan fiziski, gan psihiski, un jau gadiem ar suicidālām nosliecēm. Keusāre, balstoties uz šo stāstu, radīja filmu (kas nekopē dzīvi), un Laisks tajā atveido tēvu. Ir kritiķi, kas to uzskata par Keusāres spēcīgāko un patiesāko filmu. Vai tā ir? Ir – un nav arī.

Kadrs no filmas "Magnuss"

Patiesums neapšaubāmi ir kvalitāte, liek noticēt un aizskar dvēseles stīgas. Un mēs piedodam, ka Laisks nav profesionāls aktieris. Laisks spēj mums parādīt to dziļo nihilismu, ko pats izdzīvojis, un izaugšanu no tā. Vai profesionāls aktieris to spētu tik sāpīgi, ja tas nebūtu viņa personiskais stāsts? Nezinu.

Tā nu, manuprāt, Keusāre visspēcīgākā ir tad, kad pati netiecas demonstrēties kā baigais profi. Visveiklākais šai ziņā ir Anglijā uzņemtais zinātnieka linčotāja portrets Tiesātājs / Kohtumõistja (2013). Ja nezinātu, nevarētu iedomāties, ka filma ir igauņu autora darbs, - tāda britu filma, ka tik turies! Tiesa, ar mazliet nekritiski pārspīlētu sižetu un psiholoģiju, kas, aprakstot, kā ļaunais ģēnijs manipulē ar sabiedrību, tiecas no ikdienas dzīves tālu un augstu kalnos.

Kadrs no filmas "Tiesātājs"

Varbūt Keusāre ar Tiesātāju pierādīja, ka spēj uzņemt visnotaļ akceptējamu Eiropas kino, un varbūt pēc tam, uzņemot Māti (2015), ar nolūku atkāpās atpakaļ pie it kā neperfektākas, vietējā kolorīta iekrāsotas filmas? Man tas šķiet simpātiski, bet, iespējams, tas viss ir nejaušību virkne. Tāpat kā nejaušība bija Argentīnā kopā ar argentīniešu režisoru un scenāristu Maksimiliano Šonfeldu (Maximiliano Schonfeld) uzņemtā īsfilma Dienvidvējš / Auster (2014). Šīs filmas komandā Keusāre tika pieaicināta, tāpēc viņai nevajadzēja nodarboties ar mokpilno finansējuma meklēšanu. (Keusāre ir norādījusi, ka finansējuma meklēšana ir smagākā un nepatīkamā daļa filmas uzņemšanā.)

Kadrs no filmas "Dienvidvējš"

Man šķiet – ticu, vairākums tā nedomā –, ka šī varbūt ir Keusāres labākā filma. Jo šeit Keusāre dod savu ieguldījumu, taču nekontrolē visu stāstu. Keusāre ir arī operatore, un filmā ir daudz lielisku kadru ar Argentīnas tukšajām ainavām, kurās ir savrupas nolaistas mājas, kuģu vraki un divi nomaldījušies, mīlestības izsalkuši un pa pusei kontaktēties nespējīgi jauni klejotāji. Gan jau mana sajūsma nāk no lielās mīlestības pret Antonioni – filma neslēpjoties iet Mikelandželo Antonioni pēdās, lai pieminam filmas Sarkanais tuksnesis / Il deserto rosso (1964) un Profesija – reportieris / Professione: reporter (1975).

Vai ir jēga atkārtot Antonioni? Ir gan, ja tas uzbudina un ir labi uzfilmēts.

Šeit es saskatu jaunās režisores Keusāres gudrību. Viņa neaprobežojas ar savu talantu, bet labprāt paļaujas uz citiem, meklē sadarbību, ļauj citiem sevi bagātināt un papildināt. Un tā ir gan Magnusā un Dienvidvējā, gan arī Mātē. Keusāre ir prāta cilvēks un, uzņemdama filmas, iespējams, meklē emocionālo papildinājumu, alkst pēc emocijām pati, vēlas atbrīvoties no virzošā racionālisma vai atrast tam alternatīvas un cilvēciskas piedevas – gluži kā vairāki viņas filmu personāži.
Kāpēc man tā šķiet?
Pirms daudziem gadiem Kadri Keusāre strādāja radio un viņai bija sava pārraide. Kaut kāda iemesla dēļ reiz viņa uz savu pārraidi bija uzaicinājusi mani. Neko citu neatceros, taču viens mirklis atmiņā ir iespiedies. Keusāre vaicāja, vai man ir bijuši tādi brīži, kad gribētos mainīt visus savus draugus un paziņas, jo vienkārši esmu viņus pāraudzis. Es biju mēms.

Jautājums šķita briesmīgs. Man tā nav bijis nekad dzīvē. Laikam strupi atbildēju: „Nav.”

Tomēr vēlāk man šis jautājums nedeva mieru. Tagad man šķiet, ka Keusāre neviļus izteica savu lielo tematu vai norādi uz to. Nevaru izslēgt, ka jautājums bija provokācija vai varbūt pat palīgā sauciens – kādus risinājumus citi atrod situācijai, kad empātija un emocijas iepretī augošam racionālismam šķiet nevarīgi un neīsti?

Tagad es to visu atcerējos. Un filmās redzu, ka šī pati tematika Keusāri vajā nemitīgi. Varbūt tā ir viņas lielā tēma?

Kadrs no filmas "Māte"

Vēl viens Keusāres filmu paradokss – visās viņas filmās ir labi dialogi, varbūt izņemot Māti, kas ir raidlugas ekranizējums un dialogi nav Keusāres rakstīti. Mātes dramaturģija ir spēcīga, tomēr vēstījums palicis raidlugai raksturīgs (un Dienvidvēja lakoniskie dialogi pieder Šonfeldam). Keusāre ir spoža dialogu rakstītāja. Saruna nevis komentē darbību vai cilvēcisko saturu, bet gan izriet no tiem. Aiz vārdiem paliek vairāk, nekā tiek izspēlēts. Pagriezieni bieži notiek arī īsā dialogā, daudz kas paliek nepateikts, tomēr nerodas sajūta, ka kaut kas nav saprotams. Vai arī, ja tāda sajūta rodas, tad tik daudz, lai saglabātos spriedze. Tomēr dzirdamais teksts, dialogs, Keusāres filmās gandrīz vienmēr ir vienādi blīvs un lakonisks.

Un paradokss? Angliskajā Tiesātājā teksts skan ļoti nepiespiesti, bet igauņu valodā uzņemtajā Mātē un Magnusā mēs netiekam vaļā no sajūtas, ka teksts vietumis ir igauņu kino sliktākajās tradīcijās un vietumis pārspīlēts.

Kadrs no filmas "Māte"

Es nezinu, kas tas par fenomenu, un varbūt problēma vispār nav Kadri Keusārē, bet gan manā galvā. Arī rock’n’roll igauņu valodā man ir un vienmēr būs aizdomīgs (ar atsevišķiem izņēmumiem). Varbūt tādēļ, ka es bērnībā skatījos Somijas televīziju un tur bija redzamas īstās angļu filmas, kas tādas šķita, salīdzinot ar mazliet smieklīgajām igauņu un somu filmām (kas tagad ir nostalģiski mīļas).

Varbūt pamazām šis mīnuss kļūs par plusu kā Somijā un Zviedrijā, un filmā sarunāties igauniski būs vērtība par sevi? Un varbūt līdzēts būtu arī tad, ja kāda no mūsu filmām būtu daudzvalodīga kā Mikas Kaurismeki Helsinki Napoli All Night Long? Ja igauņu valoda būtu līdztiesīga blakus citām valodām un vienlaikus austrumeiropeiska īpatnība? Ja kādā Eiropas lielpilsētā izdzīvot (un tikt pie vīra) censtos divas prostitūtas no Igaunijas, krieviete un igauniete? Vai arī filma rādītu dzīvi daudznacionālā Igaunijā krievu un bēgļu vidē? Keusāre, dzīvodama daudzvalodīgā ģimenē, taču varētu kaut ko tādu izdarīt organiski?

Režisore Kadri Keusāre

Vēl par Magnusu. Magnusa loma ir komplicēta un svarīga, Kristjanu Kasearu (Kristjan Kasearu), kam tolaik nebija lielas aktiera pieredzes, režisore piespiedusi nospēlēt ļoti labi (varbūt piespiedusi atturēties no melošanas). Vēlākā seriālu karjera rāda, ka ne visiem izdodas no viņa dabūt ārā tik daudz kā Keusārei. Situāciju atkārtošanos (tēvs un dēls bezgalīgi klimst apkārt un risina ikdienišķi filozofiskas tukšas sarunas mājās, bordelī, citur) režisore pratusi dozēt, parādot jau pazīstamo no mazliet jauna rakursa. Filmas beigās ir gara aina, kurā tēvs – Marts Laisks –, skatoties kamerā, dokumentāli runā par savu īsto dzīvi, un to ir izdevies realizēt, nesalaužot filmas nepārtrauktību, kontinuitāte ar spēlfilmu saglabājas.

Šo pāreju varētu izmantot kā mācību piemēru kinoskolā.

Maz sanāca runāt par Māti, taču filma pašlaik tiek vētīta visos medijos. Aktieru spēle ir vienkārša un laba. Tīna Melberga (Tiina Mälberg) mātes lomā ir precīza, lakoniska un daudzslāņaina, tuvplānos ticama. Andress Tabuns (Andres Tabun) un Sīms Mātens (Siim Maaten) spēj ar minimāliem līdzekļiem izdarīt daudz un nepārspīlē. Stāsts saglabā spriedzi, kaut gan tajā ir daudz atkārtojumu. Vienā laidā tiek vērtas ārdurvis, atkal nāk kārtējais ciemiņš, kārtējo reizi kāds apsēžas pie komā ieslīgušā Lauri gultas un kā biktskrēslā izstāsta savu sāpīgo stāstu.

Kadrs no filmas "Māte"

Skatoties filmu pirmo reizi, tas tomēr netraucēja, jo līdztekus motīvu atkārtojumiem nemitīgi atklājās kaut kas jauns. Otrajā skatīšanās reizē atkal pārņēma sajūta, ka tad, ja filma tiek veidota uz raidlugas bāzes, ir grūti atbrīvoties no tā, ka dialogs stāsta stāstus, komentē darbību un raksturus. Bet filmā stāstam vajadzētu attīstīties galvenokārt caur darbību un vizualitāti, arī apjausmu par tēliem vajadzētu gūt, redzot viņu sejas un rīcību, vajadzēti just plaisu starp runāto un izturēšanos, un raidlugā taču tas nav iespējams (prātā tūlīt nāk uz dialogu balstītas amerikāņu tiesas procesu filmas un ģimenes drāmas, kaut vai Vudijs Alens – katram likumam ir savi spēcīgi izņēmumi). Patiesība, mātes noslēpums un iekšējās pretrunas noskaidrojas tikai filmas finālā, un arī šajā reizē ir izdevies radīt spēcīgu un absolūti pārsteidzošu atrisinājumu.

Vai man izdevās pateikt kaut ko papildus tam, ka Kadri Keusāre ir laba režisore un ka viņai ir savs, svarīgs temats?

Ka viņa spēj uzturēt filmā spriedzi un nepārspīlēt, prot likt aktieriem darboties pārliecinoši? Varbūt neizdevās. Ar interesi gaidu, kurp Kadri Keusāre dosies tālāk un ar kādiem līdzradītājiem svaigi iedarbinās savu jaunrades mašīnu.

Ar autora un redakcijas atļauju tulkots no žurnāla Teater. Muusika. Kino, 2/2016

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi