Visi mani kinoteātri

Kad Latvijas valdība izsludināja jaunu ārkārtējo situāciju valstī un līdz ar to arī dažādus ierobežojumus, pirmais, par ko es iedomājos, bija slēgti kinoteātri. Atkal jau. Tāpēc, dīvainas solidaritātes, skumju, nostaļģijas un trauksmes sajūtu pārņemta, savācu bērnus un pēdējā dienā pirms slēgšanas aizrāvu viņus uz vietējo Siguldas kinoteātri.

Bija pilnīgi vienalga, ko tur rāda. Jo brīnums, ko sola lielā ekrāna iegaismošanās tumšā kinozālē, arvien ir bijusi svarīga manas esības daļa. Bez tā es nespēju iedomāties šo dzīvi.

Bērnības karte

Šķiet, ka pirmā filma, ko redzēju kinoteātrī, bija Franko Dzefirelli Traviata / La traviata (1982). Kinoteātris Liesma Vienības gatvē. Neko vairāk kā ārkārtīgi krāšņus tērpus un faktu, ka tur visu laiku dziedāja, es no tās neatceros. Tāpēc par savu pirmo īsto kino atklāšanas brīdi es uzskatu kādu seansu Madonas kinoteātrī Vidzeme – indiešu filma, kuras nosaukumu neatceros, bet uz manu mazpieredzējušo iztēli tā atstāja satriecošu iespaidu. Tajā ziemā Madonas apkārtnē tika uzņemta Ērika Lāča filma Vilkatis Toms (1983) un es biju nosūtīta dzīvot pie tēva, filmas operatora. Acīmredzot lai kaut kā īsinātu garos ziemas vakarus, mēs bijām aizgājuši uz vietējo kinoteātri. Vienīgais kadrs, ko no filmas atceros, ir staigājošas pufīgas taburetes – zem tām bija paslēpušies slepkavnieciski ļaundari. Vismaz nedēļu pēc tam es par redzēto filmu nepārtraukti uzdevu vienus un tos pašus jautājumus. Nesaprotu, kā tēvs toreiz nesajuka prātā, bet ļoti mierīgi turpināja atbildēt.


Atgriežoties Rīgā, indiešu kino mani turpināja kādu brīdi aizraut. Padomju prokātā (kinoiznomā) indiešu filmu netrūka, un tieši caur tām es vienatnē sāku iepazīt Rīgas kinoteātru plašo ģeogrāfiju. Tuvākie kinoteātri man bija centrā – Rīga, Spartaks, Pionieris, Kosmoss, Aina un Komjaunietis, taču es devos arī tālāk – uz Sarkandaugavu un Auroru, uz Lāčplēsi, Daili, 21. jūliju, Gaismu, retu reizi arī uz VEF kinoteātri un Teiku. Savukārt vasarās, kad mēs dzīvojām Berģos, tuvākās kinozāles bija Berģu kultūras namā (tagad – Garkalnes novada dome) un kinoteātrī Jugla. Vienīgi uz Pārdaugavu es nebraucu, baidoties no apmaldīšanās.
Uzreiz pēc neilgā indiešu perioda es pārgāju uz visu pārējo avīzes Rīgas Kinoekrāni piedāvājumu, kam nebija piemērots ierobežojums „no 16 gadu vecuma”. Jā, un vēl es negāju uz krievu filmām, tas bija kaut kāds neizskaidrojams aizspriedums, kas nav pārgājis joprojām; man liekas, vienīgās krievu filmas, ko es bērnībā noskatījos kinoteātrī, bija Fortūnas džentlmeņi / Джентльмены удачи (1971) un Vijs / Вий (1967). Jā, vecas filmas, jo tā bija ļoti vērtīga lieta padomju kinoizrādīšanas politikā – kinoteātru daudzums ļāva atsevišķos seansos filmas demonstrēt gadiem ilgi, tāpēc arvien bija iespēja uziet kaut ko jau pasen uz ekrāniem iznākušu.


Mēģinot atsaukt atmiņā to laiku, visspilgtākais tēls ir gandrīz pilnīgi tukšs kinoteātris, pēcpusdienas seanss, veci, sagraizīti krēsli, dermatīna un putekļu smaržas piesūcies gaiss un raupjais kinobiļetes papīrs starp pirkstiem. Un Filips Nuarē. Reiz, mēģinot tikt uz viņa filmu Afrodītes pārsteigums / On a volé la cuisse de Jupiter, 1980) kinoteātrī Lāčplēsis, kur kases telpa bija atsevišķi no ieejas kinozālē, man pietrūka burtiski pāris kapeiku biļetei. Pirmo reizi mūžā nostājoties uz krāpniecības ceļa, es nobēru kasierei priekšā veselu sauju sīknaudas, paķēru biļeti un ātri laidos prom. Protams, brīdī, kad mēģināju tikt zālē, priekšā jau stāvēja divas niknas tantes – kasiere un biļešu kontroliere. Apkaunojums joprojām smeldz. Dažus gadus vēlāk Nuarē bija līdzdalībnieks vēl vienā manā krāpšanā – izliekoties, ka eju uz deju pulciņu, es patiesībā gāju skatīties vienīgo filmu ar Nuarē, kam tajā brīdī bija seanss, – Kloda Šabrola Maskas / Masques, 1987). Pāris nedēļu laikā redzēju to četras reizes. Un tad mani pieķēra.


Un vēl bija viesnīca Tūrists – tur savulaik atradās Kino nams ar zāli, kur īpašos seansos notika latviešu filmu pirmizrādes un citi izredzētajiem kinoļaudīm paredzēti filmu seansi. Ap Jauno gadu tur parasti notika arī bērniem domāti pasākumi ar klasiskajām Disneja animācijas filmām par Mikipeli – kaut ko tādu ierindas padomju bērni pat iedomāties nespēja. Tūrists likās mazliet kā ārzemes – pirmkārt jau šo ekskluzīvo filmu dēļ, bet arī pats viesnīcas interjers un atmosfēra ar bāru un garšīgajiem kokteiļiem šķita kā kaut kas no citas pasaules. Vēlāk Kino nams pārcēlās uz kinoteātra Blāzma telpām tagadējā Čaka ielā un zaudēja šo rietumniecisko auru, lai gan arī tur bija bārs un saldējuma kokteiļi. Kino namā es atgriezos jau kādu laiku vēlāk, kad ar vecāku izgādātu apliecību tur apmeklēju Valentīnas Freimanes vadītus seansus, kur no sliktām VHS kopijām uz vairākiem televizoriem rādīja, cik atceros, diezgan šaušalīgas Rietumu filmas – Mehānisko apelsīnu / A Clockwork Orange (1971), Maratonistu / Marathon Man (1976) un tādā garā.


Pārejas gadi kopā ar Koneriju

Rozes vārds / Der Name der Rose (1986) droši vien uzskatāms par atskaites punktu, kas iezīmē pārejas posmu manā kinoteātru vēsturē. Pirmo reizi šo filmu redzēju kopā ar vecākiem kinoteātrī Jugla, ārā bija vasara, bet filma uzdzina drebuļus; pēc tam nespēju gulēt vēl vairākas naktis vai arī murgoju kaut ko par asiņainām mucām un blāvām, neko neredzošām acīm. Kad pirms pāris mēnešiem nomira Šons Konerijs, viņam bija 90, Maikls Lonsdeils nomira mēnesi pirms viņa – 89 gadu vecumā. Jocīgi, bet Konerijs man likās vecs jau toreiz, pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, bet Lonsdeils gan ne, kaut sanāk, ka viņi ir bijuši vienaudži. Konerijs un Lonsdeils nu ir piepulcējušies pārējiem viņsaules mūkiem – Mihaelam Habekam, Helmutam Kvaltingeram, Folkeram Prehtelam, Viljamam Hikijam, Leopoldo Triestem un Fjodoram Šaļapinam junioram.

Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu haoss ienāca visā, arī kino izrādīšanas sfērā un manā 16 gadus vecā, identitātes un piederības meklējumu nomocītā cilvēka kino uztverē. Rīgas kinoteātri cits pēc cita pazuda, arī jaunas filmas uz lielajiem ekrāniem gandrīz vairs neparādījās. Toties viss līdz šim liegtais – pārsvarā amerikāņu meinstrīms – pēkšņi bija pieejams un vilinošs, lai arī tehniski un legāli ļoti ierobežotā izpildījumā. Parādoties pirmajām videonomām un videosaloniem, kad no pirātiskām VHS kasetēm varēja skatīties līdz šim liegtos kapitālisma izklaides gabalus, katrs to izmantoja, cik vien attapīgi prata. Es joprojām ļoti skaidri atceros kinoteātra Rīga videozāles dzeltenbrūno iekārtojumu, kur šaurā bezgaisa kambarī vairāki cilvēki kopā skatījās televizoru – filmu Robins Huds, zagļu princis / Robin Hood: Prince of Thieves (1991).

Un kinoteātris Daile, ātri pielāgojies jaunajām iespējām, tās pašas šaubīgās videokasetes projicēja uz lielā ekrāna, radot ilūziju par normālu, kaut tehniski nepilnvērtīgu seansu. Reiz es pat pāris vakarus pēc kārtas skrēju uz Mākslas darbinieku namu Vecrīgā, lai īpašos televizora seansos skatītos Dziedoņus ērkšķu krūmā / The Thorn Birds (1983) – daudzsēriju filmu pēc visu meiteņu tik ļoti mīlētā romāna motīviem.

Savukārt Berģos mums viens kaimiņš, kam piederēja videomagnetofons, bija tik dāsns, ka ik vakaru no savas mājas pārraidīja vienu filmu tehniski tik izmanīgi, ka to varēja uztvert visi mūsu ielas televizori.


Un tajā pašā laikā uzmanības lokā ienāca Arsenāls, piedāvājot kaut kādu alternatīvu amerikāņu meinstrīmam, bet vidusskolā jau ļoti gribējās būt alternatīviem un intelektuāliem. Mana skola bija blakus Kongresu namam, un 1992. gada Arsenālu es pavadīju tur – jaunā vēstures skolotāja ļāva stundu kavējumu attaisnot ar Arsenāla seansiem. No sava pirmā festivāla vislabāk atceros Džima Džārmuša Dīvaināk par paradīzi / Stranger Than Paradise (1984), Nakti uz zemes / Night on Earth (1991) un Likuma vajātos / Down by Law (1986), kamēr pārējās filmas atmiņā sajaukušās ar turpmākajiem festivāla izlaidumiem. No alternatīvā piedāvājuma atceros arī vācu ekspresionisma programmu Kinogalerijā, kas pirmo reizi ļāva uzzināt tādus vārdus kā Ernsts Lubičs un Fridrihs Vilhelms Murnavs.


Kaut kad ap to pašu laiku es ar zināmu apsēstību atgriezos pie Rozes vārda, filmas, ko noteikti esmu visvairāk reižu redzējusi kinoteātrī. Tā bija viena no rēgu filmām, ko krievu dublāžā ik pa laikam turpināja demonstrēt arī neatkarības pirmajos gados – dažos vēl palikušajos nomales kinoteātros. Nelielā domubiedru pulciņā mēs Rozes vārdu dzenājām pa visu Rīgu un ne tikai, parasti izrādoties vienīgie skatītāji seansā. Diezgan regulāri filmu rādīja Teikā un Juglā – vietās, kas pa dienu darbojās kā lēto apģērbu tirgus, bet vakaros balkonā ielaida skatītājus un palaida kādu filmu. Juglas vietā sen jau ir Maxima, bet Teikā šis lupatu tirdziņš darbojas joprojām.

Tagad, kad Rozes vārds ir daudzkārt redzēts arī DVD formātā ar oriģinālo skaņu, liekas, ka Šona Konerija balss tembrs un skotu akcents ir ne tikai viens no galvenajiem viņa varoņa spēka instrumentiem, bet arī neatņemama filmas sastāvdaļa. Taču toreiz arī krievu dublāža likās absolūti lieliska, mēs zinājām no galvas visus tekstus un atbilstošās situācijās mēdzām izspēlēt filmas dialogus.

Rozes vārds ir izcila un nepelnīti piemirsta filma, ko, pieminot Konerija aiziešanu, ar lielu interesi noskatījos atkal.

Jaunais gadsimts

Pēc vidusskolas tieši kinoteātris kļuva par manu pirmo darbavietu – nepilnu gadu nostrādāju Andalūzijas sunī par biļešu pārdevēju ar 30 latu algu mēnesī. Kļūt par patstāvīgu cilvēku 90. gadu otrajā pusē nebija viegls uzdevums, tik ierastā aiziešana uz kino kļuva par retu un ekskluzīvu pasākumu, kas prasīja ievērojamu daļu no pieejamā izdzīvošanas minimuma. 1997. gadā vecā Pioniera vietā atvērās Oskars – pirmais tehniskajā un ērtību ziņā mūsdienīgais kinoteātris, kas piedāvāja ne tikai augstvērtīgu projekciju, skaņu un ērtus krēslus, bet arī tādas „tikai filmās redzētas” ekstras kā popkorns un gāzētie dzērieni. Mēs turp gājām teju katru piektdienas vakaru uz vēlajiem seansiem skatīties visas lielās amerikāņu filmas. Daudziem, domāju, tā joprojām ir vieta, kur, izstāvot garas rindas pēc biļetēm, raudāts par Titānika bojāeju un ar aizturētu elpu sekots līdzi Matriksam.

Foto: AFI
Kaut kur tam visam pa vidu bija rudenīgie Arsenāli ar katras dienas obligāto seansu sarakstu un filmu skatīšanos no kulisēm – vairākos Arsenālos piestrādājot par biļešu pārdevēju Kongresu namā, atklāju, ka no nelielās telpas, kurā iekārtota kase, var nokļūt tieši uz skatuves. Tā kā Kongresu namā kinoekrāns ir visai mazs, tad šāds pietuvinājums netraucēja. Tieši šādā formā – no aizskatuves – es redzēju Gaja Madina Piesargies / Careful (1992) – filmu, kas joprojām ir viena no manām krāšņākajām kino pieredzēm. Tikpat spilgta atmiņa ir no kāda Arsenāla seansa kinoteātrī Rīga – iznākot no Raula Ruiza Cīņas par mīlu sapnī / Combat d’amour ne songe (2000), likās, ka bez apdullinošu vielu lietošanas ir pabūts neprātīgā, psihedēliski intelektuālā ceļojumā.


Savā ziņā kinoteātru dzīve – tā, kurā gājieni vienatnē uz kino bija regulāra nepieciešamība un pat atkarība, – man noslēdzās ap 2002. gada sākumu, ar pirmo Hariju Poteru (2001) un pirmo Gredzenu pavēlnieku (2001) Oskara pirmajās rindās, gaidot pirmo bērnu. Es, protams, turpināju iet uz kino, taču, apaugot ar dzīvi, tam palika arvien mazāk laika. Un pēdējos gados, ja neskaita latviešu filmu pirmizrādes un festivālu piedāvājumu, kinoteātrī esmu bijusi gandrīz tikai uz bērniem paredzēto repertuāru.

Taču arvien jau kaut kur prāta nostūrī sēž šī brīnišķīgā iespēja – aiziet vienam pašam uz kino, izbaudīt satraucošās gaidas, zālē nodziestot gaismai, un uz brīdi pazust no savas dzīves, ļaujoties dzīvo bilžu stāstam uz ekrāna.


Šobrīd šī iespēja ir dzēsta, un tas mani baida. Oktobra sākumā Cineworld kinoteātru ķēde Lielbritānijā un viņu Amerikas filiāle Regal Cinemas paziņoja par visu savu kinoteātru slēgšanu uz nenoteiktu laiku. Arī milzīgā AMC Theatres ķēde, kam pieder rinda mazāku kinoteātru tīklu Amerikā un Eiropā (arī Latvijas Forum Cinemas), paziņojusi par “naudas rezervju strauju izsīkšanu”. Protams, šie multipleksi, kuriem 2020. gadā bailēs no skatītāju trūkuma nogrieztas visas lielās pirmizrādes (izņemot Tenet), cieš milzu zaudējumus. Tikai pārsteidzoši, ka, trūkstot jaunam saturam, lielie kinoteātri, kamēr tie vasarā un rudenī bija atvērti, īpaši necentās par sevi atgādināt un vismaz daļu publikas noturēt, izrādot iemīļotas vecās filmas, ko fani būtu ar mieru skatīties uz lielā ekrāna atkal un atkal, – sākot ar Mūzikas skaņām, Gredzenu pavēlnieku vai Hariju Poteru, beidzot ar supervaroņu epopejām. Tagad, kad filmas fiziskais apjoms ir minimāls, nevis kaudze bundžu kā agrāk, šāds risinājums liekas ārkārtīgi vienkāršs un pievilcīgs. Latvijā kaut ko tādu mēģināja darīt vietējais Kino Kults, organizējot atsevišķus kulta filmu seansus Kino Citadele un Splendid Palace zālēs. Tādā ziņā mazajiem, neatkarīgajiem kinoteātriem iet labāk, jo tie arī iepriekš nav paļāvušies uz milzu ieņēmumiem un ātrāk spēj reaģēt uz situāciju.

Lūzuma punkts

No 25. decembra tajās pasaules vietās, kur šobrīd darbojas kinoteātri, demonstrē pandēmijas dēļ jau vairākkārt pārcelto Warner Bros. filmu Brīnumsieviete 1984 / Wonder Woman 1984, ASV filma paralēli pieejama HBO Max tiešsaistes piedāvājumā.

Tas būtībā ir pirmais šāds precedents ar lielā Holivudas studijā uzņemtu blokbāsteru – tādi parasti maksimāli ilgi tiek turēti kinoteātru repertuārā, pirms kļūst pieejami kādā citā izrādīšanas formātā.

Līdz šim pieredzēti pretēji gadījumi – straumēšanas platformu producētu filmu paralēla izrādīšana kinoteātros, tādējādi it kā šīm filmām piešķirot augstāku statusu, ko, kā pieņemts uzskatīt, sniedz lielais ekrāns pretstatā televizoram vai datoram (tā, piemēram, notika ar Netflix platformas filmām Roma / Roma (2018) un Īrs / The Irishman (2019)).

Ir bijuši arī gadījumi, kad lielo studiju filmas, kas uzņemtas izrādīšanai kinoteātros, tiek pārnestas uz straumēšanas platformām finansiālu apsvērumu vai kvalitātes trūkuma dēļ. Piemēram, Paramount studijas filma Iznīcība / Annihilation (2018) pēc nepilna mēneša izrādīšanas ASV un Kanādas kinoteātros, neattaisnojot ieņēmumu prognozes, pārējā pasaulē jau nonāca caur Netflix.
Aizvadītais 2020. gads, protams, ir izcēlies ar radošiem risinājumiem skatītāju noturēšanā un jauno filmu demonstrēšanā. Studijas Walt Disney Pictures veidotās filmas Mulana / Mulan (2020) izrādīšana arī tika pārcelta vairākas reizes, līdz beidzot valstīs, kur pieejama Disney+ straumēšanas platforma, tā kļuva pieejama internetā, bet citviet – kinoteātros (ja vien tie bija atvērti). Tomēr pārsvarā lielās Amerikas studijas 2020. gadā izturējās piesardzīgi un nogaidoši, vienīgā megafilma, ko sadūšojās palaist uz ekrāniem, bija Warner Bros. producētais Tenet (2020), kas, par spīti visiem pievilcīgajiem atribūtiem un Kristofera Nolana vārdam, neattaisnoja lielās cerības par cilvēku masveida atgriešanos kinoteātros.

Tāpēc studijas lēmums par Brīnumsievietes 1984 izrādīšanas formātu jau nav nemaz tik pārsteidzošs, tomēr tajā ir kaut kas dziļi simbolisks – tas, iespējams, savā ziņā iezīmē lūzuma punktu, pēc kura atgriešanās atpakaļ vairs nav iespējama. Konkrētā lēmumā izteikts tas, ko daudzi jau ir nojautuši labu brīdi –

tradicionālais kino skatīšanās veids ir neatgriezeniski transformējies, bet pandēmija procesu ir tikai paātrinājusi.

Decembra sākumā Warner nāca klajā ar paziņojumu, ka arī visas pārējās 2021. gada pirmizrādes notiks šādā formātā. Kā izteicās Anna Sarnofa, valdes priekšsēdētāja koncernā WarnerMedia (kam pieder gan Warner Bros. studija, gan straumēšanas platformas HBO Max un Hulu), “mēs dzīvojam bezprecedenta laikos, kas prasa radošus risinājumus. [..] Neviens tā nevēlas filmu atgriešanos uz lielā ekrāna kā mēs. Mēs zinām, ka jauns saturs ir tas, kas uztur kinoteātru asinsriti, taču diemžēl tas jāpiemēro mūslaiku realitātei – faktam, ka lielākā daļa ASV kinoteātru, visticamāk, 2021. gadā darbosies ierobežotā kapacitātē.” Ar to tiek būtībā paziņots, ka Brīnumsieviete nav bijis nekāds atsevišķs izņēmums, tā ir stratēģija, kurā kinoteātris vairs nav primārā filmu izrādīšanas instance.
Šim paziņojumam, protams, sekoja asa reakcija gan no režisoru un aktieru puses, tostarp protestēja arī Kristofers Nolans, kuram Warner nekavējās norādīt, ka tieši viņa Tenet sliktie finanšu rādītāji bijis viens no galvenajiem iemesliem šāda lēmuma pieņemšanā. Protestē arī studija Legendary, kas producējusi vairākas Warner lielā ekrāna filmas – piemēram, Godzilla pret Kongu / Godzilla vs Kong un Kāpa / Dune. Tā kā 65% šo filmu budžeta sastāda Legendary resursi, tad viņi grasās apstrīdēt Warner lēmumu.

Bet kas no tā visa tiek skatītājam? Vairāk ērtību, mazāk piepūles. Un lētāks saturs. Un vēl lielāka kino skatīšanās sadzīviskošana. Un pavisam niecīga iespēja piedzīvot brīnumu, ko sola lielā ekrāna iegaismošanās tumšā kinozālē.

Misija

Mani baida cilvēku neizsmeļamās pielāgošanās spējas. Pierodam pie iespējas visjaunākās filmas, turklāt arī visu prestižāko kinofestivālu repertuāru, noskatīties par minimālu maksu un neizejot no mājas, varbūt vienīgi uz nedaudz mazāka ekrāna, tāpēc brīdī, kad vīruss būs savaldīts un atjaunosies normāla socializācija, lielai daļai būs grūti atgriezties kinoteātrī, ja vien tie vispār būs izdzīvojuši. Atceroties, ka kinoseansa laikā par normu jau kļuvis, ja kāds skaļi sarunājas vai komentē, čaukstinās un šmakstinās, skatās telefonā, baksta ar kāju tavu krēslu, nepārtraukti staigā uz tualeti vai atved līdzi raudošus zīdaiņus, droši vien daudziem liksies, ka patīkamāk ir baudīt filmu, sēžot mierīgi savā dīvānā ar tējas krūzi vai vīna glāzi rokā.
Tāpēc es tik labi saprotu Tomu Krūzu un jūtu līdzi, kad viņš, sajūtot lielbudžeta filmu ražošanas un izrādīšanas smago apdraudējumu un tomēr cenšoties visu aktuālo ierobežojumu laikā paveikt neiespējamo – nofilmēt jaunu Neiespējamo misiju –, vienā brīdī noraujas un sāk aurot uz filmēšanas grupas locekļiem par noteiktās distances neievērošanu. Viņš savas filmas pirmkārt uzņem izrādīšanai uz lielā ekrāna. Tāpēc jātic vien Krūzam un jāpaļaujas – kamēr vien kāds uzskatīs par savu misiju uzņemt filmas kinoteātrim, tas nekur nepazudīs.

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi