Izraēlai piestāv fatālisms

Izraēla ir viena no pasaules kino augošajām lielvalstīm, par kuru Eiropā ir visai aptuvens un trūcīgs priekšstats, tomēr ir vērts uzzināt vairāk par valsti, kurā vairāk nekā desmit augstskolas audzina spēcīgu konkurenci kino industrijā. 23. jūlijā Jeruzalemē beidzās 34. starptautiskais kinofestivāls, uz kuru no Latvijas bija uzaicināta kinokritiķe Daira Āboliņa.

Ir vietas, kurām piemīt un pat piestāv fatālisms. Kaut ko līdzīgu esmu izjutusi vienīgi Venēcijā, kur kultūra šķiet liktenīgi apzīmogota, bet mūžīgās vērtības ar tagadni satiekas tik trausli un satraucoši.

Pasaules kinokritiķi Jeruzalemes kinofestivālā, centrā Daira Āboliņa

Aicinājums doties uz Jeruzalemes filmu festivālu sākotnēji likās neticami laba zīme, vēlāk gandrīz mērķis vasaras vidum un dzīves posmam, kuru lemts izdzīvot. Attālums no Rīgas līdz Jeruzalemei ir 2925,81 km, bet nav problēmu no turienes pateikt ar “labu nakti” vai “ labu rītu “ mājiniekiem, jo esam vienā laika joslā. Pēc piecarpus stundu lidojuma (pārsēšanos un nīkšanu lidostā neieskaitot – kopumā tas prasa visu dienu) tu neesi nobīdījies no laika zonas ne par minūti. Džetlegs tradicionālajā izpratnē nedraud, toties siltuma dūriens ir gandrīz neizbēgams – plus 30 grādi pusnaktī lidostā sākumā liekas kā nosaluša latvieša laime. Bet varbūt arī ģeogrāfiskām zīmēm ir sava jēga…

Nāk Izraēlas kino vilnis

Jeruzalemes kinofestivāls Izraēlā  jūlija vidū notiek 34. reizi (šogad 13-23. jūlijā), to atbalsta vairāki privātie un publiskie fondi, tostarp Jeruzalemes Preses klubs, kurš kopš 2013 gada Uri Dromi vadībā konceptuāli strādā, lai piesaistītu starptautiskās preses uzmanību jaunajam Izraēlas kino, rūpējoties arī par ieskatu kultūrvēstures kontekstā. Pirms gada uz festivālu tika uzaicināta kultūras un kino žurnālistu grupa no The Guardian, šogad – Āzijas un Eiropas kino pētnieki un žurnālisti.

Kinozinātņu doktore Viera Langerova no Čehijas, Sofija Lukas no Angolas televīzijas un Daira Āboliņa no Latvijas

Ar Izraēlas vēstniecības Latvijā rekomendāciju es tur kā Latvijas balodis nokļuvu līdzās lielajai Ķīnai, eksotiskai Angolai, kontrastainajai Indijai un vēl noslēpumainākajai Mjanmai (kādreiz Birma), arī Čehijas, Grieķijas un ASV kino filmu atlases speciālistiem un aprakstītājiem.

Viņi visi apzinās, ka Izraēla, kur vairāk nekā desmit augstskolas piedāvā kvalitatīvu kino izglītību, agri vai vēlu izraisīs pasaulē jaunu kino vilni.

Tāpat kā Latvijā, pašlaik Izraēlas kinoindustrijā vadošā ir jaunā un vidējā paaudze, tāpēc līdzās starptautiskajam konkursam notiek Izraēlas debiju kino konkurss, Izraēlas studentu filmu konkurss, Izraēlas dokumentālā kino konkurss un Izraēlas spēles kino konkurss, kur galvenokārt savā starpā konkurē pirmo un otro pilnmetrāžas filmu autori vecuma grupā 25-40… Paralēli filmu konkursam notiek jauno filmu ideju attīstīšanas prezentācijas (piching point formātā), un tas viss kopā sniedz ļoti pārliecinošu un visaptverošu iespaidu par to, kas notiek ar Izraēlas kino un uz kurieni tas virzās.
Festivāla laikā iznāk starptautiski pazīstamā kinožurnāla Screen speciālizlaidumi angļu valodā, gluži tāpat, kā tas notiek vadošajos kinofestivālos Eiropā.

Vienā no izdevumiem apakšvirsraksts sola: “ Uz ekrāna Jeruzaleme, kādu jūs nekad vēl nebūsiet redzējuši”. Jā, viņiem ir pašapziņa, bet ne lielība.

Savstarpējā konkurence filmu veidotāju starpā ir spēcīga, izdzīvo talantīgākais, uzņēmīgākais un arī veiksmīgākais. Neviens neuztraucas, kur paliek kino studentu simti pēc augstskolu absolvēšanas, jo pasaule ir atvērta, konkursi atvērti (tos vērtē starptautiskas komandas), un īsts talants nekad nepazudīs.

Protams, viens pats talants mākslā vēl neko nenozīmē, un viena no gudrībām, ko man savulaik kinoinstitūtā mēģināja ieborēt pasniedzējs, pēc izcelsmes krievu ebrejs, – talanta formulā ietilpst ne tikai iekodētas dotības un spēja radīt spilgtu ideju, bet arī to izsist cauri. Pretējā gadījumā tavs talants vienkārši paliks nepamanīts (talants mirs). Iespējams, to varētu saukt par talantu dabisko atlasi, izdzīvošanas atlasi – viss pēc dabas likumiem...

Kino kā terapija

Jeruzalemes filmu festivālā, paralēli visam citam (starptautiskajam filmu konkursam, teorētiskam diskusijām industrijas vidē, izklaides pasākumiem ar vizuālām atrakcijām visai ģimenei nakts stundās – jo, pirmkārt, tad nav tik karsts) KATRU dienu festivālā notiek divu jaunu Izraēlas pilnmetrāžas filmu pirmizrādes – vienai dokumentālai filmai un vienai spēlfilmai. No aptuveni desmit redzētajām filmām es nevienu nevaru nosaukt par kļūdu, kaut gan tā mēdz gadīties.

Festivāls notiek klasiskā 10 dienu formātā, tātad 20 jaunas Izraēlas(vai arī Izraēlas kopražojuma) filmas, tostarp arī klasiķa Amosa Gitai nacionālā pirmizrāde filmai West of The Jordan River, kas šogad izrādīta Kannu kinofestivāla programmā.

Izraēlas filmas regulārajos kinoteātra seansos pasaulē nonāk reti, jo tās ir vai nu ivritā, vai arī daudzvalodīgas (ivrits, krievu, angļu, vācu valoda vienas filmas ietvaros), kas, protams, apgrūtina ar komerckino un angļu valodu izlutināto publiku. Ir jāatgadās skaļam kino notikumam lielajos festivālos, lai pēc tam publika akceptētu filmas skatīšanos poļu, rumāņu vai dāņu valodā ar subtitriem. Tas pats attiecas uz ivritu un Eiropas kino tirgu.

Taču kino kultūras un kino izglītības popularitāte Izraēlā ir jau nesusi savus augļus. Festivāls tika atklāts 13. jūlijā ar Mišela Hazanāviča jauno filmu Redoubtable kā atklāšanas notikumu.

Kadrs no filmas "Redoubtable"

Francijā dzīvojošais kinorežisors ar lietuviešu ebreju saknēm pasaules slavu ieguva ar mēmā kino vēsturei veltīto koķeto filmu Mākslinieks / Artist (2011), kas tika ļoti labi novērtēta gan ar kritiķu, gan publikas atsaucību. Viņa jaunā filma veltīta kinovēstures ģēnija Žana Lika Godāra dumpīgajām jaunības dienām, franču kino jaunā viļņa laikam un mīlestībai ar Godāra tā brīža filmu mūzu, aktrisi un sievu Annu Karinu, taču veidota nevis kā dokumentāls, bet gan spēles kino stāsts ar aktieri Luisu Garelu leģendārā (bet, atgādināšu, vēl pie labas veselības esošā) franču režisora Godāra lomā. Iespējams, mazliet par samudžinātu un kinovēstures nezinātājam par sarežģītu, lai sajūsminātos, taču filma tika izrādīta brīvdabas kinoteātrī, kurā ir 6000 vietu.

Izraēlas jaunā kino programmā ir daudz personisku stāstu, varbūt pat it kā “terapeitisku”, kā teica mana čehu kolēģe Viera Langerova, - gan pašiem režisoriem, gan, iespējams, publikai. Tipiskākais un arī emocionāli satricinošākais piemērs ir jaunas kinorežisores Ranas Abu Fraihas pirmā pilmetrāžas dokumentālā filma In Her Footsteps.

Kadrs no filmas "In Her Footsteps"

Filma iezīmē personisko drāmu, cilvēcisku traģēdiju, kas saistīta ar mammas ebrejietes ilgstošo slimošanu ar vēzi, tāpēc visa ģimene iekšēji gatavojas viņas nāvei, meklējot mammai kapavietu pilsētā, kurā viņi dzīvo. Taču situāciju dramatizē ne tikai tas, ka jāpiedzīvo ilgās un grūtās atvadas no mammas, bet arī fakts, ka ģimenei ir ebreju-arābu saknes. Proti, ģimenes galva, četru jau pieaugušu bērnu tētis, ir arābs, kurš mīlestības dēļ un pretēji pastāvošajiem aizspriedumiem ir apprecējis skaistu ebrejieti un aizvedis viņu uz savu dzimto pilsētu.

Bet šīs arābu reģiona pilsētas kapsētā vēl nav apglabāts neviens ebrejs...

Visas filmas laikā, vairāku gadu garumā, meita filmē savu mammu, viņas fizisko sabrukumu un fiksē arī viņas skaļi izteikto vēlmi tikt apglabātai mazpilsētā, kuras pilsone viņa ir gandrīz visu savu apzinīgo mūžu. Ģimene cenšas iegūt atļauju apglabāt sievieti, taču birokrātija un reliģiskie tabu ir necaursitama siena… līdz beidzot tēvs atzīst, ka varbūt izdarījis savas dzīves lielāko kļūdu, atļaujot bērniem augt ebreju tradīcijās.

Citi piemērs no redzētās filmu programmas – divu jaunu režisoru otrā filma Death of a Poetess (rež. Dana Goldberg un Efrat Mishori) – stāsts par divu nepazīstamu sieviešu pieredzi vienas nakts garumā un nejaušo liktenīgo satikšanos. Piecdesmitgadīgās dzejnieces lomā – PSRS laikā emigrējusī aktrise Jevgenija Dolina, viņa bija arī starptautiskās žūrijas locekle (Izraēlas filmas tiek vērtētas atsevišķās kategorijās ar neatkarīgām žūrijām), bet nejauši satikto medmāsu spēlē jauna aktrise Samira Saraya. Filma ir režisoriski spēcīgi realizēta – medmāsa filmēta policijas izolatorā faktiski vienā tuvplānā, un viņai jāatbild uz jautājumiem par naktī piedzīvoto incidentu – laikā, kad viņai bija jāatrodas darbā vecu ļaužu pansionāta, bet viņas arābu vīrs pieskatīja bērnus. Paralēli tiek stāstīts pusmūža sievietes krīzes stāsts – ilgošanās pēc meitas un nerealizējušās dzejnieces drāma. Abām sievietēm ir iemesls bēgt no savas dzīves nakts melnumā.

Filmas "Death of a Poetess" publicitātes foto

Izraēlas kino mudina uz diskusiju, pirmkārt jau par cilvēka identitāti valstī, kurā ir tik daudz tabu tēmu un multikulturāla sabiedrība ar tik atšķirīgu izglītības, reliģisko un arī materiālo fonu. Potenciāls kļūt par publikas hitu ne tikai savas valsts ietvaros ir filmai, kura savu starptautisko pirmizrādi piedzīvoja pirms dažām nedēļām Karlovi Varu festivālā Čehijā – The Cakemaker (rež. Ofir Raul Graizer) ir psiholoģiski labi izstāstīts stāsts un spēcīgu jūtu koncentrāts. Filmas sižeta pamatā ir biseksuāla ģimenes drāma.

Miers un tolerance

Nāve kā galvenais eksistences atskaites punkts figurē gandrīz katrā Izraēlas filmā – gan runājot par žanra kino, gan arthouse kino līmenī. Tas ir tagadnes realitātes un senatnes kultūras tradīciju izraisīts fenomens. Bet cilvēki bauda dzīvi un ļoti daudz skatās kino – kā stāstīja Izraēlas filmu fonda izpilddirektors, nacionālo filmu skatītāju skaits aug un šobrīd sasniedz 17% no kopējā filmu apmeklējuma.

Fonds atbalsta 12 jaunu pilnmetrāžas spēlfilmu ražošanu gadā, akcentu liekot uz mazbudžeta kino (sākot no 150 tūkstošiem EUR vienai filmai). Lielbudžeta kino finansiālā ietilpība ar fonda atbalstu var sasniegt 1 miljonu EUR. Gadījumā, ja filmas budžeta tāme pārsniedz fonda piešķīrumu atbalstītajam projektam, nauda gaida, kamēr tiks savākta atlikusī tāmes daļa, un tikai tad tiek piešķirta filmas ražošanas uzsākšanai.
Izraēlas filmu fonds finansē 80% no visām Izraēlas filmām. Tas arī izskaidro, kāpēc Jeruzalemes festivāls ir nacionālo filmu pirmizrāžu platforma ar fonda atbalstu veidotajām filmām.

Izraēla joprojām ir sociālu un reliģisku kontrastu valsts, un šajā kontekstā Jeruzalemes kinofestivāls atstāj pat fatāli mierīgas un reliģiskas tolerances iespaidu. Par apšaudi Jeruzalemes vecpilsētā es uzzināju no satrauktajā īsziņām, ko saņēmu no tuviniekiem un draugiem Latvijā… Festivāls ritēja savu gaitu, vien atceļot uz vienu vakaru nakts izklaides ģimenēm vecpilsētas tuvumā.

Raksta foto: ekspozīcijas fragments Holokausta upuru piemiņas muzejā

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi