Ziemeļu gaismas Rīgā

Otrajā pastāvēšanas gadā festivāls „Riga IFF” nāk klajā ar pāris būtiskiem jaunievedumiem, un viens no tiem ir plaša Ziemeļvalstu filmu skate „Ziemeļu gaismas / Nordic Highlights”, kurā redzēsim izlasi no pēdējo pāris gadu laikā tapušām Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas filmām.

Ziemeļnieciskā kino valoda mūsu skatītājam jau labi pazīstama un savā ziņā radniecīga. Ziemeļu kino mums ir tuvs, un rudens ir īstais brīdis, kad atskatīties uz tā jaunumiem, no drēgnajiem laikapstākļiem patveroties kinozāles maigajā tumsā.

Programmā iekļautas deviņas filmas. To vidū gan zviedru kino vecmeistara Jāna Trūela Pēdējais vārds, gan norvēģu jaunās paaudzes vadošā režisora Joahima Trīra (viņš nav radinieks slavenākajam no Trīriem) pirmais starptautiskais projekts – pirmā angliski runājošā filma Skaļāk par sprādzieniem (seansi 23.10. pl. 21:30 un 25.10. pl. 18:30), gan viena slavenās grupas Dogme ‘95 dalībnieka Sērena Kraga-Jakobsena Lūša stunda. Dažādas paaudzes, dažāda stāstniecība, viena mentalitāte – kā verdoša lava, kas zem aukstas, sacietējušas virskārtas gaida īsto brīdi, liktenīgo satricinājumu, lai pārvērstu visu ugunī un pelnos.

Islande

Islande skatē Ziemeļu gaismas pārstāvēta ar vienu no šāgada Kannu SKF pārsteigumiem- Grimura Hakonarsona filmu Auni (seansi 20.10. pl. 21:30 un 23.10. pl. 19:19). Rīdziniekiem jau bijusi iespēja iepazīt šo režisoru agrāk – 2007. gadā viņa īsfilma Brīvā cīņa noslēdza 10. Rīgas Ziemeļvalstu filmu dienas. Jau Hakonarsona diplomdarbs Prāgas Kinoakadēmijā, filma Slavek the Shit (2005) tika izrādīta Kannu SKF; viņš, bez šaubām, minams starp spilgtākajiem šābrīža islandiešu režisoriem.

Kadrs no filmas "Auni"

Abas filmas (Brīvā cīņa un Auni) saista nepārprotama līdzība – tās portretē ziemeļu vīrieti, noslēgtu, nerunīgu, mazliet apātisku, galēji neromantisku, bet ar dzelžainu gribasspēku. Abu filmu sižetiskais vadmotīvs ir divu vīriešu attiecības – homoseksuāla pāra (Brīvajā cīņā) vai brāļu, kas 40 gadus jau nesarunājas (Auni). Pēdējās filmas notikumi tikpat labi varētu būt notikuši arī pirms tūkstoš gadiem, vikingu laikmetā – tik pirmatnējas ir Islandes ainavas, tik noslēgta ir kopiena, kuras pieņemts lēmums ir likums; šā likuma nepieņemšana draud ar izstumšanu no kopienas, un kas var būt biedējošāks tik vientulīgos un saltos klajumos...

Kadrs no filmas "Auni"

Aunu šeit ir daudz – abi galvenie varoņi, spītīgi kā auni, dzīvo kaimiņos, nesarunājas un kā acuraugu lolo savus ganāmpulkus – retas vietējās šķirnes aitas un to barvežus, krāšņus aunus ar grandioza izmēra ragiem, ikgadējo sacensību uzvarētājus un  sāncenšus par galveno titulu. Pēkšņi uzklupušās sērgas ierobežošanai izdotā mājdzīvnieku likvidācijas pavēle šķiet kā nāves spriedums brāļiem pašiem. Tas ir kā katalizators, kam pa spēkam lauzt 40 gadus pastāvējušas barjeras.

Zviedrija

No Zviedrijas uz Rīgu atvestas trīs filmas – dokumentālā Es esmu Ingrīda (seanss 25.10. pl. 17:00), Līsas Langsetas Viesnīca (seanss 24.10. pl. 13:00) un jau minētais Jāna Trūela Pēdējais vārds (seanss 24.10. pl. 14:00).

Jāns Trūels ir pazīstams ar savām laikmeta drāmām Izceļotāji (1971) un Jaunā zeme (1972), (abās redzami vēl tolaik pavisam jaunie, lieliskie Bergmana aktieri Līva Ulmane un Makss fon Sidovs), 1996. gada Hamsunu un biogrāfisko drāmu Everlasting Moments (2008), Zviedrijas nominanti Oskaram (tā tika filmēta uz 16 mm kinolentes, lai panāktu graudainības efektu, kas, pēc režisora domām, piestāv 19./20. gadsimtu mijai – laikam, kad norisinās filmā attēlotie notikumi –, kā arī rada asociācijas ar agrīno mēmo kino). Savukārt filmas Pēdējais vārds vizuālā estētika atgādina pirmskara hroniku materiālus – attēls ir melnbalts, tumši ēnots, un tas ļauj turpat vai fiziski sajust briestošo nemieru un situācijas nenovēršamību.

Kadrs no filmas "Es esmu Ingrīda"

Nenoliedzami, filmas lielākais smagsvars blakus pašam Jānam Trūelam ir Jespers Kristensens, kurš attēlo filmas galveno varoni – antinacistiski noskaņoto žurnālistu Torgniju Sēgerstedu (šo aktieri jau pavisam drīz redzēsim jaunajā Bondiādes filmā Spektrs). Trūels veikli izmanto kadra estētiku, lai piešķirtu stāstam vēsturisku elpu gan šajā, gan citās savās filmās; viņa meistarība vērojama ikkatrā filmas sekundē. Pēdējais vārds ir dzīva klasiķa pārliecinošs veikums, kurā viņš pievēršas līdz šim kino maz aplūkotam Zviedrijas vēstures aspektam – kā valsts politiskā neitralitāte 2. Pasaules kara laikā tika uzņemta sabiedrībā.

Kadrs no filmas "Pēdējais vārds"

Lisu Langsetu pēc gadiem, iespējams, varēsim dēvēt par režisori, kas kinoekrānam atklāja Alīsiju Vīkanderi – viņas 2009. gada filmā Nevainīgā / Pure aktrise, kura iepriekš bija strādājusi vien televīzijas filmās, debitēja kino. Lai gan 2013. gada Viesnīca tapusi jau pēc Vīkanderes lomām pāris krāšņās un lielās kostīmdrāmās, tostarp Džo Raita Annā Kareņinā, šeit varam Vīkanderi redzēt vēl pirms Ex Machina un Vīrs no U.N.C.L.E / The Man From U.N.C.L.E. Varu vien apbrīnot šīs mazās un trauslās, Gēteborgā dzimušās aktrises spēju apvienot tik dažādus projektus kā nupat Venēcijā pirmizrādīto Toma Hopera (Karaļa runas režisora) vēsturisko drāmu Dāņu meitene / The Danish Girl, filmu par pirmo dzimumu maiņas operāciju Dānijā, 20. gadsimta divdesmitajos gados, un filmēšanos Borna identitātes sīkvelā.

Lisas Langsetas Viesnīca turpina, iespējams, latviešu skatītājam atmiņā palikušo dāņu Negatīvās domāšanas mākslas (kinoforuma Arsenāls 2008. gada programmā) melnā ziemeļnieku humora tradīciju, sižetisko līniju būvējot pēc vienkārša principa – nejauša ļaužu grupa, katrs ar savu psiholoģisko traumu; konkrēta vide – šoreiz viesnīca, kurp viņi dodas, lai izdzīvotu savu traumu un atgrieztos jau kā izdziedēti. Lai gan, protams, jau minētais melnais humors sit augstu vilni, Vīkanderes pārliecinošais dramatiskais talants spēj izglābt filmu no zīmola “komēdija par ķertajiem”.

Kadrs no filmas "Viesnīca"

Trešā zviedru filma, Es esmu Ingrīda / Ingrid Bergman – In Her Own Words turpina režisora Stīga Bjerkmana jau pirms desmit gadiem aizsākto dokumentālo filmu sēriju, atzīšanos mīlestībā ziemeļvalstu kino dižajiem – viņa filmās redzam Līvu Ulmani, Larsu fon Trīru, Ingmaru Bergmanu. Iecienīts režisora darba materiāls ir ģimenes kino arhīvi, kādu šajās aktieru un režisoru ģimenēs, par laimi, netrūkst. Arī šāgada Kannu SKF pirmizrādītajā filmā Es esmu Ingrīda bagātīgi izmantoti Ingrīdas Bergmanes personiskā kinoarhīva materiāli. Stīga Bjerkmana iejūtīgais režisora darbs mums ļauj paraudzīties uz dižo Holivudas 40. gadu dīvu arī kā jauniņu zviedru aktrisi, kas pretēji aizliegumiem iemīl precētu vīrieti, pasaulslavenu režisoru; iepazīt viņu kā sievu, kā māti, nevis ekrāna ikonu. Atzīmējot aktrises 100 gadu jubileju, izrādīsim arī 1936. gada filmu Intermeco, kas kļuva par viņas biļeti uz Holivudu (seanss 25.10. pl. 15:00).

Kadrs no filmas "Intermeco"

Kadrs no filmas "Intermeco"

Kadrs no filmas "Intermeco"

Nordic Noir

Pavisam tālu no kino laikmeta, kādu pārstāv Ingrīda Bergmane, atrodama dāņu režisora Mihaela Nuera filma Ziemeļrietumi (seanss 25.10. pl. 16:30). Kopenhāgenas Ziemeļrietumu rajons jeb Nordvest, kurā mīt abi brāļi, filmas galvenie varoņi, nav pati labvēlīgākā vide, kurā uzaugt. Šķiet, līdzīgi iesākas simtiem un simtiem sinopšu. Tomēr Ziemeļrietumi ir labi pamanāmi starp šiem simtiem stāstu par etnisko grupu konfliktiem un mazgadīgo noziedzību.

Kadrs no filmas "Ziemeļrietumi"

Mihaels Nuers visupirms ir pazīstams un talantīgs dokumentālists. Bet ne tikai. Viņa filma R (2010), skaudrs, precīzs un dinamisks ieslodzījuma vides un sociuma portretējums, ieguva galveno balvu Gēteborgas kinofestivālā, kā arī virknē dažādu citu starptautisku festivālu, un palikusi man atmiņā kā viena no veiksmīgākajām žanra filmām. Tiesa gan, filmas aktieru sastāvs toreiz izraisīja nelielu satraukumu, ierodoties uz festivāla ceremoniju – daļa no filmā redzamajiem nemaz nebija profesionāli aktieri, bet gan bijušie ieslodzītie, kuri labprāt palika arī uz ceremonijas saviesīgo turpinājumu.

Ziemeļrietumi ir mantojuši R tempu, svaigo skatījumu uz it kā jau atspēlētām lietām, kā arī cilvēcīgumu, kas bieži pirmais tiek upurēts spraiga sižeta labā. Viena no filmas veiksmēm, bez šaubām, ir abu brāļu saspēle, uz kuras balstās arī citas atvasinātās, jau ilustratīvākās sižeta līnijas.

Viena no dāņu filmām, Lūša stunda (seanss 25.10. pl. 13:00), savā ziņā sasaucas gan ar Langsetas Viesnīcu, gan Jāna Trūela filmām. Un es vēlreiz varētu minēt labākās ziemeļvalstu kino veidošanas tradīcijas, ja ne kāda nianse – filmas režisors Sērens Krags-Jakobsens bija viens no aktīvākajiem Larsa fon Trīra un Tomasa Vinterberga pasludinātajā domubiedru grupā Dogma ‘95, un Latvijā pazīstams kā filmas Mifune (1999) režisors (lai gan, atbilstoši Dogmas manifestam, oficiāli kā režisors viņš titros nav minēts).

Kadrs no filmas "Lūša stunda"

Lūša stunda ir režisora atgriešanās kinomākslā pēc darba pie dažādiem televīzijas seriāliem, tostarp arī Latvijā izrādītās Valdības pāris epizodēm. Atgriešanās pie klasiskas vēstījuma formas un klasiskas, spēcīgas dramaturģijas (Lūša stunda savulaik tikusi uzvesta arī Valmieras teātrī), tomēr šeit varam runāt arī par Nordic Noir tiešu ietekmi. Nordic Noir jeb skandināvu kriminālžanrs kā literatūrā, tā kino iezīmīgs ar to, kas pirmajā acumirklī varētu šķist kā trūkums – tumšs kadrs, biežas vakara/nakts epizodes, izteikti depresīva sižetiskā līnija, ko īsumā var raksturot „būs tikai sliktāk”, bet pārsteidzoši, ka tieši šis “ziemeļu drūmās nakts” uzstādījums kļuva par starptautisku fenomenu. Nordic Noir šobrīd jau ir pasaulslavens zīmols, un, lai gan seriāli bieži tiek lokalizēti – citās valstīs pārfilmēti ar vietējiem aktieriem –, Ziemeļu Noir stils tiek saglabāts un kļuvis par vēl vienu atpazīstamības veidošanas rīku Ziemeļvalstu reģionam (zviedru kriminālžanra ekspertes Kerstines Bergmanes lekcija Nordic Noir noslēpumi notiks 20. oktobrī).

Lai gan Nordic Noir tradicionāli tiek saistīts ar trim valstīm – Dāniju, Zviedriju un Norvēģiju –, somu režisors Juka Peka Valkepaē savā trešajā filmā Viņi ir izbēguši (seansi 20.10. pl. 18:30 un 24.10. pl. 16:30), kas iekļauta šāgada Eiropas Kinoakadēmijas priekšatlasē, nav saudzējošs ne pret vienu – ne varoņiem, ne skatītājiem. Filma, kas iesākas kā daudzsološs coming of age jeb pieaugšanas kino žanra paraugs, met negaidītus kūleņus, pārtopot krāšņās un asprātīgās halucinogēnās vīzijās, kurās jūtama gan 90. gadu, gan arī laikmetīgā hipsteru estētika (uzmeklējiet filmas plakātu). Un visbeidzot, kā pēc sitiena pa vēderu (šāds salīdzinājums šķiet iederīgs, ja domāju par Viņi ir aizbēguši) – aizraujas elpa no tās brutalitātes un skaudruma, ko režisors izvēlējies filmas atrisinājumam. Šobrīd šķiet, ka varam runāt par jaunu žanru – Finnish Noir. Tālāk vairs īsti nav kur. Tālāk ir nakts un ledāji.

Norvēģija

Savukārt norvēģu režisors Joahims Trīrs iet tālāk, gan ne ziemeļu virzienā. Ziemeļu gaismu programmā iekļauta drāma Skaļāk par sprādzieniem (seansi 23.10. pl. 21:30 un 25.10. pl. 18:30) – viņa pirmā angliski runājošā filma ar izcilu starptautisku aktieru ansambli – Izabellu Ipēru, Džessi Aisenbergu, Gabrielu Bērnsu un Deividu Strethērnu.

Kadrs no filmas "Skaļāk par sprādzieniem"

Trīrs ir mazliet sapņotājs, viņa kino ir sajūtams ar pirkstu galiem, jauneklīgs un izteikti norvēģisks, ja atceramies kaut vai Rīgā savulaik izrādīto Reprīzi. Filma Skaļāk par sprādzieniem ir spējusi saglabāt kaut ko no norvēģiskās mentalitātes, tomēr šis jau ir Pasaules kino. Protams, tāds, kas jāskatās uz lielā ekrāna.

Kadrs no filmas "Skaļāk par sprādzieniem"

Kadrs no filmas "Skaļāk par sprādzieniem"

Otra Norvēģijas filma ir absolūts pretmets augstākminētajai. Jaunā norvēģu režisora Ūles Gjēvera Ne savā dabā (seansi 20.10. pl. 19:19 un 25.10. pl. 21:00) ir kā savdabīga ziemeļu vīrieša odiseja. Šeit atrodama norvēģiskā dzīvesstila kvintesence – galvenais varonis, aprīkots ar visu jaunāko ekipējumu pārgājieniem, no darba nedēļas bēg kalnos.

Kadrs no filmas "Ne savā dabā"

Bēg no ģimenes – sievas, dēla. Lai norimtu. Lai sakārtotu domas, rastu atbildes. Tomēr tā vietā, lai gūtu tūlītēju sirdsmieru, viņš kailajos akmeņu pauguros satiek pašu kaitinošāko sarunubiedru – pats sevi. Un konflikta atrisinājums simboliski sasaucas ar visu Ziemeļu gaismu programmu – cilvēks netiek uzlūkots atrauti no dabas.

Kadrs no filmas "Ne savā dabā"

Tikai mijiedarbība, tikai mierizlīgums starp cilvēku un dabu, cilvēku un zemi ir darījis iespējamu skaudro ziemeļu un cilvēka līdzāspastāvēšanu.

Ziemeļu gaismu programma aicina atskatīties kino vēsturē, kā arī meklēt un apzināties Ziemeļvalstu un, iespējams, arī Baltijas valstu kino vietu kopējā Eiropas un pasaules kartē.

Ziemeļu gaismas ir projekts, kurš top sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā, Dānijas Karalistes vēstniecību Latvijā, Norvēģijas Karalistes vēstniecību, Zviedrijas vēstniecību, Somijas vēstniecību Rīgā, kā arī Dānijas kultūras institūtu. Šis projekts, ko iecerēts attīstīt arī nākamajos gados, savā ziņā turpinās savulaik kinoforuma Arsenāls aizsākto Ziemeļvalstu filmu dienu tradīciju.

Raksta foto: kadrs no filmas "Lūša stunda"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi