Zeltainā vasara

LIENE LINDE. Festivāla ”RigaIFF” programmā vēl vienā seansā piektdien, 23. oktobrī, noskatāma konkursa skates filma „Sangailes vasara” – Lietuvas pieteikums "Oskaru" nominācijai, izaicinājums pārspīlētas tikumības aizstāvjiem.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā iekļautajai romantiskajai jaunības drāmai Sangailes vasara uzmanību vērts pievērst vairāku iemeslu dēļ. Tā ne vien ir "karstākā" lietuviešu filma (saņēmusi Lietuvas nacionālo kinobalvu kā gada labākā filma un ir arī Lietuvas pieteikums Oskara nominācijai), bet turklāt godalgota šīgada Sandensas kinofestivālā, kas ir gandrīz jebkura art-house žanrā strādājoša filmu veidotāja sapnis. "Sandensas standarta" piepildīšana gan visdrīzāk ir Sangailes vasaras izteiksmīgās estētikas, ne dramatiskā kodola nopelns, jo šī tematiskā popžanra mode (geju vai lesbiešu naratīvam veltītas indie filmas) kopš deviņdesmito gadu beigām tieši sākusi noplakt. Sangailes vasara LGBT kino virzienam arī pieskaitāma visai nosacīti, jo, lai arī filmā rādīta divu meiteņu mīlestība un iekāre, tajā nav nedz "iznākšanas no skapja", nedz varoņa grūtību pieņemt savu seksuālo identitāti, nedz citu šim apakšžanram raksturīgu elementu.

Filma vēsta par Sangaili, septiņpadsmit gadus vecu meiteni, kas pavada vasaras brīvlaiku laukos netālu no Viļņas. Viņa iemīlas enerģiskajā, pievilcīgajā Auštē, atklāj viņai savus noslēpumus, konfrontē sevi ar savām lielākajām bailēm un uzveic tās. Filmas sižets ir tipisks coming-of-age kinožanra paraugs – filmas sākumā varone ir apjukusi pusaudze (lai to pierādītu, Sangaile ne vien regulāri ar domīgu, aizlauztu skatu veras tālumā, bet arī piekopj pusaudžu vidū populāro pašsavainošanos), taču tās beigās ir sevi atradusi gan romantiski, gan seksuāli, gan profesionālā aicinājuma ziņā.

Patiesību sakot, reti kurā darbā, ja vien tas nav komerciāls pamatstraumes kino, filma tiek atrisināta ar tik absolūtu varoņa pasaules sakārtošanu. Sangaile šajā procesā nenes nekādus upurus un neko nezaudē, ja neskaita liego mājienu filmas finālā, ka abu meiteņu attiecībām "divus gadus vēlāk" varētu pienākt sirsnīgs un mīlaspilns noslēgums.

Varonei un tās pārdzīvojumiem filmas gaitā ir visai grūti just līdzi, jo centrālais dramaturģiskais konflikts – sapnis par pilotes karjeru un šķēršļi to piepildīt – tiek atklāti un precizēti vien filmas otrajā pusē. Rezultātā neveiklie mēģinājumi filmu saturēt kopā ar klasiska naratīvā kino dramaturģijas palīdzību izrādās gandrīz vai lieki, jo filmas spēks slēpjas kur citur. Tās mugurkauls ir prasmīgi panāktajā noskaņā – kadrējumā, krāsās, introspektīvajā, vietām pat hipnotiskajā attēlā, kurā dialogi iejaucas minimāli. Lai arī filmas operators Dominiks Kolēns (kurš, starp citu, uzņēmis arī Sedrika Klapiša Eirokokteiļa pirmās divas daļas) strādājis tik estetizēti, ka vietām sāk kaitinoši atgādināt dārgu smaržu reklāmu, tieši darba vizualitāte, nevis sižets panāk Sangailes vasaras spēcīgo iespaidu uz skatītāju.

Filma Sangailes vasara neizbēgami tiek salīdzināta ar pēdējo gadu skaļāko Eiropas kino "meiteņu mīlestības" sāgu, Abdellatīfa Kešiša Kannu laureāti Zils ir vissiltākā krāsa. Šis salīdzinājums gan nav diez ko pamatots, jo abi darbi ļoti atšķiras gan formas, gan satura ziņā. Tomēr zināmu paralēli starp Alantes Kavaītes un Kešiša darbiem es tiešām vilktu, proti, galveno varoņu pāra un to attiecību dinamikas traktējumā. Arī Sangailes vasarā galvenā varone ir mazrunīga, vienkārša, enigmātiska, taču sensuāla būtne, kas ieņem pasīvo dievināmās lomu divu sieviešu attiecībās iepretim aktīvajai, vecākajai, pieredzējušākajai, mākslinieciskajai partnerei, kas stāv nomaļus no buržuju vērtībām (Aište galu galā dzīvo padomju laika daudzstāvu mājā, kurpretī Sangaile ar saviem snobiskajiem vecākiem - smalkā savrupnamā). Tad nu vecākā meitene ņem jaunāko aiz rokas un ieved viņu pasaulē, mācot nebaidīties pašai no sevis un vienlaikus tādējādi pati bruģējot ceļu šo attiecību galam.
Abām aktrisēm, kas atveido galvenās lomas – Jūlijai Steponaitītei un Aištei Diržutei – piemīt maģiska, elektrizējoša savdabība, un viņas nenoliedzami kopā iemieso stilīgu priekšstatu par ideālu pirmo mīlestību. Vietām gan režisores tieksme uz stāsta romantizēšanu un stilizēšanu kļūst pārspīlēta, sevišķi epizodēs, kas veltītas abu meiteņu seksuālajam kontaktam. Pirmoreiz abas pārguļ ziedošā pļavā ap zeltaini rožaino saulrieta laiku, pielaikojot ar ziemassvētku lampiņām rotātas tilla kleitiņas, otrreiz – Aištes pasaku istabā sārtā un spīgulīšiem rotātā apgaismojumā, raisot izbrīnu, vai tiešām režisore-sieviete arī dzīvo maskulīnajā priekšstatā, ka "lesbiešu sekss" ir kaut kas tik šķīsts un estētisks, ka tas var notikt tikai vienradžu un krēmkūku klātbūtnē.

Sangailes vasara ir īpatnēja un savā ziņā atsvaidzinoša arī tādēļ, ka filma neizturētu Bekdelas testa reverso variantu. Bekdelas tests ir popkultūras pētnieku vidū pazīstams instruments, ar ko identificēt sieviešu tēlu marginalizāciju kino, nosakot, ka tests ir izturēts, ja filmā ir vismaz divas sievietes (ar personāžu vārdiem), kas savā starpā vismaz pusminūti sarunājas, un šīs sarunas temats nav vīrietis. Lielākā daļa pasaules kino šo testu neiztur, savukārt Sangailes vasara neizturētu šī pārbaudījuma apgriezto formu, jo tajā vīrieši apdzīvo visai nesvarīgus filmas nostūrus. Filmā pavīd divi vīrieši – īslaicīga Sangailes seksuālā aizraušanās, kā arī viņas tēvs, - taču viņi tiek ātri nostumti no skatuves. Šis ir stāsts par noslēgtu sieviešu pasauli.
Sangailes vasara ir vizuāli skaists darbs par nodrāzto pirmās mīlestības tēmu. Tas nav sevišķi oriģināls un izmanto visas populārākās pusaudžu kino klišejas (vienaldzīgie vecāki, pašdestruktīvi gājieni, stilīga mūzika, mīlestība, kas maina dzīvi), taču filmai piemīt juteklisks sirsnīgums, kas liek sailgoties pēc grūtā septiņpadsmit gadu vecuma, kad tik skaisti bija nebūt sevi atradušam.

Raksta foto: kadrs no filmas "Sangailes vasara"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi