Riga IFF: trīs lietuviešu filmas par 20. gadsimtu

Visas krāces un vēstures periodi, kādus 20. gadsimta laikā piedzīvojusi Latvija, ar tieši tādu pašu spēku ietekmējuši arī kaimiņus visā Baltijā. Tāpēc Lietuvas stāsti par kara laiku, pēckara laiku un neatkarības atjaunošanu ir tik pazīstami un saprotami arī mums. Tāda šogad sakritība - Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā "Home Made" satikušās trīs starptautiski jau pazīstamas Lietuvas filmas, kas tikpat labi varēja būt uzņemtas Latvijā. Vai arī nevarēja?

Kadrs no filmas "Dzimtene"

20. gadsimta vēstures smaguma punkti, gribam to vai negribam, joprojām konstituē mūsu pieredzi, mūsu uztveri, mūsu dzīvi šodienā. Pirmais pasaules karš un neatkarības iegūšana, pirmā padomju okupācija un deportācijas, Otrais pasaules karš un vācu okupācija, otrā padomju okupācija un represijas, dziesmotā revolūcija un neatkarības atgūšana. Katras dzimtas vēsturē atradīsies kāds traģisks stāsts – kāds nošautais, kāds izvestais, varbūt arī kāds ziņotājs. Un tas jau nav tikai par latviešiem, bet arī par igauņiem un lietuviešiem. Viņu stāsti ir tieši tādi paši. Tāpēc arī trim jaunajām lietuviešu filmām, skaudriem mūsu kopīgās vēstures uzšķērdumiem, kas iekļauti Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā – Šarūna Barta Mijkrēslī, Tomasa Vengra Dzimtene un Jurģa Matuleviča Īzaks –, vajadzētu būt mums ļoti labi saprotamiem. Turklāt divas no šīm filmām veidotas ar Latvijas atbalstu – Studija Lokomotīve līdzproducējusi Dzimteni, bet Mistrus MediaMijkrēslī.

Kā dzīvot tālāk?

Lai gan nenoliedzami visas trīs filmas ir spēcīgi un interesanti autordarbi, varbūt mākslinieciskā ziņā mazāk pārliecinošs ir Īzaks / Izaokas (2019), kas brīžam netiek galā ar izvēlētās tēmas smagumu un simbolisma meklējumiem. Īzaka izejas punkts ir viena no šaušalīgākajām epizodēm Lietuvas holokausta vēsturē – 1941. gada 27. jūnija slaktiņš lauksaimniecības kooperatīva Lietūkis autodarbnīcas pagalmā Kauņā. Tur ārkārtīgi brutālā un publiskā veidā lietuviešu brīvprātīgie jeb tā saucamie “baltie apsēji”, gavilējoša pūļa uzmundrināti, nogalināja vairākus desmitus ebreju. Filmas Īzaks sākumā mēs redzam, kā galvenais varonis Andrjus iet cauri šai vājprāta agonijai, it kā nesaprastu, kur atrodas un kas viņam apkārt notiek. Kā uzzinām vēlāk filmas gaitā, viņš ir tikko izlaists no cietuma, kur viņu, turot aizdomās par piederību pretpadomju aktīvistiem, spīdzinājuši čekisti. Un par čekistu izdomu šādās pratināšanās liecību netrūkst… Andrjum šajā brīdī tiek dota iespēja atriebties savam ebreju kaimiņam Īzakam – tam, kurš it kā viņu nosūdzējis okupācijas varai.

Turpmākā filmas daļa noris ap 60. gadu vidu. Andrjum acīmredzot izdevies izbēgt no varasiestāžu uzmanības un soda – viņš ir visai ikdienišķs padomju pilsonis, kurš dzīvo ne pārāk laimīgā laulībā un paralēli ziņo čekai. Viņš ir pieņēmis šo status quo – par gļēvu, lai atzītos, par cilvēcīgu, lai aizmirstu. Taču ierasto dzīvi izjauc kāds neparedzēts notikums – no trimdas ASV atgriežas Andrjus jaunības draugs Ģedimins, lai dzimtenē uzņemtu filmu par traģisko Lietūkis incidentu. Scenārijā ir pārāk daudz precīzu detaļu, kas saskan ar Andrjus piedzīvoto, lai tā būtu tikai sagadīšanās. Un pagātnes rēgi, kas bijuši nobāzti vistumšākajā dvēseles kambarī, izlaužas un sagrābj Andrju savā stindzinoši mokošajā tvērienā. To brīdi redzam tīri fizioloģiskā viņa reakcijā.

Sāpes un naids, un sāpes, un naids.... Tas ir apburtais loks, kur viens nepārtraukti dzemdina otru, nespējot apstāties, izstāties un aizmirst. Ciešanām un niknai bezspēcībai necilvēcīgas varas priekšā ir bijuši pakļauti tik daudzi mūsu senči, tas ir ieēdies asinīs, ierakstījies DNS. Šādā ziņā Andrjus izmisīgā rīcība 1941. gadā, lai arī ne attaisnojama, ir saprotama – viņš ticis vardarbīgi ierauts šajā naida ritenī, viņam ir jāveļas līdzi. Un viņš par to maksā visu atlikušo dzīvi – pēc 25 gadiem no viņa ir palicis vraks, dzīve ir tukša čaula, ko viņš apdzīvo atsvešināti un vienaldzīgi.

Filma mēģina uzdot šo liktenīgo jautājumu – kā iespējams dzīvot tālāk? Kad esi nogalinājis tāpat vien. Vai sitis, mocījis, spīdzinājis, vai nodevis savus draugus un kaimiņus, vai kaut tikai vērojis neiedomājamus noziegumus… Kā iespējams dzīvot tālāk?

Ja parēķina spīdzināšanas un nogalināšanas apjomus, ko paveica abas noziedzīgās lielvaras pret civiliedzīvotājiem kādu 15 gadu laikā 20. gadsimta vidū, tad skaidrs, ka to varēja izdarīt tikai vesela slepkavu armija – ļoti daudz cilvēku bija gatavi mocīt un galināt savus tuvākos. Vai tas būtu iespējams arī tagad? Vai mēs spētu sist ar rungām un raut ārā acis abstraktu priekšstatu diktēta naida vārdā? Ne jau visi tur bija maniaki, sadisti vai aprobežoti vientieši. Vācu ainzacgrupas jeb tā saucamās “nāves vienības”, kas nodarbojās ar represijām pret civiliedzīvotājiem okupētajās teritorijās, vadīja augsti izglītoti cilvēki ar doktora grādu. Un tikai 117 cilvēki no tiem simtiem lietuviešu, kas brīvprātīgo policijas palīgbataljonu sastāvā ņēma aktīvu dalību vietējo Kauņas ebreju nogalināšanā, izstājās pēc pirmajām slaktiņu nedēļām. Viens rotas komandieris izdarīja pašnāvību. Un tas arī viss.

Tomēr kinematogrāfiskajā līmenī Īzakam ir par maz jaudas, lai pilnībā iznestu pieteiktās tēmas slodzi, – izpildījums ir virspusējs un brīžam sižetiski nesakarīgs. Kaut kādā mirklī filma no vēsturisko traumu uzplēšanas un dziedināšanas mēģinājuma pārvēršas garlaicīgā mīlas trijstūra melodrāmā, turklāt skatītājam nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir šo trīs cilvēku sarežģīto savstarpējo attiecību pamatā. Mēs tikai nojaušam, ka viņi visi – Andrjus, Ģedimins (saukts par Gedu) un Andrjus sieva Elēna – jaunībā ir bijuši tuvu pazīstami un Geda devies trimdā, jo skaidrs, ka “viņa gribēja būt kopā ar tevi”. Līdz ar to epizodes ar Elēnu un Gedu, kas izskatās aizdomīgi līdzīgi Bruno Ojas un Astrīdas Kairišas atveidotajiem varoņiem no latviešu filmas Tauriņdeja (1971), stāsta kontekstā ir ne vien nesaprotamas, bet arī nenes nekādu jēgu, savukārt ainas ar pārcentīgo jauno lietuviešu čekistu Kazimiru šķiet vienkārši neticamas.

Filmas realitātei neļauj noticēt – šeit gan, iespējams, vainojams tikai mans personiskais gnīdisms un piekasīšanās detaļām – arī autoru radītā vide, jo viss, izņemot automašīnas, liekas nācis nevis no 60., bet gan 80. gadiem. Apmēram tā, kā cilvēki, kas nav padomju laiku piedzīvojuši, varētu to iztēloties... Piemēram, Geda un Andrjus centrālā konfrontācijas aina norisinās kādā pamestā, pussagruvušā rūpnīcā/angārā – tomēr jāatceras, ka 60. gadu vidū šādas milzu dzelzsbetona konstrukciju ēkas tikai sāka iekarot plašāku popularitāti, tāpēc maz ticams, ka laika zoba skārums jau varētu būt tik jūtams. Protams, iespējams, ka tā ir apzināta pieeja, kas simbolizē kaut kādu vainas sajūtas temporālo relativitāti. Tāpat pieļauju, ka ar kaut kādu manis neuztvertu simbolismu skaidrojama arī filmas pāreja no melnbaltās uz krāsainu un tad atkal atpakaļ uz melnbalto, vai arī gandrīz nepārtrauktā kameras kustība, kas skatītāju notur maiga nelabuma stāvoklī visu filmas laiku.

Iespējams, filmas žanrisko, stilistisko un sižetisko neviendabību kaut kādā ziņā var skaidrot ar režisora pieredzes trūkumu – viņš liekas mazliet sagumis zem smaguma, ko uzņēmies nest. Tomēr tas paliek arī filmas lielākais pluss – nebaidīšanās runāt par šīm jutīgajām tēmām. Par lietuviešu līdzatbildību holokaustā. Par to, ko viens gadiem nēsāts noziegums nodara cilvēkam, kurš pēc savas dabas nav ne ļauns, ne asinskārs. Un skatītājam gribot negribot ir jādomā par šo traumu, pazemojuma un naida mūžīgo ritumu, kurā mūs reiz iegrūdis svešu varu ļaunums un pašu gļēvulība. Un tas nav maz.

Īzaks / Izaokas (2019, Jurģis Matulevičs) Riga IFF programmā – 22. oktobrī 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē

Bērns klusi vēro

Pagātnes traumas un atgriešanās no trimdas Amerikā kā stāsta sākumpunkts Īzaku vieno ar otru filmu šajā aprakstā – Tomasa Vengra autobiogrāfisko drāmu Dzimtene / Gimtinė (2019), režisora debiju pilnmetrāžas spēlfilmas formātā. Šajā gadījumā no Amerikas dzimtajā Lietuvā kopā ar dēlu Kovu, kurš izvēlēts par filmas lirisko (autobiogrāfisko) varoni-vērotāju, atgriežas emigrante Viktorija. Ir 1992. gads, Lietuva nule kā atguvusi neatkarību, lai gan dzīvo vēl pavisam sovjetiskā kodā. Viktorija, izjūkot laulībai Amerikā, ir nolēmusi atgūt tēva mājas un ģimenei reiz piederējušo zemi. Vārdu sakot, sākt visu no jauna. Nekāda bagātā viņa nav, tomēr īpašā krūštursomā paslēpti tolaik tik vērtīgie dolāri ļauj viņai nodrošināt vismaz dažu atbildīgo ierēdņu atbalstu. Taču naudas nav tik daudz, lai ļautu atpirkties no cilvēkiem, kuri, kā viņa uzzina, ierodoties “atprasīt” savu īpašumu, jau gadiem ilgi dzīvo viņas mājā. Un netaisās nekur doties.

Tas ir strupceļš, kas godīgu cilvēku, kāda lielā mērā ir arī Viktorija, nostāda savādas izvēles priekšā – kļūt par kretīnu vai pašam palikt bešā. Filma ideāli parāda gan pirmajos neatkarības gados daudziem raksturīgo iekšējo dzinuli atgriezties pie zemes, atgūt izrautās, izdedzinātās saknes un tādā veidā varbūt kaut ko izdziedināt sevī, gan ārējo apjukumu un nesakārtotību, kad neviens līdz galam nezināja, kā jānotiek pārejai no ielaistā sociālisma uz labklājīgu kapitālismu. Jā, valsts atdod nacionalizētos īpašums bijušajiem īpašniekiem, bet – ko darīt, ja tur kāds dzīvo un viņam nekā cita nav? Un arī tev nekā cita nav…

Bet vispār dzīve “dzimtenē” rit pavisam parasti. Ir vasara, cilvēki peldas, svin saulgriežus, dzer šņabi, meklē papardes ziedu, dejo, kaujas, pieaug un brauc ar žiguļiem. Tajā visā ir labi saprotama nostalģiska sajūta par laiku, kad cilvēkus spārnoja naivas cerības un viss likās daudz vienkāršāk un aizraujošāk. Šādā ziņā filma ir ļoti atmosfēriska, jo Kova skatiens ir distancēts, nekomentējošs, viņš vienkārši ļauj ikdienišķajiem Lietuvas lauku dzīves skatiem plūst sev garām. Lai gan Kovs ir nosvērts, nerunīgs, pasīvs, iekšēji viņš droši vien pārdzīvo vecāku šķiršanos un piespiedu pārcelšanos uz kaut kādu pasaules nostūri. Vienīgais brīdis, ja neskaita filmas finālu, kad Kovs it kā atdzīvojas no vuāristiskās letarģijas, ir epizode, kurā viņa vienaudze Marija māca viņam braukt ar auto.


“Bērna / jaunieša skatījuma” paņēmiens, manuprāt, pēdējā laikā tiek pārmērīgi izmantots filmās par dažādiem dramatiskiem vēstures notikumiem, tādā veidā it kā leģitimizējot šo liriski pasīvo vērojumu un varoni bez aktīvas rīcības. Bērns it kā jau a priori nav situācijas noteicējs, viņš tikai noskatās, ko dara citi, pieaugušie, reflektējot par notiekošo no kaut kāda attālināta, vispārinātāka skatpunkta. Bet varbūt tomēr tas vienkārši ir lēts triks, kas, par spīti ārējai pretenzijai uz autentiskumu un “neparastumu”, patiesībā maskē režisora nespēju tikt galā ar aktīvas darbības mizanscēnu?

Laika periodam, kas atainots Dzimtenē (arī Latvijas filmās Paradīze ‘89 un Jelgava ‘94), protams, ir visobjektīvākie iemesli šāda paņēmiena izmantojumam – tas ir laiks, kad pieaug šī 80. gados dzimusī un šobrīd visaktīvāk strādājošā paaudze, tātad tie ir viņu pašu stāsti, viņu pašu pieredze. Un tomēr… Ja par filmas vēstījuma veidu izvēlas “bērna skatījumu”, gribētos, lai šis bērns kā varonis būtu kaut kādā ziņā interesants, izteiksmīgs, jo tikai tad interesants liksies arī viņa vērojums. Vai arī jābūt vienkārši ģeniālam aktierim. Diemžēl Dzimtenē ne Kovs kā tēls, ne viņa tēlotājs Mats Metļevskis tā īsti nepāraug šo klusā vērojuma ierobežotību. Un tas kādā brīdī kļūst mazliet apnicīgi un skumji – jo pārējie personāži, it īpaši pārējie bērni (Marija un Petrulis) liekas daudz intriģējošāki un daudzšķautņaināki; pat negribas, lai viņi iziet no kadra.

Izbrīna, ka Kovs, kurš dzimis un uzaudzis Amerikā, pat pārcelšanos uz tik radikāli atšķirīgu vidi, kāda ir svaigā postpadomju Lietuva, uztver ar rezignētu inertumu. Liekas, viņam vajadzētu izrādīt kaut nelielu pārsteigumu, neizpratni, uzdot jautājumus. Bet viņš sēž un klusē. Zēns liekas par jaunu, lai būtu jau pakļauts pusaudžiem raksturīgajai vīzdegunīgajai apātijai, taču Kovs vienkārši ir – viņš skatās, uzkrāj informāciju un ir tik maksimāli pasīvs, ka brīžiem vienīgais, ko vēlas skatītājs, ir kameru kaut uz brīdi atvirzīt no viņa nost, jo viss pārējais liekas esam daudz interesantāks. Protams, Kova uzkrājums pēc gandrīz 30 gadiem ir realizējies šajā filmā, taču, šķiet, rezultāts būtu bijis veiksmīgāks, ja nedaudz pārkārtotu akcentus – ja filma būtu par to, kas notiek ar Viktoriju, nevis par Kovu, kurš vēro to, kas notiek ar Viktoriju.

Dzimtene / Gimtinė (2019, Tomass Vengris) Riga IFF programmā – 20. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē

Trīs realitātes ar mežabrāļiem

Dzimteni un trešo lietuviešu filmu šajā apskatā vieno jau minētais “bērna skatījums” kā vēstījuma forma. Šarūna Barta lēnā, grodā, vizuāli teju vai taktilā drāma Mijkrēslī / Sutemose / In the Dusk (2019) ir stāsts par 1948. gadu, kad Lietuvas laukos ļoti organizēti un nežēlīgi darbojas nacionālo partizānu vienības, bet padomju varas orgāni tikpat nežēlīgi, bet daudz viltīgāk cenšas tās apspiest. Stāsta centrā ir jaunais Unte, zemnieka Jurģa Pļaugas audžudēls, ar kura acīm mēs vērojam šo pēckara gadu asiņaino neprātu.

Untes pasaulē sastopas trīs realitātes. Pirmā ir mājas dzīve, kur valda visai saspringtas attiecības – viņa audžutēvs slepeni salaiž ar kalponi Agni, viņa elegantā, bet rūgtuma pilnā audžumāte mentāli dzīvo kādā sen izgaisušā laikmetā, kur viņa bijusi jauna, bagāta un smalki izglītota muižniece (Lietuvas muižniecība, lai gan uzskatīja sevi par piederīgu poļiem, pēc etniskās izcelsmes bija lietuvieši; pēc neatkarīgas Lietuvas valsts nodibināšanās muižnieku zeme tika ierobežota 150 ha apmērā vai konfiscēta vispār, ja tās īpašnieks bija Polijas-Lietuvas karā (1919-1920) karojis poļu pusē). Un vēl ir kalps Ignass, no kura visi mazliet baidās, jo viņš ir tieši tik vientiesīgs, lai to viegli savās interesēs varētu izmantot jaunā, “par strādnieku un zemnieku tiesībām” karojošā vara.

Otra Untes realitāte ir tuvējā mežabrāļu nometne, kur viņš bieži ciemojas, īpaši iedraudzējoties ar katoļu priesteri, sauktu par Diakonu. Toties trešo realitāti pārstāv robotiskie, nežēlīgie padomju varas ieviesēji – gan vietējie čekas virsnieki, kas ik pa brīdim kaut kur parādās, lai sētu bailes un teroru, gan prastie krievu karavīri, kas filmā tiek saukti par istrebiķeļiem; viņu uzdevums ir vienkārši šaut. Tā ir viņa pasaule, Unte to vēro ar ārkārtīgu uzmanību un ārkārtīgām aizdomām.

Untes tēls ir ļoti meistarīgi izveidots – viņš gandrīz nemaz neiesaistās aktīvā darbībā, viņa emocijas, izņemot vieglu augstprātību, gandrīz nav nolasāmas līdz pat filmas beigām, taču viņa vērojums šķiet ārkārtīgi spriegs, dziļš, aiz neitrālās sejas slēpjas intensīva, nepārtraukta prāta darbība – tā vien liekas, ka tur griežas un klaudz daudz sīku zobratiņu, mēģinot salikt, saveidot pareizi šīs greizās pasaules ainu, lai tā kļūtu loģiska vai vismaz mazliet saprotamāka, lai savienotu šīs trīs viņa realitātes kādā vienotā musturā. Galu galā – lai aptvertu, kas vispār ir cilvēks un kā viņam pasaulē jādzīvo.

Pēckara gados Lietuvas mežos slēpās tūkstošiem labi bruņotu vīru, turklāt lietuviešu mežabrāļi esot bijuši visorganizētākie un labāk apgādātie starp Baltijas valstīm.

Tā kā okupētajā Lietuvā, atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, vācieši neveidoja obligātā iesaukuma karaspēka vienības, ko mēs pazīstam kā leģionārus, tur jau 1944. gadā cīņai pret boļševikiem nodibinājās vairākas militāras vienības, kas izveidoja spēcīgu administratīvo un operatīvo pretošanās kustības sistēmu.

Filmā redzama viena neliela mežabrāļu šūniņa, kur valdošais kaislību, savstarpējas neuzticēšanās un agresivitātes augstais līmenis labi raksturo šādas izolētas, ne pārāk draudzīgas, pastāvīgā apdraudējumā dzīvojošas un ilūzijas zaudējušas grupas attiecību dinamiku. Viņu sejās jau ir ievilkusies totāla vilšanās un bezcerība, apziņa, ka cīņa ir zaudēta, ka vienā vai otrā veidā viņi jau ir nolemti un mežā pavadītais laiks būtībā vairs ir tikai pēdējais starpposms ceļā uz nāvi.

Daļa jau ir iekšēji padevušies, citi vēl imitē aktīvu darbošanos un ticību atbalstam no Rietumiem.

Filmā var labi pārliecināties par NKVD dažādajām metodēm cīņā ar mežabrāļiem – tiek izmantots gan brutāls spēks, gan viltības: uzpirkšana, iefiltrēšanās un emocionāla iebiedēšana, apdraudot tuviniekus un visus pārējos iespējamos atbalstītājus. Tāds ir arī Untes audžutēvs – no viņa nakts melnumā mežabrāļi var saņemt gan siltu ēdienu, gan veselu vezumu ar pārtikas rezervēm. Tomēr tā arī līdz galam netop skaidrs, vai Pļauga to dara aiz pārliecības, vai arī aiz bailēm – līdz ar Unti mēs filmā vairākkārt varam pārliecināties par mežabrāļu skarbumu pret nodevējiem vai vismaz šķietamiem nodevējiem. Pļauga varbūt nav pats šķīstākais cilvēks uz pasaules – sievu viņš apprecējis naudas un zemes dēļ –, taču viņš jūt atbildību par savu saimi un dara visu, lai izdzīvotu šajā nežēlīgajā laikā, kad viens vārds vai pat viens skatiens tevi mirklī var padarīt par ienaidnieku. Tieši Pļaugas seja, kurā sajaukušās šaušalīgas sāpes un neviltots pārsteigums, kļūst par filmas katarses mirkli un atstāj neizdzēšamu nospiedumu skatītāja atmiņā. Bet visu pārējo pasaka ainava – pelēka, mitruma pievilgusi un mūžīgos dubļos šķīstoša zeme.

Lai nerastos domas par interešu konfliktu, es apzināti nevelku nekādas paralēles ar šo tēmu interpretāciju pēdējo gadu latviešu kino un televīzijas filmās, kaut, protams, tādas var atrast. Tomēr jebkura filma dzimst pati par sevi un izdzīvo savu dzīvi. Skatoties šīs trīs lietuviešu filmas, ne uz brīdi neiestājās ierastais īpaši labvēlīgais un daudz ko piedodošais skatīšanās režīms, kā tas automātiski notiek Latvijas filmu seansos, tāpēc gribētu cerēt, ka šīs pārdomas kvalificējas kā diezgan objektīvs vērtējums.

Visas trīs filmas ir spēcīgas, savdabīgas, režisora rokrakstu (vairāk vai mazāk nobriedušu) demonstrējošas versijas par vēsturiskām tēmām.

Grūti pateikt, cik lielā mērā Īzaks un Dzimtene kā vēstures izvērsumi var likties interesanti vai saprotami cilvēkiem ārpus Baltijas kopīgās vēstures areāla, taču Šarūna Barta filmas Mijkrēslī kinematogrāfiskā izpildījuma vienoti augstā kvalitāte pārspēj lokāla stāsta ierobežojumus un paceļ filmu tajā pakāpē, kas vairs nav par konkrētu vēsturi, bet gan, kā teiktu Eduards Veidenbaums, par “cilvēka likteņa drūmajiem viļņiem”.

Mijkrēslī / Sutemose (2019, Šarūns Barts) Riga IFF programmā – 18. oktobrī 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi