Tulkojumā pazudis Austrumeiropas kino Kotbusā

Novembrī Kino Raksti ieguvuši jaunu draugu mazliet citā formātā – "Radio Klasika" programmā sāk skanēt kino raidījums "Piejūras klimats" piektdienu rītos 9:05 ar atkārtojumu svētdienās 18:45. Šīsnedēļas raidījuma vadītāja Sonora Broka ēterā piemin savu neseno viesošanos Kotbusas festivālā, par kuru vairāk lasāms, protams, Kino Rakstos.

Dodos uz Kotbusas kino festivālu Vācijā, īsti nezinot, kas mani sagaida. Pirmie iespaidi nav iedrošinoši – ielās tikpat kā nav cilvēku, saule slēpjas aiz biezas mākoņu segas, un 20 000 festivāla viesu, par kuriem esmu lasījusi mājaslapā, arī nav manāmi. Kotbusa man atklājas palēnām, līdz beidzot ledus tomēr lauzts, esam draudzenes. Izrādās, 100 000 iedzīvotāju pilsētā arī kinofestivāls ir drīzāk demokrātiska apmēra un formas, bet tas negaidīti nāk par labu viesu savstarpējai komunikācijai, jo visi vai nu jau iepriekš bijuši pazīstami, vai arī iepazīstas tagad, vismaz festivāla bārā Pilsētas mūris, kura ietilpība ir maksimums 30 cilvēku.

Kotbusas festivāla radošais direktors Bernds Buders, kurš vēl septembrī vērtēja Riga IFF konkursa filmas, pats sagaida visus viesus un atceras Rīgā ēsto zupu ar bekonu.

Starptautiskā konkursa žūrētāju vidū ir arī latviešu aktrise Elīna Vaska un krievu producents Jevgeņijs Gindilis, kura producētā filma Pārāk brīvs cilvēks atklāja ArtDocFest / Riga programmu nupat septembrī. Vēl citā, Starpkultūru komunikācijas balvas Dialogs žūrijā – Suzanna Arutjunjana no Armēnijas kinofestivāla Zelta aprikoze, klāt ir arī Asja Kolodižnera un Pjotrs Šepotinniks, Maskavas kinofestivāla programmas veidotāji un kinožurnālisti.

Kādā festivāla vakarā es saprotu, ka ar vairākiem viesiem mani vieno vēl kas – pietiek sarunā minēt kinoforumu Arsenāls, lai dzirdētu dažnedažādas atmiņas. Vīrs, kuru, mājās atgriezusies, atšifrēju kā armēņu režisoru Edgaru Bagdašarjanu, lūdz ieskenēt lapu no 1990. gada kinoforuma kataloga, kurā jābūt viņa īsfilmai. Festivāla pieņemšanās bāra flīģeli uz maiņām pārņem Moldovas festivāla direktors un ukraiņu producents (kurš vizuāli atgādina gan aktieri Andreju Mironovu, gan režisoru Vladislavu Nastavševu) atskaņojot un izdziedot visai plašu un eklektisku repertuāru, sākot no 17 pavasara mirkļu motīva līdz Viktora Coja hitiem.

Dīvainās komūnas sajūtu līdz kulminācijai noved slēgta paneļdiskusija, kurā nokļūstu, pateicoties kāda dalībnieka aizbildniecībai.

Nelielā grupā dodamies uz laikmetīgu daudzstāvu būvi - bibliotēku, lai tās augšstāvā, sēžu zālē ar skatu uz visu pilsētu, runātu par postsovjetiskās telpas festivālu grūtībām un izaicinājumiem. Vairākkārt mums tika piekodināts, ka šī saruna notiek bez preses klātbūtnes un nekāda sarunas satura publiskošana nebūtu vēlama, tāpēc es gan mazliet vīlos, tā arī neko pārsteidzošu vai īpaši slepenu neizdzirdējusi. Tomēr pieminēšanas vērts ir kaut vai paneļa dalībnieku sastāvs – to vada Odesas kino festivāla direktore, piedalās pārstāvji no topošā Azerbaidžānas kinofestivāla, Tbilisi kinofestivāla Gruzijā, jau minētās Zelta aprikozes Armēnijā, Chronofest Moldovā, no vairākiem citiem dokumentālā un nacionālā kino festivāliem Ukrainā, Baltkrievijā, vēl arī vairāki filmu producenti. Sēžu ērtajā krēslā un atceros dažādos Padomju Savienības tautas tērpus, kurus apbrīnoju bērnībā. Pēc diskusijas sarunā ar kādu ukraiņu producentu atviegloti konstatēju, ka ne man vienai šī izlase liekas mākslīgi konstruēta. Ar vienu atziņu gan priecājos dalīties – ir neizsakāma laime veidot kinofestivālu brīvā valstī! Un, lai arī diskusijas laikā paspēju sakrāt dažādas tēmas savai potenciālajai runai, es tā arī tomēr tās paturu pie sevis – tik radikālas ir atšķirības apstākļos, kādos tiek veidoti un noris kinofestivāli Latvijā, salīdzinot ar situāciju minētajās postpadomju valstīs.

Tā kā Kotbusai manos plānos atvēlētas vien trīs dienas un neesmu rūpīgi izstudējusi programmu, eju vienkāršāko ceļu, nolemjot skatīties konkursa programmu. Tā visa tiek izrādīta galvenajā kinoteātrī, kas laikam jau ir arī pilsētas galvenā koncertzāle un, iespējams, arī teātra skatuve.

Sāku savu dienu ar gruzīnu Khibula, brīnišķīgi uzņemtu filmu, kuru skatoties, pavisam apjūku, jo nezinu vēsturisko fonu notikumiem, varu vien paļauties uz savu nojautu, ka kaut kas te tiek krietni pārspīlēts. Tomēr ainavas tik skaistas un dziedošie vīri tik sirsnīgi, ka laiks paiet nemanot.

Kadrs no filmas "Khibula"

Nākamā filma, Azerbaidžānas Granātābeļu dārzs / Pomegranate Orchard / Nar baği ir plašāka ieskata vērta. Interesanti, ka šī filma tapusi studijā Azerbaidžanfilm – turpat 100 gadus vecā kinostudijā. “Granātāboli šajā filmā ir tikai granātāboli. Tiem nav īpašas nozīmes,” azerbaidžāņu scenārists pēc seansa mazliet neiecietīgi skaidro vācu publikai, kas acīmredzot saskata simbolus vai katrā filmas minūtē. Tā kā filmas režisors Ilgars Najafs „ceļo apkārt ar filmu” un nevar iebilst vai piekrist scenāristam, atliek vien pabrīnīties, kā patiesi daudzslāņainu simbolu piesātinātajai filmai izdevies paslīdēt garām autoru acīm neapzinātai. Tiesa gan, filmas operators uzreiz pēc scenārista nīgrās runas nāk klajā ar paziņojumu, ka kameras kustība ir rūpīgi iestudēta, lai radītu maksimāli poētisku efektu. Uzsvars gan šeit drīzāk liekams uz “iestudēta”, jo

reizēm skatītājs vienkārši ir liecinieks kameras kustībai no vistas uz krūmu, un tam nav absolūti nekādas lielākas jēgas kopējās epizodes kontekstā. Bet operators ir lepns, jo piesaucis „garos kadrus”.

Scenārists tomēr ir nolēmis pavisam iznīcināt festivāla dāmu, kas intervē filmas pārstāvjus, un uz viņas jautājumu par to, kas pamudināja izvēlēties Antona Čehova darbu Ķiršu dārzs par savu iedvesmas avotu (tā ir pat minēts filmas publicitātes materiālos), atbild, ka filma nav veidota pēc Ķiršu dārza, bet gan pēc sinopses jeb īsa satura pārstāsta, ko paveicis kāds azerbaidžāņu autors, kura vārdu diemžēl neatceros. Tā lūk, ar vieglu scenārista rokas vēzienu Granātābolu dārzs pārtop pliekanā morāles stāstiņā, un mēslainē nokļūst visas brīnišķīgās ainavas, kurās redzam dārza metamorfozes no vasaras sākuma līdz ražas laikam un lapu dzeltēšanai, arī mīlas skats, kurā bēniņos sakārtie granātāboli šķīst un ripo uz nebēdu, grēdās sakrautie pārgatavojušies augļi, kuru melnās plaisas atgādina rētas, un arī tie, kas triekti pret mājas balti kaļķoto sienu.

Kadrs no filmas "Granātābolu dārzs"

Gan šajā jautājumu un atbilžu sesijā, gan vairākās citās pēc tam krievu-vācu-angļu valodas tulkotāja aizklīst savādās interpretācijās un nespēj izskaidrot ne jautājumu, ne atbildi. Moderatore smejas locīdamās, zāle arīdzan, tikai filmu pārstāvji mulst, īpaši tad, ja nav sevišķi centušies pateikt ko asprātīgu.

Tulkojumā pazūd ne tikai sarunas pēc filmām. Vācu auditorija ķiķina epizodēs, kur ietverts tikai viņiem izprotams komiskums.

Piemēram, askētiski un bez dialogiem veidotajā Ukrainas filmā Black Level / Рiвень чорного atsauce uz filmas nosaukumu visskaidrāk nolasāma, kad izsekojam līdzi galvenajam varonim bezgalīgā apļveida nobraucienā pazemes garāžā, zem kuras ir vēl viens pagrabstāvs – melns caurums, kurā samestas dažādas grabažas. Tieši šis skats – vecs divriteņa rāmis pār benzīna kannu, vadiem, dēļu galiem un vecu elektrotehniku – izraisa histērisku smieklu vētru skatītājos, kuri acīmredzot sevišķi mīl kārtību. Lai gan tieši šī telpa, pazemes pazeme, ir tā, kurā filmas varonis nones atmiņas par zaudēto mīlestību – kasti ar fotogrāfijām –, vai pārdzīvo tēva zaudējuma sāpes, saraujoties embrija pozā blakus tā tukšajam ratiņkrēslam.

Kadrs no filmas "Black Level"

Uztveres atšķirības, kas saistāmas gan ar mentalitāti, gan ar dzīves pieredzes un apstākļu atšķirībām, iegriež visu paplašinātās Austrumeiropas programmu tādā kā eksotikas virzienā, kas, manuprāt, ir lieki un traucējoši, lai neteiktu – reizēm mazliet pazemojoši. Jā, es noskatos vāju Azerbaidžānas filmu, jo neko nezinu par kino norisēm tur pēdējā laikā. Noskatos arī gruzīnu filmu, kuras notikumu politiski vēsturiskais fons man neko neizsaka, tomēr neticu uz ekrāna attēlotajai pasakai par bēguļojošo prezidentu, kurš skaistas jaunas meitenes tikai noglāsta vai lūdz pasēdēt savā guļamistabā uz beņķīša. Bet tāpat arī varu nešauboties teikt, ka šāds, tik eklektisks konkurss, kurā spēcīgi, mākslinieciski izsmalcināti kinodarbi iekļauti blakus aizkustinoši naivām etīdēm un, teiksim, augsti profesionālam poļu kino (I’m a Killer / Jestem Mordercą), kas savukārt necenšas risināt kaut kādus augstākus mākslinieciskus virsuzdevumus, - tas viss nostāda žūriju sarežģītā situācijā.

Kadrs no filmas "5 terapia"

Kad esmu noskatījusies vēl stilīgu Ukrainas narkomānu piedzīvojumu filmu 5 terapija / 5 terapia Denija Boila Vilcienvaktes garā un klasisku poļu detektīvfilmu, pienāk kārta manam pēdējam festivāla seansam – Galva. Divas ausis / Голова. Два уха, kas atsauc atmiņā turpat kinoteātra hallē dzirdētu sarunu, ka Krievijas kino šobrīd sevi ļoti spēcīgi piesaka “razbežkinskije” jeb izcilās krievu dokumentālistes un pasniedzējas Marinas Razbežkinas skolnieki.

Filmas režisors Vitālijs Susļins stāsta, kā galvenās lomas aktieri atradis vēl savu studiju laikā, nelielā ciematā, kur puisis dzīvojis vagoniņā, kopjot kolhoza gotiņas. Galva. Divas ausis sākas kā samērā tradicionāls stāstiņš par pilsētas uzmetējiem, kas apkrāpj lauku muļķīti, bet turpinās jau kā nestrukturēta galvenā tēla atkārtotu neveiksmju virkne, kur vairs īsti nav nozīmes ne dienu skaitam, ne šo neveiksmju secībai.

Kadrs no filmas "Galva. Divas ausis"

Kad skatītāji pēc filmas nesaprot, par ko vispār ir filma, un prasa, kur pazuda ļaundari filmas vidū, režisors stāsta, ka Galva. Divas ausis ir vairāk apcerējums par lauku zēna sirdsapziņu, par to, kā viņš, absolūti skaidru sirdi, lētticīgs un vienkāršs, nonāk konfrontācijā ar rūdītiem neliešiem, un ir spiests izvēlēties vienu no diviem ceļiem - prom no savas sirdsapziņas vai atpakaļ pie tās, atpakaļ mājās. Režisors lieto izteicienu „varonis ir nevainīgs” pilsētas kārdinājumu kontekstā, tulkotāja pavisam apjūk, skaidrojot, kā tieši viņš ir nevainīgs, moderatore atkal visu vērš jautrā stendapā, un filmas pēcsajūta ir mirusi tieši tai pašā sekundē. Bet es esmu veiksmīgi noklausījusies visus Q&A arī oriģinālvalodā, pirms tulkojuma, un ar prātā paliekošu plašu izlasi pārsteidzoši svaiga un neparasta ukraiņu un krievu kino dodos mājup.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi