Tamperes festivāls: profesionalitāte kedās

Nesen Somijā noslēdzās jau 46. Tamperes filmu festivāls, kas līdzās Klermonferānas (Francijā) un Oberhauzenas (Vācijā) īsfilmu festivāliem ir saucams par vienu no Eiropas svarīgākajiem notikumiem īsfilmu jomā. Iespējams, Latvijas publikai Tamperes filmu festivāla nosaukums palicis atmiņā no pagājušā gada, kad tur starptautiskajā īsfilmu konkursā galveno balvu ieguva brāļu Laura un Raita Ābeļu filma „Kastrāts kuilis”, līdz ar to saņemot iespēju kvalificēties ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai.

Tamperes festivāls piedāvā plašu notikumu un filmu programmu, tur skatāms gan nacionālais, gan arī starptautiskais konkurss, arī plašs fokusa programmu spektrs. (Brīžiem mulsumu izraisa tas, ka šis festivāls izrāda arī pilnmetrāžas filmas un viena no apbalvotajām kategorijām ir nacionālā pilnmetrāžas filma).

Tamperes filmu festivāls ir ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā prestižs un svars starptautiskajā arēnā ir iespaidīgs, Tampere pulcē simtiem industrijas profesionāļu un dažādu jomu pārstāvjus. Taču vienlaikus festivāls arī nav pārāk liels – tam ir divas galvenās norises vietas, ir mazs un omulīgs festivāla centrs, kurā var pavadīt laiku sarunās un / vai darbā, un ir konkrēta vakara izklaižu programma. Tāpēc, kaut arī Tamperi apmeklē simtiem cilvēku, iepazīties ar citiem nav grūti, jo festivāls ir uzbūvēts tādā veidā, ka satikšanās iespēja rodama uz katra stūra.

Tāpat Tamperei raksturīga ļoti profesionāla, taču viegla attieksme: šis ir starptautiskā līmenī svarīgs notikums, kura noslēguma ceremonija notiek daudzzāļu kinoteātrī bez pārlieku nomācošas spozmes un glamūra.

Viens no svarīgākajiem notikumiem festivāla laikā ir tradicionālais pirts vakars,

kad divās atsevišķās pirtīs pulcējas gan industrijas pārstāvji (kuratori, žurnālisti, festivālu cilvēki), gan režisori un filmu veidotāji (otrā pirtī). Šo vakaru rīko Tamperes pašvaldība un to iesāk oficiāla pašvaldības pārstāvja uzruna, tomēr tā nebūt nav stīva, ņemot vērā to, ka visi viesi jau ir pirts jūtīs.

Šādas detaļas padara Tamperi īpašu tieši tajā ziņā, ka festivāls, lai gan daudzo gadu laikā iekarojis nopietnu statusu, tomēr sevi neapgrūtina ar dažādām nogurdinošām liekas spozmes ekstravagancēm. Apmeklējot Tamperi, vari būt drošs, ka apmeklēsi augstas klases festivālu (ne velti šis ir viens no festivāliem, kura uzvarētājfilmas var tikt izvirzītas Oskara balvai īsfilmu kategorijā), taču tur nebūs jāsastopas ar vēsu un augstprātīgu attieksmi.

Foto: Emilia Anundi

Tēma un forma

Runājot par šāgada festivāla saturu, jāatzīmē tā plašā dažādība. Īsfilmas formāts, kā jau Anna Veilande Kustikova pirms kāda laika rakstīja, ļauj režisoram ātri reaģēt uz aktuālajiem notikumiem, tāpēc šogad jau skatāmas refleksijas par bēgļu tēmu un citām līdzīgām aktualitātēm. Gan konkursa, gan ārpuskonkursa skatēs bija redzamas filmas par sociāla rakstura tēmām;

īpaši jāizceļ divas fokusa skates – America Now! un Human Traffic, kas abas atšķirīgā veidā runāja par cilvēktiesību jautājumiem.

America Now! sastāvēja no trim dažādām skatēm – filmas par ASV tieši tagad, īpašu uzmanību pievēršot rasismam, taču pieskaroties arī, piemēram, nabadzībai, vardarbībai ar ieročiem un citiem aktuāliem un sāpīgiem jautājumiem. Filmas acīmredzami atlasītas pēc tēmas, ne tik ļoti pēc mākslinieciskās kvalitātes – skatoties šo programmu, sev skumji atgādināju veco patiesību par to, ka ne visi, kuriem ir, ko teikt, māk to pateikt, un otrādi; reizēm, veidojot tematiskās programmas, kuratoriem nākas pieļaut tādas mākslinieciskās atkāpes, kas netiktu pieļautas konkursa programmā. Taču uz katrām divām ne pārāk mākslinieciski augstvērtīgām filmām bija viena, kas pievērš uzmanību arī mākslinieciskās formas dēļ.

Īpaši gribu izcelt filmu Black Code / Code Noir (Francija, Lielbritānija, 2015, rež. Luiss Hendersons), kas eksperimentālā veidā vērš uzmanību uz rasismu ASV, to sasaistot ar vēsturisko „melno kodu”, kas tika izmantots, lai regulētu melnādaino vergu uzvedības normas.

Šī filma sasaucas ar to, par ko kinolektorija Otrā maiņa IV ietvaros runājām pirms pāris nedēļām, - proti, Black Code / Code Noir ir izteikta YouTube filma gan saturā, gan formā.

Pirmkārt, daudzi no filmā redzamajiem kadriem ir paņemti no YouTube vietnē redzamiem video, kuros iemūžināta policijas vardarbība pret melnādainajiem ASV iedzīvotājiem. Taču daudz interesantāk šķiet tas, kā pati filma savā uzbūvē spēlējas ar formu – te pēkšņi redzami vairāki pop-up jeb izlecošie ekrāni, pēkšņi notiek negaidīta pārlēkšana no viena stila uz citu, kam savukārt seko jau iepriekš redzētu ainu atkārtojums, tikai šoreiz ar izmainītu skaņu... Kā jau tika apspriests lekcijā Mākslas darbs YouTube reprodukcijas laikmetā (Rīgas Kino muzejā 16. februārī), pamazām varam sākt novērot YouTube ietekmi uz kino, un tas ir tieši tas, ko demonstrē filma Black Code / Code Noir.

Kadrs no filmas "Black Code / Code noir"

Eksperimenta poligons

Tamperes festivāla programmu raksturo arī tendence nostatīt blakus mūsdienu avangardam kinovēstures iespaidīgākos, bet, iespējams, mazzināmos sasniegumus. Piemēram, viens no šādiem kontrastu veidojošiem elementiem šogad bija ļoti īpaša programma, ko veidoja Amerikas Kinoakadēmijas arhīva kurators Marks Toskano, - divas skates, kurās kurators bija atlasījis dažādas eksperimentālas filmas, gan animācijas, gan spēlfilmas. Programmā iekļautās filmas radītas gan 20. gadsimta 60. gadu sākumā, gan jau 21. gadsimta sākumā, un vienojošais ir tas, ka filmas atrodas Kinoakadēmijas krājumā, kur tās arī restaurē, uzglabā un sagatavo izrādīšanai. Apmeklējot skati Other Planes of There, kurā tika izrādītas tikai eksperimentālās animācijas filmas, arvien skaidrāk iezīmējās fakts, ka

pamatstraumes kino bez eksperimentālā kino nevar attīstīties,

jo eksperimentālais kino ir kā tāds spēles laukums, kurā var izmēģināt dažādus kino veidošanas paņēmienus, kā arī meklēt un, cerams, arī atrast jaunus izteiksmes veidus.

Vēl šīs programmas ietvaros vērts pieminēt kādu stāstu, kas vismaz personīgā līmenī man ir palicis atmiņā vislabāk. Skatē Other Planes of There tika izrādītas divas Daianas Vilsones (Diana Wilson) eksperimentālās animācijas filmas no 70. gadiem. Kurators īpaši izcēla, ka tajā pašā laikā Vilsone strādājusi pie Zvaigžņu karu specefektu veidošanas un animēšanas – vēl viens piemērs tam, ka eksperimentālā kino pieredze nav zemē nomests laiks un izšķiesta valsts nauda, kā to nereti mēdz uztvert pašmājās, bet gan var būt arī veiksmīgs spēles laukums ideju un prasmju attīstīšanai. Šāds, kaut arī diezgan primitīvs pamatojums var tikt izmantots sarunās ar cilvēkiem, kuriem eksperimentālais kino pats par sevi nešķiet vērtība, taču ļoti ceru, ka Kino Rakstu publikā tādu lasītāju nav daudz.

Deviņas dienas un vienmēr

Pāris interesanti pieturas punkti no Tamperes starptautiskā konkursa – šogad tas bija sadalīts 11 dažādās skatēs, katrai izvēlēta sava tēma. Kaut arī Latviju šogad Tamperē nepārstāvēja neviena filma, jāatzīmē, ka 1. konkursa skatē tika izrādīta igauņu studentes Noras Sarakas filma To Light, kas tika rādīta Rīgā Short Riga Baltijas studentu īsfilmu konkursa ietvaros 2015. gada oktobrī un ko pārstāv Latvijā strādājošais filmu producents Toms Palmens.

Vēl viena saikne, kas šogad Tamperes filmu festivālu vienoja ar Latviju, ir šī festivāla tradīcija starptautiskā konkursa žūrijā aicināt iepriekšējā gada konkursa uzvarētāju, tāpēc šoreiz žūrijā bija Lauris Ābele,

kurš kopā ar četriem citiem kinoprofesionāļiem lēma par konkursā skatāmajām labākajām filmām. Daloties iespaidos, Lauris uzsvēra filmu augsto kvalitātes līmeni un konkursa programmas apjomu, tāpēc es, nespējot aptvert visu, pieskaršos tikai pāris filmām, kas atstāja vislielāko iespaidu.

Pirmkārt, 9 Days – From My Window in Aleppo / 9 dienas no mana loga Alepo (2015, Nīderlande, Sīrija, rež. Floor van der Meulen, Thomas Vroege), kam konkursa programmā ir pamatīgs sociāls un politisks svars. Šī filma ir šķietami vienkārša un tai pašā laikā satraucoša: skatītājs redz, kā sīriešu fotogrāfs Issa Touma 2012. gada augustā dokumentē ielu, uz kuras atrodas māja, kurā viņš dzīvo, un ko pēkšņi ieņēmuši karavīri.

Kadrs no filmas "9 Days – From My Window in Aleppo" (2015)

Šī dokumentēšana norisinās 9 dienas, tad fotogrāfs pārstāj visu fiksēt, jo saprot, ka nekas jau nemainīsies. Karš joprojām turpinās (un turpinās vēl joprojām, arī šī raksta tapšanas laikā), bet filma raisa dalītas jūtas. No vienas puses, tas ir spēcīgs un vajadzīgs atgādinājums par to, ka jebkurā karā pirmie, kas zaudē, ir civiliedzīvotāji – cilvēki kā šis sīriešu fotogrāfs, kuram jāaplej puķes uz balkona, kuram mājās ir ēdiens tikai pāris dienām, nevis ilgākam laikam; cilvēks, kura mājas izskatās tieši tādas pašas kā mūsu mājas.

Personīgā līmenī mazliet satrauc ainas, kas atspoguļo, kā Touma cīnās ar garlaicību, skatoties dažādas filmas – tas atgādina kādu sarunu ar kādu nejauši satiktu mana vecuma puisi Bosnijā, kurš stāstīja, kā 90. gadu vidū, kad Bosnijā norisinājās karš, viņš bija aizsūtīts pie vecmammas, lai būtu tālāk no frontes. Būdams mazs zēns un neko nesaprazdams no kara, viņš pavadīja laiku, skatoties MTV – kaut vai acīmredzami tāpēc, lai iemācītos, ka ir pasaule ārpus karadarbības. Skatoties 9 Days – From My Window in Aleppo, es nemitīgi atgriezos pie šīs mūsu sarunas pirms daudziem gadiem, jo arī šajā filmā Touma skatījās popkultūras produktus, šoreiz Holivudas filmas – šķiet, lai negarlaikotos. Un lūk, šeit arī slēpjas viens no filmas spēcīgākajiem punktiem –

tā atgādina, ka karš nav nemitīga darbība un sprādzieni, visbiežāk tā ir saspringta gaidīšana,

kas nogurdina un izsūc enerģiju no cilvēkiem, kuru mājas ir karavīru ielenktas.

Filma saņēma vairākus apbalvojumus festivālā, un tas savukārt manī raisīja dalītas jūtas – kā visi gadījumi, kad balvas tiek piešķirtas darbiem ar stipri nepatīkamu saturu (ar to saprotot filmas, kas liek neērti paskatīties uz sevi no malas). No vienas puses, filma tiešām pelnījusi, lai to skatās pēc iespējas vairāk cilvēku, un to šādu balvu saņemšana nenoliedzami veicina. No otras puses, šādi notikumi liek atcerēties atgadījumu ar Žanu Polu Sartru, kuram 1964. gadā piešķīra Nobela balvu literatūrā par darbiem, kas pievēršas cilvēka brīvās gribas jautājumiem – solis, kas it sevišķi retrospektīvā šķiet izteikti ironisks. Tā šķiet kā tāda problēmas noklusināšana, ar balvu un atzinību šķietami attaisnojot bezdarbību jautājuma dziļākā risināšanā.

Phenjana applūst

No konkursa programmas vēl gribu izcelt 2015. gadā iznākušo Mihaja Greku (Mihai Grecu) filmu The Reflection of Power (Francija), kas turpina jau iepriekš aizsākto veidu, kā Greku atspoguļo realitāti – paņem kādu konkrētu objektīvās, mums apkārt esošās realitātes izpausmi, un to pārvērš par ko pilnīgi citu.

Viņa filma Exland (Francija, 2013) ar vulkāna izvirdumiem, kas patiesībā izrādījās aveņu ievārījums, bija iekļauta 2014. gada festivāla 2ANNAS konkursa programmā,

savukārt jaunākā filma rāda Ziemeļkorejas galvaspilsētu Phenjanu, kas klusi un pamatīgi applūst. Šāds atspoguļojuma veids ar realitātes aizmetņiem, kas tiek pavērsti negaidītā, neticamā virzienā, ir Greku autora zīmogs, un katra filma arvien pārsteidz ar to, cik dažādos veidos iespējams izmainīt mums redzamo īstenību.

Kadrs no filmas "The Reflection of Power" (2015)

Konkursā uzvarēja Vjetnamas filma The Living Need Light, The Dead Need Music / Dzīvajiem vajag gaismu, mirušajiem – mūziku, 2014. gadā tapis darbs, ko veidojis autoru kolektīvs The Propeller Group. Filma pievēršas Vjetnamā novērojamām bēru un apbedīšanas tradīcijām, taču tas tiek darīts veidā, kas raisa vairāk jautājumu, nekā dod atbildes. Šī filma, šķiet, varētu būt dokumentāla, taču tā pavisam noteikti nav ierakstāma viena formāta noteikumos, jo filmā redzami gan spēles kino paņēmieni, gan eksperimentālā un dokumentālā kino iezīmes, kas kopā rada pārpasaulīgu, meditatīvu un pārsteidzošu iespaidu.
Filmas 20 minūtēs skatītājs iepazīstas ar Vjetnamā sastopamām apbedīšanas rituālu tradīcijām, kas teju visas pašas par sevi spēlējas ar nāvi, taču nāve filmā nav klātesoša, tā nebūt nav viena no filmas tēmām. Gluži otrādi – kā jau filmas nosaukumā teikts, dzīvajiem vajag gaismu, tāpēc filma pamatā pievēršas dzīvajiem, lai saprastu, kā palicēji gatavojas bērēm.

Filmā nav skumju, nav raudāšanas, nav nekādu atsauču uz savstarpējām attiecībām starp mirušajiem un tiem, kas bērēs piedalās ar dažādiem rituāliem,

turklāt visi šie jautājumi kļūst otršķirīgi, ja skatītājs ļaujas filmas noskaņai, kas lēni un mierīgi slidina skatītāju pa tumšiem Vjetnamas ūdeņiem, fonā skanot kādai tradicionālai dziesmai. Jo mūziku jau vajag ne tikai mirušajiem, to vajag arī dzīvajiem, un tas ir tas, ko šī filma piedāvā, turklāt tā to dara neparastā, īsfilmas formātu izaicinošā veidā, kas atstāj grūti aizmirstamu iespaidu.

Kadrs no filmas "The Living Need Light, The Dead Need Music" (2014)

Kopā ar zinātniekiem

Kā pēdējo īpašo notikumu no Tamperes filmu festivāla 2016. gada klāsta izcelšu filmas The Secret World of Moths / Naktstauriņu slepenā dzīve (2015, Somija) seansu Tamperes planetārijā. Tas bija īpašs piedzīvojums, kas ļāva skatīt un baudīt kino citādākā formātā – planetārijs tomēr nav vieta, kur varam nokļūt katru dienu, un bija īpaši iedvesmojoši redzēt to, cik atsaucīgi šo filmu skatījās bērni.

Filmas "The Secret World of Moths" seanss planetārijā. Foto Emilia Anundi

Filmas režisori, somi Hanness Vartiainens un Peka Veikolainens, kuriem kopš 2008. gada ir filmu studija Pohjankonna Oy, kopā strādā jau ilgu laiku un ir draugi jau kopš bērnības. Arī projektam, kura ietvaros iemūžināti dažāda veida naktstauriņi, saknes slēpjas viņu draudzības pirmsākumos, jo tēvs vienam no režisoriem ir kaismīgs kukaiņu speciālists, kurš arī dēlu un viņa draugu ieinteresējis šajos radījumos. Filmas Naktstauriņu slepenā dzīve ideja un mērķis ir saistošā veidā attēlot naktstauriņu dzīves ciklu, tā ir eksperimentāla dabas dokumentālā filma, kas tapusi sadarbībā ar Heureka, Somijas Zinātnes centru. Filmas treileris pieejams ŠEIT.

Kadrs no filmas "The Secret World of Moths" (2015)

Filma iemūžina naktstauriņus divās pasaules vietās – Ugandā un Lapzemē, Somijā; kukaiņu attēli iegūti ar rentgentomogrāfiju, kas tiek izmantota slimnīcās un medicīnas iestādēs, un šī tehnoloģija jau iepriekš izmantota, lai gūtu, piemēram, pilnīgu ieskenētu mūmijas 3D attēlu. Režisori sadarbojās ar Ģentes universitāti Beļģijā, lai attīstītu ideju, kā izmantot rentgentomogrāfiju smalku un precīzu mazu objektu attēlu iegūšanai, turklāt piesaistīja speciālistu, kurš izveidoja īpaši šim nolūkam paredzētu programmatūru, kas ļauj jēgpilni vizualizēt tomogrāfijas rezultātā iegūtos datus. Filmas tapšanu atbalstīja gan zinātnes centrs, gan Somijas Filmu fonds, tādējādi kopīgiem spēkiem realizējot ļoti smalku un pārsteidzošu darbu, kas pārkāpj robežas, veidojot hibrīdformāta filmu un apvienojot jaunākos zinātnes atklājumus ar aktuālām tēmām kino veidošanā.

Filma ir naratīvs par to, kā naktstauriņi dzīvo divās iepriekšminētajās pasaules vietās, un tajā atrodamas naratīva formātam raksturīgās iezīmes – balss, kas skaidro notiekošo, time-lapse tehnikas izmantojums, vairāku mēnešu notikumus apkopojot pāris sekundēs, arī smalks un precīzs kameras darbs, kas iemūžina ar naktstauriņiem un to kāpuriem notiekošo. Tas, kas šo filmu padara īpašu, ir jau minētie 3D attēli, kas piedāvā iepriekš neredzētus, smalkus un precīzus naktstauriņu modeļus.

Kadrs no filmas "The Secret World of Moths"

Sarunā ar režisoriem uzzināju – viņi tic, ka ir nākotne tādam kino, kas iet kopsolī ar zinātni, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un atklājumus tādā veidā, kas tos padara pieejamus plašai publikai. Šīs attiecības, kas pamatā ir attiecības starp mākslu un zinātni, var būt sadarbība, nevis nevajadzīga pretnostatīšana, jo, kā to parāda filma Naktstauriņu slepenā dzīve, šāda veida simbiotiskas attiecības nepieciešamas abām pusēm – zinātnei un zinātniekiem nepieciešams sasniegt plašāku auditoriju, savukārt daļa mākslinieku ir ieinteresēti strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām un izmēģināt jaunus izteiksmes veidus. Pie mums, pašmājās, nereti attiecības starp mākslu un zinātni tiek pretnostatītas kā savstarpēji nesavienojamas lietas, taču tādas filmas kā šī ik pa brīdim atgādina – nē, tā nav un tā nevajag būt.

Ir jārunā

Filmas režisori Vartiainens un Veikolainens uzskata, ka viņi nebūtu spējīgi izveidot šādu filmu, ja nebūtu guvuši iepriekšēju pieredzi eksperimentālā kino lauciņā. Ar viņu portfolio ir iespējams iepazīties gan studijas mājaslapā, gan studijas vimeo kontā, un es īpaši aicinu noskatīties abu somu iepriekšējo filmu Emergency Calls (2013, Somija); atgādināšu, ka šī filma tika izrādīta Rīgā 2014. gada nogalē kā viena no Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominētajām filmām.
Saruna ar režisoriem par viņu darbu un idejām man atkal un atkal atgādināja par eksperimentālā kino nozīmi, ko ir grūti izskaidrot pāris simtos zīmju un iekļauties twitter formātā, lai varētu pārliecināt katru, kurš apšauba, kāpēc valstij būtu jādod finansējums eksperimentālā vai autorkino veidotājiem.

Veselīgā kino industrijā eksperimentālais kino ir kā plaušas – tas pienes svaigu gaisu un nodrošina dzīvības uzturēšanu; bez tā kino iestrēgst.

Tamperes filmu festivāls bija liels notikums ar plašu piedāvājuma klāstu, šajā rakstā neesmu pat pieminējusi industrijas pasākumus un citus īpašos notikumus, tāpat cilvēkus, ar kuriem izdevās iepazīties, un pat ne 1/10 daļu no visām Tamperē redzētajām filmām. Taču pat šī svarīgāko notikumu izlase ļauj secināt, ka, nudien, šis ir festivāls, ko nevajag palaist garām, ja vēlies turēt roku uz pulsa gan par aktualitātēm kino industrijā, gan par sociālām tēmām. Tamperē uzskata, ka vienīgais veids, kā problēmas var atrisināt, ir – runāt par tām.

Foto no Tamperes festivāla preses centra

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi