Spogulīt, spogulīt...

Filmas „Ausma” ceļojumi turpinās – nesen tā pabija Krievijā, Andreja Tarkovska piemiņai veltītajā festivālā „Spogulis” un saņēma balvu par vizuālo koncepciju. Režisore Laila Pakalniņa par festivālā piedzīvoto raksta:
– Es nenofotografēju sevi Tarkovska spogulī. Lai gan šī mēbele, atšķirībā no citām, kas piemeklētas atbilstoši konceptam “tā kara laikā varēja izskatīties Tarkovsku istaba komunālajā dzīvoklī”, tik tiešām esot pieredzējusi Andreju - t.i., viņš tajā ir skatījies.

Nu neko, tiešām neko. Lai gan vispār jau man arī patīk visa tā “pašiņu” jautrība, turklāt personīgais atspulgs Tarkovska spogulī varētu pat tikt tādā kā trīskāršā jēgā ierāmēts.
Pirmkārt, te nu mēs esam – Tarkovska festivālā, kas saucas Spogulis, otrkārt, dzīve šajā Jurjevecas mājā burtiski pa tiešo ir ietekmējusi filmas Spogulis / Зеркало (1974) rašanos; treškārt, šajās vietās Spogulis ir arī filmēts.
Bet es nekādi nespēju sasinhronizēt savas emocijas un pat ne ziņkārību ar muzeja gides teikto: “Un te, šajā virtuvē, Andreja Tarkovska rokas ir pieskārušās tik daudzām lietām...”

Nezinu, varbūt es vienkārši esmu kaut kur pa vidu starp tiem, kam Tarkovska filmas nenozīmē neko, un tiem, kam tās nozīmē šausmīgi daudz. Tāpēc es eju prom no tās virtuves, kur Tarkovska pieskārieni, – ārā, kur stāv divi policistu un sargā memoriālo māju, kamēr viesi muzejā. Garām lielai sienai, kur Tarkovska portrets un uzraksts: ”Cilvēks, kas ieraudzīja Enģeli”, līdz gaļas veikalam, kur divi burvīgi kranči gaida pie plāksnes “Svaiga gaļa”. Te es beidzot varu noformulēt, to, kas ir. Un ir pa īstam skumji.

x x x

Šajās dienās man kāds intervijai labi sagatavojies krievu žurnālists uzdeva jautājumu, kāpēc es nekad neminu Tarkovski starp sev nozīmīgiem režisoriem. Iespējams, ka tāpēc, kāpēc arī pie Jurjevecas gaļas veikala man ir tik skumji.

Pirmkārt. Varbūt tā bija sagadīšanās (tas varēja būt cits režisors, cita filma), bet notika tā, kā notika. Laiks, kad gribēju kļūt par saldējuma pārdevēju, jau sen bija pagājis. Pēc tam bija nākuši un gājuši visādi laiki, un pēkšņi es vairs nezināju, ko gribu. Mammai par šausmām uz istabas sienas lieliem burtiem tā arī uzrakstīju: „Ko es gribu?” un, gultā guļot, regulāri iepazinos ar šo uzrakstu.
Tolaik es lasīju visas grāmatas pēc kārtas, skatījos visas filmas pēc kārtas, utt., utt. Un reiz es jau atkal skatījos filmu. Skatītāju nebija daudz. Un tie paši filmas laikā sāka pamest zāli, daži pat dauzīja kājas. Bet es, paliekot gandrīz vienīgā skatītāja tajā seansā, pēkšņi sapratu, ko es gribu. ES GRIBU TAISĪT KINO - PAT TAD, JA NO MANĀM FILMĀM IES ĀRĀ SKATĪTĀJI – ES GRIBU TAISĪT ĪSTU KINO. Tas bija Tarkovska Stalkers. Un vārdu „Tarkovskis” es tobrīd vēl nezināju. Un tas uzraksts no manas istabas sienas pazuda.

Otrkārt. Viena no pirmajām lekcijām kinoinstitūtā mums iegadījās civilā aizsardzība, kuru sirms un tipisks militārists sāka ar vārdiem: “Es ceru, neviens no jums nešaubās par to, ka trešais pasaules karš ir neizbēgams”. Pēc tam vīrs sāka lielīties, ka kopš kura tur gada ir mācījis pilnīgi visus VGIK studentus.

“Pastāstiet, lūdzu, par Tarkovski!”, mēs palūdzām. Un tad atskanēja dārdiens: “Viņš ir Dzimtenes nodevējs! Es jums aizliedzu šo vārdu pieminēt!” Kārtīgi izkliedzies, militārists piedāvāja: “Es jums labāk par Šukšinu pastāstīšu”.

Treškārt. Dažus mēnešus vēlāk Tarkovskis Francijā nomira un visai ātri kļuva Krievijā par Dievu. Maskavā lekcijas-retrospekcijas utt. Mani kursabiedri Tarkovska filmas zināja no galvas. Un, ja kādā eksāmenā varēja izvēlēties, ko iztirzāt, tad viņi visbiežāk izvēlējās kādu Tarkovska filmu. Un “iekrita”. Es klausījos, kā viņiem par ilgo un sarežģīto runāšanu tiek “trijnieks” (pamēģiniet analizēt Tarkovski!), un mierīgi tiku pie saviem “piecniekiem”, ķidāšanai izvēloties kādu latviešu filmu, kuru pasniedzēji, visticamāk, nebija redzējuši, bet nevarēja to atzīt (manas atbildes laikā viņi tikai piekrītoši māja ar galvu). Tā es ne vien dabūju labas atzīmes, bet arī izvairījos no cenšanās saprast Tarkovski. Kaut ko saprast es nemēģinu pat tagad. Savā ziņā es vispār esmu dumjš, bet emocionāls skatītājs – es nemeklēju jēgu filmās, es tās tikai skatos. Un to darīt man šausmīgi patīk!

x x x

Bet atpakaļ pie gaļas veikala, kas turpat aiz stūra namam, uz kura “Cilvēks, kas ieraudzīja Enģeli”. Jurjevecas iedzīvotāji tiešām lepojas ar savu novadnieku. Un tas neapšaubāmi ir labi. Arī tāpēc, ka Tarkovska filmas viņi visticamāk taču ir redzējuši, un, cerams, tās ir palīdzējušas viņiem skatīties vēl citas filmas, un vispār palīdzējušas. Arī tāpēc, ka cilvēkam jau vajag ar kaut ko lepoties, un labi, ka var lepoties ar Tarkovski.

Gandrīz par to pašu. Ausmas apspriešanas laikā kinokritiķis Andrejs Plahovs atcerējās savu sarunu ar animatoru Gariju Bardinu automašīnā ceļā uz Tarkovska festivālu. Bardina mazdēla vecmāmiņa ir pārliecināta komuniste un stāsta, ka Staļins ir labs. Bardins mazdēlam māca pilnīgi citādāku vēsturi, bet puika atzīst: „Pat ja vecmāmiņas stāstītais ir meli, es izvēlos melus par labo Staļinu, jo ar šo stāstu es varu lepoties. Par vēsturi tavos stāstos man ir jākaunas”.

Iespējams, ar Krimu Krievijā ir līdzīgi – ar tās okupēšanu lepojas. Lai nebūtu jākaunas. Kamēr Ausmu rāda Ivanovas kinoteātrī Lodza (gribējās gan domāt, ka tekstilrūpniecības pilsētā multiplekss nosaukts par godu ļoti būtiskai Eiropas kinoskolai, bet nekā – sociālisma laikā arī Lodza bijusi tekstilrūpniecības pilsēta, tāpēc kļuvusi par Ivanovas pilsētu–māsu); tātad, kamēr rāda Ausmu, kopā ar kinoteātra darbinieci apsēžamies ārpusē uz soliņa. I netaisos te runāt par politiku, tad jau labāk par ūdeņiem. Par Volgu, par tās pieteku, kas plūst cauri Ivanovai. Ūdens tur esot auksts. Vienmēr. “Bet mums tagad ir jūra, mēs atvaļinājumā brauksim uz jūru – Krim naš!” Labrīt!

Tiešām laiks mosties, jo ideālā Ausmas Krievijas pirmizrāde mazajā krievu paradīzē – Pļosā pie Volgas, kur filmu skatījās kinokritiķi un festivāla dalībnieki, Ivanovā varētu neatkārtoties. Te zālē sēž “vienkāršais krievu skatītājs”. Un tā arī ir – vismaz viena sieviete ir ļoti nikna (citi skatītāji pieļāva iespēju, ka padomju laikā viņa varbūt kādu nodevusi, tāpēc tagad negrib “spogulī skatīties”), viņa jautā, kāpēc es nepieņemu, ka varētu būt cilvēki, kam patīk soļot ierindā utt.

Tā nu tas ir – lai kā man to negribētos atzīt, taču pēc tikšanās ar skatītājiem Igaunijā, Itālijā, Lietuvā, Irānā, Vācijā, Slovēnijā un citur, tieši Krievijas skatīju reakcija ir vislīdzīgākā Latvijas skatītāju reakcijai. Proti, daļa zāles ir aizkaitināta. Iespējams, tāpēc, ka labāk gribētu tādu pagātni, ar ko būtu iespējams lepoties – pat, ja tie būtu meli.

x x x

Aktrise Alla Demidova, kas filmējusies Spogulī, saka: “Mēs vienkārši taisījām kino. Mums nebija nākotnes pieredzes. Mēs nezinājām, ka Tarkovskis kādreiz tiks nosaukts par ģēniju”.

Andrejs Tarkovskis (centrā), filmējot "Spoguli" (1974)

Te nu mēs esam – pie gaļas veikala kopā ar krančiem, joprojām bez nākotnes pieredzes, taču ar vēlmi lepoties ar pagātni.

x x x

Tarkovska festivāla Spogulis noslēgums. Zālē vismaz 1500 Ivanovas iedzīvotāju. Lūdzu, ir jāņem vērā, ka šis tik tiešām ir autorkino festivāls (ja mēs runājam par komplicētu struktūru, tad no deviņām konkursa filmām Ausma bija kaut kur stipri pa vidam un pat varbūt – saprotamības skalas augšgalā). Un, lai nu kā tur ar noslēgumu, fakts, ka cilvēki piepilda seansus, lai skatītos filmas, kas nav radītas kā prognozējami pārdodami produkti, ļauj izdarīt vismaz divus secinājumus. Pirmais – desmit konsekventiem Tarkovska festivāla gadiem Ivanovā ir rezultāts. Un šis rezultāts saucas – skatītājs. Otrais secinājums, mans mīļākais – kino valoda pastāv! La–la–lā! Tajā var runāt! La–la–lā! Atcerieties Spoguļa sākumu: “Es varu runāt!”

x x x

Bet tagad pēdējo reizi atpakaļ pie Jurjevecas skumjām. Man kinoinstitūtā neļāva izrunāt vārdu „Tarkovskis”, un tagad man kā milzīgu svētumu rāda sienas dēļus, kam viņš esot pieskāries! “Beidz!” saka festivāla direktors, kinorežisors Pāvels Lungins. “Nav nekā garlaicīgāka par kapiem un memoriālajām mājām!” “Kapos ir interesanti!” iejaucas Vitālijs Manskis. Viss.

Festivāla "Spogulis" balva, ko saņēma Laila Pakalniņa un "Ausma"

P.S. Es ticu, ka par Kannu Palmas zaru Nicas lidostas drošības kontrole pārāk daudz jautājumu neuzdod. Bet Tarkovska festivāla balva – no spoguļa izšķīlies Eņģeļa spārns – varētu būt klasificējama kā (samērā smags) aukstais ierocis. It īpaši, ņemot vērā faktu, ka festivāla norises vietas (Pļosa, Ivanova un Jurjeveca) ir 450 kilometrus prom no Šeremetjevas lidostas un, atkārtošos, tajā festivālā rāda autorkino.
- Kas jums tai kastē?
- Balva. Gribat redzēt?
Atsedzu Spoguli un Eņģeļa spārnu.
- Ā, Tarkovska festivāls Ivanovā!

Krievija...

Foto no Lailas Pakalniņas personiskā arhīva

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi