Riga IFF „Malmkrogs”. Estētisks uzvedums par ētiskiem jautājumiem

Varbūt tas ir vecās, zudušās, uz milzu katastrofu ejošās Eiropas simbolisks koncentrāts. Vienas dienas garumā, vienā telpā un vienā nelielā kompānijā filma uzkonstruē savrupu mikrokosmu, kur bezgalīgā laika plūdumā tiek izspēlēta kāda perfekti iestudēta drāma. Skatītājam ir vienkārši ļauts uz brīdi tur ielūkoties kā pilnīgam svešiniekam un – tikt apburtam vai arī…

Muižas ēka uz piesnigušas, kalnainas ainavas fona kaut kur Krievijas impērijas pierobežā, bet varbūt arī ne. Varbūt kaut kur Austroungārijā. Istabas atturīgi, bet pietiekami grezni iekārtotas. Izsmalcināti ļaudis 19. gadsimta beigu ietērpā, tikko paēduši brokastis, sarunājas franciski, brīžiem krieviski, brīžiem vāciski, brīžiem – ar kalpotājiem – ungāru valodā, es pieļauju. Varbūt viņi ir krievi, bet varbūt arī ne. Varbūt rumāņi? Diez vai. Taču valda tāda čehoviska noskaņa, un viss izskatās skaisti – ziemas ainava, interjers, tērpi, frizūras, solīdi cilvēki… Un valoda, kas plūst dzidri, strauji, neapturami, veidojot dialogus, argumentus, pretargumentus, līdzības un stāstus. Līkloču līkločiem tā plūst un ātri ievelk intelektuāli verbālā atvarā.


Tādu priekšstatu rada rumāņu režisora Kristi Puiu jaunākās filmas Malmkrogs pirmās 15 minūtes. Un turpmākajās 195 minūtēs nekas daudz nemainās un nekas daudz nenotiek. Joprojām skatītājam ir visai izplūdis priekšstats par vietu, par laiku, par iemesliem, kāpēc šie nepārtrauktā sarunā iegrimušie cilvēki šeit sapulcējušies un kas viņus savā starpā saista. Mainās tikai gaisma – no ziemas rīta zilganā vēsuma līdz straujai pēcpusdienas tumsai un sveču nemierīgajam, mīkstinošajam siltumam. Ik pa laikam mainās arī kadra kompozīcija – no statiski gleznieciska attālinājuma līdz pat klasiskiem katra runātāja tuvplāniem. Kaut kas gandrīz nemanāms varbūt mainās arī varoņu nenolasāmajās attiecībās, pat ja iedzimtā pieklājība un ieaudzinātās manieres brīdina to nekādi neizrādīt. Čehoviskā sajūta gan izzūd visai strauji.

Vienas dienas garumā (bet varbūt tās ir vairākas dienas), vienā telpā un vienā nelielā kompānijā

filma spēj veiksmīgi uzkonstruēt savrupu mikrokosmu, kurā daudzi varbūt saredzēs vecās, zudušās, uz milzu katastrofu ejošās Eiropas simbolisku koncentrātu,

taču es neņemos to definēt tik konkrēti. Tā ir no visas pārējās pasaules gan laika, gan telpas nozīmē atrauta vieta, kur šie cilvēki, kas drīzāk atgādina labi uztrenētas marionetes, nevis dzīvas būtnes, bezgalīgā laika plūdumā izspēlē kaut kādu brīžiem grūti saprotamu, bet perfekti iestudētu drāmu. Un skatītājam ir vienkārši ļauts uz brīdi tur ielūkoties kā pilnīgam svešiniekam un – tikt apburtam vai arī ātri zaudēt interesi.

Filma ir sadalīta vairākās nodaļās, katrai dots viena varoņa vārds. Viena nodaļa veltīta arī virssulainim Ištvanam, bet galvenie varoņi ir pieci – impulsīvā svētā kara sludinātāja Ingrīda, politiskais aktīvists un bagātais rasists Eduārs, jaunā fanātiķe Olga, noslēpumainā brīvdomātāja Madlēna un nevainojami džentlmeniskais Nikolajs, kurš, kā vēlāk noskaidrojas, ir šīs kompānijas namatēvs. Gan viņi, gan Ištvans, protams, darbojas kā simboliski kādas ideoloģijas, doktrīnas vai šķiriskās piederības iemiesojumi, jo viņu teiktais (Ištvana gadījumā vairāk darītais) mums atklāj katra varoņa uzskatu sistēmu un morāli ētisko pārliecību, taču neatklāj neko personīgu, izņemot to, ka Eduārs ir biežs viesis Montekarlo spēļu namos. Var pieņemt, ka vecais, paralizētais ģenerālis, kas nobāzts kaut kur blakus istabā un ik pa laikam tiek apkalpots, ir Olgas vīrs. Bet varbūt tomēr Ingrīdas?

Mēs nevaram nolasīt ne varoņu biogrāfijas druskas, ne viņu savstarpējo saistību, arī filmas gaitā starp viņiem neveidojas nekādas acīmredzamas attiecības. Būtībā viņi nes tīras ideju manifestācijas slogu, kaut aktieri viņus spēlē izjusti un pilnasinīgi, tā radot ārkārtīgi intriģējošu tēlu aizmetņus. Tomēr, ja agrāk vai vēlāk mēs pret kādu no viņiem sākam izjust simpātijas, kamēr cits izsauc antipātijas un neizpratni, tam nav nekāda sakara ar viņu cilvēciskajām īpašībām – mums vienkārši ir tuvāka viena ideoloģiskā pozīcija, kamēr cita liekas nesaprotamāka vai nepatīkamāka. Un šeit parādās kaut kas mūsdienīgi baiss – domāju, ne vienu vien draudzību un radnieciskās saites pēdējos gados pārrāvušas nepārvaramas ideoloģiskās un vērtību nesaskaņas, aizēnojot tīri cilvēcisko īpašību kvalitātes.

Līdztekus pieciem galvenajiem varoņiem šajā perfekti iestudētajā izrādē darbojas arī vairāki kalpotāji Ištvana stingrajā uzraudzībā un pāris neizprotami otrā plāna personāži – jau minētais ģenerālis, kurš uz gultas, maza meitenīte un sieviete melnā, kura, iespējams, ir meitenes guvernante, jo, kā var nojaust, viņa īsti nepieder ne kungu, ne kalpu galam.

Tieši mazās meitenītes mirklīgā parādīšanās fonā nostrādā kā pēkšņs, teju nepamanāms perfektā attēla kropļojums.

Un tādi seko vēl vairāki – neizskaidrojami, draudīgi kropļojumi, kas vienā brīdī eksplodē naidīgā svešo ielaušanās ainā, nesot haosu un iznīcību. Taču seko filmas nākamā nodaļa – tā, it kā nekas nebūtu noticis. It kā šis nepieklājīgais atgadījums būtu brāķis, neveiksmīga kopija, ko var vienkārši izmest un aizmirst, tās vietā ieliekot jaunu, uzlabotāku versiju.

Taču tas viss ir tikai dekorācija, detaļas, kuru nozīmi katrs var tulkot vai netulkot, kā vien viņam tīk. Patiesībā tas, ko mums piedāvā filma šo trīsarpus stundu garumā, ir nemitīga, neapstādināma, iegremdējoša piecu varoņu diskusija par filozofiski-reliģiski-ētiskām tēmām. Karš un morāls attaisnojums sava tuvākā nogalināšanai, nāve un augšāmcelšanās, Labais un Ļaunais, Antikrists un ticības spēks, progress un politiskā virzība, “eiropeiskums” kā cilvēka centrālā kvalitāte un visas pasaules vesternizācija, sekošana Kristum vai sekošana evaņģēlijiem, utt. Sākot ar brokastīm, šī diskusija turpinās visas bezgalīgās dienas garumā, ieskaitot ēdienreizes un visus citus smalku ļaužu laika aizpildīšanas rituālus (uzkodu pauze, šampanieša pauze, tējas dzeršanas pauze, utt.).

Pat nezinot, kurš vēl blakus režisoram Puiu titros ierakstīts kā filmas scenārija autors, ātri kļūst skaidrs, ka runātos tekstus nav sacerējis mūsdienu cilvēks. Tos pat nav rediģējis mūsdienu cilvēks. Mūsdienu cilvēks tos vienkārši ir sašķirojis un sagrupējis, piešķirot katram varonim savu specifisko balsi (tiesa, trīs no šiem varoņiem ir sievietes, un tas varbūt nav gluži 19. gadsimta garā). Pārsteidzoši, protams, ka modīgajā vēstures pārrakstīšanas un cenzēšanas vilnī šie teksti, brīžam ārkārtīgi nepareizi, šķiet atstāti neskarti, nemēģinot tos pielāgot mūslaiku jutīgajai uztverei.

Tātad šie varoņi, ietērpti 19. gadsimta beigu kostīmos, runā autentiskus 19. gadsimta beigu tekstus, un aktieri to paveic ar pārsteidzošu iedvesmu un izpratni. Tekstu autors ir Vladimirs Solovjovs (1853-1900), krievu filozofs, teologs un rakstnieks; filmā pārsvarā izmantots viņa sacerējums Trīs stāsti. Solovjovs savā mācībā esot centies sintezēt visdažādāko filozofisko un reliģisko ideju skolas, mēģinot sapludināt visus savstarpēji konfliktējošos konceptus vienotā sistēmā, un to redzam arī filmā – varoņi kā sašķeltas personības dažādās sejas ieņem atšķirīgas, brīžiem klaji pretējas nostājas un spēj ideāli argumentēt katru no tām, liekot domāt, ka autors zināmā mērā ir apmaldījies pats savu domu un atziņu labirintos, tā arī līdz galam nespējot samierināt idejiskās pretrunas. Tāpēc arī uz filmas beigām diskusijas pieklājīgais tonis pamazām zūd, balsis kļūst skaļākas un argumentācija kaislīgāka. Taču par spīti sarunas ilgumam un vispārliecinošākajiem pamatojumiem, katrs no varoņiem paliek pie savas pārliecības, pie neiedragājamas ticības savu uzskatu pareizībai. Viņi stabili noturas savās ideju ilustrācijas lomās.

Tas arī ir vienīgais šīs filmas trūkums, kaut pieņemu, ka tā ir konceptuāli apzināta pieeja. Vienmēr jau gribas noticēt filmas realitātei, lai cik absurda tā būtu, tāpat gribas noticēt, ka ikvienas filmas realitāte paredz vismaz kaut nelielu varoņu attīstību. Mēs esam pavadījuši trīsarpus stundas, saspringti klausoties varoņu spriedelējumos; var pieņemt, ka šī pieredze ir mūs izmainījusi un ar to arī pietiek, taču tīri solidaritātes vārdā gribētos, lai kaut kas būtu noticis arī ar filmas personāžiem, kas šo laika sprīdi ir bijuši mūsu biedri un sabiedrotie. Šajā ziņā bēdīgākais varbūt ir tas, ka tēlu attīstības trūkums šo izvērsto diskusiju par lielajiem jautājumiem kaut kādā ziņā padara mazvērtīgu un bezjēdzīgu. Jo tikpat labi viņi nākamajā rītā var sākt visu no gala. Un aiznākamajā. Un aizaiznākamajā, atkal nonākot savu neiedragājamo uzskatu sprostā.

Es, protams, nepiekrītu tiem, kas apgalvo, ka Malmkrogs nav nekāda filma, bet gan audiogrāmata,

vai arī – ja grib iedziļināties Solovjova idejās, nav ko tērēt laiku filmai, vajag vienkārši lasīt viņa sacerējumus. Tomēr, jāatzīst, dažbrīd prātā iešaujas mazliet netīkamas aizdomas, ka tas, ko tu skaties, ir vien skaisti uzfilmēti un cilvēkiemiesoti teksti (turklāt tie, kas perfekti nepārvalda franču valodu, attēla izsmalcinātību pat nespēj tā īsti novērtēt, jo visu laiku izmisīgi jācenšas paspēt izlasīt titrus).

Kino un ne tikai kino visai bieži interpretējis Belle epoque laika sabiedriskās, politiskās un kultūras dzīves izpausmes kā kaut ko nolemtu, draudīgu un 20. gadsimta lielos satricinājumus priekšvēstošu. Līdz pat zināmai banalitātei. Tāpēc intriģējošākais jautājums šīs filmas sakarā ir tāds – kamdēļ režisors Kristi Puiu, kurš līdz šim filmējis izteikti laikmetīgus stāstus, uzskatījis par nepieciešamu vēlreiz atgriezties šajā laikā un ko jaunu caur to viņš gribējis pateikt?

Un kāpēc tieši Solovjovs, kāpēc tieši viņa teksti likušies aktuāli režisoram? No mūsdienu cilvēka skatpunkta filmā izcīnītās ideju kaujas lielākoties šķiet neizprotamas, pašas idejas daļēji neaktuālas un novecojušas, brīžiem pat galīgi nepolitkorektas, brīžiem atkal savam laikam ļoti novatoriskas un progresīvas (piemēram, Eduārs runā par tajā laikā tik utopisku konceptu kā vienota Eiropa). Un arī pats Solovjovs ir, lai gan spilgta, tomēr ļoti margināla personība, kas pārstāv Krievijā un visā Eiropā 19. gadsimta beigās plaši sazēlušos jaunā garīguma strāvojumus. Visi šie mistiķi, simbolisti, kosmisti, teozofi un visādi citādi jauno mācību sludinātāji bija kā pēdējais bastions cīņā pret pasaules superracionalizāciju, katrs savā veidā – intelektuālākā vai šarlatāniskākā – cenšoties atrast kādu jaunu filozofisku, reliģisku vai ezotērisku esamības pamatu.

Varbūt Puiu mērķis ir bijis caur šo masīvo tekstuālo ofensīvu izraut mūs, skatītājus, no šī atsvešinātā vērojuma un šķietamības, ka tas viss uz mums īsti neattiecas, un piespiest sākt domāt par šādiem jautājumiem, vismaz tiem, ko spējam kontekstualizēt savā laikā?

Par to, kas ir morāli pareiza dzīve, par ļaunuma dabu, par atbildīgām izvēlēm…

Taču skatītājs var arī vienkārši izbaudīt filmas attēla trauslo skaistumu, galda kultūras izsmalcinātās detaļas vai sen zaudēto gausi ritualizēto dienas plūdumu. Minēt, ko nozīmē noslēpumainās, muzikālās interlūdijas. Un apskaust plašās zināšanas, kas piemīt šiem dīvainajiem ļaudīm, kuri nespēj pat piecelties no krēsla vai atvērt logu bez kalpotāja palīdzības; novērtēt viņu runas mākslas virtuozitāti un argumentācijas krāšņumu, kas vienkāršu sarunu pie pusdienu galda pārvērš padziļinātā vienas Bībeles līdzības analīzē. Man gribētos domāt, ka agrāk bija cilvēki, kas tā tiešām runāja. Man gribētos cerēt, ka vēl arvien ir cilvēki, kas pie pusdienām spēj runāt tik sakāpinātā intelektuālā kapacitātē.

Malmkrogs (Malmkrog, 2020, Kristi Puiu) Riga IFF programmā – 21. oktobrī 20:00 Splendid Palace Lielajā zālē

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi