„Līgava sarkanā”. Tipiski un netipiski

Riga IFF programmas „Popcorn Venus” atklāšanas filma ir „Līgava sarkanā / The Bride Wore Red” (1937), tās režisore ir Dorotija Ārznere – vienīgā sieviete zelta laikmeta Holivudā – un galveno lomu atveido viena no Holivudas spilgtākajām zvaigznēm Džoana Krouforde. Drīz pēc pirmizrādes filma piedzīvoja finansiālu izgāšanos, bet 80 gadu laika distance piešķir tai šodien pavisam citas kvalitātes.

Dorotija Ārznere (1897-1979)

Dorotijas Ārzneres dzimšanas gads nav droši zināms (pieņemts par tādu uzskatīt 1897), toties ir zināms, ka viņas tēvam piederēja restorāns, kurā viņa pirmoreiz sastapās ar Holivudas varenajiem, - vakariņot nāca gan teātra, gan kino pasaules grandi, Dorotija strādāja par oficianti un sapņoja par skaistu nākotni.

Vairāk par trim K

Sapņus piebremzēja I Pasaules karš, kura laikā Dorotija strādāja karalauka ambulancē, taču, atgriezusies dzimtenē un aptaujājusi paziņas, Ārznere nonāca filmu studijā Famous Players-Lasky Corporation – 1936. gadā tā pārtapa par Paramount, bet Dorotijas filmu karjeras sākumā bija visietekmīgākā studija Holivudā pirmsdepresijas ērā. Ārznere sāka strādāt kā stenogrāfe, pamazām kāpa pa karjeras kāpnēm, kļuva par scenāristi, tad montāžisti – arī Rūdolfa Valentīno filmai Asinis un smiltis / Blood and Sand (1922), un tieši šīs mēmā kino seksa ikonas filma bija tā, kurā Ārznerei ļāva stāties pie kinokameras un iemūžināt vēršu cīņas. Komplimenti neizpalika, un nu vienmēr biksēs tērptajai sievietei radās mērķis.

Taču pat tad, kad Ārznere bija piedalījusies jau piecdesmit filmu tapšanā, studijas vadība ne dzirdēt negribēja par to, ka jaunā sieviete vēlas pati režisēt.

Dorotija piedraudēja, ka uzteiks darbu, lai strādātu citā kinostudijā, un drāma Mode sievietēm / Fashions for Women (1927) kļuva par daudzsološu sākumu. Sekoja Paramount pirmā skaņu filma Manhetenas kokteilis / Manhattan Coctail (1928) un Trakā ballīte / The Wild Party (1928) ar slavenāko „it girl” Klēru Bovu galvenajā lomā – panākumi bija milzīgi, filma kļuva par trešo pelnošāko 1929. gadā, un par Ārzneri runāt runāja.

Dorotija Ārznere (no kreisās) un aktrise Klēra Bova filmas "Trakā ballīte" reklāmas fotogrāfijā (1928). Foto: Paramount Pictures

Viņas privātā dzīve gan netika izlikta kā uz delnas, tomēr režisore arī neslēpa ne savu patiku pret sievietēm, ne to, ka par partneri izvēlējusies horeogrāfi Marionu Morgani – abas kopā nodzīvos apmēram 40 gadus. Par laimi, 20. gados vēl nebija dibināts amerikāņu kino cenzūras kantoris, kas par morāles un tikumu noteicēju iecēla puritāni Vilu Heizu, tāpēc Ārznere brīvi varēja veidot stāstus par sievietēm, kuru mērķi ir kas vairāk par teritoriju, ko vācu valodā apzīmē ar trim K (Kinder, Küche, Kirche / bērni, virtuve, baznīca).

Dorotija (no labās) iepazinās ar Marionu Morganu, strādājot pie filmas "Manhetenas kokteilis" (1928)

Tātad Dorotija Ārznere bija pamanīta, pie viņas strādāja aktrises, kuras jau bija zvaigznes vai būs tādas – Ketrīna Hepberna, Klodete Kolbēra, Silvija Sidnija, Merle Oberona, Rozalinda Rasela, Morīna O`Hāra, Lusille Bola. Viņa kā pirmā sieviete – un ilgu laiku arī vienīgā – tika uzņemta Amerikas Režisoru ģildē, un bija vienīgā sieviete, kura kā režisore ar tādiem panākumiem strādāja Holivudas studiju sistēmas ietvaros. No 1928. gada līdz 1943. gadam Ārznere uzņēma trīs mēmas un 14 skaņu filmas, veiksmīgi pārvarēja skaņas kino barjeru, kas izpostīja daudzu citu kinocilvēku karjeras, un ilgu laiku stāvēja pretī Holivudas vareno centieniem padarīt kinoražošanu arvien vīrišķīgāku, sievietēm atmetot vien aktrises darbu.

Dorotija kategoriski iebilda, kad tika uzsvērts, ka viņa ir sieviete-režisore vai homoseksuāla režisore, bet savas varones apveltīja ar ambīcijām un lika tām lauzt dzimumu stereotipus.

Viņas filmās sievietes nav vienā laidā pinkšķošas muļķītes, taču Ārznere uzsvēra, ka dzimums viņai ļauj labāk izprast sievietes dabu, lai radītu izklaidi, kas interesēs tieši sievietes. Un lielākoties saņēma projektus, ko producenti uzskatīja par pārāk sievišķīgiem vai tik nenozīmīgiem, ka arī sieviete-režisore ar tiem spētu tikt galā. Pēc režisora Ričarda Boļeslavska pāragrās nāves Dorotijai Ārznerei piedāvāja pabeigt viņa filmu Čeinijas kundzes gals / The Last of Mrs. Cheyney (1937), kurā galveno lomu spēlēja Džoana Krouforde, – un titros Dorotijas vārdu neierakstīja.

Zvaigzne dzīvē un filmā

Kad studija Metro Goldwyn Mayer nolēma ķerties pie Ferenca Molnāra nepublicētās lugas Meitene no Triestes ekranizācijas, Vīnē augusī Luīze Rainere, kam vēl nebija 30, bet jau divi Oskari mājās uz plaukta, bija galvenā pretendente uz galveno lomu – šķita, ka stāsts par prostitūtu, kura nokļūst augstākajā sabiedrībā, būtu ideāls viņas tēlam. Par režisori apstiprināja nupat ar MGM līgumu parakstījušo Dorotiju Ārzneri. Meijers pieprasīja, lai scenāristi no Molnāra darba izveido kārtējo Pelnrušķītes stāstu, iekļaujot obligātas laimīgas beigas, bet Ārznere norādīja, ka noteicējam šādā situācijā jābūt režisoram, un uz konfliktu nebija ilgi jāgaida. Dorotijas iepriekš piedzīvotie strīdi ar producentiem un studiju vadītājiem nebija nekas salīdzinājumā ar visuvarenā Meijera tvērienu, un viņš neslēpa, ka ir homofobs un seksists. Taču Ārznere nekrita – tobrīd vēl ne –, bet Luīzes Raineres kandidatūra gan vairs netika apspriesta. Galvenās aktrises vieta ilgi nepalika tukša – apstiprinot Džoanu Kroufordi, MGM turpināja pulēt viņas kā kino karalienes statusu, jau plānojot kases ieņēmumus un slavinošas atsauksmes.

Džoana Krouforde. Foto: BFI

Džoana Krouforde bija viena no lielākajām MGM zvaigznēm, un studijas vadība to apzinājās. Aktrise pati ironizēja, ka studijas filmu spektrā Grētai Garbo tiek visa „māksla”, Normai Šīrerei – inscenējumi, bet Krouforde ir tā, kuras filmas pelna naudu, lai iepriekš minētās ekstravagances varētu nosegt. Viņa gadiem ilgi darīja visu, lai aizmirstu nabadzīgās bērnības sagādātos pazemojumus, un jau mēmā kino laikā pierādīja, ka ir kas vairāk par skaistu sejiņu, taču par izcilu aktrisi vismaz 30.gadu vidū viņu dēvēt ir grūti. Tomēr Kroufordi mīlēja skatītāji, jo viņas varones – enerģiskas, dzīvespriecīgas jaunas sievietes, kuras zina savu mērķi, – bija tādas, par kādām vēlējās kļūt tūkstošiem jaunu meiteņu visā Amerikā. Ārpus ekrāna Krouforde pilnībā iemiesoja dzīvesveidu, kāds piederas zvaigznei – luksuss, kažokādas, juvelierizstrādājumi, limuzīni un regulāri atjaunota garderobe.

Filmā Līgava sarkanā aktrisei piedāvāja atkal izspēlēt mīlas trijstūri – tādu Kroufordes karjerā ir daudz –, turklāt kādā no Eiropas kūrortiem, stāstam piemetot arī vecās pasaules eleganci un izsmalcinātību (tiesa, atbilstoši Holivudas priekšstatiem par to, kas iekļauj arī karnevāliski uzspēlētus elementus).

Kadrs no filmas "Līgava sarkanā"

Filmas varonis, ciniskais grāfs Amalija vienmēr uzsvēris, ka augstākās sabiedrības personu no apkalpotāja atšķir vien apģērbs un manieres, un, lai pierādītu savu vārdu patiesumu, viņš lētā tavernā noskata kādu dziedātāju un paaicina meiču uz sarunu. Dodama priekšroku ne šampanietim, bet kārtīgai ēdiena porcijai, Annija Pavloviča uzklausa piedāvājumu – divas nedēļas viņa varēs dzīvot vienā no izsmalcinātākajiem Itālijas kūrortiem, pēc izšķērdīgas iepirkšanās kā Anne Vivaldi vizuāli kļuvusi piederīga augstākajai sabiedrībai. Noslēpumainības auru pastiprina viņas plīvurotais tērps, un jau pirmajā vakarā par Anni neslēptu interesi izrāda Roberta Janga atveidotais Rūdijs, kurš, starp citu, šajā kūrortā atrodas ar savu līgavu un viņas vecākiem (Billija Bērka un Redžinalds Ovens komiskās otrā plāna lomās), taču tas viņam neliedz lakstoties ap nupat iepazīto skaistuli. Labi, ka ar padomu neskopojas viens no oficiantiem, un pēc padoma Anne var vaicāt arī vecai draudzenei Marijai, kura viesnīcā strādā par istabeni, - citādi viņa savas nedižciltīgās manieres atklātu jau pirmajā mirklī un kleitu, kurai par godu izvēlēts filmas nosaukums, uzvilktu pirmajā vakarā.

Modes avangardā

Reti kurā Holivudas zelta laikmeta filmā tik liela nozīme ir piešķirta apģērbam, un par Džoanas Kroufordes varones garderobi ir atbildīgs neviens cits kā Adriāns, studijas MGM leģendārais filmu kostīmu mākslinieks. Ar iespaidīgu budžetu izšikojis Kamēliju dāmā / Camille (1936) ar Grētu Garbo un Robertu Teiloru, viņš piekrita gan piezemētākam budžetam, gan stāstam – no mūsdienu skatpunkta veroties, muļķīgai melodrāmai ar zīmētiem foniem un Holivudas glamurizēto skatījumu uz Eiropas aristokrātiju. Adriāns un Krouforde pazina viens otru sen un labi, taču

nebija arī noslēpums, ka mākslinieka sievietes ideāls ir Grēta Garbo, kura uz pielaikošanu vienmēr ieradās akurāti un nedīdījās – tāds niķis piemita Kroufordei.

Taču Džoanas tēls savukārt bija orientēts uz skatītāju mīlestību, un nav brīnums, ka jau 1928. gadā Džoanas Kroufordes fotogrāfijas rotāja vairāk avīžlapu, nekā jebkurš cits aktieris tolaik varētu iekarot. Togad vien Krouforde piedalījās sešos kases hitos, un, sākot ar nākamo, 1929. gadu, viņa uz ekrāna tērpjas tikai Adriāna darinātajos apģērbos. Protams, dizainera pakalpojumus aktrise izmanto arī privātajā dzīvē, iemiesojot modernas sievietes tēlu, ko atdarināt vēlējās tūkstošiem viņas cienītāju. Kādā no žurnāla Picture Magazine numuriem var lasīt, ka Kroufordes stils ir visvairāk kopētais visā pasaulē – piemēram, balto kleitu ar izteiksmīgajām piedurknēm, kurā viņa tērpusies melodrāmā Letija Lintone, no Meisija veikala izpirka vismaz pusmiljons eksemplāros, jo ne viena vien meitene pie vīra vēlējās iziet, tērpusies kā eņģelis.

Džoana Krouforde dizainera Adriana kleitā no filmas "Letija Lintone" (1932)

Šodien ir grūti iedomāties, kāda tolaik bija Holivudas ietekme uz modi. 1938. gadā Parīzē bāzētā žurnāla Vogue lapās lasāms, ka Holivudas filmas ir vislabākais vizuālais medijs, lai propagandētu modi; Holivuda savās filmās nevairījās no sižetā iepītām modes skatēm (piemēram, filmā Sievietes / The Women, 1939) un gāja pa priekšu laikam, pārsteidzot ar drosmi un izdomu. Jau gadus desmit iepriekš, apzinoties, cik vērtīgas kārtis ir viņu rokās, Holivudas studiju bosi Ādolfs Cukors, Luī B.Meijers, Sems Goldvins un Sesils B. de Mills nolēma, ka viņiem nepieciešama vienota stratēģija par modi kinematogrāfā. No Parīzes un flaperēm mantotos, neizteiksmīgi puiciskos augumus Holivuda pēc savas šnites apdāvināja ar liektām līnijām, līdz perfekcijai izveidojot īpaši iekārojamas sievietes vizuālo tēlu. Kājas vairs neslēpa, gurnu līnijai tika piešķirta īpaša uzmanība, tāpat kā krūtīm, un šo jauno tendenci ātri pārņēma Parīzes dizaineri. Turienes glamūru uz Holivudu pārnesa Adriāns, un par viņa ideālo manekeni kļuva Krouforde.

Adriāns apzinājās, ka nekas nedrīkst novērst uzmanību no sejas, tāpēc Džoanas Kroufordes lielās acis, izteiksmīgās lūpas un taisnais deguns vien retumis grimst kažokādās.

Bieži viņas seju izgaismo baltas tērpu apkaklītes, apņēmību akcentē plecu polsteri, sievišķību – aksesuāri, un labas gaumes laurus aktrise nepiesavinājās sev, bet godīgi atzina, ka Adriāns viņu padarījis par elegantu sievieti.
Taču diezin vai pati Džoana atļautos tik dumpīgu soli, kādu savā atvadu vakarā filmā Līgava sarkanā izvēlējās Anne Vivaldi – nepakļāvusies draudzenes ieteikumam, viņa uzvilka sarkano, mirdzošo vakarkleitu, kurai piestāv vien epitets „vulgāra”.

Sapņu pirkums izrādās absolūti neiederīgs sabiedrībā, kurā Anne tik ļoti vēlas iekļūt, un tādējādi simbolizē viņas zaudējumu duelī ar augstāko sabiedrību. Tāpat kā Betes Deivisas Džezebele (Jezebel, 1938), Anne iet, apkārtējo skatienu pavadīta, un ir skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nebūs. Krouforde vēlāk atzina, ka tērps bijis kliedzošs un lēts – pēdējais gan jāuztver kā ironija, jo tā izmaksas bija vairāk nekā pieklājīgas –, taču tā vietu kinovēsturē viņa nespēja prognozēt. Ap 30 mārciņu smagā kleita filmējusies vēl vairākas reizes un, par spīti cienījamam vecumam, ir labi saglabājusies līdz mūsdienām.

Sieviešu filma

Mīlas trijstūra formula, kurā nonāk Kroufordes varone, bija skatītājiem gan labi pazīstama, gan īpaši interesanta tieši šajā aktieru ansamblī, jo vienā no šīs ģeometriskās figūras stūriem lomā iejuties Frenšo Touns, aktrises tālaika vīrs; Līgava sarkanā ir septītā un arī pēdējā filma, kurā abi piedalās kopā. Ironija tāda, ka abu laulība atradās uz izjukšanas robežas, savukārt uz ekrāna viņiem bija jānospēlē tikko plaukušas, pārliecinošas jūtas.
Patiesībā tobrīd ārkārtīgi populārajai aktrisei atlika pavisam maz laika mājas dzīvei, savukārt Touns, kura profesionālais ego bija pamatīgi ievainots, to lāpīja, tiekoties ar pielūdzējām, un kompromisu atrast abi nespēja. Iespējams, arī galvenās aktrises privātās dzīves peripetijas bija iemesls, kāpēc uzņemšanas laukumā valdīja saspīlēta gaisotne, un uz filmēšanas beigām Krouforde ar režisori Ārzneri sazinājās, apmainoties zīmītēm. Tiesa, tas gan neatstāja ilglaicīgas sekas – vēlāk, būdama Pepsi mārketinga viceprezidenta Alfreda Stīla sieva, Krouforde parūpējās, lai Dorotijai tiktu piedāvāts veidot kompānijas reklāmas; režisorei tas neglaimoja, taču no darba viņa neatteicās.

Dorotija un Džoana filmēšanas pārtraukumā, strādājot pie filmas "Līgava sarkanā"

Filmas Līgava sarkanā uzņemšana notika vasarā, kinoteātros tā nonāca 8. oktobrī, un atsauksmes centās brīdināt skatītāju, saucot filmu par vāju. Jau scenārija stadijā Ārznere bija norādījusi uz samākslotību, kas nepalika nemanīta arī kinokritiķu modrajām acīm. Negatīvā ziņa atkal runāja par „sieviešu filmu”, to izskaidrojot kā kompilāciju no sievietes neizlēmības, sarunām par mīlestību un modi un garām sarunām vispār. Kroufordes tobrīd iebuksējusī karjera no šīs filmas nedabūja cerēto pozitīvo spērienu

vēl 1937. gada 1. marta žurnālā Life Džoanu Kroufordi dēvēja par kino karalieni numur 1, bet pēc filmas Līgava sarkanā aktrise ieguva apzīmējumu „kases inde / box office poison”.

Dorotija Ārznere pēc Līgavas sarkanā ilgu laiku bija bez darba. Saņēmusi vairākus scenārijus, ko Ārznere nosauca par muļķīgiem, viņa atteicās tos ekranizēt, bet Meijers norādīja, ka šādai sadarbībai nav nākotnes, un režisores karjeras gals ilgi nebija jāgaida. Taču iespējams arī, ka MGM boss bija tikai viens no tiem nelabvēļiem, kurš gribēja Ārzneri izēst no Holivudas vīriešu klubiņa. Varētu teikt, ka viņam izdevās – Ārznere uzņēma vēl tikai divas filmas (1940 un 1943) un tad pameta Holivudu. Viņa strādāja televīzijā, veidoja reklāmas un armijas pasūtījuma filmas, no 60.gadiem līdz pat nāvei Kalifornijas Universitātē Losandželosā pasniedza scenārija un režijas mākslu.

Viens no viņas studentiem, Frānsiss Fords Kopola, vēl joprojām intervijās uzsver, ka Dorotija, glābdama studentus no mūžīgā bada, vienmēr ieradusies cepumu paku pilnām rokām, taču kā pasniedzēja bijusi stingra un atstājusi milzīgu nospiedumu viņa dzīves ceļa izvēlē.

Dorotijas Ārzneres vienīgo MGM studijā tapušo filmu apzīmogoja finansiāla izgāšanās un neglaimojošais kinokritiķu verdikts, taču tas nenozīmē, ka ar laika distanci filma nav baudāma. Eskeipisms, nevainība un paredzamība ir bieži Holivudas zelta laikmeta darbu pavadoņi, Džoana Krouforde ir tipiska un spilgta sava laika kinozvaigzne, savukārt Dorotija Ārznere ir tam pašam laikam ļoti neparasta parādība – ar šādu komplektu vien jau pietiek, lai kinoskatītāja pieredzei pievienotu filmu Līgava sarkanā.

Līgava sarkanā (1937, Metro-Goldwyn-Mayer), programmas Popkorna Venēra atklāšana - ceturtdien, 25.10. / 18:00, Splendid Palace Mazā zāle

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi