Riga IFF. Liberté / Brīvība: naktī, mežā, citur

Katalāņu režisora Alberta Serras filma “Brīvība / Liberte” ir varbūt vislielākais izaicinājums šāgada Riga IFF programmā – režisors, kura darbus bieži piesauc kā paraugus “slow cinema” ilustrēšanai, baroka estētika un iekšējās brīvības robežu izaicināšana seksualitātes teritorijā. Un Kannu žūrijas speciālbalva programmā “Un certain regard”.

Mana šāgada Berlināles Kritiķu nedēļas kulminācija bija tikšanās ar katalāņu režisoru Albertu Serru (Albert Serra, 1975). Viņš ir viens no redzamākajiem Eiropas arthouse kino radikālā spārna pārstāvjiem, bet tovakar viņš bija performeris, kurš ļoti labi apzinājās, ka jādod kritiķu pūlim tas, ko viņi vēlas, – izrāde.

Tāpēc tovakar viņš runāja daudzas skaistas lietas (“Tikai tad, ja filma atrodas uz kino valstības robežas, nevis tās harmoniskajā centrā, rodas īsts kino”), bet pieļāva arī ļoti diskutablus izteikumus („Visi aktieri ir dumji”)

Un vēl viņš mūs ļoti smīdināja. Bet vienlaikus šajā rotaļīgajā atmosfērā Serra vairākkārt uzsvēra, ka viņa filmas ir sāpīgas, jo tās izaicina skatītāju, liek viņam pārciest kino seansu, jo identifikācija un aizmiršanās nav režisora kino uztveres moduss. Viņa filmas notiek tālu prom no tradicionālajām naratīva takām, tām piemīt dekadents skaistums, un viņa jaunāko darbu Brīvība par 18. gadsimta libertīnu izklaidēm vienas nakts garumā, ko demonstrēs Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros, varētu dēvēt arī par sava veida transgresijas apoteozi. Jo te izaicinošs ir it viss – attēla saturs, filmas temps –, taču vēl vairāk drīkst notikt skatītāja prātā, jo filmas vadmotīvs ir “Izfantazē neredzamo!”

Alberts Serra Kannu kinofestivālā 2019. gadā.. Foto: Eric Gaillard

Serra nāk no kultūras vēstures

Nesakritība starp jautro Serras publisko tēlu un viņa grūtajām filmām atgādina, ka arī Brīvība, tāpat kā viņa citas pēdējo gadu filmas, tiek dēvētas par baroka kino, kam, cita starpā, raksturīgs iluzorums – attēlu tikai sākumā var vērtēt kā realitātes reprezentāciju. Patiesībā tas ir iemesls, lai domās aizietu varbūt pat pavisam tālu prom no mākslas darba estētiskā ietvara. Ar baroku kā estētisko praksi kinomākslā vēl saista tik atšķirīgus autorus kā Federiko Fellīni, Raulu Ruisu, Pīteru Grīneveju, Bazu Lurmenu, Timu Bērtonu.

Serra jau ar debijas filmu Bruņinieku gods / Quixotic. Honor de cavalleria (2006) pievērsa sev sinefilu uzmanību. Tā ir Migela de Servantesa romāna Dons Kihots ekranizācija „bez vējdzirnavām”, filmas stilistiku raksturo vēstījuma minimālisms, pievēršanās ikdienišķajam, filmējot to dokumentālā manierē un radot beketisku atmosfēru – arī tie ir jēdzieni, ar kuriem var raksturot režisora daiļradi.

Serra pats ir studējis literatūru un mākslas vēsturi, un viņa filmu varoņi ir ievērojamas kultūras vēstures personības vai tēli – Kazanova, grāfs Drakula, trīs Austrumu gudrie.

Jau, sākot no savas pirmās filmas, režisors strādā ar neprofesionāliem aktieriem, kuriem gan jaunākajos darbos ir pievienojušies kino vēsturē ievērojami vārdi. Plašākai kino publikai Serra kļuva pazīstams tikai pagājušajā gadā, kad viņa filma Luija XIV nāve tika nominēta Eiropas kino balvai. Tas ir sāpīgs kino, kurā lēni un mokoši divu stundu garumā kadra priekšplānā mirst šis franču karalis (viņu filmā atveido emblemātiskais Fransuā Trifo aktieris Žans Pjērs Leo).

Kadrs no Alberta Serras filmas "Luija XIV nāve" (2016)

Serra savu vienreizējo māksliniecisko rokrakstu apliecina dažādās mākslas formās. Piemēram, viņa 100 stundu garo  instalāciju Trīs sivēntiņi demonstrēja Documenta 13, bet 5 kanālu videoinstalāciju Singularity 2015. gadā demonstrēja Katalānijas paviljonā Venēcijas mākslas biennālē. Savukārt Brīvība vispirms tapa kā teātra izrāde, kuru iepriekšējā sezonā uzveda Berlīnes Volksbühne. Teātra kritiķu rakstītās recenzijas par šo uzvedumu bija iznīcinošas, savukārt kinokritiķi, kas pazīstami ar Serras rokrakstu, izrādi vērtēja ļoti atzinīgi, jo spēja iezīmēt inscenējuma vietu Serras daiļradē un tā sauktā lēnā kino / slow cinema fenomena tradīcijā.

Brīvības acīmredzamais

Ir tāda slavena filma, kas sākas ar vārdiem “Reiz senos laikos, tāltālā galaktikā...” Ko līdzīgu varētu teikt arī par Serras filmu Brīvība. Šī liminalitātes situācija – filmas darbība nenotiek šeit un tagad, bet gan kādā 1774. gada naktī kādā mežā netālu no Potsdamas, – kalpo kā indulgence uz ekrāna redzamajām darbībām, jo viss notiek cita laika un citas tradīcijas ietvaros. Tur hercogs fon Valhens (šajā lomā slavenais Lukīno Viskonti filmu aktieris Helmuts Bergers) ir sniedzis patvērumu saujai franču aristokrātu-libertīnu, kas aizbēguši no Luija XVI galma. Filmā visas nakts garumā  libertīnu kompānija izdzīvo savas miesiskās vēlmes, kas neiekļaujas priekšstatos par tradicionālajām seksuālajām praksēm.

Varētu domāt, ka ar to arī pateikts viss par filmas saturu, taču šis lēnais, lineārais kino patiesībā ir sarežģīts teksts, kura izpratnei, no vienas puses, jābūt kaut mazliet pazīstamam ar franču 18. gadsimta libertīnu kultūru, bet no otras – gatavam vērtēt šo Serras filmu kā baroka reprezentāciju mūsdienu kinomākslā.

Iekāre un iztēle

Libertīni parasti bija vīriešu kārtas augstmaņi, kas nepakļāvās pastāvošajām morāles normām. Viņuprāt, visbūtiskākā brīvības izpausme ir iekāre, jo tikai tajā mēs katrs esam absolūti unikāls. Būtiska vieta libertīnu filosofijā ir ierādīta iztēlei, jo tajā mēs nometam jebkādus aizspriedumus un spējam iztēloties pilnīgi jebko, pat jebkādu noziegumu, tādējādi attaisnojot arī sāpju nodarīšanu otram.[1] Serras filmas pirmajā daļā potenciālās darbības tiek vien verbāli izteiktas, tā aktivizējot skatītāja iztēli, kamēr otrajā stundā tiek demonstrēts daudz un pat ļoti. Taču Brīvība nekādā ziņā nav pornogrāfisks kino – jo pornogrāfijas uzdevums ir skatītājā vienmēr izraisīt fizioloģiskas reakcijas, taču Serras filmas inscenējumam raksturīgā estētiskā distance skatītājam, visdrīzāk, liedz gūt baudu no šīm epizodēm. Tas nav tas, pēc kā izskatās no pirmā acu uzmetiena.

Skatoties Serras filmas, ir jāatvadās no priekšstata par kino un par attēlu, kura mērķis ir tikai realitātes reprezentācija; kur kinematogrāfiska vēstījuma gadījumā būtiska ir skatītāja identifikācija ar filmas tēliem. Taču šis kino nav arī aicinājums nodoties bezrobežu imersijai attēlā (tieši to tradicionāli vērtē kā attēla reprezentācijas modeļa pretpolu). Tas ir kino, kas ir darbs skatītājam pašam ar sevi. Jo Serras filmas pakļaujas nevis naratīvajam kino raksturīgajai darbības dramaturģijai, bet gan klātbūtnes mirkļu saspēlei. Un tāpēc šāda kino skatīšanās ir arī process, kura laikā skatītājs izzina pats sevi – ko viņš ir gatavs pieņemt uz ekrāna, bet kas izsauc samulsumu vai pat riebumu.

Pašam režisoram šīs filmas veidošanas procesā regulāri bijis jādomā arī par savu iekšējo brīvību, jo, veidojot filmu par šādu tēmu, režisors visu laiku nodarbojas ar pašcenzūru, apzinādamies sev uzliktās robežas – morālās, sociālās, politiskās.

Serra uzsver, ka Brīvība ir utopija par par seksuālo atbrīvošanu, kur nebūtu nekādas atšķirības starp dzimumiem, kārtām, skaistiem un neglītiem cilvēkiem. Tā būtu ķermeņu vispārējā brālība. Šīs utopijas neiespējamība atspoguļojas Brīvībā kā realitātes nestabilitāte, un šis apstāklis to ļauj dēvēt par barokālu kino.

Sapnis, realitāte, kontrole

Barokam kā vēsturiskajam laikmetam piedēvē ekscesu un normu pārkāpšanu, kas raksturīgi arī Brīvībā filmētajām darbībām. Bet arī formālā līmenī ekscess ir šīs filmas vadošā mākslinieciskā stratēģija – to, tāpat kā citas Serras filmas, raksturo statiski, gari, lēni plāni. Serras pēdējo gadu filmās vērojama perfekta vizuālā inscenējuma kontrole un absolūta kadra vizuālā perfekcija – to uzskatāmi var redzēt Brīvības gaismojuma dramaturģijā, jo visa filmas darbība notiek naktī mežā. Taču šis mežs ir ārkārtīgi mulsinošs, jo es kā skatītāja visu laiku šaubos, vai tas ir reāls vai vien perfekta butaforija.

Kadrs no filmas "Brīvība" (2019)

Tāpat saistībā ar Brīvību jāpiemin, ka filmas sižeta līmenī būtiska loma ierādīta vuārismam kā seksuālajai praksei, taču skopofīlija ir arī metakomentārs par kino standartsituāciju – kinoteātra tumsā gūt baudījumu no uz ekrāna redzamā.

Filmā Brīvība, par spīti tam, ka atainotais neizraisa pozitīvas emocijas, filmas attēls attīsta valdzinošu spēku un liek vaicāt, vai tas, kas mūs piesaista šai filmai, kas mūs sākotnēji var atgrūst, patiesi nav "aiz-kadra," ar acīm nesaskatāmā valstībā.

Es, aprakstot šo Serras filmu, varu pievienot vēl un vēl papildu interpretācijas mēģinājumus, aizvien vairāk svešvārdu un teorētisku terminu, jo, kā jau minēju, šī  filma ir nozīmēm un atsaucēm ļoti bagāts teksts. Taču, tā kā ikviena filma vispirms ir jāpiedzīvo, to noskatoties, tad labāk aizejiet un pārliecinieties paši, kādas ir jūsu attiecības ar Brīvību – filmu, kas šāgada Kannu kinofestivāla programmā Un certain regard saņēma žūrijas speciālbalvu.

Brīvība -  trešdien, 23. oktobrī plkst. 21:30 Splendid Palace Lielajā zālē

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi