Plusi un mīnusi Kannu filmu tirgū

Kannu filmu tirgus pieredze šogad apstiprina “Covid-19” laikmeta paradoksu – lai gan mēs visi it kā darām vienu un to pašu (ērti sēžam savās mājās pie datora), darbs tiešsaistē vēl jo precīzāk izgaismo to, cik mēs esam atšķirīgi. Ko šogad meklēja un ko atrada vai neatrada Kannu filmu tirgū, stāsta festivāla programmētāja Sonora Broka, industrijas foruma vadītāja Zane Balčus un producente Alise Ģelze.

Zīmējums: Elīna Brasliņa, speciāli "Kino Rakstiem"

SONORA BROKA, Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore:

Šogad Kannu kinofestivāls, pandēmijas iedrošināts, izbaudīja savas ietekmes spektru teju visu pavasari, ļaujot medijiem un kinoprofesionāļiem mocīties minējumos – festivāls notiks vai nenotiks, pārnesīs norisi uz interneta vidi, sadarbosies ar Venēciju vai Sansebastianu, liks aģentiem nobloķēt konkursā plānotās filmas, vai tomēr rimsies un pieņems neizbēgamo. Kā mēs redzam, ir noticis dīvains hibrīdmēģinājums – Kannu festivāla direktors Tjerī Fremo tukšā Parīzes kinozālē nosauca filmu izlasi, kas tālāk meklēs pirmizrādes, jau greznojoties ar Kannu zīmolu, savukārt viens no būtiskākajiem filmu biznesa spēlētājiem, Kannu filmu tirgus Marché du Film, notika virtuāli un mēnesi vēlāk, nekā parasti, – tāpēc vasaras saulgriežu nedēļa no 22. līdz 26. jūnijam pārvērtās filmu un zoom sarunu maratonā. Kā tas bija? Neparasti. Nebūt ne tehniski nevainojami. Tomēr arī tik neierastā formā šīs notikums sniedza cerību vai vismaz ilūziju, ka procesi kino vidē nav apstājušies, tikai spēcīgi sabremzējuši un jau lēnām atkal uzņem gaitu, lai saveltos milzu sniega bumbā rudens mēnešos.

Kādi bija šīs tirgus formas plusi? Zoom sarunās ar filmu izplatītājiem neviens neiejaucās, ja neņemam vērā fonā redzamos / dzirdamos ģimenes locekļus un mīļdzīvniekus. Pārskrējieni no vienas “kinozāles” uz otru prasīja vien mirkli, turklāt nebija jāstāv nogurdinošajās rindās. Stundas laikā no seansa sākuma bija iespējams “ieiet kinozālē” un sākt skatīties filmu no sākuma – līdz mirklim, kad beidzās seansam atvēlētais logs. Laikposmā no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā seansu starplaikos varēja pat nepamest savu ērtāko krēslu un mierīgi dzert tēju ar cepumiem, neizpelnoties sašutušus blakussēdētāju skatienus.

Un mīnusi? Tirgus eksperimentālā virtuālā forma – kino ciemats – bija vizuāli diezgan gaumīga, bet sasteigta plānojumā, arī nepilnīga un neintuitīva no lietotāja viedokļa.

Lai gan divas dienas pirms tirgus norises sākuma bija iespējams Kannu virtuālo kino ciematu “izstaigāt”, īsto pieredzi visi ieguva tikai pirmās dienas rītā.

Papildus izklaidi noteikti sagādāja arī laika zonu rēķināšana – jāpiebilst gan, ka tirgus platforma pielāgojās lietotāja laika zonai, blakus norādot CET laiku, tomēr tas neglāba no misēkļiem. Pēc tam, kad divas stundas biju pavadījusi dažādos virtuālajos gaiteņos, meklējot diskusiju norišu vietu, un neplānoti ieklīdusi slavenā komponista Alexandre Desplait meistarklasē, Ukrainas projektu piču, uz ko biju uzaicināta, atradu jau pēc tā izskaņas. Šeit gan jāpiezīmē, ka visu piču sesiju un diskusiju ieraksti nupat publicēti tirgus lapā, tā sniedzot iespēju atgūt nokavēto.

Marché du Film online aicināja visus tirgus dalībniekus tikties, sarakstīties, runāties, diskutēt platformā Talque, kas, pēc pāris prakses dienām izrādījās visai ērta lietošanā, tomēr, tā kā vairums no mums ar to saskārās pirmo reizi, pārsvarā saņēmu vēstules ar lūgumu sazvanīties ierastajā zoom platformā, nevis “tai jaunajā”, vai arī lūgumus palīdzēt izveidot videozvanu.

Pirmā diena bija skumja ne tikai man, bet arī citiem tirgus dalībniekiem no Latvijas – vairums filmu nebija pieejamas LV teritorijā. Kopīgi ar filmu izplatītājiem no citām valstīm atklājām iemeslu – tirgus mājaslapā, kur, ievadot filmu, aģentiem jāizvēlas reģions, kurā tā būs pieejama, Eiropas valstu izvēlnē nebija ne Latvijas, ne arī dažu citu tikpat mazu valstu. Turpmākajās dienās šī kļūme gan tika novērsta un redzamo filmu klāsts kļuva krietni plašāks. Tomēr tik un tā ne visas filmas, par kurām tirgū notika sarunas, bija noskatāmas Marché du Film online – kāda filmu aģente norādīja, ka viņas kompānija tur nav ievietojusi nevienu no sava kataloga filmām, jo nevēlas tās izrādīt citādi, kā tikai uz kinoekrāna.

Zīmējums: Elīna Brasliņa, speciāli "Kino Rakstiem"

Kopumā noteikti izceļama neparasti draudzīgā un neformālā videotikšanos noskaņa – katru sarunu ievadīja vismaz piecu minūšu small talk par pandēmiju un tās iespaidu uz mūsu ikdienu, kā arī par filmu tirgus jauno formu. Taču praktiskās sarunas par filmām raksturoja vēlamības un varbūtību aspekts. Man tika piedāvāta virkne kārdinošu filmu, tai skaitā arī no Kannu “konkursa saraksta”, bet ar piebildi – ja līdz rudenim tās piedzīvos pasaules pirmizrādi. Tāpat dzirdēju vairākus stāstus par šāgada A-klases festivālu konkursos jau iekļautām filmām, kuru pirmizrādes tiks pārnestas uz nākamo gadu, jo pandēmijas dēļ nenotiek pēcapstrādes procesi, kuros iesaistīta starptautiska komanda.

Lielo studiju filmu iztrūkums online festivālos un arī nupat aizvadītajā Marché du Film online ir radījis neierasti labvēlīgus apstākļus “vidējā segmenta” kinodarbiem, arī pavisam mazpazīstamu režisoru un debitantu filmu pamanīšanai. Laiks, kad prožektori un sarkanie paklāji sarullēti gaida rudens vai pat ziemas sezonu, visai iespējams, izgaismos jaunus talantus vai nepelnīti piemirstus vecmeistarus. Jācer, ka šo iespēju izmantos arī skatītāji, ļaujoties izzināšanas priekam. 

ZANE BALČUS, Baltic Sea Docs vadītāja, strādāja Cannes Docs žūrijā:

Kannu filmu tirgū iesaistījos galvenokārt tikai dokumentālajam kino veltītajās aktivitātēs, kurām no šī gada dots jauns, par iepriekšējo labskanīgāks un prestižāks nosaukums – Cannes Docs (līdz šim Doc Corner). Lai arī dokumentālais kino Kannu kontekstā nav bijis (un arī nebūs) uzmanības centrā, tomēr kopš 2012. gada tirgus norišu programmā tam ir sava niša, un Cannes Docs koordinators piedalās vadošajos dokumentālā kino notikumos citviet, popularizējot šo tirgus segmentu.

Cannes Docs programmā lielākā uzmanība veltīta sadaļai Docs in Progress, kurā tiek prezentēti jaunu autoru projekti, lielākoties pabeigšanas stadijā. Skatei atlasītie projekti var izcīnīt balvas, un galvenā no tām jau otro gadu ir organizācijas IEFTA piešķirta naudas balva 10 000 Eur apmērā.

Uzaicinājumam darboties žūrijā, kas lemj par šo balvu sadali, biju piekritusi jau pavasarī, kad vēl maz kas liecināja par gaidāmo virtuālo formātu, un tagad virtuālajā žūrijā darbojos kopā ar kolēģēm no Parīzes un Kopenhāgenas.

Projekti šeit nonāk nevis atlases procesa kārtībā, bet kā jau gatavas programmas, Cannes Docs kuratoram sadarbojoties ar starptautiskām kino institūcijām – filmu institūtiem, fondiem, festivāliem. Šogad bija astoņi sadarbības partneri un katrā programmā četri projekti – no Kanādas, Filipīnām, Jaunzēlandes un Ukrainas, vēl arī sieviešu kinoveidotāju asociācijas CIRCLE Women Doc Accelerator izveidotā izlase, Buenosairesas Starptautiskā dokumentālo filmu festivāla (FIDBA) piedāvājums u.c. Organizatori bija izvēlējušies projektu prezentācijas piedāvāt kā iepriekš ierakstītas video montāžas aptuveni stundu garos blokos, izkliedējot tos četru dienu garumā. Prezentācijās tiek rādīts viens (tikai reizēm no vairākām daļām veidots) aptuveni 10 minūtes garš topošās filmas fragments, ko ievada autoru komentārs.

Tehniski viss norisinājās bez problēmām, uz noslēguma zoom tikšanos pieslēdzās ap 200 cilvēku no dažādiem kontinentiem – kaut kas īpašs tur, protams, ir, ka vienas šādas sanākšanas ietvaros redzamas un dzirdamas tiešsaistes uzrunas no Dienvidkorejas, Filipīnām un citām vietām, tomēr pamazām piezogas nogurums no socializēšanās virtuālā vidē, kas prasa daudz vairāk piepūles, nekā īstā. To mazāk juta individuālās sarunās ar vienu vai diviem cilvēkiem ekrāna otrā pusē, toties Talque pieslēgtā platforma Jitsi gan atkal sagādāja problēmas – gan es, gan poļu producente viena otru gaidījām virtuālā “istabā” vienas pašas, tā arī nespējot tur satikties, un galu galā tomēr dodot priekšroku zoom.

ALISE ĢELZE, producente, kompānija White Picture:

Šis gads ir joprojām visnotaļ interesants pārbaudījums starptautiskajai kino industrijai, bet to, kā Covid-19 laiks būs ietekmējis mūs un industriju kopumā, tā īsti sapratīsim tikai pēc laika. Sākotnēji online režīms šķita pievilcīgs – ietaupām laiku un resursus, šķietamais rezultāts ir tieši tāds pats; izrādās, visu ir iespējams izrunāt, netiekoties klātienē. Tomēr vairāku mēnešu garumā zoom un citas tiešsaistes saziņu platformas ir mūs visus nogurdinājušas, sākotnējais online režīma sniegto priekšrocību entuziasms pamazām ir pazudis ne tikai man, bet arī kolēģiem Eiropā un citviet. Tādēļ Marché du Film online platforma, manuprāt, nesasniedza gaidīto rezultātu. Cilvēki ir noguruši sēdēt pie ekrāniem, šobrīd mēs jau katrs arī rūpīgi izvērtējam savu laiku, ko iztērējam tiešsaistē.

Kannu tirgus piedāvātā Talque vide sākotnēji likās saistoša, bet, kad biju no vairākiem nepazīstamiem producentiem saņēmusi ziņas, kuru saturs vairāk iederētos iepazīšanās portālā, sapratu, ka šis formāts tomēr nestrādā.

Un par to man ir patiess prieks, jo tas nozīmē – klātbūtne festivālos tomēr nav līdz galam aizstājama ar saziņu online tiešsaistē un, cerams, nākamgad mēs, kinoļaudis, atkal skriesim kā skudras pa Kannu saulaino Croisette no vienas tikšanās uz otru.

Es uz filmu tirgiem parasti braucu, lai klātienē turpinātu iesāktās sarunas gan par mūsu pašu projektiem, gan ārvalstu projektiem, kurus būtu iespējams realizēt Latvijā. Šogad visas šīs sarunas jau notiek ārpus tirgiem, tādā pašā tiešsaistes formātā, un nav īsti iemesla gaidīt tikšanos tieši Kannu online režīmā, ja mēs to varam sarunāt jebkurā citā laikā. 

Tieši tāpēc man Kannas šogad nebija īsti interesantas – parasti tas bija tas satikšanās punkts, līdz kuram katrai pusei jāizdara savs mājas darbs, kuru tad klātienē varēja apspriest, dažkārt izrunāt kutelīgus jautājumus par līgumiem, slēgt vienošanās utt., ko vienmēr labāk darīt klātienē. Tirgos reizēm notiek arī spontānas tikšanās – kāds kādu ieteicis, uz vietas ātri satiekas, lai uzreiz saprastu savstarpējo komunikāciju un izlemtu, ir vai nav iespējas tālāk ko runāt un sastrādāties. Online režīmā šīs spontānās tikšanās tirgū nestrādā, jo nav tādas fiziskas vietas, kur visu ceļi krustotos, bet saziņā un Talque vidē pietrūkst Latvijas stenda, kur mūsu meitenes filtrē, lai producentu laiku netērē katrs garāmgājējs, kuram nav slinkums iemest tev ziņu “hello!”.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi