Par dokumentālo kino – „pēc Hamburgas protokola”

„Tīra patiesība bez mānīšanās; vērtējums, kas brīvs no īslaicīgu apstākļu ietekmes un savtīgām interesēm,” – apmēram tā būtu skaidrojama idioma „pēc Hamburgas protokola”. Tādu vērtēšanu un apspriešanu dokumentālais kino patiešām būtu pelnījis, un cerības ir – nosvinēta ideja par leģendāro dokumentālistu simpoziju gara atdzimšanu, gaidām festivālu „ArtDocFest / Riga” rudenī.

19. un 20. gadsimtu mijā lielu popularitāti sabiedrībā bija ieguvusi klasiskā jeb tā sauktā grieķu-romiešu cīņa. Turnīri tika rīkoti cirka arēnās gandrīz pa visu pasauli, taču cīņa nebija sacensība vien – tā bija izrāde, kam jānes ienākumi turnīru organizētājiem un arēnu īpašniekiem. Tādējādi skatītāji, paši to neapzinādamies, zināmā mērā kļuva par mahināciju izraisītājiem, jo kam gan varētu būt interesanti noraudzīties, kā daudzu stundu garumā samocīti, aiz noguruma grīļojošies cīkstoņi mēģina nolikt viens otru uz lāpstiņām? Daudz patīkamāk taču ir vērot gaumīgi izstrādātu uzvedumu, kurā uz paklāja tiek izspēlētas skaistu metienu virknes; tās neapšaubāmi izsauc sajūsmu publikā, kas naivi tic, ka cīņa ir īsta.

Arī mūsdienās lielākā daļa skatītāju dod priekšroku Holivudas bojevikiem ar izskatīgiem aktieriem, kas apguvuši veiklus paņēmienus, nevis īstajiem cīņas turnīriem.

Taču kā gan lai tādā gadījumā nosaka cīkstoņu patieso spēku samēru?

Jau folklorizējušos mājienu par to 1928. gadā deva ievērojamais krievu rakstnieks un literatūrzinātnieks Viktors Šklovskis, izdodams grāmatu Hamburgas protokols / Гамбургский счет, kas sākās ar vārdiem: “Hamburgas protokols ir ļoti nozīmīgs jēdziens. Parastas cīņas laikā visi cīkstoņi šmaucas un laižas gar zemi pēc antrepreniera pavēles. Bet reizi gadā kādā Hamburgas traktierī sapulcējas spēkavīri. Viņi cīnās aiz slēgtām durvīm un aizklātiem logiem. Ilgi, neglīti un smagi. Cīkstoņu patiesais līmenis tiek noteikts šeit – lai neizhalturētos.”[1]

Tā izveidojusies idioma “Hamburgas protokols”, kas apzīmē vērtību sistēmu un tiek plaši lietota krievu valodas vidē – kritiķu, literātu, psihologu un citu domātāju aprindās. Tas nozīmē – “tīra patiesība, bez mānīšanās; vērtējums, kas brīvs no īslaicīgu apstākļu ietekmes un savtīgām interesēm”.

Platona garā

Kādā karstā vasaras pēcpusdienā Rīgā, Doma laukumā uz glāzi prosecco (jo, kā visai laikmetīgi piebilst Laila Pakalniņa, – šampanieša laiki esot pagājuši) satikās dokumentālisti – visu iespējamo paaudžu pārstāvji, kas Latvijā patlaban strādā vai jau vairs nestrādā, lai ar labvēlību un savu klātbūtni svētītu ideju un apņemšanos sarīkot atkal reiz kādu dokumentālistu simpoziju, kur nosacīti šaurā un koncentrētā kolēģu un teorētiķu lokā varētu atklāti apspriest un diskutēt par būtisko dokumentālajā kino “pēc Hamburgas protokola”.

Ja kāds nezina, neatceras vai nekad nav dzirdējis, tad jāpaskaidro, ka dokumentālā kino simpoziji, kas norisinājās Latvijā teju 30 gadu garumā (kopš 1977. gada), bija “kinomākslas teorētiskās domas koncentrācijas vieta vispirms Padomju Savienības, pēc tam Austrumeiropas un galu galā visas Eiropas mērogā” – tā rakstīts šim nozīmīgajam fenomenam veltītā grāmatā Dokumentāls logs uz Eiropu[2]. Grāmatas autori (Kristīne Matīsa un Agris Redovičs) nosaukuši to par mazu, simpozijiem veltītu piemineklīti, jo šeit pamatīgi un detalizēti aprakstīti visi 30 gadi – ar piedzīvojumiem, leģendāru priekšlasījumu fragmentiem, bildēm, atziņām, rīkotāju un dalībnieku sarakstiem cauri desmitgadēm.

Taču, ja mēģinām koncentrēt un formulēt toreizējo simpoziju jēgu vienā teikumā, jācitē Hercs Franks – par “Platona akadēmijas gaisotni, kurā satikās kino teorētiķi un praktiķi no dažādām republikām, valstīm un domāšanas sistēmām, analizējot tagadni un mēģinot prognozēt nākotni”[3] – jeb

diskutējot par filmām, nevis par ražošanu, kopprodukcijām un tirgu.

Skaidrs, ka tā, kā bijis, nekad vairs nebūs – nebūs ne tā laika, ne tā konteksta, un pat vajadzības nebūs tās pašas; mēs tomēr vairs nedzīvojam noslēgtā teritorijā, informācijas vakuuma vairs nav, un visa pasaule ir mūsu kabatā. Un tomēr. Rīgā atkal notiks šāda kino teorētiskās domas sapulce, un pie tā vainojams vairākkārtējais kādreizējo Rīgas simpoziju dalībnieks, nu jau vairākus gadus arī dokumentālā kino festivāla Artdocfest prezidents un režisors Vitālijs Manskis, kura tituliem pavisam nesen pievienojies vēl viens – viņš uzaicināts kļūt par Amerikas Kino mākslas un zinātnes akadēmijas īsteno locekli un turpmāk vētīs pretendentus Oskara balvai. Manskim piemītošā rakstura iezīmju trīsvienība – aizrautība, jauda un vēriens – kļūst par dzinējspēku jauna dokumentālā kino festivāla Artdocfest / Riga tapšanai, kura ietvaros šāgada novembra beigās notiks augstākminētā simpozija atdzimšana. Un Manskis apgalvo, ka tā būšot vienīgā vieta Eiropā, kur notiks šāda veida iekšēja un atklāta diskusija. Tādas diskusijas, kurā piedalītos tikai dokumentālisti, nolienot prom no visiem un aiztaisot aiz sevis durvis, neesot nekur – visi festivāli, ieskaitot IDFA, strādājot uz publiku…

Kam un vai vispār to vajag?

Protams, rodas jautājums, vai mūsdienās vairs kas tāds ir vajadzīgs, jo skaidrs, ka Jūrmalā un Rīgā rīkotie daudzdienu pasākumi, kurus pēc Atmodas sāka saukt par Eiropas dokumentālā kino simpozijiem, 2000. gadu sākumā nebeidzās tālab vien, ka bija kļuvis grūti tos finansēt. Bija iestājušies citi laiki, parādījušās citas intereses un aktualitātes – “garīgās vertikāles” būvēšanas un izkopšanas vietā dokumentālisti meklēja iespējas, kā producēt un kopproducēt savas filmas, kā tās pārdot un piesaistīt plašāku publiku.

Tāpēc Doma laukumā, cerīgi saskandinot uz idejas un tās sekmīgas realizācijas veselību, pie reizes īsi apvaicājos dokumentālistiem, kad viņi pēdējoreiz “pēc Hamburgas protokola” ir publiski apsprieduši kādu no savām filmām un vai viņiem tas vispār būtu vajadzīgs?

Simpozija idejas svinēšanā piedalās Laima Žurgina, Ivars Seleckis, Ābrams Kleckins, Baiba Urbāne, Vitālijs Manskis, Elita Kļaviņa, Dāvis Sīmanis, Uldis Cekulis, Kristīne Briede, Matīss Kaža, Laila Pakalniņa, Zane Balčus

Režisors Dāvis Sīmanis: “Esmu jau ilgstoši bijis norūpējies, ka Latvijā nav kvalitatīvu diskusiju par filmām, kas šeit tiek uzņemtas. Tas attiecas ne tikai uz dokumentālo kino, bet arī uz spēles filmām, taču dokumentālajam kino vienmēr ir bijusi arī būtiska sociāla vai sociālpolitiska aktualitāte, tas kaut kādā veidā runā par laiku, kurā mēs dzīvojam, tur ir iejaukti cilvēki, viņu domas un idejas… Šāda diskusija būtu ļoti vajadzīga – varbūt tā patiešām notiktu “aiz aizvērtām durvīm”, tajā nepiedalītos daudz cilvēku, bet piedalītos tie, kas ir spējīgi izdarīt kaut kāda veida spriedumus, analizēt savu kolēģu darbus. Ar piebildi – nevis analizēt no tādas pozīcijas, kurā kolēģi savā ziņā vienkārši veido konkurenci un tāpēc slikti uzņēmuši savas filmas, bet risināt sarunu par lietu. Sarunu par to, kā šīs filmas strādā, kas tajās ir izdevies, kas nav izdevies, kāda veida stilistiski ieguvumi vai zaudējumi šīm filmām ir. Tas ir tas, par ko būtu vērts runāt.
Šāda diskusija jau kopš 90. gadu beigām principā ir apstājusies – lai gan formāli dokumentālie simpoziji noslēdzās 2007. gadā, tomēr realitāte ir tāda, ka kino novērtēšana, situācijas saprašana un analīze – tā nepastāv pēdējos 30 gadus. Un tas ir, manuprāt, liels zaudējums, jo nozīmē, ka īstenībā Latvijas kino veidotāji visu laiku atrodas tādā kā izolētā formātā – katrs darbojas pats par sevi un ne tikai nediskutē par savu kolēģu darbu, bet bieži vien to arī nemaz neskatās, tāpēc nemaz nezina, kas notiek Latvijas kino”.

“Pēc Hamburgas protokola? Tas ir – bez alkohola?” gardi nosmejas producents Uldis Cekulis. “Bet jā – pēdējos trīs mēnešus mēs daudz runājam zoomā un skaipā, apspriežam montāžu, koplietojam ekrānus, paskatāmies, sarakstāmies, bet tā, ka būtu sasēdušies kopā un varētu spriest tik ilgi, cik grib… Es esmu kādreiz piedalījies INPUTā[4], kur arī bija tādas spriešanas un filmu izvētīšanas, bet diemžēl neesmu piedalījies nevienā no senajiem dokumentālā kino simpozijiem. Grāmatā tas ir labi aprakstīts, kaut gan nojaušams, ka daudz vairāk ir palicis ārpus kadra – tās nakšu naktis, kur sprieda, un ļoti produktīvi sprieda…

Mūsu problēma šodien ir laiks. Mums vienkārši nav laika, un vajag kādu, kas atrod iemeslu, lai laiks būtu.

Citējot Ivaru Selecki – atceries, viņš mūsu filmā[5] teica: “Mums bija laiks…” Šodien… Ivaram Zviedrim varbūt ir laiks. Ja šodien Latvijā ir kāds dokumentālists, tad tas ir Ivars Zviedris. Un vēl Elita [Kļaviņa], kuru es apbrīnoju par to viņas filmu Zorjana[6]. Viņa pati brauca, darīja, filmēja tādā īsta dokumentālista stilā. Bet mēs bieži – nu, starp darbiem…  Es gan to saku no producenta viedokļa, bet zinu, ka daudziem režisoriem arī tā ir, īpaši tiem, kam ir ģimenes – un lielākajai daļai tagad jau ir –, viņiem vienkārši nav laika. Lai dzīvotu, viņiem jātaisa trīs filmas paralēli, viņi nevar vienā vietā sēdēt piecas dienas. Tā ka vajag iemeslu, lai mums būtu laiks.”

Laila Pakalniņa: “Es vispār neatceros, kad būtu pārspriedusi savas filmas ar kolēģiem. Ir cita veida apspriešanas – tad, kad mēs apspriežam festivālos vairākas filmas vienlaikus, bet vienu manu filmu ar kolēģiem… man liekas, nekad. Ā, izņemot kino institūtu! Es vispār neesmu pārliecināta un nezinu, cik godīgs var būt kinorežisors pret kinorežisoru. Jo, ja sarunā piedalās vairāk par diviem cilvēkiem, tas vienalga ir šovs. Vietai, kur spriest par kino un dzīves jēgu, vajadzētu būt jebkur, jo galvenais jau nav vieta – galvenais ir cilvēks, ar kuru tu satiecies”.

“Ar ļoti tuviem kolēģiem esam pārrunājuši, bet profesionāli lielākā auditorijā nav bijis iespējas. Ļoti vajadzētu,” saka Laima Žurgina. “Agrāk mēs bijām visi vienā studijā un tad jau nepārtraukti diendienā viens par otru interesējāmies un skatījāmies filmas dažādās tapšanas stadijās. Svarīga ir arī vieta un atmosfēra, un visādi blakusapstākļi, lai tā saruna izdotos”.

Uz to Matīss Kaža no mobilās paaudzes ar platu smaidu paziņo, ka par kino un dzīves jēgu viņš varot parunāt arī Tinderī

Elita Kļaviņa, kas pērn pārliecinoši pievienojās Latvijas dokumentālistu saimei un nav nekad piedalījusies nekādās profesionālās filmu apspriedēs, bija ārkārtīgi sajūsmināta par tikšanos ar Ābramu Kleckinu – viņš, kā izrādās, savulaik esot Elitu uzņēmis žurnālistos, un toreiz kolokvija vadīšanai un pārrunām īpaši pieaicināts bijis Juris Podnieks, kam šogad 70, tāpēc viņa godināšanai Artdocfest / Riga gatavo īpašu jubilejas pasākumu. 

Kinozinātniece Zane Balčus kā vienu no tādām reizēm, kur augstā līmenī kopā ar filmu autoriem tikušas apspriestas filmas, atceras Karlovi Varu kinofestivālu 2018. gadā, kad tur tika rīkota Baltijas poētiskā dokumentālā kino filmu programma un ar tiem, kuri šīs filmas veidojuši, tika runāts par konkrētiem viņu mākslinieciskajiem uzstādījumiem, nedomājot par to, kāda ir filmu industriālā vērtība šodien, bet par to, kāda ir šo darbu vērtība pašiem par sevi.       

Par vērtībām runā arī toreizējās Karlovi Varu diskusijas dalībnieks, vecmeistars Ivars Seleckis, viņš arī viens no leģendāro simpoziju orgkomitejas galvgaļa, mīļi saukta par “trijkāju ķeblīti”, kuru veidoja praktiķis Seleckis un divas “augstās pieres”, Miks Savisko un Ābrams Kleckins. “Laiki ir tādi, ka ļoti vajadzīgi prāti, ļoti vajadzīga analīze, ļoti vajadzīgas teorijas, jo mēs esam kaut kādā tādā bezsaprašanas bezizejā. Filmas parādās, visādi jauni žanri parādās, bet nav novērtēti, nav izprasti, nav analizēti, jo kritika kļuvusi vārga un vajag viņu stiprināt. Filmas jāanalizē, lai saprastu, kas ir kas. Ļoti svarīgi noskaidrot arī dokumenta vērtību, jo zem dokumentālā kino karoga tiek taisītas filmas, kas, protams, filmas ir, bet vai tās ir dokumentālas, par to teorētiķiem vajadzētu padomāt. Kas ir vērtības šodien? Kas ir dokumenta vērtība? To būtu vērts noskaidrot”.

Pretestība, kas jāpārvar

Kad telefona sarunā ar Matīsu Kažu mēģināju noskaidrot, kurš vēl no Latvijas jaunajiem kinorežisoriem nodarbojas ar dokumentālo kino, varējām pieliekt vēl tikai vienu vai divus  pirkstus. Jebkurā gadījumā secinājums bija – ļoti maz.

Izskatās, ka mūsējos, tai skaitā arī studentus, vairāk par dokumentālo interesē izdomātā jeb spēles pasaule, ko labi parāda arī iesniegto projektu proporcija Nacionālā Kino centra konkursos.

Un tā ir liela atšķirība no kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, kur jauno dokumentālistu savukārt ir ļoti daudz.

Tas varētu būt viens no argumentiem, kāpēc cerība jaunajā Artdocfest / Riga simpozijā “Platona gaisotnē” un “Hamburgas protokola” tradīcijās sapulcināt vienkopus gan jaunus, gan pieredzējušus vērtību analizētājus un virzienu definētājus ir kopjama un lolojama, kaut sola grūtības un šķēršļus. Jo, kā savulaik pirmajā dokumentālā kino simpozijā tālajā 1977. gadā izteicās šobrīd jau cienījamu vecumu sasniegušais profesors Ābrams Kleckins: “Neviena māksla nerodas bez pretestības, kas jāpārvar; es neticu mākslai, kas rodas svētlaimībā…”[7]

Artdocfest / Riga simpoziju paredzēts veidot kā dokumentālistu un dokumentālā kino teorētiķu radošu sanāksmi, lai radītu vietu, telpu un iespēju domai, zināšanu pārnesei un diskusijām par dokumentālā kino attīstības tendencēm. Reģiona konteksts, Laiktelpa, festivāla Artdocfest / Riga divu konkursa programmu filmas un vīzijas par iespējamām nākotnes perspektīvām ir nozīmīgas un tiek ņemtas vērā, veidojot simpozija saturu. Vairāk informācijas – mājaslapā https://artdocfest.com.

Cāļi, kā parasti, tiks skaitīti rudenī.

P.S. Pastāv viedoklis, ka stāstu par cīkstoņiem Hamburgas traktierī Viktors Šklovskis esot izdomājis. Hamburgā neviens vēsturnieks, ne traktiernieks, nedz arī cirka īpašnieks neko tādu nezinot. Tiktāl par dokumentalitāti.

Atsauces:

1. Шкловский В. (1928), Гамбургский счёт. Л.: Изд во писателей в Ленинграде, 5. — 247 lpp.  [↩]
2. Matīsa Kristīne, Redovičs Agris. Dokumentāls logs uz Eiropu. Eiropas dokumentālā kino simpoziji 1977-2007, Rīga, Mansards, 2007. 9. lpp. [↩]
3. Turpat. [↩]
4. INPUT TV – gadskārtēja konference, kurā diskutē par sabiedriskās televīzijas saturu un izaicinājumiem; https://input-tv.org/about [↩]
5. Studijā VFS Films producētā Simtgades dokumentālā filma “Laika tilti” (2018), režisori Kristīne Briede un Audrius Stonis [↩]
6. Elitas Kļaviņas pilnmetrāžas dokumentālā filma “Zorjana Horobraja” (2019, „Lielais Kristaps” kā labākajai studentu filmai) [↩]
7. Matīsa Kristīne, Redovičs Agris. Dokumentāls logs uz Eiropu. Eiropas dokumentālā kino simpoziji 1977-2007, Rīga, Mansards, 2007. 16. lpp. [↩]
Foto un video: "ArtDocFest / Riga" - Uldis Cekulis, Jevgēņijs Ribalko, Arturs Hnikins un Matvejs Trušinkins

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi