Oļegs, Juris, Kventins un citi. Kannas 2019

Kannu festivāla programma “Director’s Fortnight / Quinzaine des Realisateurs” pirms 50 gadiem tika nodibināta, pateicoties šobrīd jau leģendāro franču jaunā viļņa režisoru protestiem pret festivāla pārmērīgo pievēršanos sarkanā paklāja kultam un nepietiekamu uzmanību kino kā mākslai. Šogad šajā uzmanības lokā iekļuva gan Juris Kursietis ar filmu “Oļegs”, gan Latvijā uzņemtā somu režisora Valkeapē filma “Suņi nevalkā bikses”.

Pirms piecdesmit gadiem, 1969. gada 21. maijā, Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja etiķeti mēģināja salauzt Deniss Hopers un Pīters Fonda, uz filmas Bezrūpīgais braucējs / Easy Rider pirmizrādi ierodoties Amerikas pilsoņu kara uniformās. Filma, kas saņēma balvu kā labākā debija, bet Francijā uzreiz tika aizliegta, jo kadrā tiek lietotas narkotikas, šogad tika izrādīta programmā Cannes Classics – tajā pašā, kur pagājušogad Četri balti krekli.

Kadrs no filmas "Easy Rider"(1969)

Šogad par lielāko ažiotāžu Kannās atbildīgs Kventins Tarantino. Režisors, kurš pirms divdesmit pieciem gadiem saņēma Zelta palmas zaru par filmu Lubene / Pulp Fiction, atgriezies festivālā ar filmu Reiz Holivudā / Once Upon A Time… in Hollywood – savu pirmo projektu, kas tapis jau bez nežēlastībā kritušā Holivudas mogula, producenta Hārvija Vainstīna līdzdalības.

Melnajā tirgū ielūgumus uz oficiālo Reiz Holivudā pieņemšanu Kannu pludmalē tirgoja par 2500 eiro, bet uz privāto ballīti ar Leonarda di Kaprio un Tarantino klātbūtni – par 13 500.

Ap Festivālu pili Kruazeta bulvārī jau kopš rīta drūzmējās vakara seansu biļešu tīkotāji mazliet samīcītos vakara tērpos, un uz Reiz Holivudā preses seansu tika vien izredzētie, viņpus barjeras atstājot pat tos, kas stāvējuši rindā vairāk nekā četras stundas. Pūļa sajūsmas kliedzieni nerimstas, kad Tarantino ierodas uz preses konferenci kopā ar filmas aktieriem Bredu Pitu, Leonardo di Kaprio un Margo Robiju, bet tie žurnālisti, kuriem palaimējies iekļūt nelielajā preses konferenču telpā, turp dodas palēcieniem.

Kannu mediju publika gaida Kventinu Tarantino...

Daudz mierīgāka ir pirms tam notiekošā korejiešu režisora Bona Cžun-ho (Joon-ho Bong) konference, lai gan viņa filma Parazīts ir viena no drošākajām pretendentēm uz Palmas zaru. Filma par puspagrabā, katastrofālos apstākļos mītošo, dažādiem aktieriskiem talantiem apveltīto ģimeni, kam rodas ģeniāli viltīgs plāns, kā iefiltrēties turīga biznesmeņa ģimenes apkalpojošā personāla rindās, veidota kā paralēle ar prusaku apsēstu mītni, kur, gaismu ieslēdzot, mazie kaitēkļi metas slēpties.
Viens no slavenākajiem Dienvidkorejas jaunā viļņa režisoriem uz jautājumu, vai Parazītu viņš veidojis kā veltījumu pašam sev un visām savām iepriekšējām filmām, atbild – veidojot kino, viņš seko saviem instinktiem, viņam nav kādas rokasgrāmatas vai padomu krājuma, kā, piemēram, svētie raksti priesterim. Kinorežisori varot vien sēdēt mājās un skatīties dižu režisoru darbus – Hičkoku un citus.

Kadrs no filmas "Parazīts"

Galvenās konkursa skates filmas atstāj izteikti nevienmērīgu iespaidu – tur blakus Bacurau, eksplozīvam, dekoratīvi asiņainam un pravietiskam brazīļu kino par cilvēku safari kādā nelielā ciematā (un Udo Kīru ikoniskā pārsātināta galvu mednieka lomā), ierindojušās remdenā psiholoģiskā drāma Frenkija / Frankie ar Izabellu Ipēru titullomā un profesionāli veidotu televīzijas detektīvseriālu atgādinošā Arno Deplešēna filma Roubaix, une lumière.

Daudz interesantāki atradumi gaida paralēlajās programmās – Un Certain Regard, Quinzaine des Realisateurs un Semaine de la Critique (Kritiķu nedēļā).

Piemēram, Kantemirs Balagovs, kurš ieguva plašu ievērību Venēcijas festivālā ar savu debijas filmu Теснота / Closeness (2017), šogad Un Certain Regard konkursā piedalās ar savu jaunāko darbu Maikste / Дылда tas ir pirmais mēģinājums ieskatīties Otrā Pasaules kara toksiskajās aizkulisēs turpat, krievu armijas iekšienē. Divas meitenes, bijušās artilēristes, pēc kara strādā militārā hospitālī, un viņu draudzība pārtop nežēlīgi manipulatīvā spēlē, ko uzkurina karā iegūtās fiziskās un psiholoģiskās traumas – kontūzija, neauglība, bērna zaudējums.

Kadrs no filmas "Maikste"

Sinefilu iemītās taciņas Kannās ierasti ved uz greznu savrupmāju desmit minūšu gājienā no Festivāla pils, kur atsevišķa, grezna ēka atvēlēta programmai Quinzaine des Réalisateurs / Director’s Fortnight. Tā savulaik tika izveidota, pateicoties franču jaunā viļņa režisoru protestiem pret festivālā valdošajām noskaņām – filmu atlases principiem un festivāla norises uzsvariem ar sarkano paklāju jeb zvaigžņu pozicionēšanu priekšplānā.

Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Klods Šabrols, Ēriks Romērs un Žaks Rivets pieprasīja festivāla reorganizāciju, uzstājot, ka “Kannu kinofestivāls nepievērš pietiekamu uzmanību kino medijam kā mākslas disciplīnai, konkrētāk – jaunajiem, neatkarīgajiem autoriem”[1].

Līdz ar Parīzes studentu nemieriem vispārējā situācija Francijā, tostarp arī Kannās, 1968. gada pavasarī bija nokaitēta; jaunie autori un viņu sekotāji uz veselu dienu ieņēma Kannu festivāla centrālo ēku – Festivālu pili. Protesta mītiņš tika iecerēts kā atbalsts no amata atstādinātajam Francijas Sinematēkas vadītājam Anrī Langluā ( Henri Langlois), bet drīz vien protestu apmēri un tēmu loks vairs nebija kontrolējami, tika pieprasīta jau ne vairs Kannu festivāla reorganizācija, bet tā darbības pārtraukšana. Kad pūlis iebruka Karlosa Sauras filmas seansā, režisora Romana Polanska vadītā žūrija nolēma darbu pārtraukt, un nākamajā dienā tika paziņots par festivāla slēgšanu. 1969. gadā Kannu kinofestivāls jau startēja, papildināts ar konkursa programmu Quinzaine des Réalisateurs, kurai tika atlasīts kino, kas bija “oficiālajam konkursam pārlieku radikāls, margināls vai inovatīvs”[2].

Kadrs no Bernardo Bertoluči filmas "Partneris / Partner" (1968), kas tika atlasīta pirmajam konkursam "Director's Fortnight / Quinzaine des Réalisateurs"

Piecdesmit gadus vēlāk ir grūti nosakāma atšķirība starp Quinzaine des Réalisateurs un nākamo prestižāko konkursa skati aiz galvenās – Un Certain Regard. Tomēr tieši dumpinieku izveidotajā skatē šogad startēja vairāki ar Latviju saistīti projekti – Jura Kursieša filma Oļegs un tās pašas studijas Tasse Film kopprodukcija ar Somiju – režisora J.P. Valkeapē filma Suņi nevalkā bikses / Dogs don’t Wear Pants.  

Oļega pirmizrādes apmeklējums izvēršas par īstu avantūru, kad mūsu nelielo Riga IFF un kino kritiķu grupiņu pārpratuma dēļ notur par Oļega komandai piederīgu, un kā pirmos svinīgi ieved telpās, kur jau sagatavoti dzirkstošie dzērieni. Jūtamies kā Leonardo di Kaprio filmā Noķer mani, ja vari, cenšamies izturēties nepiespiesti, balansējot uz milzu adītiem objektiem – zviļņiem. Drīz jau mums pievienojas mazliet pārsteigtā filmas komanda, top dažādu sastāvu foto uz dažādiem foniem.

Filmas centrā ir jauns puisis, viesstrādnieks, kam iecerētais peļņas brauciens uz Beļģiju izvēršas mūsdienu verdzības stāstā; Jura Kursieša jaunākais darbs nepārsteidz ar kinematogrāfisku novatoriskumu, tomēr trāpa tieši vainas apziņas nomocīto Eiropas lielvalstu kritiķu sirdīs – seko atzinīgas recenzijas vairākos vadošos Eiropas kino medijos, Screen un Hollywood Reporter Kannu speciālizdevumos. Oļegam, kuru atveido harizmatiskais lietuviešu aktieris Valentīns Novopoļskis, jūt līdzi visi, viņa saspēle ar neirotisko varmāku Andžeju, strādnieku nolīdzēju (Dāvids Ogrodņiks), ir viens no filmas lielākajiem trumpjiem. Pēc filmas Juris Kursietis un aktieri piemin improvizāciju kā būtisku atslēgu aktierspēlē, kas ļāva panākt spontanitātes efektu.

Būtiski sistēmiskāku pieeju filmēšanas procesam intervijā uzsver somu režisors J.P.Valkeapē, kura filma Suņi nevalkā bikses arī tapusi partnerībā ar filmu studiju Tasse Film un pilnībā uzņemta Latvijā. Valkeapē ļoti atzinīgi atsaucas uz darbu ar latviešu komandu un izvērsti stāsta par filmas izpētes posmu – sadomazohistu pasaules iepazīšanu (lai gan filmas nosaukums var būt maldinošs, tā nav bērnu filma).

Kadrs no filmas "Suņi nevalkā bikses"

Valkeapē abas iepriekšējās filmas Viesis / Visitor (2008) un Viņi ir izglābušies / They Have Escaped (2014) ir pazīstamas latviešu skatītājam – pirmā tika izrādīta kinoforuma Arsenāls konkursa skatē, otrā – Riga IFF ziemeļvalstu kino programmā Nordic Highlights. Viņa kino būtiski elementi ir atsvešinātība un nežēlība, kas apvienojumā ar izteiksmīgu un nekonvencionālu estētiku Valkeapē ierindo starp interesantākajiem mūsdienu somu autorkino režisoriem.
Filma Suņi nevalkā bikses būs izaicinājums kinoteātru repertuāru veidotājiem – tas ir stāsts par vīrieti, kurš ar sievas nāvi cenšas samierināties, iepazīstot savas sāpju un izturības robežas sado-mazo sesijās. Tomēr ne jau par kinoteātru ieņēmumiem ir domājis Venēcijas un nu jau arī Kannu festivāla mīlulis Valkeapē, pieaicinot filmas galvenajā lomā Pekku Strangu, filmas Tom of Finland zvaigzni, un masu skatos – Rīgas S&M komūnas dalībniekus.

Filmas "Suņi nevalkā bikses" pirmizrādes viesi

Kannu leģendai joprojām ir spēcīga aura, kā uz kino Meku te ikgadējā svētceļojumā straumēm ierodas tie, kas kino veido, kas to tirgo, kas analizē un patērē. Kino tirgus Marché du Film svin jau 60. jubileju, pulcējot ap divpadsmit tūkstošiem kino industrijas spēlētāju. Tomēr lielākie kino biznesa uzsvari lēnām pārceļo uz Toronto festivālu,

Amerikas kino tirdzniecības aģenti sāk rūpīgāk izsvērt, vai brauciens uz Franču Rivjēru atmaksāsies,

un prestižais kino izdevums Screen jau pirmajā atvērumā runā par to, vai pirmizrāde Kannās tiešām ir tik būtisks ieguvums. Takaši Mikes (Takashi Miike) filmas Pirmā mīla / Hatsukoi producents Džeremijs Tomass pēc dalības šāgada Quinzaine des Réalisateurs uzskata, ka jebkurš no Kannu sarkanajiem paklājiem ir būtisks ieguvums filmas atpazīstamībai, savukārt citi viedokļi liecina, ka filmas komandas gājienam pa sarkano paklāju ir nozīme tikai tad, ja tajā piedalās starptautiski plaši atpazīstami kino aktieri. Filmas dalība Kannās lielā mērā gulstas uz tirdzniecības aģentu budžetu – festivāls vairumā gadījumu sedz uzturēšanās izmaksas tikai režisoram un diviem aktieriem, nodrošina auto, preses konferenci un fotosesiju.

Kino producēšanā ienākot lielajām kompānijām Amazon studios un Netflix, visticamāk, kaut kas būtiski mainīsies arī kino festivālu hierarhijā, bet, kamēr vēl pārmaiņas tikai jūtamas gaisā, Kruazeta bulvāris ir vieta, kurp maija vidū doties visiem kino skartajiem.

Atsauces:

1. De Valck, Marijke (2007). Film Festivals - From European Geopolitics to Global Cinephilia [↩]
2. Kim, Soyoung (1998). Cine-mania’ or Cinephilia: Film Festivals and the Identity Question. UTS Review, vol. 4, no.2, p.177. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi