“Nordic Highlights” izgaismo atšķirības

Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros jau tradicionāli tiek demonstrēta filmu programma “Ziemeļu gaismas / Nordic Highlights”, kuras atklāšana tieši šodien, 18. oktobrī, bet šogad arī konkursa programmā gandrīz puse filmu nāk no Ziemeļvalstīm – no reģiona, kura filmas Latvijā skatītāji jau sen mīl.

Kadrs no Tomasa Vinterberga filmas "Komūna" (2016)

Pirms divdesmit viena gada dāņi pieteica karu klasiskajai kino stāstniecībai, pasludinot jaunus kino likumus un pasaules kārtību - manifestu Dogma ‘95. Larss fon Trīrs ar Šķeļot viļņus / Breaking the Waves (1996) un Idiotiem / Idioterne (1998), Tomass Vinterbergs ar Svinībām / Festen (1998) bija kā vitamīnu injekcija - tās bija atmodinošas, enerģijas pilnas un neērtas filmas.

Karls Teodors Dreijers droši vien līksmē māja no mākoņu maliņas, jo par dāņu kino atkal runāja.

Tomēr jebkurš manifests vienlaikus ir arī ierobežojums, Dogmas laikmets pagāja, atstājis vērtīgus domu nospiedumus gan kino veidotāju, gan kino skatītāju apziņā un radījis labvēlīgu augsni šo režisoru turpmāko darbu radošajai brīvībai.

Pirms vienpadsmit gadiem Rīgas Ziemeļvalstu filmu dienās tika izrādīta Tomasa Vinterberga Dārgā Vendija / Dear Wendy (2004) un Larsa fon Trīra Manderleja / Manderlay (2005), notika Pētera Šepelerna vadītā lekcija Dāņu Dogmai – 10. Trīra Dogvila / Dogville (2003), arī Manderleja un Dārgā Vendija it kā iezīmēja noteikta posma beigas, to robežšķautni, kad stilistiskie paņēmieni – nosacītība un drosmīga režijas koncepcija – izmantoti, domājot arī par skatītāju. Lai gan joprojām neciešamas kinoskatītāja emocionālā komforta izpratnē, šīs tomēr bija elegantas un estētiskas filmas, loģisks solis, lai kāpinātu plašas auditorijas interesi.

Kadrs no Larsa fon Trīra filmas "Dogvila" (2003)

Šobrīd fon Trīrs veido filmas, kas joprojām liek aizrauties elpai, pārsteidz ar nekaunību un pienaglo skatītāju pie krēsla, nebaidoties skart tematus, par kuriem sabiedrībā neklājas runāt, tomēr tie sen jau vairs nav eksperimenti. Larss fon Trīrs ir zīmols. Melanholija / Melancholia (2011) sajūsmināja reklāmas aģentūru darbiniekus un glancēto žurnālu šķirstītājas, jo – skaisti, līdz asinīm.

Tomass Vinterbergs pēc Dārgās Vendijas negaidīti iegrima zināmā nacionālā sentimentā - un tapa Submarino (2010), spēcīga, reālistiska filma, kas bija gaismas gadu attālumā no absolūti nosacītā Vendijas paviljona vesterna. Sekoja Medības / Jagten (2012), Vinterberga un Mikelsena dubultuzvara, kas nodemonstrēja abu virtuozitāti niansēta, mokoša psiholoģiskā zirnekļtīkla veidošanā.

2016. gads Vinterberga fanus pārsteidza vēlreiz – Berlīnes kinofestivālā pirmizrādītā Komūna / Kollektivet veiksmīgi iekļaujas reģiona kino tradīcijas kopainā, kam bieži pamatā spēcīgs dramaturģiskais materiāls, vai tas būtu Ibsens, vai citi klasiķi. Viena darbības telpa, nemainīgas darbojošās personas, un skrupulozs sociuma uzvedības likumu pētījums. Iespējams, šis ir veltījums Svinībām, kurās pirmoreiz redzējām Komūnas galvenās lomas atveidotāju Trīnu Dīrholmu, vienu no dāņu vadošajām dramatiskajām aktrisēm.

Kadrs no filmas "Komūna"

Dāņu kino nebūtu piedzīvojis tik strauju lēcienu attīstībā, ja ne Dogma 95 un dāņu režisori, kas to aizsāka. Turklāt milzu ažiotāža un publicitāte, kas pavada ikkatru Trīra filmu, sniedza milzu ieguldījumu ne tikai viņa studijas Zentropa un dāņu kinoindustrijas, bet arī visas Dānijas tēla veidošanā.

1909. gadā dibinātā studija Nordisk, mēmā kino dīva Asta Nīlsena un Karls Teodors Dreijers, kopā ņemot, nav paveikuši to, ko Trīra izkalkulētais huligānisms.

Tomēr, nenoliedzami, spēcīgās kinondustrijas tradīcijas ir devušas savu ieguldījumu – nodrošinājušas procesa nepārtrauktību, tāpēc katrā desmitgadē varam minēt lieliskus dāņu režisorus, un vairāki no viņiem pārstāvēti arīdzan Riga IFF programmā.

Divreiz par eitanāziju

Larsa fon Trīra priekštecis, izcilais Bille Augusts, tāpat kā jaunais, daudzsološais Samanū Akeke Salstrēms ir vēl vienā, neparastā veidā apliecinājuši Dānijas kinoindustrijas potenciālu un sabiedrības atvērtību neērtām tēmām. Ziemeļu gaismu programmā redzēsim divas dāņu filmas, kas veltītas cilvēka aiziešanai no dzīves kā apzinātai izvēlei - eitanāzijai. Un - cik dažādi ir šie režisori, tik dažādas arī filmas.

Billes Augusta Klusā sirds cieņpilni nes zīmogu From Palme d’Or and Academy Awards winning director un piepilda visas skatītāja gaidas - kā maigā cimdā ietvertam, noklausīties, noskatīties, piedalīties stāstījumā par ģimenes zaudējumu, par kopēju zaudējumu, par to laikposmu, kurā tuviniekiem šķiet pretdabiska un nepieņemama kāda izvēle apsteigt smagas slimības dabisko gaitu. Gita Nērbī, Paprika Stēna, Pilu Asbeks, Jenss Albinus ir aktieri, kurus redzam turpat katrā lielākajā dāņu filmā, - spēcīga komanda, kam pa spēkam saglabāt potenciāli sentimentālajā stāstā dažādas emocionālās nokrāsas.

Kadrs no filmas "Klusā sirds"

Salstrēma Tavās rokās ir jau citādāks, jaunās paaudzes dāņu kino, kura tonalitāte, estētika, dramaturģija un arī aktieru izvēle ir kā jauneklīga vēsma Ziemeļvalstu klasiskā kino kopainā, ko mēdz vajāt smagnējums un tāda kā nolemtība – apņemšanās

melni pajokot, iedzert, paraudāt, un vēl izkauties gumijas zābakos pie šķūņa, pa ceļam ar motorzāģi nozāģējot dzimtas egli (pavisam īstas, eksistējošas filmas epizode, kurai diemžēl nevaru atsaukt atmiņā nosaukumu).

Tavās rokās nelieto grotesku kā izteiksmes līdzekli, šai filmai pat piemīt zināms askētisms kā vides tēlojumā, tā arī emocionāli. Harismātiskie Lisa Karhelda un Peters Plauborgs, lai gan tēlojuši jau virknē dažādu filmu (tostarp arī Rīgā izrādītajā zviedru Viesnīcā ar Alīsiju Vīkanderi galvenajā lomā un jau minētajā Vinterberga Submarino), pieskaitāmi pie jaunām sejām un ir brīvi no aktieriskā ampluā rāmja, kas nelielajā Ziemeļvalstu aktieru saimē ir būtisks apgrūtinājums (to varam attiecināt gan uz Papriku Stēnu, gan Trīnu Dīrholmu un Jensu Albinusu).

Kadrs no filmas "Tavās rokās"

Producēšanas spēks

Dānijas kino industrijas spēks nav skatāms atrauti no kino producēšanas. Tāpat būtiska ir gan uz kino izglītība, gan iespēja praktizēties aktīvās studijās, piemēram jau pirms 110 gadiem (!) dibinātajā, vecākajā līdz šim aktīvā kino kompānijā Nordisk Film, kuras logo - leduslāci uz zemeslodes - atpazīst turpat visa pasaulē.

Vai, teiksim, Larsa fon Trīra un Pētera Albeka Jensena 1992. gadā dibinātajā Zentropā, kas kļuvusi par kino meku, kurp rīko ekskursijas, un par tās režisoriem Kopenhāgenas universitātes mācībspēki mēdz ar lepnumu stāstīt - tie ir mūsu studenti!

Viena no pamanāmākajām jaunākās paaudzes producentēm Katja Adomeita pēc sešu darba gadu pieredzes Zentropā dibināja pati savu kompāniju Adomeit Film, izvēloties veidot kopīgus projektus ar jauniem režisoriem no visas pasaules. Tās ir gan dokumentālās, gan spēlfilmas, un arīdzan jaunpienācējs kino žanros - hibrīdfilmas. Riga IFF jau izrādīta Katjas producētā filma Ziloņa smagumā, kas sanēma jauniešu žūrijas balvu. Šā gada sākumā Gēteborgas kinofestivāla jauno Ziemeļvalstu filmu prezentācijās Katja Adomeita pieteica filmu Vilks un aitas - izteiksmīgu, sirsnīgu un atklātu, pat teiksmainu afgāņu ciemata dzīves notikumu vērojumu. Kopā ar Katju uz skatuves iznāca arī režisore Šarbanū Sadata, kas ir aizsākusi pavisam jaunu ēru savas valsts kino vēsturē - viņa ir pirmā Afganistānas režisore-sieviete (esmu gan pārliecināta, ka filma Vilks un aitas tiktu pamanīta arī bez šī aspekta).

Kadrs no filmas "Vilks un aitas"

Tāda, lūk, Riga IFF programmā izskatās Dānija - valsts ar spēcīgām kinotradīcijām, drosmīgiem režisoriem, talantīgiem aktieriem, bezkompromisa pieeju tēmu izvēlē un atvērtību sadarbībai ar mazattīstītiem kino reģioniem.

Īsti norvēģu brāļi

Deviņdesmito gadu vidus bija nozīmīgs arī norvēģu kinematogrāfijai – tās stāsti bija kļuvuši universālāki un tika pamanīti starptautiskā vidē. Režisora Ērika Šollbjerga Bezmiegs / Insomnia (1997) startēja Kannu kinofestivālā un aizsāka pavisam jaunu Ziemeļvalstu kino žanru Nordic Noir, par kura veiksmes stāstu literatūrā un kino plašāk runājām pagājušā gada festivālā. Šogad Riga IFF konkursa programmā Norvēģijas pieteikums Oskaram, Šollbjerga jaunākā filma Piromāns – tīrasiņu Nordic Noir sekotājs, bet jau laikmetīgāks, bez sabiezināti drūmā kolorīta.

Kadrs no filmas "Piromāns"

Līdztekus Šollbjergam konkursā vēl viena deviņdesmito gadu kino veidotāja - Ašlava Holma, kuras Cool and Crazy (2001), dokumentāla road movie par cienījama vecuma vīru kori, kuri dodas koncerttūrē uz Krieviju, izpelnījās plašu ievērību. Spēcīga un asprātīga dokumentālās filmas koncepcija ir šīs režisores rokraksts, un šoruden Rīgā redzēsim viņas filmu Brāļi, aizkustinošu un personīgu darbu – Holmas dēlu, Lūkasa un Marka ikdienas vērojumu astoņu gadu garumā. Ričarda Linkleitera konceptuāli tik radniecīgā spēlfilma Puikas gadi / Boyhood (2014) noteikti sagatavoja labvēlīgu augsni šādam sarežģītam projektam. Brāļi ienes neviltotus īstenības mirkļus kinozālēs, kur notiek nemitīga mānīšanās - izdomāti sižeti, izdomāti tēli, izdomāti “dokumentālo” filmu varoņi.

Kadrs no filmas "Brāļi"

Paradoksāli, ka īsti šķiet arī Halkauta Mustafas filmas El Clasico varoņi - arīdzan brāļi. Līdzīgi kā dāņu Vilka un aitu gadījumā, īsteni norvēģisko šajā filmā neatrast - Irākas tējnīcas saimnieki sarunājas tīrā kurdu valodā un cenšas stāties pretī gadsimtiem senām Austrumu precību kultūras tradīcijām. El Clasico ir Norvēģijas filma, un nupat kā ieguvusi divas Amandas - nacionālās kino balvas - par labāko skaņu celiņu un skatītāju balvu, kas, iespējams, ir pats nozīmīgākais apbalvojums šī projekta kontekstā. Halkautu Mustafu satiksim arī Rīgā, 18. oktobrī, kad ar El Clasico atklāsim Ziemeļu gaismu programmu.

Kadrs no filmas "El clasico"

Zviedri un somi, čigāni un bokseri

Arī Zviedrija neiztiek bez dažādo kultūru pretnostatījuma, un šoreiz tas ir kas negaidīts - Zviedrijas romi (čigāni), kas dzīvo savā, savrupā kopienā, dodas ceļojumā pāri valstij, apskatot sirreālus vides objektus - piemēram, gigantisku siera nazi pļavas vidū. Melnbaltā, nesteidzīgā filma Atkritumu helikopters tikpat labi ierakstītos arī neatkarīgā amerikāņu kino ainavā. Operatora uzmanība pret detaļām un kadra kompozīciju ir vērā ņemama, un scenāristam bijuši pāris jautri mēneši, strādājot pie skopajiem, bet ietilpīgajiem dialogiem.

Kadrs no filmas "Atkritumu helikopters"

Kā atsvars šim stilizētajam kārumam – Hannas Skēldas Vecmamma, kas dejo uz galda. Ja būtu jāizvēlas viena Ziemeļvalstu filma, kura apvieno visus elementus, ko piedēvējam šī reģiona kinomākslai, Vecmamma izvirzītos uzvarētājos bez mazākās šaubu atblāzmas. Kas nav mazsvarīgi - šajā filmā lielāko smagumu iznes izcilas leļļu animācijas epizodes. Un tāpat ne mazāk svarīgi - šī ir režisores sievietes filma. Svarīgi ne tādēļ, ka tā vēsta par vardarbību pret jaunu meiteni, sievieti, bērnu, bet tādēļ ka vēstījuma maniere ir saglabāta pustoņos, Purvītī. Pat traģiskākie mirkļi, pateicoties animācijas nosacītībai, saglabā skumju smaidu.

Kadrs no filmas "Vecmamma, kas dejo uz galda"

Somijas kino arīdzan veiksmīgi būvē valsts starptautisko tēlu, bet lietojot pavisam citus instrumentus. Ezera pasakas - skaista un profesionālu meistarību demonstrējoša dabas filma, uz kuru droši doties arī kopā ar visjaunākajiem, nesteidzīgi ieved skatītāju somu mitoloģijas pasaulē, veidojot divus, paralēlus stāsta līmeņus - to, ko redzam uz ekrāna, un to, ko izstāsta aizkadra balss.

Kadrs no filmas "Ezera pasakas"

Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē ir dubultuzvara - boksa čempions Olli Meki savulaik saliedēja visu Somijas sabiedrību, savukārt režisors Juho Kuosmanens ar savu debiju pilnmetrāžā ieguva galveno balvu Kannu konkursā Quinzaine des Réalisateurs, atstājot aiz sevis Kirilu Serebreņņikovu ar Mācekli un Alehandro Hodorovski ar Poesia Sin Fin. Filma par Olli Meki ar monohromo attēlu, lieliskajiem tipāžiem, lauku svinībām un aizkustinošo mīlas stāstu ir īsts retro. Filmai izdevies atbrīvoties arī no pāris klišejām, kas mēdz vajāt somu kino - reizēm vulgāra komiskuma un viegli manierīga drūmuma.

Kadrs no filmas "Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē"

Īpatņi uz salas

Komiskais apvienojumā ar drūmo saistās ne tikai ar somu kino - šo īpašību apvienojums ir pamatā islandiešu kino veiksmei, jo uz salas var bez raizēm apcerēt savu dīvainību, nebaidoties par svešu kultūru ietekmēm. Dagurs Kari, redzamākais Islandes jaunās paaudzes festivālu jeb ne-meinstrīma kinorežisors, veido filmu sēriju, kuru centrā ir vīrietis-savdabis. Albīns Noa / Noi albinoi (2003), Tumšais zirdziņš / Voksne mennesker (2005), Labā sirds / The Good Heart (2009), un nu – Fusi. Dagura Kari filmām ir savs, stabils skatītāju loks, kas, protams, liecina par noturību - un sola arī turpinājumu.

Kadrs no filmas "Fusi"

Vēl viens islandiešu īpatņu novērotājs, filmas Par zirgiem un cilvēkiem / Hross i oss (2013) režisors Benedikts Erlingsons sagādājis uzskates materiālu kinoskolām. Ja uzskatāt, ka dokumentālais kino bez teksta, veidots tikai no arhīvu hronikām, nevar būt stāstošs, Izrāžu izrāde bez pūlēm pierādīs pretējo. Filmas komanda ne tikai apliecina savu meistarību režijā un montāžā - to veidojot, izmantotas cirka hronikas, kas ir karsts kartupelis ne tikai Latvijas sabiedrībā. Bet - filma ir bez teksta, interpretācija paliek skatītāja ziņā, kaut gan režisora pozīciju varam nojaust. Tieši tik lielā mērā, lai tā nekļūtu moralizējoša.

Kadrs no filmas "Izrāžu izrāde"

Šaubos, vai varam runāt par Ziemeļvalstu kino homogenitāti – tas būtu nekorekti attiecībā pret valstīm ar tik dažādu kino industrijas attīstības vēsturi un tempu, un nesaudzīgi attiecībā pret šo filmu veidotājiem. Tomēr, skatoties šīs filmas, ir nepārprotami skaidrs, kādu reģionu tās pārstāv. Pretruna, kas nemaz nav pretruna - tās ir atšķirīgas cita no citas, un vienlaikus radniecīgas, pretstatā Balkānu vai Latīņamerikas kino. Turklāt šobrīd notiek izteiktas pārmaiņas Ziemeļvalstu kino kopainā, ko iezīmē, piemēram, Šarbanū Sadatas un Halkauta Mustafas filmas. Reģions, kura savdabība veidojusies vēsturiski un lielākoties kopienu noslēgtības dēļ, mainās strauji.

 Ziemeļvalstu filmas Riga IFF programmā
(hronoloģiski pēc pirmā seansa):

Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē / Hymyilevä mies
15.10. pl. 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle
20.10. pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle

Vilks un aitas / Wolf and Sheep
16.10. pl. 14:00 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
19.10. pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle

Vecmamma, kas dejo uz galda / Granny’s Dancing on the Table
17.10. pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle
21.10. pl. 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle

Piromāns / Pyromanen
17.10. pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
19.10. pl. 21:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle

Brāļi / Brodre
18.10. pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle
22.10. pl. 13:30 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle

Izrāžu izrāde / The Show of Shows
18.10. pl. 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle
21.10. pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle

El Clásico
18.10. pl. 19:00 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
22.10. pl. 18:30 kinoteātris K.Suns

Atkritumu helikopters / Sophelikoptern
18.10. pl. 21:00 kinoteātris K.Suns
23.10. pl. 18:30 kinoteātris K.Suns

Komūna / Kollektivet
18.10. pl. 21:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
23.10. pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle

Tavās rokās / I dine hænder
19.10. pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
22.10. pl. 21:00 kinoteātris K.Suns

Ezera pasakas / Järven tarina
20.10. pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle
23.10. pl. 14:00 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle

Māte / Ema
20.10. pl. 21:00 kinoteātris K.Suns

Fusi / Fúsi
21.10. pl. 16:30 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle
23.10. pl. 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazā zāle

Klusā sirds / Stille hjerte
22.10. pl. 14:00 kinoteātra Splendid Palace Lielā zāle

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi