Nākotne ir analoga. Dizaina filmu festivāls

Analogais dzīvesveids, ilgtspējība un retro-futūrisms ir tēmas, kas iedvesmo uz alternatīvu mūsu pārdigitalizētajai ikdienai. Trīs nākamās nedēļas nogales, no 31. jūlija līdz 15. augustam, Kuldīgā gaidāmas sešas Latvijas pirmizrādes dokumentālajām filmām, kas iekļautas Dizaina filmu festivāla programmā.

Nu jau gandrīz netaktiski kļuvis atsaukties uz dīvaini aizvadītajiem pandēmijas mēnešiem, kuros saskarsme ar ārpasauli pārsvarā realizējās caur pirkstu galiem un pārgurušām acīm, tomēr gribas uzgavilēt šim priecīgajam atgadījumam – iespējai atkal rakstīt par festivālu, kas notiks oflainā. Un atkal dalīt vienu un to pašu fizisko telpu ar kino un dizainu mīlošiem svešiniekiem, šoreiz Kuldīgas pilsētas dārza āra kinoteātrī Goldingen Knight Cinema. No šīs atsauces izvairīties ir neiespējami arī tāpēc, ka astotā Dizaina filmu festivāla uzmanības centrā ir analogais dzīvesveids, ilgtspējība un retro-futūrisms – tēmas, kas iedvesmo uz alternatīvu mūsu pārdigitalizētajai ikdienai.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka viena no pirmajām, kas lietojusi retro-futūrisma jēdzienu, ir kinokritiķe Polīna Keila, 1985. gadā tā raksturojot tikko iznākušās Terija Giljamsa filmas Brazīlija / Brazil estētiku, kurā manifestētas pagātnes vīzijas par nākotni. Saspēle ar pagātnes un nākotnes idejām aktualizējas arī Dizaina filmu festivālā, taču, atšķirībā no Brazīlijas, festivāla filmās distopisku satīru aizstāj cerīgi vizionāru kinoportreti.

Varētu pat teikt, ka festivāla programma veido selektīvu ideju vēsturi, jo katra filma laika līnijā atzīmē vairākus zīmīgus pieturas punktus mākslas, dizaina un ekoloģijas atklājumu attīstībā, sākot ar pagājušā gadsimta 40. gadiem, kad tika izgudrots polaroīds, līdz mūsdienām, kur daudzus miljardus vērtās modes industrijas skaistuma standartus izaicina pirmā profesionālā modele ar Dauna sindromu.

Kā sviežas, Dok?

Festivāls tiks atklāts ar vācu režisora Jena Moirera sešus gadus loloto filmu Neiespējamais projekts / An Impossible Project (2020) jeb kinodarbu tiem, kam patīk grauzdēta kafija, vecas grāmatas, vinila plates, Moleskine plānotāji un, protams, analogā fotogrāfija. 2008. gadā, kad tiek prezentēts pirmais aifons, uzņēmums Polaroid pārtrauc savas pēdējās rūpnīcas darbu, taču kāds dulls austriešu zinātnieks, vārdā Florians Kapss, domubiedru starpā saukts par Doku (viņa akadēmiskā specialitāte ir zirnekļa acs muskulatūra!), šo ražotni nopērk ar mērķi augšāmcelt izzūdošo mediju.

Top jauna nodaļa acumirklīgās, analogās fotomākslas vēsturē ar Doku tās priekšgalā, taču mūsdienu Dona Kihota nepiekāpīgais ideālisms nav pietiekams, lai ilgstoši šādu biznesu uzturētu, un viņš piedzīvo līdzīgu likteni kā savulaik Stīvs Džobss, būdams spiests pamest savu uzņēmumu. Tomēr Doks ir tīrradnis un neizsmeļams ideju ģenerators, kam vienmēr ir jauni plāni. Filmas izskaņā viņš negaidīti dodas savam ienaidniekam taisni rīklē, nonākdams Silīcija ielejā, kur tehnoloģiju milžiem uzdod šķelmīgu jautājumu – pēc kā smaržo Facebook?

Kadrs no filmas "An Impossible Project" (2020)

Neiespējamais projekts ir kā silts apskāviens, kas atgādina – digitālā pasaule spēj kutināt divus jutekļus, bet analogā – visus piecus, jo to var ne vien saklausīt un ieraudzīt, bet arī pataustīt, paostīt un nolaizīt. Jāsaka, ka filmas veidotāji pašu izvirzītos ideālus iztur līdz galam – kinodarbs filmēts ar 35mm ARRI kameru, savukārt skaņu celiņu veido vinila platē tieši ierakstīts dzīvs orķestra priekšnesums.

„Nemāci man, kā būt nostalģiskam!”

Ar šādu izsaucienu kāds interneta recenzents komentējis filmu Kasete: dokumentālais miksteips / Cassette: A Documentary Mixtape (2016), kas turpina analogā un digitālā tēmu, kavējoties pie kompaktās audiokasetes izgudrojuma un veltot tai gluži vai mīlestības vēstuli. Te nav nekā nejauša, jo tieši kompaktkasete ir tas medijs, kurš savulaik daudzus mudinājis atzīties jūtās, vai nu kautrīgi dāvinot visu nakti gatavotus miksteipus, vai pa pastu sūtot emocionālas balss ziņas.

Ironiskā kārtā vienīgais filmas varonis, kuru nemoka nepārvarama mīlestība pret magnētiskās lentes ieraksta nesēju (kas, starp citu, bēdīgi slavens ar savu irstošo kvalitāti),  ir pats kasetes izgudrotājs Lū Otenss. “Es esmu vairāk ieinteresēts nākotnē, nevis pagātnē,” gandrīz simt gadus vecais kungs vairākkārt atkārto, pretojoties režisora Zaka Teilora iecerētajam nostalģiskajam naratīvam. Kasetes norieta antagonistu tā arī neizdodas identificēt, jo Otenss ir tikpat līdzatbildīgs arī nākamās paaudzes izgudrojuma – kompaktdiska – izveidē, kuru skeptiķi kritizē tā kristāliski bezpersoniskās (citiem vārdiem, kvalitatīvās) skaņas dēļ. Kopš filmas iznākšanas (pirms četriem gadiem) mūzikas kolekcionēšanas un izplatīšanas paradumi apmetuši jau nākamo kūleni, gandrīz pilnībā pārorientējoties uz straumēšanas platformām, taču

diskusijas aktualitāti tas tikai pastiprina un kasete turpina spītīgi pastāvēt.

Pieņemsim, ka miksteipa vārds filmas nosaukumā daļēji attaisno fragmentēto tēmas risinājumu un aicina montāžas trūkumus uztvert kā panciski pašdarbniecisku žestu. Viegla un piemīlīga filma, gluži kā ar roku zīmēts kasetes vāciņš.

Planēta Zeme Nr. 2

Otrs festivāla hedlaineris ir dokumentālista Meta Volfa kinodarbs Kosmosa kuģis Zeme / Spaceship Earth (2020), kas pirmizrādi piedzīvoja Sandensas kinofestivālā un ierindojies šogad visvairāk gaidīto dokumentālo filmu sarakstā.

1991. gada 26. septembrī astoņi hipiju zinātnieki, tērpušies kosmonautu kostīmos, svinīgi izolējas milzīgā, pašpietiekamā vivārijā – stikla piramīdā Arizonas tuksneša vidū, kur pavada nākamos divus gadus. Tā ir avangarda teātra mākslinieku grupa ar noslieci uz kulta psiholoģiju, un viņus sponsorējis vietējais naftas barons. Projekts tiek nodēvēts par Biosfēru 2, eksperiments iecerēts kā Zemes ekosistēmas simulācija – proti, ekoloģiskas katastrofas gadījumā identiska būve, piepildīta ar augu un dzīvnieku izlasi, ļautu cilvēkam kolonizēt Marsu, kļūstot par pēdējo Zemes patvērumu jeb Noasa šķirstu visumā. (Mūsdienu aktualitāšu gaismā nevar neievērot kādu liekulīgu momentu – visi astoņi planētas pēdējie iedzīvotāji ir baltādaini…)

Kadrs no filmas "Spaceship Earth" (2020)

Sižets atgādina ainas no filmas Klusa skriešana / Silent Running (1972, rež. Duglass Trambals), kur Brūsa Derna atveidotais botāniķis kosmosa kuģī mākslīgi uztur Zemes floru, glābjot to no izmiršanas. Asociācija ir ļoti precīza – ekscentriskais notikums, kas kaut kādu iemeslu dēļ padzisis no Rietumu pasaules kolektīvās atmiņas, izklausās pēc zinātniskās fantastikas, kaut gan ir pilnīgi reāls. Deviņdesmitajos gados šis eksperiments gan pavīdēja populārajā kultūrā – Paulijs Šors ir uzņēmis komēdiju Biodoms / Bio-Dome (1996).

Mediju uzmanība notikumam piedēvēja drīzāk izklaidējoša realitātes šova auru, nevis nopietna zinātnes atklājuma statusu, tomēr Biosfēra 2 bija viena no pirmajām kustībām, kas pievērsa sabiedrības uzmanību globālajai klimata krīzei. Volfs gan diplomātiski izlavierē no kritiska vērtējuma paušanas un vairākus neērtus jautājumus mīļā miera labad izvēlas noklusēt, taču viens ir skaidrs – nelāgais eksperimenta iznākums ir distopiska nākotnes projekcija Zemei Nr. 1.

Svētais mākslas moceklis

Kriss Bērdens – mākslinieka portrets / Burden (2016) ir viena no tām mākslai veltītajām filmām, ar kuru tipiska sastapšanās varētu notikt klusā un vēsā izstāžu zālē. Jā, tas ir piezemēti konvencionāls kino, taču reizē nepārprotami godīgs veltījums, kura centrā pirmkārt ir mākslinieks, un tikai pēc tam – sarežģītais, neirotiskais cilvēks aiz šī tēla.

Septiņdesmitajos gados Kriss Bērdens (1946-2015) mākslas vidē uzaust kā pretrunīgs un skandalozs performanču autors, kurš nereti pakļauj sevi sāpēm un briesmām. Jau savā maģistra darbā viņš piecas dienas pavada ieslodzīts universitātes skapītī (nākamajiem studentiem tiek piekodināts – vienalga, ko jūs izvēlaties par sava diplomdarba tēmu, ieguldiet tajā vismaz tikpat daudz enerģijas!), bet drīz pēc tam lūdz draugam sev iešaut kreisajā rokā, aiz plaukstām pienaglo sevi pie iedarbinātas mašīnas jumta un saņem gūstā kādas televīzijas studiju, lai ēterā pārraidītu savu vēstījumu.

Kadrs no filmas "Burden" (2016)

Starp citu, vienā no Čikāgas performancēm 1975. gadā, kurā mākslinieks divas diennaktis nekustīgi pavada, guļot uz Laikmetīgās mākslas muzeja grīdas, klāt bijis arī kinokritiķis Rodžers Īberts, kurš pat trīsdesmit gadus pēc tam mēdz uz šo notikumu atsaukties, kavējoties pie savādā valdzinājuma un intrigas, ar kādu Bērdens apbūris savas mākslas pieredzētājus.

Runā, ka Deivids Bovijs viņam veltījis dziesmu Joe the Lion, Bērdena iedvesmoto ļaužu vidū ir arī Marina Abramoviča.

Savukārt briedumā filmētais Bērdens ir jau pavisam cits tēls, kuram ar jaunības dienu provokatoru ir maz kopīga. Ir skaidri jūtams, ka filma montēta, Bērdenam vēl dzīvam esot, jo viņa personības atveidam piemīt nepārvarama tagadnes izteiksme. Savukārt nāve ir vien negaidīts pielikums filmas izskaņā, kas nenomāc viņa ideju klātbūtni laikmetīgās mākslas ainavā.

Modes revolucionāri

No mākslas līdz modei – režisore Džeina Magnusone, kas iepriekš vairākos dokumentālos projektos pētījusi Ingmaru Bergmanu, šogad prezentē filmu Modele Medija / Maddy the Model (2020) par Madlēnas Stjuartes un viņas mammas misiju padarīt modes pasauli iekļaujošāku un dažādiem skaistuma standartiem atvērtāku. Pasaulslavenā Medija ir pirmā profesionālā modele ar Dauna sindromu, un dokumentālistu komanda četrus gadus seko viņas karjeras attīstībai, dodoties līdzi visapkārt pasaulei un kļūstot par lieciniekiem tam, kā meitenes dzīvesprieks un ticība labajam gluži vai satricina industriju.

Kadrs no filmas "Maddy the Model" (2020)

Savukārt festivāla noslēgumā pirmizrādi piedzīvos filma Martēns Maržela – viņa paša vārdiem / Martin Margiela: In His Own Words (2019). “Es nevēlos būt slavenība; anonimitāte man ir ļoti svarīga,” ievadā dzirdam beļģiešu modes dizainera samtaino balsi, un režisoram Raineram Holzemeram nekas cits neatliek – viņam jāatrod veids, kā realizēt filmu par leģendāro modes karali, respektējot viņa vēlmi palikt aizkadrā.

Risinājums ir vienkāršs un valdzinošs – Maržela skatītāju burtiski paņem aiz rokas un izved cauri sava modes nama veiksmes stāstam. Kadrā runā viņa rokas, žesti pauž intelektu, nosvērtību un mīlestību pret detaļām. Dizainers pārcilā savas bērnības skices un lelles, uzpoš tērpus uz manekeniem – tieši mikrodarbības veicina intimitāti starp filmas varoni un skatītāju. Šī ir tā reize, kad ierobežojumi režisoru izprovocē uz radošumu, un nolemju, ka turpmāk filmās par māksliniekiem vēlos redzēt vairāk roku un mazāk statisku intervējamo seju.

No sava modes nama Maržela aiziet brīdī, kad neiztur strauji mainīgās interneta realitātes radīto spriedzi. Ir 2008. gads – tas pats robežbrīdis, kad bankrotē polaroīds un dzimst Neiespējamais projekts.

Festivāla filmu hronoloģija apmet elegantu loku un sāk savu stāstu no gala.

Klātbūtne ir analoga pieredze, un tā jāizmanto. Ieeja festivālā šogad ir bez maksas, vairāk par programmu var uzzināt kinoteātra Kino Bize mājaslapā vai festivāla Facebook lapā.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi