Melnās novembra naktis Tallinā

Tallinas starptautiskā kinofestivāla “Melnās naktis / Pimedate Ööde filmifestival” noslēguma ceremonijā Latvijas spēlfilmas "Melānijas hronika" operators Gints Bērziņš saņēma balvu kā šī A klases festivāla galvenā konkursa skates labākais operators. Kino Rakstos - aculiecinieka piezīmes par festivālu, kurā līdz ar daudziem Latvijas profesionāļiem pabija arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Pēc astoņu gadu pauzes nolemju apciemot lielāko Baltijas kinofestivālu – Tallinas Melnās naktis, notikumu, kurš uzstādījis rekordu izaugsmes ziņā, divos gadu desmitos apliecinot sevi kā nopietnu spēlētāju ne tikai Baltijas, bet gan visas Eiropas kontekstā. 20. jubileja atnesusi festivālam A kategoriju, kas ir augstākais iespējamais profesionālais novērtējums festivālu kontekstā un likumsakarīgi paredz lielāku skaitu Eiropas un pasaules pirmizrāžu, attiecīgi vēl lielāku interesentu pieplūdumu – skatītāji, mediju pārstāvji, industrijas profesionāļi. Igaunija vēlreiz ir apliecinājusi, ka var.

Bet mani kā kinofestivāla programmas veidotāju vairāk interesē spožās konfektes pildījums.

Kad ierodos Tallinā, rit otrā Melno nakšu nedēļa un festivāls jau šķiet mazliet paguris. Pasniegtas pirmās balvas, notiek pēdējie preses seansi un konferences. PÖFF ļoti pakārtojas publikas iespējām, un filmu seansi notiek vien ap sešiem un ap deviņiem vakarā, toties 17 kinozālēs vienlaikus. Labākais, ko varu darīt pirmajā dienas pusē - palikt viesnīcā, ietīties segā un pētīt festivāla online videotēku. Nevaru piekrist dzirdētajam viedoklim, ka šogad festivāla videotēkā nekā nav. Ir gan. Šeit pieejama lielākā daļa konkursa programmas, tai skaitā talantīgā operatora Floriana Hofmeistera The Have Nots, pieklājīgi pārstāvētas arī pārējās programmas, ieskaitot Andžeja Vajdas pēdējo filmu Afterimage, kas iekļauta panorāmas programmā, un Sergeja Lozņicas Austerlitz no DOC@PÖFF, kas bija skatāma arī Rīgā.

Andžejs Vajda, uzņemot savu pēdējo filmu

Kiarostami izbauda

Kā pirmo izvēlējos 76 minutes and 15 seconds with Abbas Kiarostami (izcilais irāņu kinorežisors šķīrās no dzīves 76 gadu un 15 dienu vecumā šā gada 4. jūlijā). Uzņemta nepretenciozi, kā video dienasgrāmata, sekojot Kiarostami ikdienas norisēm, šī filma, ko veidojis režisora ilggadējs draugs un līdzgaitnieks Seifolahs Samadians, rada pārsteidzošu intimitātes sajūtu – it kā mēs pavadītu radošo komandu filmas tapšanas laikā. Nav dramaturģiski noteiktu epizožu sākumu vai beigu, nav interviju; kā jau minēts filmas nosaukumā, tā ir iespēja 76 minūtes un 15 sekundes būt viesiem Kiarostami pasaulē. Nav iespējams nejust ārkārtīgo cieņu, ar kādu strādā režisors Samadians, un kontrastā tai – Kiarostami vienkāršība un atvērtība.

Kadrs no filmas "76 minutes and 15 seconds with Abbas Kiarostami"

Komiskas epizodes, kurās Kiarostami filmē zosis jūras krastā, turot pie kameras melones šķēli, vai ieraksta soļu skaņu, bungojot ar pirkstiem pa rīsu klājienu, vai spārnu vēzienus, ņurcot krekla audumu, mijas ar apcerīgām – režisoram rediģējot irāņu dzejas krājumu un atsevišķas no rindām lasot skaļi, ar epizodēm, kurās varam vērot viņu radošajā procesā – fotografējot sniegotu lauku faktūras, klaiņojošu suni vai mašīnu iebrauktās melnās līnijas uz ceļa, izvēloties un attīstot fotogrāfijas, iekārtojot savu izstādi.
Un pavisam negaidīti – epizode, kurā režisors satiekas ar saviem seniem draugiem un kolēģiem, režisoriem Masudu Kimiai un Džafaru Panahi, lai uzfilmētu jaunu ievadepizodi kādai jau pirms krietna laika tapušai Kimiai filmai. Pēc filmēšanas Kimiai ir sajūsmas pārņemts par digitālās kameras iespējām, uz ko Kiarostami rāmi un ar smaidu bilst: “Mums nav vairs daudz atlicis... Jāizbauda tas, ko darām!” (We don’t have much time left… We need to enjoy what we are doing!)

Vajda un Lēdija Makbeta

Brīdis pirms ziemassvētku drudža un garie tumšie vakari ir pateicīgs fons, lai apmeklētu kaimiņvalsts galvaspilsētu un bez steigas PÖFF daudzskaitlīgajās kinozālēs atgūtu nokavēto vai arī iepazītu ko jaunu. Man izdevies apvienot abus uzdevumus, noskatoties gan izcilā poļu meistara Andžeja Vajdas pēdējo filmu Afterimage / Powidoki (režisors oktobra sākumā atvadījās no šīs pasaules 90 gadu vecumā), gan Viljama Oldroida Lēdiju Makbetu – savā ziņā retumu,

īsteni klasisku britu kino paraugu, kas tomēr vienlaikus ir arī kas vairāk kā tikai pagātnes glezniņa.

Oldroida filma tapusi pēc Nikolaja Ļevskoja noveles Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, pārnesot romāna darbību no Krievijas uz 19. gadsimta Anglijas muižu, kurā kaislību un vājprāta tumšās straumes sedz stindzinoša etiķetes virskārta. Filmā saskatāmas paralēles ar Džesikas Hausneres trauslo pasteļkrāsas un teju japāniskas scenogrāfijas salonfilmu Amour Fou / Neprātīgā mīla, kurā galvenā varone savas dienas pavada kā krāšņš putniņš zīda tapešu un skaistu suņu ielenkumā, tomēr tās ir tikai kadra estētikas un kompozīcijas paralēles.
Oldroida lēdija Makbeta ir spēcīgs, skaists un ziņkārīgs dzīvnieks, kuru vada dziņas un apbrīnojami spēcīgi pamatinstinkti. Filma talantīgi pakļauj skatītāju, vienu mirkli liekot izjust empātiju pret jaunu, nepieredzējušu meiteni, par kuru ciniski ņirgājas viņas vīrs, bet nākamajā mirklī jau esam liecinieki slepkavībai, kuru varone iesāk emociju uzplūdā, bet pabeidz jau ar racionālu attieksmi, liekot šaubīties, vai viņa vispār aptver nodarītā ļaunumu.

Aktrise Florensa Pjū (Florence Pugh) filmā "Lady Macbeth"

Ļeskova novelei šī ir jau vismaz ceturtā ekranizācija, ieskaitot Andžeja Vajdas 1962. gada Sibīrijas lēdiju Makbetu. Tomēr, lai gan šī Oldroidam ir tikai ceturtā filma (un tikai otrā pilnmetrāža), Lēdija Makbeta noteikti var tikt ierindota starp interesantākajiem britu kino notikumiem šogad, lielā mērā pateicoties arī izcilajiem aktierdarbiem – galvenajās lomās Kristofers Fērbenkss, Florensa Pjū, Kosmo Džārviss un Pols Hiltons.

Kairiša Melānija konkursā

Tallinā festivāla pirmizrādi piedzīvoja arī mūsu Melānijas hronika, un gan dzirdētās atsauksmes, gan lasāmās recenzijas ir vairāk nekā iepriecinošas. Vendija Īde no Screen International, lietojot spilgtus apzīmējumus, īpaši izceļ pārsteidzošo melnbalto attēlu, savā varā paņemošo mūzikas un skaņu dizaina saaudumu, un paredz Melānijas hronikai veiksmīgu festivālu karjeru. Latviešu skatītājiem kā pārsteigums varētu nākt apjausma, ka, lai gan izcili apmeklēta Latvijas kinoteātros, Melānijas hronika nav gluži reālistisks izsūtījuma stāsts, tomēr šī filma atrodas tālāk no eksperimenta, nekā igauņu Pretvējā / Crosswind (2014). Ar to jārēķinās, ka salīdzinājums ar minēto Marti Heldes filmu būs neizbēgams – abi melnbaltie, galēji estetizētie kinodarbi veidoti, par pamatu ņemot sieviešu vēstules, kas rakstītas izsūtījumā.

Kadrs no filmas "Pretvējā / Crosswind"

Viestura Kairiša filmas iekļaušana konkursā ir drosmīgākais PÖFF programmas veidotāju solis. Lai gan cienījama savā kvalitātē, konkursa skate sagādā maz pārsteigumu, un tas ir saprotami, ņemot vērā psiholoģisko spiedienu, kādu festivāla komandai radījusi jaunā realitāte – A klases festivāla statuss. Tīna Lokk intervijā Screen International norāda, ka iekļūšana šajā pavisam nelielajā A klases festivālu sarakstā (kopumā tādu ir vien 14) bijusi spēcīga motivācija komandai, tomēr vienlaikus paredz arī lielu atbildību. Festivāla direktore kā vēl vienu šī gada izaicinājumu piemin kraso budžeta samazinājumu – festivāls tapis par 1,4 miljoniem eiro, nevis 1,7 miljoniem, kā iepriekš (salīdzinājumam – neviena Latvijas kinofestivāla budžets nesasniedz pat šo starpību).

Jubileja un ambīcijas

Melnajām naktīm šis ir ļoti īpašs – 20 gadu jubilejas gads. 1997. gadā, Rīgas Arsenāla iedvesmots, radās PÖFF, vēl pavisam neliela apjoma festivāls – 25 filmas, kas pulcēja 4500 skatītājus. Tagad, 20 gadus vēlāk, skatītāju skaits audzis tieši 20 reizes – līdz 80 tūkstošiem. Zīmīgi, ka PÖFF, tāpat kā Arsenāls, ir viena cilvēka festivāls – sakot Arsenāls, domājām „Augusts Sukuts”, sakot Melnās naktis, domājam – „Tīna Lokk”. Un, lai gan varam tikai apbrīnot šo personību spēku un harizmātiskumu, šāda koncepcija ir vienlaikus arī ļoti bīstama – jo festivāliem un viņu radītājiem ir viena asinsrite. Ja vienam zūd spēki, panīkst arī otrs.

Tomēr pagaidām kaimiņvalsts festivāls par spēku izsīkumu nesūdzas. Kataloga pirmās 20 lappuses veltītas atskatam uz aizvadītajiem gadiem, fotogrāfijām ar viesiem un norisēm, un jāatzīst, ka vismaz pagaidām PÖFF ir nozīmīgākais Baltijas valstu kino notikums, lai gan lietuviešu Kino Pavasaris muskuļus audzē strauji un Riga IFF ambīcijas nav mazākas.

Festivāla balvu un žūrijas lēmumu saraksts - ŠEIT.


Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi