„Lielais Kristaps”. Realitāte sākusi runāt

Nacionālā kino balva „Lielais Kristaps” nu jau tradicionāli ne tikai sadala apbalvojumus filmu nozares labākajiem, bet arī sniedz iespēju vienā skatā aptvert šābrīža kopējo ainu Latvijas kinomākslā – plusus un mīnusus, tendences un problēmas, attīstības ceļus un iespējas. Arī šogad drīz pēc noslēguma ceremonijas Kino Raksti aicināja uz sarunu dažus „Lielā Kristapa” žūrijas pārstāvjus un vēl dažus citus ieinteresētus profesionāļus.

Diskusijas dalībnieki (no kreisās ap galdu) - Zane Balčus, Arvīds Krievs, Daira Āboliņa, Elīna Reitere, Dāvis Sīmanis, Larisa Gūtmane. Foto: Agnese Zeltiņa

Elīna Reitere: - Jautājums vispirms tiem no jums, kas strādāja žūrijā. Kas jūs šogad visvairāk pārsteidza, skatoties to filmu apjomu, kas bija nominēts Lielā Kristapa balvām?

Dāvis Sīmanis: - Manuprāt – es neteiktu, ka pārsteidzošais, bet interesantais ir tas, ka mēs varam runāt par pietiekami augstu līmeni filmu veidošanā, un tas ir raksturīgs gandrīz katrai filmai, kas atlasīta šajā konkrētajā konkursa skatē. Tātad, neskatoties uz to, kā mēs vērtējam šīs filmas pēc dažādiem citiem kritērijiem – cik tās ir uzrunājušas skatītāju, kādas ir mākslinieciskās kvalitātes, cik viņas ir... nezinu, kaut vai subjektīvi „cik viņas ir labas vai sliktas” –, tad, manuprāt, tā viena lieta, kas ir patiešām interesanta un svarīga, ir tas, ka šīs filmas ir profesionālas.

Tas jāuzsver tāpēc, ka mēs esam dzīvojuši diezgan garu periodu, kura laikā šī filmu profesionālā kvalitāte, autoru spēja vispār domāt kino valodā un kaut kādā veidā arī realizēt šo domāšanu, tas viss ilgstoši ir bijis ļoti nestabils. Vai vismaz ar ļoti mainīgiem rezultātiem. Bet šobrīd mēs varam teikt – visticamāk, tā ir ietekme, kas nākusi līdz ar Simtgades programmu, ar plašāku filmu tapšanas procesu, ar lielāku filmu skaitu, ar iespēju cilvēkiem vairāk strādāt, un tas viss arī noteicis, ka profesionalitāte ir jūtama gandrīz ikvienā darbā. Tas mani ļoti pozitīvā nozīmē pārsteidza vai vismaz likās pieminēšanas vērts, pārskatot šo filmu klāstu gada griezumā.

Larisa Gūtmane: - Es teiktu – mani visvairāk pārsteidza tas, cik dažādas ir šīs filmas. Piemēram, Lailas Pakalniņas Karote, kas ir konceptuāls, māksliniecisks skatījums uz kaut ko tik vienkāršu kā karote un tās izgatavošana, bet ir vērts arī palūkoties dziļāk, ko tas sevī ietver. Bija interesanti redzēt arī šādus dziļākus darbus.

Larisa Gūtmane - kinodramaturģe, scenāriste, "Lielā Kristapa" žūrijas pārstāve

Es gribētu pieminēt arī Meklējot Mr. Kauliņu, kas man šķita ļoti interesanta dokumentālā filma – centieni uzzināt kaut ko par kādu, par kuru patiesībā neko nav iespējams uzzināt. Dokumentālo filmu veidotāji parasti cenšas atšķetināt problēmu vai iedziļināties tēmā,arī šīs filmas autors centās uzzināt ko vairāk par Mr. Kauliņu, bet ar šo varoni, ja godīgi, tas ir neiespējami, un rezultātā šī dokumentālā filma panāk tieši pretējo. Taču arī tas ir interesants skatījums, es gribu uzsvērt, ka visiem autoriem bija ļoti interesants skatījums uz katra izvēlēto ideju, īpaši dokumentālajās filmās.

Zane Balčus: - Es strādāju ne tikai žūrijā, biju arī sākotnējā atlases komisijā, filmu izvirzīšanā uz nominācijām, un gribu teikt, ka pieteikto filmu apjoms ļāva mums atlasīt nominācijām to, kas ir tas vērtīgākais, varbūt interesantākais vai mākslinieciski daudzšķautņainākais. Un es arī teiktu, ka ļoti spēcīga bija tieši tā kategorija, par kuru jau Larisa runāja – pilnmetrāžas dokumentālās filmas. Tas pat nav pārsteiguma kontekstā, tur varbūt nemaz nav īpašu pārsteigumu vai negaidītu lietu, vienkārši patiešām ļoti dažādu filmu, ļoti dažādu pieeju, ļoti dažādu tēmu izvēle dokumentālajās filmās.

Un – tieši tā, pēdējo gadu notikumi, Simtgades programma, ir veicinājuši šo situāciju, ka ir dažādu paaudžu režisori, kuri tagad strādā vienā laikā un parādās Lielajā Kristapā dažādās nominācijās, – tas ļauj cerēt, ka arī turpmāk mums darbosies tāds ļoti plašs diapazons.

Arvīds Krievs: - Pirmkārt jau svarīgi ir tas, ka Simtgades rezultātā mēs redzam, kā kvantitāte pārtop kvalitātē. Tas ir neizbēgami, un tajā pašā laikā, manuprāt, tāds liels svaigums. Tomēr – kādreiz, Rīgas kinostudijas laikā, varēja runāt par latviešu filmu vai Baltijas filmu pretstatā padomju filmai. Šobrīd nav tādas skaidras savdabības, ir gan tur, gan tur, mēģinājumi taisīt tādu pasaules filmu, tomēr līdz tai vēl īsti nevelk, man tā liekas. Operatori, kā vienmēr, ir profesionāli, tā ir tā pirmā kategorija, kas ir visprofesionālākie. Ar režisoriem pagrūti...

Arvīds Krievs - kinorežisors, vairāku "Lielo Kristapu" laureāts, "Lielā Kristapa" žūrijas priekšsēdētājs (2019)

Protams, Kristapu ir tik, cik ir, un katrā pozīcijā tikai viens, lai gan brīžiem gribētos iedot divus, jo var būt arī tāda līdzvērtība. Bet citā vietā varbūt liekas, ka ir mazlietiņ iedots avansā...

Vai, piemēram, kā vērtēt Vitāliju Manski, kādas ir viņa attiecības ar pašreizējo mūsu kinematogrāfiju, tas arī ir liels jautājums. Ģeopolitiskā nozīmē tas ir ļoti svarīgi.

Dāvis Sīmanis: - Putina liecinieki ir Latvijas filma – studija ir Latvijā bāzēta, režisoram ir uzturēšanās atļauja Latvijā, viņš ir saņēmis finansējumu kā mažoritāru atbalstu Latvijas Nacionālajā kino centrā, līdz ar to tā pilnībā ir Latvijas dokumentālā filma. Protams, ir skaidrs, ka Manskis ir ļoti nopietns un pieredzējis Eiropas vai pasaules līmeņa dokumentālists, un, ja viņa filma ir atzīta par Latvijas filmu, tad diemžēl pārējiem Latvijas dokumentālistiem ir jārēķinās ar konkurenci, ko šāds autors rada. Mēs varam par to priecāties vai bēdāties, bet tāda tā situācija ir.

Arvīds Krievs: - Nav runa par to, kas viņam kabatā, kāda pase vai apliecība. Šajā gadījumā ir jautājums, kā tas izskatās no publikas puses – vai tiešām mūsu atzinība ir tieši pasaules mēroga režisoram, vai tas nav tāds politisks mesidžs kaimiņam, tāda demonstrācija.

Elīna Reitere: - Nē, šajā gadījumā mēs runājam par profesionālām kvalitātēm.

Arvīds Krievs: - Profesionalitāte, nenoliedzami, ir augstākā.

Dāvis Sīmanis: - Un, pat ja mēs ņemam vērā arī šo vietējās sabiedrības kontekstu... Man pašam ir bijusi pieredze, iepriekš veidojot filmu Mūris, un es zinu, kādā līmenī daļu Latvijas sabiedrības ir indoktrinējis tieši šābrīža Krievijā pastāvošais režīms, tāpēc, manuprāt, jebkāda veida filmām ir ļoti, ļoti svarīgs arī šis aspekts – uzrādīt šo simptomātisko ideoloģiju, kura zombē cilvēkus un padara viņus absolūti nelojālus Latvijas valstij.

Tā ka – man nav problēmu atzīt gan šīs filmas mākslinieciskās, gan profesionālās kvalitātes, gan arī to kontekstu, ko šāda filma rada sabiedrībā, vienalga, vai ir runa par Latvijas vai Eiropas sabiedrību. Un žūrijā izlikties, ka mēs esam kaut kādi absolūti no realitātes atsvešināti cilvēki, kuriem šis aspekts neko nenozīmē, tas arī nav pareizi. Skaidrs, ka mēs vērtējam filmas ne tikai pēc to mākslinieciskās kvalitātes, mēs vērtējam arī no konteksta, ko tās rada. Un Manska konteksts nevienu brīdi nav kaut kas tāds, no kā vajadzētu baidīties, drīzāk Manska filma strādā abos virzienos – gan ar konkurenci stimulējot kolēģu profesionālo varēšanu, gan arī ieviešot tēmu daudzveidību dokumentālajā kino.

Dāvis Sīmanis - kinorežisors, "Lielā Kristapa" laureāts par labāko spēlfilmas režiju (2018), žūrijas pārstāvis (2019)

Daira Āboliņa: - Tas, ko jūs tagad apspriežat, ir politisks jautājums, un nez vai būtu nacionālā kino konkursa kontekstā jārunā par politisku jautājumu. Ja reiz situācija ir izveidojusies tāda, ka Manskis strādā Latvijā, būtībā viņš līdz ar to ienes šajā vidē kaut kādu profesionāli pilnīgi citu kategoriju. Lai cik mēs ļoti lepotos ar saviem dokumentālistiem, mūsu dokumentālajam kino vienmēr ir bijusi, kā lai saka, tā latviešu bāze, viņi ir Latvijas režisori, jo apguvuši Latvijas skolu un pieredzi, tas ir tas latviskais princips, kā viņi pieiet dokumentālajām filmām. Manskis atnāk ar savu principu, būtībā viņš ir cilvēks-planēta, lai kur arī atrastos, "A" kategorijas profesionālis. Mēs savām filmām daudzās kategorijās neapzināti pielāgojam kaut kādu nacionālo kritēriju, ne tikai tēmas, bet arī profesionālisma ziņā. Bet Manska gadījumā tas ir vienkārši – tā ir monēta, kura izskatās jebkurā kontekstā vienādi. Vai tas mums patīk, kā viņa izskatās Latvijas kontekstā, un kāds ir tas mesidžs, tas ir kaut kādā ziņā cits jautājums.

Es atgādināšu, kā tas bija, kad Lielajā Kristapā pirmoreiz parādījās starptautiska žūrija, tie bija cilvēki bez šauri provinciālas attieksmes pret nacionālo kino vispār.

Starptautiskā žūrija ir cilvēki, kuriem būtībā nav nekādas pieredzes skatīties katru gadu mūsu filmas un likt tās tādā kontekstā – kā mēs esam paaugušies pa šo vienu gadu, vai ir tas viens milimetrs pienesuma, vai ir viens centimetrs...

Un tas mums ļoti daudz ko dod. Vienu gadu, kad es biju žūrijā, diskusijas bija ļoti sarežģītas tieši tā iemesla dēļ, ka starptautiskajai žūrijai nekādā veidā nedarbojās mūsu nacionālie kritēriji, tikai profesionālie.

Dāvis Sīmanis: - Man liekas, mēs esam šobrīd pārāk ieskrējušies virzienā, kur patiesībā nav nekādu problēmu. Protams, nevajag glorificēt Vitāliju Manski kā kaut kādu latviešu dokumentālistiem absolūti nesasniedzamu mērķi, jo Zanei bija milzīga taisnība, sakot to, ka dokumentālā kino kategorija šogad uzrādīja patiešām ļoti, ļoti augstu profesionalitāti visās filmās. Skaidrs, ka beigu beigās ir neizbēgami jāpieņem lēmums, kas vienu filmu izceļ un citas it kā noliek fonā. Bet, es domāju, nevienam latviešu izcelsmes režisoram nav jākautrējas par to, ko viņš ir izdarījis. Tie ir ļoti spēcīgi dokumentāli darbi, kuri runā, un es pat nedomāju, ka tas latviskais motīvs vai tradīcijas skatījums tajos ir tik būtisks. Ne jau velti latviešu dokumentālās filmas ļoti veiksmīgi ceļo pasaules kinofestivālos – tāpēc, ka viņās ir šīs universālās, profesionālās kvalitātes.

Elīna Reitere: - Audris Stonis, kurš aizbrauca un vairs nevarēja palikt uz šo sarunu, arī uzsvēra tieši milzīgo daudzveidību, kas ir mūsu dokumentālajā kino, dažādās pieejas – ir tātad ir šis Manska gadījums, ir ļoti stingra forma Lailai Pakalniņai, ir pavisam atšķirīgās Inga dzird un Sestā diena... Un Audris lūdza vēl šajā sarunā īpaši izcelt arī filmu, kurai žūrija iedeva speciālbalvu, Daiņa Kļavas 2018 – tieši tāpēc, ka šī filma turpina Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju.

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" starptautiskā žūrija 2019. gadā - režisors un pedagogs Boriss Frumins (ASV), kinoscenāriste Larisa Gūtmane (Kanāda), komponiste Lolita Ritmane (ASV), kinozinātniece Zane Balčus (Latvija), režisors Dāvis Sīmanis (Latvija), režisors Arvīds Krievs (Latvija), režisors Audris Stonis (Lietuva). Foto: Agnese Zeltiņa

Daira Āboliņa: - Es gribētu precizēt domu, ko iepriekš aizsāku – mums nav jāuztraucas vai jādomā, ka to latvisko domāšanas veidu vajadzētu izskaust, tas filmu nekādā veidā nepadara kaut kā apšaubāmāku. Gluži otrādi! Pasaule jau negrib kaut kādus universālus stāstus, īpaši dokumentālos, bez personiskas piesaistes, bez precīzas segmentēšanas kādā kontekstā, tostarp nacionālā. Pat "A" kategorijas festivālā nav problēmu uzvarēt kādai rumāņu vai maķedoniešu filmai, kā tas bija nesen. Tieši nacionālais akcents, nacionālā vide, ja tā ir precīzi fiksēta ar profesionālu cilvēku komandu, ir tas, ko būtībā mēs varam, ja tā var teikt, atdot pasaulei. Tas ir tas, kāpēc pasaule mūs varētu kādreiz gribēt, nevis tas, ka šeit  kādi universāli kareivji un profesionāli cilvēki radīs kādas universāli perfektas filmas. Tas tā nebūs. Latvija ir mūsu adrese, un adresē ir ielas, dzīvokļi un viss pārējais.

Tāpēc – varbūt manā pirmajā replikā izskanēja neprecīzi, bet es domāju, ka nacionālais ir mūsu spēks, tikai mēs nedrīkstam ieslīgt kaut kādā mierinājumā, kas dažkārt mums draudējis arī iepriekš, ka tas nacionālais ir kā tāds piesegs problēmām – ai, nu gan jau izvilks uz nacionālo...

Nu nekas neizvilks, tēma vai nacionālā piederība Latvijai pati par sevi nav profesionāla kategorija.

Tas ir tikai konteksts, tikai satura elements, kas ir ļoti svarīgs tieši tad, ja mēs filmas taisām mazā valstī. Bet tas nav noteicošs un nekādā gadījumā ne apkarojams, gluži otrādi – man liekas, vēl jo vairāk attīstāms.

Tāpēc arī man, piemēram, liekas, ka viens no jaukākajiem Kristapa pārsteigumiem bija mazā filma par Skultes tirgu – savā ziņā tik lokāls produkts, ko var rādīt klubā uz palaga, un ne tikai Skultē, arī citos klubos, jo visās mazās vietās ir tirdziņi, kuri ir cits citam tik līdzīgi. Es, starp citu, kā dalībniece esmu piedalījusies Skultes tirgū, man ir arī personisks iemesls slavēt šo filmu. Tomēr es gribu teikt – tas ir brīnišķīgi, ka ir arī šādas filmas... Saprotiet, Laila arī ir planēta. Lai kur tu viņu rādītu, viņa ir planēta, Pakalniņa. Bet es gribētu, piemēram, piedzīvot, ka arī Sestajai dienai būtu kāda starptautiska izplatība, jo tad tas parādītu, ka šādas mazas, lokālas lietas var iegūt kaut kādu vispārinājumu, tādu... nezinu, tādu lietu kārtības jeb iekšēja kosmosa sajūtu, kas tai filmai ir.

Kadrs no filmas "Sestā diena" (režisore Brigita Eglīte, piecas nominācijas "Lielajam Kristapam", balva labākajam dokumentālās filmas operatoram)

Man tieši liekas, ka šīs lokālās lietas ir jāsabalansē ar profesionālām, un, par laimi, varbūt tieši Zanes pieminētās atlases dēļ, tādi mazliet nacionāli aprēķinātie projekti tomēr ir palikuši ārpusē. Tas ir tāds profesionālisma kritērijs, kas šogad ir ļoti nostrādājis.

Larisa Gūtmane: - Runājot no ārzemnieka viedokļa, es teikšu – kad es skatos uz mākslas darbu, tad vērtēju to kā mākslu pašu par sevi. Tāpat man bija arī ar Putina lieciniekiem – es jutu, ka šim darbam ir kas sakāms par globālo pasauli, ne tikai par Krieviju vai Putinu, tam bija plašāks vēstījums. Un jums ir taisnība, ka arī tāda lieta kā zemnieku tirdziņš var būt kas ļoti universāls. Manuprāt, režisoriem Latvijā vajadzētu saprast, ka ir iespējami divu veidu vēstījumi. Jūs varat runāt par nacionālām un lokālām idejām, piemēram, zemnieku tirdziņu, bet atveriet to plašāk, universālāk, kā tēmu, lai pasniegtu to publikai, kas vispār ir ieinteresēta zemnieku tirdziņos. Ir nepieciešama plašākas publikas uzrunāšana.

Daira Āboliņa: - Vēl viena replika, kas varbūt ir mazliet cits konteksts, par to, cik ļoti grūti mums iet tieši ar to publikas uzrunāšanu. Neskatoties uz brīnišķīgo dokumentālā kino tradīciju, kāda Latvijā joprojām ir, neskatoties uz mītu par to, ka dokumentālo kino Latvijā visi skatās, būtībā realitāte uzrāda diemžēl kaut ko citu. Es kā cilvēks, kurš strādā arī kinoteātrī Splendid Palace, varu teikt, ka filmu Putina liecinieki skatījās ļoti dažāda publika – naida, ziņkārības, politikas, ļoti dažādu iemeslu dēļ skatās. Tajā pašā laikā ļoti mīļo filmu Sestā diena bija iespējams parādīt tikai dažas reizes – jo

latviešu auditorija īstenībā nemaz nav gatava skatīties tādas neobligātas lietas.

Arī Inga dzird, starp citu, būtībā nav bijusi uz ekrāna, lai gan tur ir arī mazliet tāds producentu koncepts. Un Lailas Pakalniņas Karotei ir seanss 18. novembrī, bet tas būs praktiski vienīgais seanss, jo, lai gan Laila strādā jau divdesmit gadus un ir uzņēmusi trīsdesmit filmas, Latvijā vispār publika to nav pieņēmusi – lai cik aktuālu tēmu Pakalniņa ņemtu, joprojām skatītāji nenāks skatīties filmas, kuras ir ārpus klasiskā naratīva.

Tur mums patiesībā vēl stāv priekšā milzīgs darbs, arī [Baltijas jūras] dokumentālā kino forumam; tāpēc tagad Splendid Palace tika izveidotas šīs dokumentālā kino pirmdienas... Cilvēki gadu gaitā ir atradinājušies, viņiem nav vispār vairs spēju šādus stāstus skatīties. Tas ir ļoti riskants moments – mēs būtībā, kā saka, pēdējā vilcienā iekāpjam un mēģinām skatītājiem atdot to atpakaļ, lai taču viņi saprot, ka dokumentālais kino ir tikpat pievilcīgs, kā piemēram, Eiropas spēlfilmas. Protams, mums arī ilgstoši nav bijis tādu vietu, kur to dokumentālo kino regulāri skatīties, izņemot televīziju.

Elīna Reitere: - Bet tās jau ir dažādas filmas dažādām auditorijām. Mēs taču nevaram sagaidīt, ka Pakalniņu gribēs skatīties visi.

Daira Āboliņa: - Nē, nē, mēs negaidām to no visiem, bet skaitļi liecina par cilvēku spēju vispār skatīties...  Filmas taču skatās cilvēki, maksājot par biļeti, tāds ir tas kritērijs. Un mēs redzam, ka cilvēki būtībā šobrīd vismazāk prot skatīties dokumentālās filmas. Ja nu vienīgi viņi šo filmu, piemēram, skatās Ivara Selecka dēļ.
Varbūt man nav taisnība, varbūt Zane...

Zane Balčus - kinozinātniece, "Lielā Kristapa" atlases komisijas un žūrijas pārstāve

Zane Balčus: - Man liekas, daudz kas ir atkarīgs no tā, ka dokumentālās filmas diemžēl savā ziņā nav pamata repertuārā, biežāk tikai kā piedevas kaut kam – vai nu kādā festivālā, vai kā atsevišķs speciālseanss, vai vēl kaut kas cits. Droši vien jautājums skar to, cik daudz producentu vai izplatītāju grib strādāt ar dokumentālajām filmām kinoteātros, nevis tikai televīzijā un festivālos. Un turklāt, protams, tas ir arī pakāpenisks process. Piemēram, mērķtiecīgi strādājot uz to, ka Pakalniņas filmas rāda regulāri, par tām runā, tās precīzi komunicē un pārraida skatītājam šo vēstījumu – ne tikai satura ziņā, bet arī vēstījumu par formu –, tikai tad, man liekas, pēc laika mēs varam cerēt, ka varbūt šī situācija būs citādāka.

Dāvis Sīmanis: - Nu, tādā gadījumā mēs varētu teikt, ka latviešu dokumentālais kino vispār ir domāts tikai pasaules festivālu apritei, jo ir skaidrs, ka Latvijā skatītājs uz dokumentālo kino nāk tikai tajos brīžos, kad daži patiešām uzņēmīgi producenti ļoti rūpīgi strādā pie šo filmu mārketinga un attiecīgi ievilina kinozālēs skatītājus...

Bet nevajag vainot latviešu sabiedrību, ka tā neskatās, – cilvēki taču ļoti burtiskā veidā, ar filmu izplatītāju un izrādītāju palīdzību ir mērdēti, lai viņi nekad neko tādu arī neskatītos.

Atbildība ir visu iesaistīto lauciņā – sākot no valsts iestādēm līdz pat, nezinu, kinoteātriem, kas vienkārši nav gatavi tiem astoņiem cilvēkiem vai pieciem, vai diviem cilvēkiem to filmu rādīt.

Bet šobrīd mēs runājam par Lielo Kristapu kā profesionālu filmu konkursu, kurā tiek izvērtētas filmu profesionālās kvalitātes, un te, manuprāt, bieži vien korelācijas starp skatītāju interesi un filmu profesionalitāti nemaz nav, vismaz lielu saistību tur nevar atrast. Tā ka no šī viedokļa tagad satraukties, vai Lailas Pakalniņas filmu skatās vai neskatās, – tas, manuprāt, neiekļaujas mūsu šīsdienas diskusijā.

Elīna Reitere: - Labi, turpinām ar profesionālajām kategorijām. Vai ir kāda tēma, kas jums, šogad esot žūrijā, bet vispār sekojot ilgāk līdzi Latvijas kino procesiem, liekas kā problēma, kas konstanti atkārtojas gadu no gada?

Zane Balčus: - Es labprāt gribētu nevis nosaukt profesijas, kur varbūt mums ir konstantas problēmas, bet drīzāk mazliet komentēt par atlases procesu. Man liekas, tā ir ļoti sarežģīta lieta, par ko bieži ir jādzird gan žūrijas sanāksmēs, gan arī pēc tam profesionāļu vidē. Nu, kaut vai – kāpēc kāda filma nav nominēta tajā un tajā kategorijā?

Man liekas, būtu jādomā, vai un kā ir jāuzlabo atlases process, kā notiek filmu nominēšana.

Šobrīd principā atlases komisijā ir septiņi cilvēki, kuriem dots mēnesis laika izvērtēt pilnīgi visu, kas pieteikts Lielajam Kristapam. Protams, šie eksperti nav tik konkrēti iesaistīti filmu veidošanā, līdz ar to mēs nekad nevarēsim atlases procesā, piemēram, ar grima mākslinieka aci izvērtēt filmu grimu, mēs nevarēsim, nezinu, no skaņu režisora pozīcijas izvērtēt tieši šīs profesionālās kvalitātes – jo visi reālie profesionāļi ir aktīvi strādājoši cilvēki, viņiem nav laika vasarā skatīties simt filmas. Varbūt ir iespējams domāt, kā vēl varētu uzlabot nominēšanas procesu, un varbūt tad arī nozarei, filmu veidotājiem mazāk būs gadījumu, kad liksies, ka nav nominēts kaut kas, kam bija jābūt nominētam, vai otrādi.

Elīna Reitere: - Mums, pagājušā gada žūrijai, bija tieši tā pati problēma. Varbūt patiešām ir jāpārskata šis process, jo pārāk liels ir tas apjoms. Lielajam Kristapam bija šogad pieteiktas kopā 95 filmas, varbūt ir vajadzīgs ilgāks laika periods tiem cilvēkiem, kas to skatās, un ir vairāk jāiesaistās nozares cilvēkiem.

Elīna Reitere - kinozinātniece, strādājusi "Lielā Kristapa" žūrijā 2018, 2007, 2001

Dāvis Sīmanis: - Man liekas, šeit tā problēma vienmēr pastāvēs, tās ir tās mūžīgās šķēres. Filmu apjoms ir tik liels, ka īstenībā ļoti maz ir tādu cilvēku, kas reāli var šo apjomu aptvert, izvērtēt un izvirzīt, turklāt vēl perfekti novērtējot profesionālās nominācijas visās kategorijās. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti. Ja jūs atceraties, pirms dažiem gadiem bija tāda ideja, ka jebkura pieteiktā filma uzreiz kvalificējas kā nominēta, jebkura profesionāļa darbs pie jebkuras filmas. Tas, protams, bija absurdi, tāpēc mēs tagad esam atpakaļ šajā modelī – kaut kāda pirmsatlase ir jāveic, jo skaidrs, ka žūrija nevarētu izvērtēt visas filmas tajā Lielā Kristapa ierobežotajā laikā.

No šī viedokļa, manuprāt, tādu skaidru atbildi un izeju no šīs situācijas tikpat kā nevar atrast – ja neizskatām tādu gandrīz fantastisku modeli, ka mēs, nu nezinu, uzaicinātu kaut kādu absolūti neiesaistītu, profesionālu pirmsatlases komisiju, dažādu profesiju ārvalstu profesionāļus, kuri tad veltītu pusgadu vai cik, sēdētu un skatītos, un patiešām viņiem maksātu ļoti lielu naudu par to, ka viņi to darītu.

Man liekas, tā vienmēr būs problēma, vienmēr tur būs šis – kāpēc tas nav nominēts, kāpēc šis ir iekļauts, kāpēc šī filma vispār tiek izskatīta...

Larisa Gūtmane: - Tāda problēma ir arī Kanādā. (Smiekli.)

Daira Āboliņa: - Eiropas Kino akadēmija rāda, ka, protams, ir arī otrs ceļš – profesionālās ģildes pašas izvirza nominantus, un tad tālāk žūrija iesaistās. Bet es nezinu, vai tas strādā Latvijā.

Dāvis Sīmanis: - Mums ir tikai divas profesionālās ģildes...

Daira Āboliņa: - Tieši tā, Latvijā tas nedarbojas, un visi mēģinājumi, kad tā dara, izraisa kaut kādas nevajadzīgas kaislības... es pat negribu tik zemu nolaisties līdz tam, kā varētu kaut ko izvirzīt vai neizvirzīt, ja mēs atstājam to vēl šaurākā lokā. Tā ka, man liekas, Latvijas apstākļos tomēr neitralitāte profesionālajā atlasē ir tā formula, kura vienīgā pašlaik var darboties. Bija jau mēģinājumi ar to, ka profesionālās kategorijas izvērtē paši profesionāļi, bet Latvijā tas viss kaut kādā veidā uzreiz kļūst nevajadzīgi personiski.

Dāvis Sīmanis: - Tāpēc jau arī ir vajadzīga šī starptautiskā žūrija, tas savienojums starp vietējiem profesionāļiem un profesionāļiem no ārzemēm. Jo Latvijā tas tuvums, kādā jebkurš profesionālis atrodas pārējiem industrijas profesionāļiem, kuru filmas vai darbs ir nominēts Kristapam... tās attiecības ir ļoti, ļoti ciešas, un skaidrs, ka tas ietekmē izvērtējumu. Tāpēc, lai arī cik objektīvi un pašaizliedzīgi, un cenšoties norobežoties no jebkādām ietekmēm, Latvijas eksperti gribētu izvērtēt Latvijas kino, tomēr ir tik labi, ka ir tas eksperts no ārpuses, kurš pēkšņi saka – nu, padomājiet, vai jūs šeit esat līdz galam godīgi.

Tas ir ļoti sarežģīti, šeit noturēt kaut kādu līdzsvaru. Man liekas, šobrīd vismaz ir kaut kāda sistēma, kurai ir potenciāls. Sistēma varbūt nav perfekta un nekad nedos pilnīgi ideālus rezultātus, tomēr ir tuvu tam. Un, ja mēs tagad paskatītos Kristapa rezultātus, nu nav jau tā, ka pie citas sistēmas tur pēkšņi parādītos kaut kas radikāli cits. Es tā nedomāju. Man liekas, rezultāti ir ļoti adekvāti tai kino ainai, kas ir Latvijā šobrīd.

Zane Balčus: - Man simpatizē tā ideja, kā darbojas arī Spēlmaņu nakts žūrija – nav jau nekur teikts, ka šai komisijai, kura nominē filmas, tas būtu tāds algas darbs, ka viņiem par viena mēneša algu viss ir jāizdara tā viena mēneša laikā. Principā tas ir savā ziņā brīvprātīgs darbs ar nelielu atbalsta shēmu, un šīs profesionālās organizācijas taču varētu izvirzīt savus pārstāvjus jau ātrāk – domājot par to, ka arī nākamgad būs Lielais Kristaps, kas droši vien tā arī būs. (Vispārēja piekrišana.)

Dāvis Sīmanis: - Jā, un viņi nevis noskatās visu kā vienu apjomu īsā laikā, bet skatās visu gadu. Tieši kā Spēlmaņu nakts žūrija.

Zane Balčus: - Līdz ar to būtu arī, piemēram, pietiekami daudz laika konsultēties ar nozares profesionāļiem, kas varbūt var palīdzēt vēl labāk noformulēt un pieņemt profesionāli uzticamākus šos individuālo nomināciju sarakstus. Droši vien jau tāpat šie atlases komisijas locekļi katrs nāks no kādas institūcijas, kas ir saistīta ar kino, un, ja viņi tiek izvēlēti un paziņoti jau savlaicīgi, tad šai filmu izvērtēšanai ir varbūt arī cita uzmanība – ja viss sākas nevis tikai nākamā gada 15. augustā, kad beidzas filmu iesniegšana, bet tas ir process visa gada garumā. Jo Lielajā Kristapā jau praktiski visu, ko uzņem, to visu arī piesaka.

Un pat, ja atlases komisija noskatās kādu lieku filmu, nevienam jau no tā sliktāk nepaliek...

Jo arī, starp citu, kas šī Kristapa nomināciju kontekstā likās diezgan savādi – gandrīz nekur īsti neparādījās nosaukta atlases komisija, kas patiesībā šos nomināciju sarakstus ir izveidojusi, visur tikai minēti septiņi anonīmi eksperti.

Dāvis Sīmanis: - Tā darbojas arī Purvīša balva – tai ir priekšatlases komisija, kas katru ceturksni sanāk kopā, lai izskatītu darbus, kas ir šajā periodā tapuši. Tā veidojas tas izvērsums gada laikā. Jo es arī domāju par to kopējo apjomu – deviņdesmit piecas filmas, kas tiek noskatītas mēneša laikā, tas ir... Skaidrs, ka tur nevar būt nekāda uzmanīgā izvērtēšana. Daira pieminēja A klases festivālus, un A klases festivāli  tieši ir slaveni ar to, ka tur vismazāk var cerēt tie autori, kas vienkārši iesūta filmu atlases komisijai – jo tad ir vismazāk cerību, ka šī filma nonāks līdz atlases komisijas uzmanībai un patiesai izvērtēšanai.. Piemēram, kaut kādā Kannu konkursā, kur ir 3000 pieteikumu – nu skaidrs, ka tur paskatās, pieņemsim, filmas pirmās desmit minūtes, un filmas pēdējās desmit minūtes, neviens tur neiedziļinās. Savukārt mums Latvijas kontekstā jau tieši vajadzētu maksimāli uzmanīgi noskatīties un izvērtēt katru filmu, un kopumā viņu nav tik daudz, tas nav tik sarežģīti. Bet jādomā, kā šo procesu veidā padarīt dabiskāku, lai tas nav tik ļoti saspiestā, kondensētā laikā, kur, iespējams, zūd fokuss vai uzmanība uz kaut kādām lietām.

Daira Āboliņa: - Es savukārt no savas pieredzes zinu – tieši tāda kompresētā skatīšanās ir tā, kas dod kopējo ainavu. Labi, jūs varat izstiept atlases procesu uz diviem mēnešiem, varbūt uz to laiku šai atlases komisijai būtu jābūt Nacionālā Kino Centra vai Kinematogrāfistu savienības algotiem darbiniekiem, varbūt. Un, protams, tam nav jābūt necilvēcīgam darbam diennakts režīmā. Tomēr, ja jūs tās filmas skatīsieties gada vai pusgada garumā, tad šī kompresija, tā pamazām izšķīst, un jūs to ainavu nedabūsiet tik koncentrētu. Jo personīgi man kāpēc vienmēr ir paticis strādāt žūrijās – tāpēc, ka tad tu dabū to ainavu, un man liekas, ka tā ir brīnišķīga lieta. Jā, tas ir žūrijā, un es saprotu atšķirību, esmu strādājusi kādreiz arī atlases komisijā. Es tikai saku, ka varbūt atlases periodam ir jābūt drusku garākam, bet ne gada garumā, jo tik ilgā laikā nevar noturēt to ainavu.

Zane Balčus: - Man savukārt liekas, ka tieši atlasei tā iespaidu izkliedēšana ir ļoti pozitīva, jo citādi, tādā ļoti koncentrētā posmā iegūstot tik daudz vizuālās informācijas, – protams, tas, ko tu iegūsti, ir kopaina. Bet vai tu saskati detaļas?

Dāvis Sīmanis: - Žūrijai jau tāpat būs tā koncentrētā skatīšanās.

Zane Balčus: - Un vēl pozitīvais šādā formātā būtu tas, ka vasaras beigās, kad ir skaidrs, kādas filmas patiešām ir pieteiktas Kristapam, tad ir tā iespēja paskatīties vēlreiz. Tieši tā otrā reize mums ir ārkārtīgi svarīga, un to nevar iegūt, pieņemsim, cilvēki, kuri tiek pēkšņi izvirzīti darbam atlases komisijā, bet iepriekš varbūt nav tik daudz sekojuši procesiem un gandrīz neko no tā nav redzējuši, tā ir viņu pirmā saskarsme ar visām šīm filmām, kas tapušas gada laikā.

Daira Āboliņa: - Nu, varbūt mēs te atkal aiziesim par tālu kaut kādā formulas meklējumā. Protams, var darboties tāds modelis, ka filmas vērtē pa ceturkšņiem, tad nevienam nekas nav jāiesniedz, pati atlases komisija seko procesam, noteiktos posmos izvērtē filmas un jau atlasa labākās. Tur ir risks, ka ir gada ceturkšņi, kuros iznāk daudz filmu, un ir tādi, kuros nekā nav, un tad tu izvirzi to, kas nu ir...

Dāvis Sīmanis: - Bet nav jau uzreiz jāizvirza, ir jāizvērtē, jāseko līdzi un jāmēģina par to diskutēt. Turklāt ir viena interesanta lieta, ko esmu pamanījis pēdējos gados Kristapā, bet tā tas bija arī tajos laikos, kad vēl bija biennāles tipa Kristaps, kurš vērtēja filmas tikai vienreiz divos gados. Vārdu sakot, tās filmas, kuru pirmizrāde bijusi kaut kad uzreiz pēc iepriekšējā gada Kristapa, tās bieži...

Daira Āboliņa: - Liekas, ka viņas ir jau sen bijušas.

Dāvis Sīmanis: - Jā, viņas netiek vērtētas ar to pašu intensitāti un interesi kā tās, kuras iznākušas tikai nupat.

Daira Āboliņa: - Jā, jums ir jāmeklē pareizā formula...

Dāvis Sīmanis: - Daira, kāpēc tu visu laiku saki "jums"?

Daira Āboliņa: - Mums ir jāmeklē.

Dāvis Sīmanis: - Es domāju, ir runa par Latvijas kino sabiedrību, nevis par kaut kādiem dīvainiem, demonizētiem „mēs” un „jūs”. Jo, kā jau teicu, manuprāt, sistēma ir salīdzinoši tuvu tam, lai tā būtu pat ļoti sakarīga un laba. Un tas, ka ir iespējami kaut kādi uzlabojumi, tas arī ir skaidrs, bet kaut kādai diskusijai par šiem uzlabojumiem ir jābūt visā Latvijas kino sabiedrībā. Jo tajā brīdī, kad mēs sākam pieņemt, ka ir kaut kādi „mēs” un „jūs”, ka ir vieni, kas kūrē Kristapa balvu, un ir kaut kādi otri, kas izvērtē Kristapa balvu, un tad ir vēl kādi potenciālie trešie, kas saņem to balvu, – tajā brīdī mēs nonākam pie situācijas, ka īstenībā tai Kristapa balvai nekādas vērtības nav.

Mums ir jādomā par to, ka visi šie pirmie, otrie un trešie, tā ir visa kino sabiedrība.

Tā ir, man liekas, viena ļoti svarīga lieta, ko Gatis Šmits ļoti labi savā laikā noformulēja kādā sarunā. Viņš teica – latviešu kino sabiedrība nesarunājas, jo vairs nav instrumentu, kā tai sarunāties. Skaidrs, ka tā ir problēma, jo visi darbojas tādā atrauto klāsteru, atrauto salu veidā – katrs producents un studija veido savas filmas. Tur savā veidā notiek kaut kāda iekšēja komunikācija, bet kā ir iespējama kāda kino sabiedrības komunikācija, ja nav tādu agrāk, padomju laikā pastāvējušu institūtu kā Rīgas kinostudija vai, piemēram, Kino savienība kā daudz aktīvāka un nozīmīgāka organizācija, vai Kino nams, kur varēja notikt kaut kāda veida komunikācija, nu kaut vai Splendid Palace jeb kino Rīgas savulaik leģendārā pagrabstāva kafejnīca, kuru, cerams, vismaz daļēji ir aizvietojis Tinto...

Bet komunikācijas ikdienā nav, tāpēc es domāju, ka Kristaps ir viena no formām, kur kaut kādā veidā mēs šo komunikāciju varam atjaunot – tieši to sarunu, par kuru Gatis runāja. Nevis tā, ka vienkārši vieni profesionāļi atnāk uz citu profesionāļu filmu pirmizrādēm paziņot, ka tas viss nekam neder, un aiziet projām; ar to arī komunikācija beidzas. Bet patiešām būtu vajadzīga tāda profesionāla saruna, kurā var iesaistīties visu paaudžu autori un teorētiķi, kritiķi. Tajā nozīmē Kristapam ir jābūt nevis „mēs” un „jūs”, bet gan visas kino sabiedrības kaut kam tādam...

Elīna Reitere: - Turpinot par profesionālajām sarunām, mani ļoti interesētu Larisas viedoklis par to, kā tev likās – kas šajā kino pietrūkst? Vai kas nav tādā līmenī, kā tu to biji gaidījusi?

Larisa Gūtmane: - Jā, es gribētu parunāt tieši par stāstiem un scenārijiem. Es esmu redzējusi daudzas latviešu filmas un, man šķiet, daļa no problēmas ir, ka daudzās filmās trūkst emociju. Ar to es domāju galvenā varoņa emociju trūkumu un sekošanu viņa ceļam cauri pirmajam, otrajam un trešajam, dažreiz arī ceturtajam cēlienam. Skatītājam vajag redzēt viņa ceļojumu un tiešām saprast, ko viņš vēlas... Jo dažreiz, skatoties latviešu filmas, man rodas sajūta, ka es patiesībā nemaz nezinu, ko galvenais varonis grib, līdz ar to man ir grūti izsekot, kādas emocionālās problēmas viņš vai viņa cenšas atrisināt sevī. Tā, protams, ir sarežģīta lieta – paņemt šīs emocijas un pārnest tās uz ekrāna un tēlos tā, lai izraisītu publikas emocionālo atdevi. Un būtu jācenšas ne tikai parādīt tēla emocionālo atdevi, ko viņi domā, kādas ir viņu emocijas, bet konkrēti censties nodot vēstījumu publikai, mēģināt publikai kaut ko iemācīt.

Galvenais varonis kaut ko iemācās, bet jūs kaut ko iemācāt arī savai publikai.

Vēl, kā es teicu, scenārijiem vajadzētu kļūt mazliet atvērtākiem universālākai publikai. Man patīk, ka jūs joprojām runājat par latviešu kultūru, ka tas notiek Latvijā, veidot filmas latviešiem ir lieliski, bet ir jāatveras arī pārējai pasaulei, lai cilvēki saprastu latviešu kultūru. Cilvēkiem ir interese par citām kultūrām. Man ir draugi, kuri bieži vaicā – kura ir laba latviešu filma, kas palīdzētu man saprast latviešu kultūru? Taču es gribu redzēt arī labu izklaidējošu filmu, un tā, manuprāt, arī pietrūkst. Scenārijos pietrūkst izklaides faktora. Jums vajag to visu – vajag izklaidi, ir jārada emocijas, un ir jāliek publikai sekot galvenā varoņa ceļam un stāstam.

Un vēl es gribu pateikt, kā, manuprāt, latviešu scenārijos mazliet pietrūkst, ne vienmēr, bet... Piemēram, Lailas Pakalniņas filmas ir tik spēcīgas tāpēc, ka viņai ir ārkārtīgi spēcīga tēma, visās filmās, un dažreiz man šķiet, ka citu autoru filmās pietrūkst tieši tēmas. Režisoram būtu jāpajautā sev – ko es mēģinu pateikt ar šo filmu? Kāds ir mans vēstījums? Ko es gribu pateikt ar visiem šiem tēliem, ar stāstu; kas ir tā tēma, kuru es gribu parādīt savai publikai?

Daira Āboliņa: - Tam es ļoti piekrītu, bet domāju, ka šī problēma attiecas uz jebkuru kino valsti. Stāsts, scenārijs un režija, tās ir lietas, kuras vienmēr ir visvairāk riska zonā un visgrūtāk realizējamas.

Dāvis Sīmanis: - Man ir viens komentārs šajā sakarā. Viena lieta ir tā, par ko Larisa runāja, mūsu spēja identificēties ar varoni un kaut kādā veidā piedzīvot emocijas no šī varoņa ceļojuma, no viņa pieredzes filmā. Bet otra lieta ir paši stāsti – no kurienes tie rodas? Man liekas, viena no problēmām, kas Latvijā ir, – nevajag brīnīties, ka mums ir tik daudz vēsturisku filmu, jo Latvijā visi intensīvie stāsti ir vēsturiski. Mūsdienu Latvijā mēs īstenībā intensīvus stāstus nespējam atrast, ja nu vienīgi sākam runāt kaut kādos šausmīgi agresīvos, nezinu, degradētu lauku cilvēku portretos vai kā tamlīdzīgi. Bet citādi – mēs visu laiku dzīvojam kaut kādā tādā dīvainā, it kā pelēcības zonā, un pat ja uzrastos tomēr tie intensīvie, patiešām piesātinātie stāsti, tad mēs viņiem Latvijā neticētu.

Piemēram, nebrīnieties, ka Oļegs ieguva galveno balvu Kristapā. Tas ir stāsts, kuram konkrētas saistības ar Latviju tikpat kā nav, Latvija varētu būt pilnīgi imagināra valsts šajā filmā – cik tur vispār latviski runā, tikai Guna Zariņa mazliet kaut ko un Andris Keišs pāris replikas. Un izrādās, ka tajā brīdī, kad stāsts ir pēkšņi izcelts ārpus Latvijas konteksta, mēs spējam šai svešajai videi piešķirt intensitāti, kamēr paši savai videi, Latvijas videi...

Kadrs no spēlfilmas "Oļegs" (režisors Juris Kursietis, astoņas "Lielā Kristapa" nominācijas, balva kā labākajai spēlfilmai, labākajam spēlfilmas operatoram un labākajam otrā plāna aktierim)

Turklāt no tāda dokumentalitātes viedokļa taču, atvainojiet, ir tik daudz interesantu stāstu arī mūsdienās! Piemēram, iedomājieties, ja Kaspars Goba būtu taisījis filmu Inga dzird nevis kā dokumentālu filmu, bet nolēmis no šī stāsta izveidot spēlfilmu. Mēs pat varētu atmest šo, kā es iepriekš teicu, specifisko skatījumu uz Latvijas laukiem, tur tik un tā paliek kaut kāda veida varoņu pieredze, kas varētu tikt ļoti spēcīgi realizēta spēlfilmas formā. Kaut kādā ziņā latviešu režisori šos mūsdienu stāstus nespēj fiksēt un radīt, bet spēj atrast viņus vēsturē. Un vēsturē, protams, tā drāma vienmēr ir lielāka.

Daira Āboliņa: - Vēsture jau ir izsijājusi, vēsture jau ir parādījusi to drāmu.

Dāvis Sīmanis: - Jā, tur patiešām mēs ieraugām to patieso drāmu, kamēr mūsdienās Latvijā... Un tikmēr mēs pieminam tādus piemērus kā rumāņu kino, kurš spēj intensīvi runāt par rumāņu sabiedrību mūsdienās. Nu, tā ir – iespējams, ka rumāņi dzīvo intensīvākas dzīves, tāpēc rumāņu režisori var atrast intensīvākus stāstus. Bet nav tā, ka Latvijā šādu stāstu nebūtu.

Larisa Gūtmane: - Man liekas, ir jānošķir divas lietas – viens ir šis vēsturiskais fons, bet tas ir patiešām fons, un otrs ir stāsts. Es esmu redzējusi daudzas latviešu filmas, kur izbaudu vēsturisko līniju, tomēr man šķiet, ka tam līdzi nāk tāds kā nacionālistisks skatījums, ja scenārija autors uzlūko šo vēsturisko līniju kā galveno stāstu. Man šķiet, vajadzētu būt otrādi – tēliem vajadzētu būt stāsta virzītājiem, bet vēstures tēmai ja ne gluži sekundārai, tad tomēr aiz tēlu virzītājspēka.

Jo tieši tēls ir tas, ar kuru jūs jutīsiet emocionālu saķeri, nevis obligāti ar to, kas notiek vēsturē.

Tas vispār ir līdzsvara jautājums. Tāpēc jau scenāriju rakstīšana ir tik sarežģīta, tikai cilvēki nesaprot, kāpēc tas ir tik sarežģīti – jums viss ir jāuzliek uz fona un jāseko tēla ceļojumam, jums jābūt spējīgam rakstīt tehniski un vēl arī sacerēt dialogus. Ir tāda lieta, ko sauc par rakstīšanu „uz deguna”, kad scenārijā nav tā, kā cilvēki runā dzīvē. Tā arī ir problēma, ko es saskatu dialogos, filmu varoņi bieži stāsta, kas tobrīd notiek, bet tas pilnīgi nav nepieciešams – tā taču ir filma, jums būtu jāparāda, nevis jāapraksta, kas notiek uz ekrāna.

Bet, atgriežoties pie vēsturiskā, man dažreiz šķiet – vēstures stāsts aizēno tēlu emocijas. Piemēram, Dvēseļu putenis. Es vēlējos vairāk sekot šim varonim, es gribēju zināt, kādas ir viņa problēmas. Viņš no zēna kļūst par vīrieti, tad beigās es gribēju redzēt to momentu, kur viņš pats saprot un sajūt, ka tagad viņš ir vīrietis, un ka tas ir viņa paša darbību un izvēļu rezultāts. Tēli, kuri izdara konkrētas izvēles šajā vēsturiskajā kontekstā, kas bija ļoti grūts laiks, un tas, kā šīs izvēles aizved viņus tur, kur viņiem ir jābūt savas personas kontekstā.

Daira Āboliņa: - Te mēs atgriežamies pie tā, ka mums ir būtiska scenāriju uzbūves problēma, un būtiska tagadnes reflektēšanas problēma.

Zane Balčus: - Jā, un droši vien nav nekādas formulas, kā to pārvarēt. Piemēram, Dāvja minētajā rumāņu kino tas ir tik patīkami, ka šie stāsti jau var būt tiešām arī patiesībā ļoti ikdienišķi. Bet, kā Larisa teica, būtiskākais ir varoņa emocionālais piedzīvojums, kuram tu ej cauri, – tā varbūt nav nekāda milzu drāma, varbūt pat apstākļi nav nekādi ārkārtīgi dramatiskie, bet varoņa kā cilvēka it kā mazā problēma ir tā, kas dod ļoti spēcīgu iespaidu.

Dāvis Sīmanis: - Es tieši to saku, un tās ir divas dažādas lietas. Viena lieta ir šī spēja radīt varoņa emocionālo ceļu filmā, un tā ir ļoti svarīga. Bet es tieši runāju par to otru, par to, kādā veidā mēs meklējam stāstu. Bieži vien tā ir tā lieta, ka mūsdienu tematikā mēs nevis domājam par kaut kādām intensīvām lietām, kas patiešām var parādīties kādā ļoti smalkā mikro-attiecību modelī, bet mēs pēkšņi uzreiz sākam domāt kaut kādās mākslīgās kategorijās, mūsdienu realitātei tiek uzspiesti kaut kādi mākslīgi stāsti, un tā ir tā problēma. Jo svarīgi ir, kā tas rezonē skatītājā – viņš jau visu laiku samēro savu realitātes uztveri ar to, vai filmas stāsts iekrīt šajā viņa realitātes uztverē, vai neiekrīt. Un no tā viedokļa, protams, vieglāk ir glābties vēsturē, jo tur šis tiešais samērojums starp skatītāja realitāti un to, kas notiek filmā, nav iespējams. Tur ir vēsturiskā nobīde. Vēsturiska filma var būt visdažādākā, tā var būt stilizēta, komiska, groteska, vēl kaut kas, var būt arī šķietami absolūti reālistiska – ļoti plašs ir tas lauks.

Bet jebkurā gadījumā vēsturiskā vide, kur novietots stāsts, ir kaut kādā ziņā droša zona. Mūsdienas ir nedrošā zona, jo īpaši Latvijas mūsdienas Latvijas skatītājam.

Tāpēc es saku, ka Oļegs šajā ziņā ir diezgan droša zona, jo tas arī kaut kādā ziņā „notiek citur”.

Daira Āboliņa: - Tur ir tas nelielais atsvešinājuma valnis.

Dāvis Sīmanis: - Jā, es skatītu to kā tādu fenomenu – kaut kur Beļģijā cilvēki tā dzīvo, un tur nav nekāda mēģinājuma samērot to ar Latvijas realitāti.

Zane Balčus: - Arī tāpēc man šķiet simpātiski, ka scenārija balva ir piešķirta filmai Blakus, kura, man liekas, tomēr mēģina tikt pāri šai problēmai. Tās ir mūsdienas, un tas nav nekāds lielais naratīvs, tas patiesībā ir ļoti individuāls vēstījums, tiešām tikai šie varoņi, kuru ceļam mēs ejam cauri kaut kādā noteiktā laika nogrieznī.

Dāvis Sīmanis: - Jā, un tur ir arī tā mūsdienu jaunā cilvēka valoda, pret kuru daļēji iebilda Varis Brasla savā uzrunā, un es pilnībā viņu saprotu un atbalstu, tomēr šī jaunā cilvēka valoda rada sasaisti ar mūsdienu Latviju. Pat ja tu par šo sasaisti nepriecājies, tomēr tur kaut kādā veidā ir tas sakritīgais, ka realitāte pēkšņi ir sākusi runāt.

Kadrs no spēlfilmas "Blakus" (režisore Alise Zariņa, sešas nominācijas "Lielajam Kristapam", balva par labāko scenāriju)

Tikai, protams, nevajag uzreiz pieņemt kategoriski tādu darba uzstādījumu, ka mūsu scenāriji ir slikti pēc definīcijas, absolūti tā nevar teikt. Ir arī ļoti labi scenāriji. Bet skaidrs, ka problēmas ir, un varbūt tieši tāpēc, ka tas varoņa emocionālais ceļojums nav līdz galam izstrādāts, par to varbūt domā sekundāri, un rezultātā filmā tas nerealizējas. Tā jau ir praktiska problēma filmēšanas laukumā, kur vienkārši varbūt režisors netiek galā ar atsevišķām ainām, ar mizanscēnu un vēl kaut ko. Mēs tikko ar studentiem skatījāmies Serdžo Leones filmas Labais, ļaunais un neglītais finālu, kur tātad ir vienkārši trīs cilvēku tuvplāni. Visa filma ir uzbūvēta uz šāda veida tuvplāniem, un arī šajā epizodē ir vienkārši tuvplāni, kas bezgalīgi ilgi tiek rādīti dīvainā montāžas secībā. Ja mēs domājam par to, kā šī epizode būtu aprakstīta scenārijā, tur nekā no šīs pieredzes nebūtu, šāda pieredze rodas tikai un vienīgi filmēšanas laukumā.

Tāpēc es domāju – viss, kas attiecas uz varoni, jā, daļēji tas ir kaut kas tāds, kas scenārijā nav tīri dramaturģiski ierakstīts, bet, no otras puses, tā tikpat labi var būt arī režisora nevēlēšanās vai slinkums padomāt, kā vislabāk šādu ainu vai šo varoni pieteikt filmā, kā to realizēt tieši ar kinematogrāfiskiem instrumentiem.

Daira Āboliņa: - Varbūt šis ir iemesls, kāpēc žūrijas uzmanības centrā neizvirzījās, piemēram, filma 1906, kam bija visvairāk nomināciju? Iespējams, tieši stāsta uzbūve un varoņu virzība un attīstība šai filmai neļāva kļūt par līderi? Jo, tā kā cilvēki mīl statistiku,

es pēkšņi noslēguma dienas rītā dzirdēju radio ziņu – bukmeikeri prognozējot 46% iespējamības, ka galveno balvu saņems filma 1906.

Es gan nezinu, kas tie par bukmeikeriem, un ka tādi mums vispār ir, es par to neko nezinu.

Dāvis Sīmanis: - Viņi varbūt ir zirgu skriešanās bukmeikeri ar citu izpratni, viņi visdrīzāk nav iedziļinājušies kino specifikā. (Visi smejas.)

Daira Āboliņa: - Jā, bet viens no Latvijas radio kanāliem uzskatīja par nepieciešamu ziņās iekļaut šādu bukmeikeru paziņojumu. Un otrā pēc reitinga bija Jelgava ‘94.

Dāvis Sīmanis: - Nu, bukmeikeri, iespējams, savas prognozes būvē saistībā ar Latvijas kinoskatītājiem un statistiku, kas te ir noskatīts. Oļegam ir salīdzinoši ļoti neliels skatītāju skaits Latvijā, neskatoties uz starptautiskajiem panākumiem.

Daira Āboliņa: - 1906 arī nebija skatītāju ārkārtīgi ievērota filma, teiksim tā.

Dāvis Sīmanis: - Nu, ja mēs runājam tieši par 1906, to arī žūrija centās norādīt ar savu speciālbalvu, ka tur ir patiešām ļoti īpašs skatījums uz konkrētu vēstures norisi. Un iespējams, arī režisora nodoms nemaz nebija tāds, tieši otrādi, varbūt viņš vēlējās radīt kaut kāda veida atsvešinājumu, kurā notiek šis varoņa emocionālais ceļš. Tas nav tādā tiešā veidā nolasāms.

Skaidrs, tajā brīdī, kad ir jāizvērtē šāda filma, tad atklājas, ka varbūt pašam režisoram ir raksturīgs un saprotams veids, kā viņš strādā, bet tas varbūt ne tik labi strādā uz to pieredzi, ko viņš rada skatītājos. Un, es domāju, arī to pieredzi, ko viņš sniedz žūrijai, - varbūt arī tāpēc šī filma neplūca daudz lauru.

Kadrs no spēlfilmas "1906" (režisors Gatis Šmits, 15 nominācijas "Lielajam Kristapam", balva labākajam spēlfilmas māksliniekam un labākajam komponistam, žūrijas speciālbalva par oriģinālas vēsturiskās atmosfēras radīšanu)

Tā vienmēr arī būs problēma – ir, teiksim, filmas, kas ir salti sarežģītas pēc sava uzstādījuma. Kaut vai, piemēram, Lailas Pakalniņas Karote – ļoti konceptuāla, ar pašai autorei ļoti skaidru māksliniecisko redzējumu, kurš konkrēti rezonē uz noteiktiem cilvēkiem, bet nerezonē uz citiem cilvēkiem. Šai filmai ir pietiekami veiksmīgs festivālu novērtējums ārpus Latvijas, bet šādā nacionālā filmu festivālā tāda koncepta filmām ir grūti tikt novērtētām visvairāk, jo blakus viņām ir filmas ar vienkāršāku uzstādījumu, mazāk konceptuālas, mazāk sarežģītas tādai atkodēšanai. Un skaidrs, ka tur tā pieredze ir gūstama vienkāršāk.

Tāpēc, es domāju, tās sarežģītās režisoriskās atslēgas, kas varbūt ir ieliktas vai vismaz mēģinātas ielikt filmā 1906, no konceptuālā viedokļa ir daudz sarežģītākas, nekā varbūt tajās filmās, kuras guva lielāku atzinību. Bet tas atkal ir jautājums, kurš un kādā veidā to spēj atslēgt.

Arvīds Krievs: - Es esmu vienmēr bijis pret scenārija absolutizēšanu, bet ko es gan redzu šajos gadījumos – te vienā vai otrā, vai trešā, vai ceturtā gadījumā pietrūkst tas, ko kādreiz sauca par redaktoru. Tas cilvēks, kurš redz ainu kopumā – ko var režisors izdarīt, kam tajā scenārijā būtu jābūt... Cilvēks, kurš saredz no malas, tai pašā laikā būdams iekšā procesā, tomēr redz iespējamās kļūdas, iespējamos zemūdens akmeņus. Ja runājam par 1906, tur nevajadzēja daudz, lai šī filma paceltos pāri.

Bet režisors pats, viņš jau dzīvo savā šitajā te istabiņā, viņš nezina, kas kaut kur citur notiek; tā mēs visi esam, katrs savā mazā kabatiņā.

Daira Āboliņa: - Gatim Šmitam ir plašāks konteksts!

Arvīds Krievs: - Un Andra Gaujas filma, kurai es nekad nevaru atcerēties nosaukumu, – tur vajadzēja vairāk gan scenārijā, gan pie filmas būt klāt cilvēkam, kurš palīdz. Tur ir tik daudz dažādu labu lietu, bet tas viss ir kaut kā izmētāts un pazudis, tur nav nekā tāda, kas to visu savāktu, lai būtu uzreiz redzams, ka šī filma var pretendēt uz galveno balvu, uz Lielo Kristapu.

Nē, nu skaidrs, par vienu vai otru citu filmu mēs varam teikt, ka šī filma nepretendēs uz Lielo Kristapu nekad, bet arī tāpēc, ka neviens nav bijis tam režisoram klāt, kad viņš montējis to filmu, acīmredzot nav viņam pateicis – te kaut kas nav labi, šitais nav loģiski, tas raksturs ir galīgi pretēji, viņš tā nemaz nedara... Gadījums ar Gaujas filmu man atgādina ļoti labu vēlēšanos ņemt no savas pieredzes kaut ko un ielikt filmā, bet šī pieredze ir tik nesena, ka tas gaisa balons, viņš neceļas gaisā, jo filma nav viegla, viņa ir smaga, smagnēja. Varbūt režisors joprojām nav ticis tai pieredzei pāri, lai to varētu pasniegt viegli un ar vēl lielāku efektu.

Kadrs no spēlfilmas "Nekas mūs neapturēs" (režisors Andris Gauja, deviņas nominācijas "Lielajam Kristapam", balva labākajai aktrisei)

Te ir problēma arīdzan tāda... nu labi, Kultūras akadēmija. Tur cilvēki ir visi kopā, tur viņi cits gar citu trinas un, kamēr viņi vēl nav izšķīlušies, tikmēr viņiem ir kaut kas kopīgs. Bet es tagad tā padomāju – ko darīs tas pats zellis ar savām ambīcijām, kad viņš tagad tiks tālāk, teiksim, Jānis Ābele – kā viņš tālāk ies, ko viņš darīs?

Dāvis Sīmanis: - Nu, tā jau būs viņa darīšana. Es domāju, režisora mērķi un režisora ambīcijas, tā taču ir viņa darīšana.

Arvīds Krievs: - Jā, bet tas ir mūsu kopīgs kinematogrāfs, kur mēs nevaram teikt - tā ir viņa darīšana... Svarīgi ir, lai viņam būtu vieglāk, lai viņš to savu mērķi varētu...

Larisa Gūtmane: - Vieglāk? Kāpēc vieglāk?! (Visi smejas.) Ja man ir jācīnās, tad viņam arī ir jācīnās!

Arvīds Krievs: - Vieglāk es domāju tādā ziņā, lai viņš savu mērķi sasniegtu. Ja stāvēs blakus, piemēram, Larisa, un rādīs ar pirkstu – tu padomā par šo lietu, tu padomā par to... Un viņš tad padomās. Šobrīd viņš par to nedomā, viņam varbūt liekas, ka viņš ir varens un pats labākais.

Daira Āboliņa: - Viņam varbūt tā neliekas, viņš vienkārši ir laimīgs par šiem notikumiem.

Arvīds Krievs: - To es saprotu, tā tas ir. Tā būtu katram.

Spēlfilma "Jelgava '94" (režisors Jānis Ābele, deviņas nominācijas "Lielajam Kristapam", četras balvas, tai skaitā labākajam spēlfilmas režisoram, un trīs speciālbalvas)

Daira Āboliņa: - Protams, tā ir riskanta lieta – tik jaunam režisoram iedot tik ļoti augstu novērtējumu, ne tikai it kā iecelt viņu uzreiz par profesionālu režisoru, bet vēl arī nolikt uzreiz pašā augstākajā punktā, ka viņš ir uzvarējis šajā režisoru kategorijā. Bet tieši šajā kontekstā es gribētu aktualizēt vienu jautājumu, vēl jo vairāk, ja jūs esat vismaz divi režisori pie šī galda. Cik es saprotu, scenāristus mēs procesā konsultējam ļoti dažādās pakāpēs, ir visādi projektu kursi, vēl arī vairums režisoru ņem starptautiskos scenāriju konsultantus, tie viņiem palīdz, bieži vien filmas pat ļoti spēcīgi mainās šī ceļa laikā.

Bet režisoriem?! Kā ir iespējams palīdzēt režisoriem, kuriem būtībā dažkārt ir tāda, es teiktu, nedrošība savā profesionālajā režisora krēslā? Tu to gandrīz vai redzi, ka viņš darbojas intuitīvi, tā kā improvizē un meklē to īsto... un tad dažkārt viņš trāpa to intonāciju, bet pats diemžēl nepamana, ka tagad ir trāpījis un tagad varētu iet pa to ceļu. Un tad tas skaistais aizpeld nenotverts – tieši te, kur viņa varētu sākt augt, tā filma.

Dāvis Sīmanis: - Es tev pateikšu ļoti vienkārši – režisoriem var palīdzēt filmu taisīšana.

Šeit, man liekas, Borisam Fruminam ir pilnīga taisnība – režisors veidojas par profesionālu režisoru, veidojot filmas, nevis tās neveidojot. Tikai tā var attīstīt to, kas sākas kā intuīcija, kā mēģinājums uzminēt...

Skaidrs, ka nav iespējams tā nokārtot, lai filmēšanas laukumā blakus atrastos kaut kāds super guru, kurš režisoram dotu padomus – tajā brīdī tas guru kļūtu par šīs filmas režisoru, nevis tas cilvēks, kurš to filmē. Tikai ar strādāšanu tas, kas sākotnēji ir intuīcija un kaut kāda improvizācija, meklējumi, kļūdīšanās, varbūt arī pat radikāla filmas pazudināšana kādā gadījumā, tikai vēlāk tā var kļūt par metodi – tad, kad tas cilvēks ir kaut kādā veidā darbojies pietiekami ilgi. Un tā ir problēma Latvijā.

Es domāju, tieši tāpēc pats svarīgākais, ko ir iedibinājusi Simtgades programma ar savu apjomu ir tas, ka beidzot ir parādījusies kaut kāda iespēja cilvēkiem darboties, kaut vai ne ikdienas režīmā, bet darboties pietiekami regulāri, lai pēc kaut kāda laika mēs redzētu – jā, šis cilvēks ir spējis!

Kad Arvīds ierunājās par to, kas notiks ar Jāni Ābeli... Es domāju, ja viņam būs iespēja vēl veidot filmas, un viņš kaut kādā veidā, nezinu, nepaliks pašpārliecināts attiecībā pret to, ko viņš dara, bet pazemīgs, un patiešām fokusēsies uz to, kā to izdarīt maksimāli labi, viņš arī var nonākt kādā brīdī līdz režisoriskai metodei, kāda ir, nezinu, Kenam Loučam vai Maikam Lī, vai vienalga kuram lielam režisoram, kuri īstenībā jau strādā ar kaut kādu metodi, kuru paši daudzu gadu garumā ir izstrādājuši.

Daira Āboliņa: - Kā Laila Pakalniņa.

Dāvis Sīmanis: - Jā, bet pasaki man vēl vienu režisoru Latvijā, kurš ir bijis tik privileģēts. Laila tiešām strādā ļoti regulāri...

Daira Āboliņa: - Bet pasaki man arī vēl vienu režisoru Latvijā, kurš būtu tik konceptuāli traks kā Laila Pakalniņa, kura strādāja arī tajos gados, kad viņai vispār naudu nepiešķīra. Viņas vienīgā radošā jēga ir veidot filmas, Lailas modelis nav pieejams būtībā nevienam citam māksliniekam. Viņa ir autors-producents, autors-scenārists, autors-montāžists, viņa ir Autors. Un tāds gadījums – tā ir laime, ka mums tāds piemērs ir, bet tas ir ārpus konteksta, gluži tāpat kā šogad ārpus konteksta ir Gints Zilbalodis. Tāpat mēs varētu jautāt, kas notiks ar viņu, jo būt autoram, tas ir ļoti grūti. Ja tu kļūdies, tu kļūdies globāli. Protams, Laila Pakalniņa šobrīd ir jau tajā profesionālajā kategorijā, kad viņa vienkārši strādā savā rokrakstā, savā stilā; mēs vairākkārt esam runājuši par to arī dažādās diskusijās, vai viņa pārkāps pāri savam rokrakstam un kaut ko mainīs pilnīgi principiāli... Droši vien tas nav no viņas jāprasa.

Kadrs no dokumentālās filmas "Karote" (režisore Laila Pakalniņa, četras "Lielā Kristapa" nominācijas, balva labākajiem skaņu režisoriem un žūrijas speciālbalva par pārliecinošu māksliniecisko redzējumu)

Zane Balčus: - Es tomēr domāju – salīdzinot ar citām viņas pēdējo gadu dokumentālajām filmām, Karotei, man liekas, nav ļoti skaidrs vēstījums.

Daira Āboliņa: - Bet tas sociālais elements, un tas laikmeta konteksts, kurš šoreiz uzklājās! Būtībā tad, kad viņa sāka to filmu, tad vēl šī tēma nebija tik globāli aktualizēta, mēs tikai zinājām – nu jā, jā, tas viss tā ir, tas viss tā ir... Es to sauktu arī par tādu režisora intuīciju, kas Lailai, protams, kā spēcīgam māksliniekam piemīt. Ienāk prātā taisīt filmu par plastmasu, un tad laiks tev vēl piespēlē to hendikapu, ka tieši tagad tas ir tik aktuāli.

Dāvis Sīmanis: - Nu, nav jau tā, ka tēma ir kļuvusi aktuāla tikai tagad. Mēs ar Lailu kopā katrs ar savu filmu ļoti agrā stadijā bijām Karlovi Varu festivālā, pičinga forumā, un jau tajā brīdī tā bija super aktuāla tēma.

Daira Āboliņa: - Nu, varbūt es to skatos kā ikdienas patērētājs...

Dāvis Sīmanis: - Kā Grētas Tunbergas adepts varbūt...

Daira Āboliņa: - Varbūt, bet es drīkstu kā sadzīvisks cilvēks dažkārt skatīties uz to tā, ka man, piemēram, tieši šogad vairs nedod veikalā plastmasas maisiņu.

Es negribu pateikt neko citu, kā tikai to, ka dažkārt mākslinieka intuīcija un laiks, tas viss tik brīnišķīgi saslēdzas, kā tas ir Lailas gadījumā.

Dāvis Sīmanis: - Nu jā, bet Laila tiešām ir unikāls piemērs, tu pati lietoji vārdu "planēta" - tieši tā. Šobrīd mums ir runa tieši par to, kā mēs varam palīdzēt tiem režisoriem, kuri dzīvo pēc citiem noteikumiem. Filmu režisoru pieredze var atšķirties. Piemēram, viena režisore vienmēr seko savam stilam absolūti kategoriski, un tas ir viens virziens, bet ir citi, kuri, tieši otrādi, katru filmu grib veidot pilnīgi autonomi citādāku.

Te jau patiešām parādās arī kaut kāds kino politikas aspekts – lai būtu nodrošinājums šai regularitātei, un beigu beigās lai arī filmu skaits Latvijā būtu tāds, ka mums nav, piemēram, visas spēlfilmas, kas tiek uzņemtas Latvijā, visas uzreiz arī nominētas Lielajā Kristapā. Lai filmu skaits būtu tāds, ka mēs varēsim jau ļoti rūpīgi atlasīt dažas no tām. Protams, būs neveiksmes un būs veiksmes, bet tas, ka cilvēkiem būs iespēja regulārāk strādāt, tas arī... Es patiešām apliecinu jums to, ka vismaz man ir tāda iekšējā sajūta, skatoties uz šo Kristapu un uz šīm filmām, samērojot to budžetu un iespējas, kas ir Latvijā bijušas, – es domāju, šī ir ļoti pozitīva aina. Manuprāt, pie salīdzinošas nabadzības, pie salīdzinoši neliela filmu skaita, ir gan izveidojušies jauni profesionāļi, gan arī strādā jau esošie un arī vecākas paaudzes profesionāļi. To savā runā ļoti labi noformulēja Edmunds Jansons, gan tikai attiecībā uz animāciju, bet, manuprāt, tas attiecas arī uz citiem kino mākslas veidiem. Tikpat labi to var attiecināt uz dokumentālo kino, kur strādā patiešām klasiķi –

iedomājieties, Valdis Eglītis saņēma balvu par operatora darbu, tā taču vienlaikus varētu būt arī balva par mūža ieguldījumu.

Daira Āboliņa: - Bet es vēl gribētu vienu detaļu piebilst. Tātad mēs vienojāmies, ka šī ainava bija daudzveidīga, tajā bija ļoti daudz pozitīvu piemēru, tajā bija spektrs. Līdz ar to mēs saprotam, un tas būtu tas vēstījums, ka šāds filmu apjoms un šāds finansējuma apjoms ir būtībā šābrīža Latvijas kinoindustrijai diezgan optimāls, bet mēs zinām, ka tas varētu neturpināties tikpat lielā spektrā nākamgad, un arī aiznākamajā gadā. Vienkārši simtgades process parādīja, ka industrija var strādāt šādā apjomā.

Dāvis Sīmanis: - Simtgades programmas apjoms ir optimāls, lai varētu runāt par to, ka režisori var veidot savu rokrakstu, viņi var strādāt.

Elīna Reitere: - Vai viņiem ir iespēja kļūdīties?

Daira Āboliņa: - Vienu reizi.

Dāvis Sīmanis: - Skaidrs, ka mēs nevaram atļauties, lai kādi režisori mūžīgi kļūdītos, tas ir cits jautājums. Bet tas, ka ir veiksmīgākas un ir neveiksmīgākas filmas, tā vienmēr būs.

Arvīds Krievs: - Par to jau es arī domāju – teiksim, studentiem ir jāiemāca, lai viņi nebaidās kļūdīties. Līdzko cilvēkam parādās bailes kļūdīties, viņš sāk domāt, ka es vairs nebūšu tik izcils, tad tas ir viss...

Daira Āboliņa: - Tev nebija bailes kļūdīties, kad tu strādāji?

Arvīds Krievs: - Es to no pieredzes zinu, esmu redzējis no malas.

Daira Āboliņa: - Larisa, tev nav bail kļūdīties?

Larisa Gūtmane: - Man ir bailes katru dienu, kad es rakstu.

Dāvis Sīmanis: - Es tikai daļēji piekrītu Arvīdam, jo, manuprāt, ir jāatrodas konstantās šausmās no tā, ko tu dari. (Visi aizrautīgi smejas.) Ir jābūt ārprātīgām bailēm un pazemībai pret to, un tieši tas ļauj kaut ko koncentrētu izdarīt. Ja tev ir sajūta, ka viss, ko es daru, jau ir ļoti labi...

Arvīds Krievs: - Jā, līdz ar to cilvēks apstājas. Nu, kaut vai piemērs galīgi no vēstures, tas pats Uldis Brauns – viņam bija grūti, jo viņš nejuta to, ka varēs uztaisīt labāk, nekā jau ir uztaisījis, un līdz ar to viņš apsīka vispār tajos savos meklējumos. Un tas pats attiecas uz jebkuru laureātu. Uldis Brauns būtu izdarījis vairāk, ja viņš nebūtu savā laikā pārslavēts.

Zane Balčus: - Tāpēc šajā kontekstā ļoti svarīgi ir tas, ko Dāvis citēja no Šmita, par komunikāciju un savstarpējo saziņu, un arī tas, ko Arvīds teica par vidi. Man liekas – tieši tā, mums visiem jāsaprot, ka nebūs tādu konsultantu vai kuratoru, vai kāda, kurš palīdzēs veidot filmas, bet svarīgi ir saprast un apzināties, ka vide ir savstarpēji atbalstoša un tur ir iespējami dažādi rokraksti, dažādas personības.

Mums ir vairāk jākomunicē, mums ir vairāk vienam otru jānovērtē, jānovērtē arī dažādi uzskati, un jāveido šī vide ļoti labvēlīga citam pret citu.

Daira Āboliņa: - Bet kāpēc tas ir tik grūti...

Dāvis Sīmanis: - Ļoti vienkārši! Tāpēc, ka tieši šī neregularitāte un salīdzinoši mazais finansējums rada ļoti agresīvu konkurenci. Un šī asā konkurence neļauj pastāvēt pietiekami plašam filmu spektram, kur varbūt ir kāda sadaļa, kur tu sevi ierindo, piemēram, tu veido kāda žanra filmas, vai noteikta autoriskā stila filmas, bet principā tev nākas uzskatīt, ka viss pārējais ir nelietderīgs, ka jebkurš, kurš nodarbojas ar kaut ko citu, ir nelietderīgs. Un tā ir absolūti nepareiza attieksme. Attieksmei būtu jābūt tādai, ka – tev liekas svarīgs tas, ar ko tu nodarbojies, bet tu saproti, ka ir arī citi cilvēki, kuriem ir svarīgs tas, ko viņi dara, ka viņi grib kaut ko vēstīt, par kaut ko stāstīt, veidot filmas savā specifiskajā kino valodā. Un tas būtu jānovērtē.

Te man jācitē vēl viens latviešu režisors, Jevgēņijs Paškēvičs, kurš savā laikā izteica ļoti interesantu domu par to, ka režisoram vienmēr ir ļoti sarežģīti mēģināt ieraudzīt cita režisora nodomus. Ja viņam jautā, ko viņš domā par kādu filmu, tad viņš saka – nē, es to filmu būtu taisījis citādāk... Bet mums vajadzētu tiekties uz to, ka mēs novērtējam cita režisora mēģinājumus realizēt savus nodomus, savas idejas kopā ar savu profesionāļu komandu, novērtēt to un nemēģināt visu laiku iesaistīt sevi un savas ambīcijas šajā kontekstā. Tā, man liekas, ir liela problēma. Un problēma tieši tajā, ka tā konkurence neatļauj spektralitāti. Bet tad, kad konkurence atļaus… Tieši tāpēc mēs atkal varam atgriezties pie simtgades situācijas, kurai patiešām kaut kādā mērā atbilst vārds „optimāls”, ko Daira lietoja... Mēs varam teikt, ka nekad nekas nebūs optimāls, tomēr ir kaut kādas pazīmes...

Daira Āboliņa: - Jā, mēs redzam, ka mehānisms darbojas. Kādā citā sarunā gan mēs droši vien varētu vēl parunāt par to, ka, protams, nākotne neizskatās pārāk optimistiski...

Larisa Gūtmane: - Es domāju, ka ir ļoti svarīgi dot jauniem režisoriem cerību. Piemēram, par Jāni Ābeli – mēs nevaram ietekmēt, ko viņš darīs tālāk, bet mēs dodam viņam balvu un cerību, lai viņš turpinātu strādāt.

Būt māksliniekam, tas nav tikai uztaisīt pirmo filmu, otro filmu, un tad viss. Nē, tas ir ceļojums.

Arī ceļojums kā cilvēkam, kurš mēģina saprast sevi, kamēr rada mākslu, un ielikt sevi mākslā, scenārijos, filmās.

Dāvis Sīmanis: - Es gribētu pabeigt šo sarunu uz pozitīvas nots. Es domāju, šis Lielais Kristaps uzrādīja ļoti kvalitatīvus rezultātus, un patiešām, mēs nebūsim tie, kas bērs kaut kādus pelnus sev uz galvas, bet vienkārši leposimies ar latviešu kino tādu, kāds tas šobrīd ir. Jo, manuprāt, līmenis patiešām ir tāds, kas pierāda, ka tā jau ir profesionāla industrija. Par atsevišķu filmu novērtējumu, subjektivitāti vai objektivitāti, tas ir cits jautājums, bet profesionalitāte tur ir.

Foto: Agnese Zeltiņa

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi